Latvijā tuksneša nebūs!

Augsta līmeņa demagoģija ir tad, ja, izmantojot patiesu apgalvojumu, var pamatot citu apgalvojumu, kam patiesībā nav tieša sakara ar pirmo apgalvojumu, piemēram: "Esam atlaiduši tik un tik ierēdņu, tā nodrošinot ietaupījumu valsts budžetā." Visi (un jo īpaši tie, kas paši ir bijuši ierēdņi) labi zina - jā, ierēdņi tiešām no darba ir atbrīvoti. Šī apgalvojuma neapgāžamais patiesums piešķir patiesības auru arī otrajam apgalvojumam, bet... varbūt ir palielināta alga esošajiem ierēdņiem, varbūt šī gada budžets jau sākotnēji bija mazāks, un tā vai citāti nekāda ietaupījuma budžetā nav. Kāda balss no pūļa varbūt iekliegsies: "Valsts ir novesta līdz bankrotam!" Atbilde būs: "Pūlis neko nesaprot, jo, redz, mēs esam atlaiduši tik un tik ierēdņu..."

Tiktāl runājot līdzībās, bet stāsts, kā jau var nojaust, ir par mežiem. Mēs visu laiku runājam par nepieciešamību mežus apsaimniekot ilgtspējīgi. Dabas aizsardzības NVO ik pa laikam ir uzsvērušas to, ka mežu apsaimniekošana šobrīd Latvijā nav ilgtspējīga. Emocionālāk noskaņoti cilvēki pat pasludina, ka Latvija pārvērtīsies tuksnesī. Atbilde ir: "Kādas blēņas! Latvijas klimatā mežs vienmēr ir bijis un būs, turklāt mēs nocērtam tikai mazu daļu no pieauguma, tātad mežu apsaimniekošana ir ilgtspējīga." Turklāt emocionālie izteikumi par tuksnesi ir medusmaize "meža" nozares vadoņiem, jo tos tad nu var vicināt kā karodziņu katrā diskusijā, lai ilustrētu to, ka oponenti vispār nekā nesajēdz.

Jā, pirmais apgalvojums tiešām ir pilnīgi patiess - Latvija atrodas tādā klimata zonā, ka mežs šeit aug dabiski, un (gandrīz) viss, kas savā vaļā atstāts, ar laiku kļūs par mežu. No šī viedokļa pat nebūtu vērs satraukties, vai mežs pēc nociršanas tiek atjaunots. No dabas aizsardzības skatu punkta bieži vien pat labāk būtu mežu nevis atjaunot, bet ļaut tam atjaunoties. Vienu vārdu sakot, mēs pat teorētiski nevaram palikt bez meža, ja vien dramatiski nemainās klimats vai mēs nepārvēršam visu Latviju lauksaimniecības zemēs.

Arī otro apgalvojumu man nav pamata apšaubīt - vismaz manā rīcībā esošā informācija liecina, ka nocirstais koksnes apjoms nepārsniedz pieaugumu.

Tad nu nekritisks vai vienkārši labticīgs cilvēks, redzot, cik patiesi ir pirmie apgalvojumi (un, redz, pat dabas draugi tos nenoliedz!), atviegloti nopūšas - jā, mežu apsaimniekošana Latvijā tiešām ir ilgtspējīga.

Bet te nāk āķis - pirmais apgalvojums saka to, ka Latvijā vienmēr būs meži (t.i., vietas, kur savvaļā aug koki), bet nemin to, kādi tie būs un kas mežos dzīvos, bet otrais vispār nerunā par mežu, bet tikai par koksni. Protams, gan mežu platību, gan koksnes plūsmu var izmantot kā divus rādītājus, bet tie vien ne tuvu neliecina par to, ka meži tiktu apsaimniekoti ilgtspējīgi.

