pirmdiena, 2018. gada 26. februāris

Kas ir mežs?

Dažādi notikumi pēdējā laikā atkal likuši aizdomāties par to, cik dažādi tiek saprasts, ko nozīmē "mežs", un kārtējo reizi izgaismojuši to, kāpēc tik daudz iedzīvotāju ir neapmierināti ar mežu apsaimniekošanu, kamēr oficiālie skaitļi (vismaz tā skaitļu daļa, ko skaļi popularizē meža nozares runasvīri) liecina, ka viss ir kārtībā.

Lūk, piemēram, Ainara Mankus internetā ievietotais video ar "mežiem" pie Saldus:


Interneta lietotāji Ainaram paskaidroja, ka mazi kociņi arī ir mežs, izcirtumi ir smuki atjaunoti un tie, kas šobrīd ir 11-13 gadu veci, pēc gadiem 40 jau būs lieli koki (kādas būs iespējas iegūt koksni šajās teritorijās nākošos četrdesmit gadus, to gan neviens neskaidroja). Mazu kociņu salīdzinājums ar bērniem ir klasisks demagoģijas piemērs - jā, mazi kociņi, tiešām ir koki (tāpat kā mazi bērni ir cilvēki), taču tas nenozīmē, ka tikko atjaunots izcirtums ir mežs.

Tomēr "pēc papīriem" visa Ainara video redzamā teritorija (izņemot ceļu) ir mežs. Starpība starp mežu uz papīra un mežu dabā arī ir iemesls tam, kāpēc dažus tik ļoti mulsināja šogad klajā nākušais Jeila universitātes ziņojums par Vides snieguma indeksu (Environmental Performance Index - EPI), kurā, gluži tāpat kā iepriekšējos ziņojumos, mežu zeme Latvija mežu jomā atradās tālu saraksta lejasgalā (skatīt šeit). Iemesls - strauji sarūkošās mežu platības. "Ar kokiem klātās platības!" precizēja nozares pārstāvji. Un patiesi - šajā vērtējumā tiek runāts tikai par teritoriju, ko klāj koki. Var, piemēram, dabiska meža vietā izveidot plantāciju, un tā joprojām būs "ar kokiem klāta teritorija". Tomēr ne jau plantācijas ir tas, kas lika protestēt dažiem Latvijas meža nozares pārstāvjiem, bet gan iepriekš minētā īpatnība - Latvijā par mežu tiek uzskatītas arī platības, ko neklāj koki.

Bet kokrūpnieku šefs komentēja: "Iesmēju par to, ka tas ir vienīgais raksturlielums, ko ņēma vērā topa sastādīšanā, un kāds/-i no valsts vietas topā varētu mēģināt izdarīt skaļus secinājumus." Piekrītu. Meža platība vien, kā jau raksturoju iepriekš, patiesi ir ļoti nepilnīgs rādītājs, ja gribam izdarīt "skaļus secinājumus". Tikai dīvaini to dzirdēt no tās pašas puses, kas nemitīgi skandina, cik labi apsaimniekojam mežus, jo, lūk, kopš Ulmaņa laikiem mežu platības ir pieaugušas. Vai meža platība ir kaut ko izsakošs rādītājs tikai tad, kad tā pieaug, bet tad, kad samazinās, no tā secinājumus vairs izdarīt nevar?

Vēlāk manā sociālo tīklu burbulī uzpeldēja saite uz 2016. gada rakstu zinātniskajā žurnālā "Ambio" - "When is a forest a forest? Forest concepts and definitions in the era of forest and landscape restoration." ("Kad mežs ir mežs? Meža jēdzieni un definīcijas meža un ainavas atjaunošanas ērā.") Lai gan šī raksta autori īsti neatbild uz jautājumu, kad mežs ir mežs, tomēr, apspriežot dažādās meža definīcijas, kas tiek izmantotas dažādām vajadzībām, viņi skaidri iezīmē arī Latvijas problēmu, ko izgaismo iepriekš aplūkotie piemēri: "Aplamas un neplānotas sekas var rasties tad, kad definīcijas un inventarizācijas metodes, kas izstrādātas, lai novērtētu koksnes krāju, tiek izmantotas ārpus to tvēruma un lietderības, piemēram, lai izstrādātu politiku saistībā ar bioloģisko daudzveidību, ekosistēmu pakalpojumiem un nekoksnes meža produktiem."

