"Visus sasildu," teica saule.
"Tāpēc ikviens mani sauc savā vārdā."
(no multfilmas "Skudriņa Tipa")
Lai gan šīs rindiņas šķita ļoti atbilstošas, tomēr ar mežu ir otrādi - mēs visi to saucam vienā vārdā, bet katrs ar to saprotam kaut ko citu. Šīs dažādās izpratnes tad arī rada domstarpības par to, kā meži tiek apsaimniekoti. Iepriekšējā rakstā solīju dažas atbildes uz jautājumu, kas ir mežs. Tomēr, pirms lasāt tālāk, gribu brīdināt: 1) manis piedāvātās atbildes nav juridiski vai zinātniski precīzas definīcijas; 2) esmu atļāvies pieņemt, ka zinu, ko citi domā. Attaisnojumam jāatzīmē, ka droši vien šā vai tā retais no mums, dzirdot vārdu "mežs", ar to saprot ļoti precīzi definētu jēdzienu, bet attiecībā uz otro punktu, jā, šo gadu laikā esmu runājis par mežu ar tik daudziem un dažādiem cilvēkiem, ka atļaujos uzskatīt, ka lielos vilcienos dažādu grupu skatījumus tiešām saprotu. Jums šķiet, ka kļūdos? Tad vispirms izlasiet manis rakstīto un pēc tam droši komentējiet, kas mežs ir jums!
...koksnes audzētava
Šāds ir mūsdienu Latvijas mežsaimniecības skatījums uz mežu, un šis skatījums nostiprināts arī Meža likumā. Droši vien visspilgtākais apliecinājums tam ir tās reizes, kad uz bažām par Latvijas mežu pārmērīgu izciršanu saņemam atbildi, ka koksnes pieaugums gadā ir 26 miljoni kubikmetru, bet nocirsti tiek vien 14 miljoni kubikmetru (lasīt šeit), tātad viss ir kārtībā. Pēc šīs pašas pieejas tiek rēķināts kādus zaudējumus nes ekoloģiskie koki (lasīt šeit) vai mirusī koksne (lasīt šeit).
Lauksaimnieciskais skatījums uz mežu ir arī iemesls tam, kāpēc mežs uz papīra skaitās izcirtumi, kur parasts iedzīvotājs mežu neredz. Lauks paliek lauks vienalga, vai burkāni tajā tikko iesēti, sasnieguši gatavību vai jau novākti. Kā reiz norādījis AS "Latvijas valsts meži" vadītājs Roberts Strīpnieks "meža resurss ir zeme" (lasīt šeit), un kas nu tev saražos vairāk koksnes kubikmetrus, to tu tajā zemē audzē.
...parks
Tā uz mežu skatās vidējais Latvijas iedzīvotājs, kam nav kādas specifiskas intereses par mežu. Mežs ir vieta, kur atpūsties dabā, pastaigāties, sportot, paklausīties putnu dziesmas. Vienīgi sēņošanas un ogošanas iespējas ir tās, kas mežu atšķir no parka.Cilvēkam mežā vajag ceļus un taciņas. Viņam vajag, lai mežs būtu skaists un drošs. Cilvēkam, kas mežā pastaigājas, nav būtiski, vai mežā augošie koki ir Latvijas vietējās vai svešzemju sugas, un mežā esošie koksnes kubikmetri viņu interesē vēl mazāk. Taču svarīgi ir, lai mežā ir koki. Tāpēc vidējais Latvijas iedzīvotājs nepieņems domu, ka izcirtums ir mežs (tāpat kā nevienam neiestāstīs, ka celmi gar ceļu joprojām ir aleja). Kailcirte nozīmē meža iznīcināšanu.
Taču gandrīz tikpat ļoti kā kailcirtes vidējam Latvijas iedzīvotājam nepatīk redzēt mežā beigtus kokus, it īpaši, ja tie krustām šķērsām sakrituši tur, kur viņš grib iet. Ja kailcirtes ir meža iznīcināšana, tad kritušu koku atstāšana liecina par to, ka mežu neviens nekopj.
...dārzs
Un kāds gan ir tradicionāls latvieša dārzs? Tajā savijas praktiskais ar estētisko un arī dabai tajā zināma vieta ir atvēlēta (kamēr tas neapdraud abus pirmos aspektus). Tādā dārzā noteikti būs iespējas iegūt ražu (āboli, ogas, dārzeņi). Protams, daļa koku ar laiku kļūs par malku, ja dārzā vairs neiederēsies vai nokaltīs. Taču parasti vēl būtiskāka būs estētiskā puse - nopļauts mauriņš, skaistas puķu dobes, kārtīgi celiņi un, jā, noteikti arī kāds putnu būrītis un ziemā - barotava. Lai gan dārzs dod materiālu labumu, tā pārrēķināšana naudā nekad nekļūs par galveno vērtības mēru. Šeit vietā klasiskais citāts no "Indrāniem": "Naudas vajadzība! Kam nav naudas vajadzīgs! Vai man tās nevajadzēja! Vai es nekā nezināju par oša krēsliem un ozola galdiem! Bet es nošķīru tos Indrānus, kas pilda manu maku, no tiem, kas iepriecina manu sirdi." Ja nepatīk "Indrāni", var palasīt nesen publicēto Gunāra Skribas viedokli par mežu apsaimniekošanu (šeit) vai manu stāstu par sarunām ar Jāni Poču (šeit).