Tas, kas ir mana galvenā rūpe un kompetence, ir putni, un arī putnu populāciju (bet, protams, ne tikai) stāvoklis ir jāņem vērā, runājot par ilgtspējīgu mežsaimniecību. Šodien vienā diskusijā kā ilustrāciju "mežu dabiskajai dinamikai" dzirdēju šādu piemēru: Somijā mežs, kurā dzīvojuši medņi, nocirsts 10000 ha lielā kailcirtē, bet pēc sešdesmit gadiem medņi atkal ir klāt, tātad nav jāsatraucas, ja tagad kāda suga "iet uz leju", jo "dabiskās dinamikas" rezultātā tā atkal atnāks atpakaļ. Aizmirstas tikai tas, ka, lai mednis atgrieztos izcirtumā (jau?) pēc sešdesmit gadiem, tam ir jābūt, no kurienes atgriezties.

Nedaudz sabiezinot krāsas, varu piedāvāt piemēru: Mēs tagad varētu ņemt un nocirst visus priežu mežus Latvijā. Medņi, protams, izzustu. Paietu piecdesmit vai sešdesmit gadi, meži atkal būtu mednim piemēroti, bet, ja mednim nav bijis, kur patverties, medņu šajos mežos nebūtu. Tuksneša Latvijā nav, medņu arī nav... Vai mums ir ilgtspējīga mežu apsaimniekošana?

---

Skaidrībai - ilgtspējīgas apsaimniekošanas definīcija no Meža politikas:

"ilgtspējīga" apsaimniekošana nozīmē meža un meža zemju

pārvaldīšanu un izmantošanu tādā veidā un pakāpē, lai saglabātos to

bioloģiskā daudzveidība, produktivitāte, atjaunošanās spēja, vitalitāte un

potenciālā spēja veikt nozīmīgas ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās

funkcijas vietējā, nacionālā un globālā līmenī tagad un nākotnē, kā arī, lai

neizraisītu draudus citām ekosistēmām"

Cirvis - viņš dzīvo Latvijas mežos

Šķiet neviens vairs nenoliegs, ka Latvijas sabiedrībai meži rūp. Ja sen gan vairs caur sidarba birzi neejam, ne zariņa nenolauzuši. Tagad mums mežs rūp kā eksporta nodrošinātājs, darba vietu radītājs, nodokļu (un peļņas arī drusciņ) avots... un vēl ir tā sabiedrības daļa, kas mežā grib dzirdēt putnu balsis, lasīt ogas, elpot svaigu gaisu, sportot vai medīt galu galā.

Šobrīd gan bieži vien valsts attīstības (un peļņas arī drusciņ) vārdā bieži vien tiek aizmirsts par to, ka mežā neaug tikai koksne vien. Mežu apsaimniekošanas vēriens citādi domājošos brīžiem noved tādā izmisumā, ka sakrājies rūgtums laužas ārā visos iespējamos (ne vienmēr gluži konstruktīvos) veidos, bet tam pretī ir dzelžaina statistika, ka mežu kļūst arvien vairāk, cērtam tā, ka vēl pāri paliek utt. Kāds reiz teicis, ka ir meli, lieli meli un statistika... Problēma ir tā, ka statistika rada neapgāžamas patiesības ilūziju, un, ai, cik viegli tā pakļaujas interpretācijai! Mēs sakām - izcirstās koksnes krāja pārsniedz pieaugumu, un tā var būt pilnīga patiesība, bet neliecina pilnīgi NEKO par to, kas notiek mežā (Vai tas, ko cērtam, ir tas pats, kas pieaug? Vai arī citu meža vērtību, ne tikai koksnes, pieaugums pārsniedz mežizstrādes negatīvo ietekmi? Vai netiek nocirsti meži, kuru "nekoksnes" un "nenaudas" vērtība ir lielāka nekā nocērtot iegūtā peļņa?)

Bet kamēr mēs Saeimā, Ministru kabinetā, presē, internetā vai uz ielām strīdamies par to, kā mežos saimniekot, mežos rosās īstais saimnieks - Cirvis. Kamēr mēs veicinām ilgtspējīgu un sabalansētu mežu apsaimniekošanu, Cirvis nocirvjo trīspirkstu dzeņa ligzdošanas vietu... Kamēr mēs stāstām, kā mežs baro pensionārus, Cirvis atstāj kapsētu izcirtumu ielokā... Kamēr mēs lielāmies, cik zaļi uz Eiropas fona esam, Cirvis nocērt Eiropā aizsargājamus mežus...