Un tieši tādas "aplamas un neplānotas sekas", ir tam, ka arī Latvijas Meža likumā mežs definēts lauksaimnieciskā izpratnē - kā zeme, kur var augt koki. Saskaņā ar šo definīciju Latvijas mežus varētu izcirst līdz pēdējam kokam, bet oficiālā meža platība nesamazinātos pat par vienu hektāru, ja vien mēs apņemtos šajās teritorijās atkal iestādīt kokus vai ļaut tiem izaugt. Meža nozare varētu aiznaglot durvis, meža augu un dzīvnieku vairs Latvijā nebūtu, bet mēs joprojām varētu lepni sludināt, ka mežu platība Latvijā ir daudz lielāka nekā ulmaņlaikos. Protams, manis iezīmētā ir hipotētiska un absurda situācija, taču Ainara iemūžinātā aina nebūt nav hipotētiska, lai gan apgalvojumi, ka tajā viss ir kārtībā, ir ne mazāk absurdi.

Rūpīgāks lasītājs varbūt pamanīs, ka, sekojot minētā raksta piemēram, uz virsrakstā uzdoto jautājumu tā arī neatbildēju. Dažas atbildes - nākošajā rakstā.

2 komentāri:

  1. Viestur, ja Tu ar šo blogu pretendē uz sabiedrības zināšanu pilnveidošanu, tad Tev pašam vajadzētu būt kritiskākam pret acīmredzamām aplamībām. Runājot par ievietoto video, gribētu norādīt uz divām lietām, ko Tev pašam vajadzēja pieminēt savā ierakstā,ja veltīji tam tik daudz laika. 1. ir ok lietot terminu 13gadīgs izcirtums? 2. video redzamās nesen nocirstās mežu platības. Mežsaimnieki, plānojot darbus (nepalielinot koksnes ieguves apjomus noteiktā teritorijā), mēdz darbus izdarīt vienlaikus. Tas ļauj noteiktu skaitu tehnikas vienību nevis izkliedēt pa daudzām vietām šajā noteiktajā teritorijā un radīt visus saistītos traucējumus daudzās vietās, bet koncentrēt tos vienā vietā. Tādējādi ir mazāk tehnikas pārvietošana ar treileriem (meža traktori, ja nepieciešams līdzināt risas, tad arī buldozeri pēc tam). Tajās vietās, kur arī ir pieaudzis mežs, t.i., cērtamas audzes, bet saimnieciskā darbība netika ieplānota, tajās NAV šo traucējumu, nedz tehnikas pārvietošanas, nedz mežizstrāde. Tev kā zinošam cilvēkam, bet tādam, kuram nevajadzētu izklausīties pēc propogandas mašīnas, lai būtu lielāka ticamība, vajadzēja pievienot vērtējumu, ka šim piegājienam ir arī savi plusi - daba tiek mazāk traucēta daudzās citās vietās, turklāt, kad beigsies atjaunošanas un jaunaudžu kopšanas darbi, šis masīvs netiks būtiski traucēts vairākus gadu desmitus. Lai Tev laba iedvesma nākamajiem rakstiem un esi arī mazliet kritisks pret aplamībām. :) Aiga

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Paldies, Aiga, par komentāru!

      Es teiktu, ka lietot jēdzienu "trīspadsmitgadīgs izcirtums" ir vairāk OK, nekā svaigu izcirtumu saukt par mežu. Var, protams, izmantot vārdus, kas labāki no sabiedrisko attiecību viedokļa (esmu pamanījis, ka vārdu "izcirst" arī daži no Taviem kolēģiem grib izskaust), bet lietas būtību tas nemaina, un visiem ir skaidrs, ka runa ir par vietu, kur pirms 13 gadiem nocirsts mežs (un jaunaudze šajā vietā var būt stipri jaunāka par minētajiem 13 gadiem).

      To, kādi apsvērumi ir pamatā cirsmu koncentrācijai, es zinu, taču tad, kad LVM šo pieeju uzsāka, viņi runāja par septiņu gadu ciklu (šķiet, kaut kur internetā vēl atrodama šīs pieejas reklāmas multfilma). Nekad (vismaz publiski) nav bijusi runa par to, ka cirsmas varētu sakoncentrēt tā, ka nekā cērtama konkrētajā teritorijā nebūs vairākus gadu desmitus.

      Dzēst