Ja tu uz mežu skaties kā uz dārzu, protams, mērens stulbums tev šķitīs tas, ka atnāk kāds gudrinieks un saka: "Šo nokritušo koku atstāj tepat, lai sēnēm ir kur augt! Šo grāvīti aiztaisīsim ciet, lai izveidojas tāda jauka slīkšņa. Bet šajā dārza stūrī turpmāk tu vairs nedrīksti darīt neko - te augs nezāles un krūmi un dzīvos retais un aizsargājamais ķauķis."
Taču tad, kad atnāks kāds cits un pateiks, ka tavs dārzs tiks noplēsts un uzarts, lai varētu ietaisīt biešu lauku, jo no bietēm būs lielāka peļņa, ķauķu mīļotājs tev sāks šķist relatīvi saprātīgs cilvēks. Un šeit viena būtiska atšķirība starp vecajiem mežkopjiem un pašreizējiem meža īpašniekiem - meža īpašniekus biedē tikai "ķauķu mīļotāji", bet viņu kopto "dārzu" par biešu lauku neviens ar varu pārvērst nevar. Taču mežkopjiem, kas savulaik stādījuši un kopuši valsts mežus, tagad atliek tikai noskatīties, kā "jaunais Indrāns" izrīkojas ar viņu mūža darbu.
...mājas
Dabiskā mežā koki var augt līdz dabiskam mūža galam, tā izaugot lieli un resni. Tik resni, ka to zari var noturēt lielu putnu ligzdas. Bet pēc koka bojāejas tas kļūst par mājvietu veselam lērumam dažādu citu dzīvu radību (sēnēm, augiem, kukaiņiem, putniem...) un vienu no atslēgas elementiem meža ekosistēmā. Mežā, kur cilvēks dabiskajos procesos nejaucas, mirušu koku ir daudz.
Dabiskā mežā aug dažādu sugu un dažādu vecumu koki (protams, ar izņēmumiem, kā jau tas dabā raksturīgi). Zem lielajiem kokiem aug mazāki kociņi un krūmi, t.i., paauga un pamežs.
Īsāk sakot - dabisks mežs ir daudzveidīgs. Katrs no šiem daudzveidības elementiem ir viena istabiņa kopējā mājā, un jo vairāk šādu istabiņu, jo vairāk dažādu radījumu mežā var apmesties. Mēs noskurināmies nepatikā, dzirdot frāzi "sakopts mežs", jo parasti tas nozīmē, ka no meža ir aizvākta kāda istabiņa, kam tajā dabiski vajadzēja būt. Visvērienīgākais aizvākums, ja runājam par mežsaimniecisko darbību, protams, ir kailcirte. Neviens dabisks traucējums (varbūt izņemot vulkāna izvirdumu, kas gan pēdējos gados Latvijai nav raksturīgi) neatstāj sekas uz meža ekosistēmu, kas līdzinātos kailcirtes ietekmei.
Taču ne gluži vienmēr vairāk nozīmē labāk, jo, piemēram, tā sauktās invazīvās sugas mežā no dabas aizsardzības viedokļa nav vēlamas. Atgādinu, ka etalons ir dabisks mežs un līdz ar to - tajā dabiski sastopamās sugu sabiedrības.
Diemžēl īsti dabisku mežu Latvijā faktiski nav, tāpēc dabas aizsardzības speciālisti atzinīgi skatās uz katru mēģinājumu mežus kaut nedaudz pietuvināt šim vēlamajam stāvoklim - vismaz daļā meža saglabāt pamežu, izvairīties no kailcirtēm, saglabāt mežā mirušos kokus utt. un, protams, daļu mežu atstāt pavisam neskartu.
Un visā šajā stāstā vajadzētu kādu viedo, kas visas cilvēku grupas ar dažādajiem skatījumiem apsēdinātu pie viena galda un mierīgā balsī teiktu: "Taisnība ir jums visiem - mežs ir tas viss kopā! Jums visiem ir tiesības saņemt no meža to, ko jūs vēlaties, jo Latvijas mežs ir mūsu visu kopīgā bagātība. Mums tikai jāatrod ceļš, kā stiprināt tās vietas, kur jūsu vēlmes sakrīt, un meklēt kompromisus jautājumos, kur tās atšķiras." Teorētiski šim viedajam vajadzētu būt Zemkopības ministrijai... Bet ko gan var gribēt no ministrijas, kam jau nosaukumā ielikts skatījums uz mežu kā burkānu lauku?