Lai godinātu meža īsteno saimnieku esam nopūtuši putekļus nu jau vairāk nekā desmit gadus vecajai balvai "Cirvis 200X", palūkojušies, ko piedāvā mūsdienu iespējas, un sākuši veidot Cirvja fotoalbumu. Ikkatrs, kas mežā redzējis Cirvja pēdas, ir aicināts piedalīties. Neļausim Cirvja devumam nogrimt aizmirstībā un politiķu strīdos!

Uzzini vairāk: http://www.draugiem.lv/cirvis/

Ar smaidu (un bez komentāriem)

Pastaiga dzīvības pilnā naktī

Mums, kas esam dienas radījumi, droši vien bieži šķiet, ka nakts ir laiks, kad ir tumšs un kluss. Reizēm ir labi, ja dzīve piespiež naktī iziet ārā un pārliecināties, ka dzīvība visapkārt mudž. Šoreiz piespieda nevis dzīve, bet kolēģim dotais solījums piedalīties griežu uzskaitēs.

Tā nu devos siltajā jūnija beigu naktī skaitīt griezes. Sākumā, soļojot caur mežu, tiešām kluss... Bet, izejot laukmalā, jau dzird - jā, tālumā griež! Nogriežos no lielā ceļa un pa izbraukātām sliedēm laukā dodos virzienā, kurā, lai gan tas ir tepat pie mājām, pa dienu vispār neesmu gājis. Kādu gabalu uz priekšu mežmalā tarkšķ vakarlēpis, bet pēc brīža pievienojas vēl viens rūciens - pa celiņu uz manu pusi lēni rāpo mašīna. Šajā vietā cilvēki ap pusnakti droši vien pārāk bieži nestaigā, tāpēc nav brīnums, ka mašīnas vadītājs piestāj, lai apvaicātos, vai es kaut ko meklēju (vispirm nez kāpēc krieviski). Saņēmis atbildi, ka skaitu putnus, šoferis pasmaida kārtīgu "jocīgs, bet nekaitīgs" smaidu un aizbrauc tālāk.

Tālāk mežmalā dzird tādus kā kviecienus, bet zālē kaut kas laiku pa laikam aizčabinās. Ceļš ved caur mežu, kur ceļmalā savu dibengalu mirdzina jāņtārpiņš. Nezinu, kāpēc, bet šo kukaini kaut kā vienmēr patīkami sastapt. Mežā atkal klusums, bet, iznākot no tā var dzirdēt ķauķus dziedam (drīz tos aizstās sienāži) - upes ķauķis (dze-dze-dze-dze-dze), kārklu ķauķis (srrrrrrrrrr) un, jā, var dzirdēt, ka tuvojos dīķim, - arī niedru strazds.

Atkal ceļmalas zālē kaut kas čab... Izklausās samērā liels. Ja tā būtu stirna, varētu sagaidīt, ka, izdzirdot mani tuvojamies, tā palēkdamās būs prom, bet, nē, šis tik čab, lēni līzdams caur zāli. Nākot tuvāk, var dzirdēt, ka līdējs tā kā elso. Nodomāju, ka varbūt suns, un ieslēdzu savu pieres lukturi, lai paskatītos. Kādu brīdi nekā neredz... Bet tad no zāles man gandrīz pie kājām izspraucas āpsis. Stāv, mana luktura apžilbināts, un domā... Paiet dažus soļus un vēl padomā... Laikam beidzot izdomājis, ka aiz lampiņas nevarētu būt nekas labs, (vai arī saodis mani), apcērtas un aizdipšina pa ceļu, tuklajam dibenam pazūdod tumsā. Es palieku stāvot topošajam bioloģijas doktoram nepiedienīgi bērnišķīgi priecīgs - jau kopš bērnības biju gribējis redzēt āpsi dabā, bet līdz šim nebija laimējies.

Tumsā pie sevis smaidīdams, dodos tālāk. Ceļš ved caur Lesteni, un tur atkaļ dzīvība - reliģiski vai vieglprātīgi jaunieši kaut kur tumsā bauro: "Aleluja!", bet tradicionāli jauniešu iecienītā autobusa pietura tumša un klusa. Pie leģionāru kapiem tirkšķ kārklu ķauķis. Tepat netālu dzird, kā meža pūces mazuļi sauc pēc barības, bet uz ceļa - kaut kāds jocīgs tumšs objekts. Ieslēdzu lukturi un redzu, ka ne jau viens vien - mazais ezis stāv, piebāzis degunu lielajam ezim. Luktura gaismā eži saraujas, tāpēc slēdzu to ārā un atstāju abus mierā.

Izmisīgi lūdzošs, skaļš "īīīī" atskan no tuvējā koku pudura. Ausainās pūces mazuļi! Šogad vēl ausaino pūci dzirdējis nebiju (tā kā pa naktīm maz apkārt vazājos, tad katru gadu nemaz to nedabūju). Arī šeit dzied griezes, ierejas kāds manis pamodināts suns, un satraukti bļaustīdamies tumsā aizlido melnais mežastrazds.

Cauri mežam tuvojos mājām. Viena grieze bļauj arī mūsu aizaugušajā pļavā. Pie mājas mani sagaida vēl viena dzīvība, melna un ar izkārtu mēli. Varbūt priecājas par to, ka esmu pārnācis, bet varbūt vienkārši par to, ka tiks priekšnamā gulēt. Virs ieejas durvīm esmu atstājis iedegtu lampu, kas pievilinājusi bariem kukaiņu (mans brālis, kas sācis aizrauties ar tauriņiem, droši vien priecātos), pat viena airvabole (droši vien no dīķa) lēni rāpo pa sienu.

Pulkstens ir ap pustrijiem. Ar dzīvi un pasākumu apmierināts un cenšoties nedomāt par to, cikos jāceļas, dodos gulēt.

Iz Meža likuma grozījumu apspriešanas: Latvijā mežu būs vairāk

Nu jau ilgu laiku pamazām top grozījumi svarīgākajā normatīvajā aktā, kas regulē Latvijas mežu apsaimniekošanu - Meža likumā. Šobrīd plānotie grozījumi tiek apspriesti Saeimas izveidotā darba grupā. Skaidrs ir tas, ka šis darbs notiks vēl ilgi, un pateikt, kāds galu galā būs Meža likums, ir tik pat neiespējami, kā pateikt, kad grozījumi tiks pabeigti (jo, protams, ne jau darba grupa ir pēdējā instance, kurā likumprojekts tiks skatīts). Bet procesa gaitā gadās pa kādai interesantai vēsmai, ar kurām nagi niez padalīties...

Redz, piemēram, ja viss ies paredzamo ceļu, tad varam sagaidīt lēcienu (nevaru prognozēt, cik lielu) Latvijas mežu platībās, jo, lūk, kādi divi grozījumi apgrozās pašreizējā piedāvājumā:

1. Meža likums turpmāk varētu attiekties arī uz zemēm, kas ne Valsts meža dienesta, ne valsts kadastra reģistros pagaidām neparādās kā mežs, bet uz kurām vismaz 0,5 hektāru platībā izveidojusies mežaudze.

2. Mežs turpmāk varētu būt "ekosistēma visās tās attīstības stadijās, kur galvenais organiskās masas ražotājs ir koki, kuru augstums konkrētajā vietā var sasniegt vismaz piecus metrus..."

Par pirmo punktu nav īsti, ko piebilst - pilnīgi loģiski, ka vietas, kur reāli aug mežs, būtu jāpieskaita mežam. Otrais punkts arī ir loģiski pamatots - meža definīcija Latvijas Meža likumā tiek saskaņota ar starptautisko meža definīciju. Skaidrības labad jāpiebilst, ka saskaņā ar pašlaik spēkā esošo Meža likumu par mežu uzskata vietas, kur koki var sasniegt vismaz septiņu metru augstumu.