Cik skaists un iedvesmojošs raksts! Nav saprotams, kāpēc žurnālam ir tik maz komentāru. Laikam, tāpēc ka mežu izciršanas tēma žurnālā ir tik profesionāli izstāstīta un paskaidrota, ka domājošam cilvēkam jau nav ko piebilst.
AtbildētDzēstBet ja nav ko piebilst un problēmas mērogs ir saprotams - kāpēc tik maz šo problēmas risināsanai ir darāms? Un tagad es ne par aprakstītiem rakstā meža un dabas aizsardzības specialīstiem un entuziāstiem. Kur tad tauta? Dzīvojot demokratiskā valstī, un izteicot savu pozīciju visi kopā, mēs varētu apstādināt šo dabas postošu politiku un saglābāt mežus gan mums, gan nākamām paaudzēm.
Citadāk drīz jau būs par vēlu. Tāpēc ka burkānu laukumu atjaunot var, bet veselīgas meža ekosistēmas atjaunošana aizņems vairākus desmitgadus. Un vai būs šita atjaunošana, skatoties gan uz Zemkopības ministrijas politiku, gan uz vides stāvokli pasaulē un citām globalām tendencēm. Un galvenais - uz mūsu cilvēku attieksmi. Un tieši par pēdējo es gribētu uzrakstīt mazliet paplašināti.
Manuprāt, lielāka daļa Latvijas iedzivotāju uz mežu pavisam skatās nekā. Ja tiks veikta kāda aptauja uz šo tēmu, cilvēks atcerēsies par tādu problēmu, ka meza iznicināsana, tikai šo aptaujas dēļ. Un pat ja atbildē būs noradīts, ka respondenta attieksme pret meža izciršanu ir slikta - būtiski tas nerāda neko, tādēļ kā pēc aptaujas cilvēks par šo problēmu vienkarši vairāk nedomās. Maz ticams, ka vinš meklēs internetā datus par meža izciršanu un meģinas kaut kā iedziļināties jautājumā. Pat pēc kada raksta izlasīšanas, vai raidījuma skatīšanas, diezvai viņam ienāks prātā rīkoties problēmas risināšanas virzienā. "Ak, nabags mežs, nabagie zvēri" - lidz ar šo viss un beigsies.
AtbildētDzēstTomēr, ja cilvēks dzīvo blakus mežam, un uztver šo mežu kā rekreācijas vietu pastaigai vai sportam (runa vairāk par pilsētu iedzivotājiem, protams), šī meža masīva izciršana skar tieši viņu. Reākcija jau bus cita, un tas ir dabiski. Cilvēki var pat sapulcēties kopā un meģināt rīkoties šī meža masīva aizstāvēšanā. Un pat sasniegt mērķi. Jā, tik pat, ka neviens nesagribēs parka iznicināšanu pie savas mājas, neviens nepieļaus iznicinot vietu, kura parasti uzlabo dzīvi un dod tik daudz iespēju atpūtai un citai darbībai.
Ko tas nozīme? Tas nozīme, ka cilvēki, kuri uztvēr mežu, kā parku, un it kā negatīvi attiecās pret mežu iznicināšanu, ka parku reāli uztver tikai pilsētam tuvus, labi pieejamus un koptus mežus, kur var ērti tikt kājām vai ar auto. Bet kas notiek tālājos mežos, kuri nav izkopti, kur tālu jābrauc un kur no vidēja cilvēka skata nav ko īsti darīt, viņus būtībā neinteresē. "Parku" nocirst nedrīkst. Bet aiz parka, tālumā, lai paliek burkānu lauks. Daži pat pajautās: kapēc lai un ne? Atbilde uz šo jautājumu ir zināma specialistam. Bet, vai atbilde būs skaidra vidējām cilvēkam? Daži pat apgalvo: jo vairāk nocirš mežu, jo ātrāk notiek valsts ekonomiska attīstība. Ir redzams ekonomisko, ekoloģisko un ētisko jautājumu pārpratums, un so pārpratuma seku neizpratne.
Un ar šo neizpratni ir jācīnās.
Lielisks skaidrojums. Es tikai iebilstu pret invazīvo sugu nīdēšanu. Dabā nav nekas invazīvs. Ja mums kaut kas tāds šķiet, tad tikai tāpēc ka mēs neizprotam mehānismu, ja tā var teikt. Ir lieliska grāmata Beyond invasive species, iesaku izlasīt.
AtbildētDzēst