Nezinu, vai kāds var tagad pateikt konkrētus skaitļus, bet skaidrs ir tas, ka meži pēc jaunās definīcijas iebrauks iekšā teritorijās, kas pašlaik skaitās purvi, tā samazinot purvu aizsargjoslas un, kā jau minēju kopējās mežu platības (un koksnes apjoms!) Latvijā palielināsies, un likumsakarīgi - gan aizsargjoslu pārbīde, gan kopējās mežu platības palielināšanās nozīmē to, ka... būs vairāk, ko cirst. Bet ne jau piecmetrīgas purva priedītes kāds cirtīs - uz šo kociņu rēķina būs pieejams lielāks apjoms lielo koku.

Kā jau teicu, nevar vēl zināt, kas no grozījumiem Meža likumā galu galā iznāks, bet, tā kā abi minētie punkti ir visnotaļ pamatoti, tie visticamāk arī tiks saglabāti. Tad nu esam gatavi tam, ka mežu platības Latvijā palielināsies, un paturam prātā, ka:

1. Patiesībā jau nekas palielinājies nav, un platības pieaugums ir rotaļāšanās ar skaitļiem un definīcijām, nevis kādas plānveidīgas darbības sekas.
2. Reāli neizmantotas koksnes apjoma pieskaitīšana kopējam koksnes apjomam valstī nedrīkstētu kalpot par ieganstu ciršanas apjomu palielināšanai.

Kāpēc mežs nav burkānu lauks

Varbūt šķiet nedaudz jocīgi, ka gribu pastāstīt par šādu tēmu - gandrīz tāpat kā skaidrot, kāpēc zivs nav putns. Bet tā nu ir, ka dabas aizsardzības interešu pārstāvju kādreizējā pazobošanās, ka meži tiek apsaimniekoti kā burkānu lauki, ir kļuvusi par normālu "meža" nozares argumentāciju savas rīcības attaisnošanai. Pat nozares politiku veidojošie ierēdņi Zemkopības ministrijā nekautrējas televīzijā sludināt, ka "burkānu lauku taču jūs rudenī novācat, kāpēc lai to nedarītu ar mežu."

Nupat arī žurnālā "Baltijas Koks" visnotaļ cienījamais (un to saku pilnīgi bez ironijas!) LLU Meža fakultātes dekāns Dagnis Dubrovskis saka šādus vārdus (citēju tieši, lai neviens nedomātu, ka dzenu vellu): "Ikviens pamana lielu dimensiju kokus, uz kuru fona redzama arī meža bioloģiskā daudzveidība. Protams, ir tikai normāli, ka cilvēkiem tas rūp - man, tev, visiem. Bet kāpēc neviens nerunā par kukaiņu bioloģisko daudzveidību, skatoties uz labības lauku? Tāpēc, ka labība ir cilvēkam līdz krūtīm..." Esmu pārliecināts, ka Dubrovska kungs mežu gluži par lauku neuzskata, un šis izteikums vai nu pasprucis nevietā, vai izmantots savas domas skaidrākai ilustrēšanai, bet tomēr...

Tātad, kas atšķir mežu no burkānu lauka:

1. Mežā aug koki.
2. Koki ir daudzgadīgi augi, turpretī burkāni - divgadīgi (pēc diviem gadiem burkāns ir pagalam).
3. Daudzmaz dabiskā mežā ir dažāda vecuma koki, un tie neiet bojā visi uzreiz, tātad, daļai koku ejot bojā, mežs turpina pastāvēt.
4. Ņemot vērā koku un meža ilgmūžību tā bioloģiskā daudzveidība ir nesalīdzināmi lielāka nekā burkānu laukā. Jo ilgāk mežs pastāv, jo vairāk dažādu augu un dzīvnieku sugu tajā var apmesties.
5. Latvijā mežs ir dabiskā ekosistēma, kas nozīmē, ka bez cilvēka iejaukšanās tas var pastāvēt tik ilgi, kamēr klimats mainās tik būtiski, ka mežus aizstāj zālāji vai visa Latvija noslīkst jūrā, kurpretī burkānu lauks bez cilvēka līdzdalības ar laiku kļūst par... mežu.
6. Ņemot vērā iepriekšējā punktā minēto, Latvijā dabiski ir sastopamas mežiem raksturīgas augu un dzīvnieku sugas, kas var apdzīvot arī stādītus mežus, kas, lai gan pēc būtības ir mākslīgi, tomēr ir pietiekami līdzīgi dabiskajām dzīvotnēm vismaz daļai šo sugu. Neesmu entomologs, tāpēc par kukaiņiem nevaru komentēt, bet to zinu droši, ka burkānu laukiem raksturīgas putnu sugas gan Latvijā nav sastopamas. Tātad dzīvnieku, kas varētu apmesties burkānu laukā, vienkārši ir mazāk.
7. Burkānu lauki ne tuvu nav tik daudzfunkcionāli kā meži - burkāni neregulē klimatu un ūdens režīmu, tiem nav (gandrīz) nekādas rekreācijas funkcijas, un vienīgais, ko var iegūt no burkānu lauka ir burkāni. Toties meža "burkāns" (t.i., koksne) ir tikai viena maza daļiņa no kopējā produktu un pakalpojumu klāsta, ko piedāvā mežs.
8. Burkānu lauki Latvijā ir privātīpašums, bet vismaz puse mežu pieder valstij...

Šie tad ir daži punkti, lai ilustrētu acīmredzamo - zivs (pat lidojošā) tiešām NAV putns.

Visbeidzot gribu piebilst, ka man un maniem kolēģiem rūp bioloģiskā daudzveidība arī biotopos, kas ne tikai "līdz krūtīm", bet pat tikai līdz potītēm. Piemēram, ir zināms, ka Latvijas laukos (un labības laukos tajā skaitā) putnu daudzveidība pēdējos gados iet uz leju, bet tas, kā teicis kāds rakstnieks, jau būtu cits stāsts un stāstāms citu reizi.

Aptauja par izcirtumiem

Skatos, kā manu māju apkārtnē šopavasar rodas arvien jaunas kailcirtes, un saprotu, ka laikam man vienkārši nav paveicies - esmu trāpījies vietā, kur tagad pēc jaunās pieejas cirsmas sakoncentrētas. Sagribējās apjautāties, kā veicas citiem, jo, redz, lielākajai daļai tautas, kas dzīvo valsts mežos vai to tuvumā, šogad vajadzētu dzīvot pilnīgā mierā. Kāpēc tā? Skaidroju:

Teorētiski AS "Latvijas valsts meži" uzsāktā cirsmu koncentrācija izpaužas tā, ka visa valsts tiek sadalīta dažos lielos gabalos (sauksim tos par plānošanas reģioniem), no kuriem katrs tiek sadalīts septiņos mazākos gabalos (sauksim tos par plānošanas vienībām). Lūk, vienā no šīm plānošanas vienībām vienā gadā tiek nocirsts viss, ko nu atbilstoši spēkā esošajai likumdošanai var nocirst, bet pārējās sešas plānošanas vienības tiek atstātas mierā (līdz turpmākajiem gadiem).

Tad nu iznāk tā, ka no katriem septiņiem Latvijas valsts mežos vai to tuvumā dzīvojošiem ļaužiem, jaunas kailcirtes savu māju apkārnē šogad vajadzētu redzēt tikai vienam (ak, es nelaimīgais viens!). Nepretendējot uz statistiski pilnīgi korektiem rezultātiem, vienkārši, lai nedaudz apmierinātu savu ziņkārību uzzināt, cik mana teorija ir pareiza, esmu radījis šo aptauju (lai atbildētu, jāieiet "Draugos"): http://www.draugiem.lv/lob/polls/

Ar nepacietību gaidīšu Jūsu atbildes!