ceturtdiena, 2013. gada 16. maijs

Dzīvnieku aizsardzības likums - priekš kaķiem

Varu pateikt godīgi, ka mani dabas aizsardzībā strādājošie kolēģi (un arī es) mēdz pasmīnēt par Dzīvnieku aizsardzības likumu. Nosaukumā it kā dzīvnieki minēti, bet likuma gars liek domāt, ka tas vairāk tāds Mājdzīvnieku aizsardzības likums vien ir. Bet, pārfrazējot klasiķi Gunti Pilsumu, par likumiem nevajag smieties, valsts tos ir domājusi nopietni! Turklāt, ja atceramies, ka par likumu nepildīšanu pienākas sods, tad patiešām smiekli vairs nenāk.

"Bez Tabu" 15. maija sižets par kurmju spridzināšanu pamudināja mani beidzot izdarīt to, par ko laiku pa laikam aizdomājos jau ziemā, ķerot savā virtuvē peles, - uzmanīgi palūkoties, ko par šādām izdarībām saka Dzīvnieku aizsardzības likums.

Un likums saka, lūk, ko:

44.pants. Dzīvnieku aizliegts nogalināt. Aizliegums neattiecas uz:
1) lauksaimniecības dzīvniekiem;
2) dzīvnieka eitanāziju;
3) medībām;
4) zveju;
5) kaitīgo grauzēju un kukaiņu iznīcināšanu;
6) gadījumiem, kad dzīvnieks, uzbrūkot cilvēkam, apdraud viņa veselību vai dzīvību;
7) gadījumiem, kad dzīvnieka nogalināšana paredzēta infekcijas slimību vai invazīvo sugu apkarošanas programmā;
8) izmēģinājumu dzīvnieku nogalināšanu, ja to paredz izmēģinājuma mērķis.
 
Saskaņā ar Medību noteikumiem kurmis nav medījamo dzīvnieku sarakstā, tātad atbilsoši Medību likumā noteiktajai medību definīcijai kurmju nogalināšanu nevar saukt par medībām. Diskusijā Tviterī SIA "Mednieks LV" pārstāvis man norādīja uz 5. apakšpunktu, kurā minēta "kaitīgo grauzēju un kukaiņu iznīcināšana". Atkal nekā! Kurmis nav ne grauzējs, ne kukainis! Var jau būt, ka kādam šķiet, ka kurmi var pieskaitīt grauzējiem, bet, ja atkāpjamies no biologu pieņemtās dzīvnieku sistemātikas (un nekādas citas grauzēja definīcijas likumā nav), kādam var šķist, ka kaimiņš... nē, nu labi, kaimiņa suns ir "kaitīgs grauzējs" un jāslaktē tik nost. Galu galā jāsecina, ka kurmju nogalināšana vienalga, kādā veidā - ar bisi, spridzināšanu vai kailām rokām - ir nelikumīga.
 
Peles ir grauzēji. Tad varētu pieņemt, ka par manā virtuvē nobendētajām pelēm man jājūtas vainīgam tikai peļu, bet ne likuma priekšā. Bet varbūt nemaz nav tik vienkārši. Redz, "kaitīgums" jau arī likumā nav nodefinēts. Labi, peles ēd manu pārtiku un piekakā plauktus. Pieņemsim, ka tas tās padara kaitīgas. Tomēr jāpatur prātā, ka kaitīguma izpratne ir vēl krietni vairāk izplūdusi nekā izpratne par to, kas ir grauzēji. Piemēram, kukaiņi (tas pats apakšpunkts - kaitīgos kukaiņus arī drīkst iznīcināt)... Spradzis - protams, kaitēklis! Ods - dzeļ, tātad arī kaitīgs (bliukš!). Bite? Derīga, protams, apputeksnētājs taču! Un tad, kad iedzeļ?
 
Tad vēl gliemeži, dažādi tārpi, zirnekļi, ērces (ne obligāti tās, kas encefalītu pārnēsā) - vesels lērums dažādu dzīvnieku, kas nav ne kukaiņi, ne grauzēji, ne lauksaimniecības, ne medījamie, ne izmēģinājuma dzīvnieki, bet kuru nogalināšana zināmos apstākļos, ja tā var teikt, ir pieņemta prakse.
 
Ar visu šo noteikti negribu aicināt legalizēt kurmju spridzināšanu, bet gan norādīt uz to, kāds rezultāts var būt, ja likumu raksta cilvēki, kas īsti nesaprot, par ko ir runa. Man ir zināmas bažas, ka šajā gadījumā likuma autori nav pat īsti izpratuši, kas ir dzīvnieks, nemaz nerunājot par zīdītāju sistemātikas niansēm. Var jau, protams, teikt, ka visi esam saprātīgi cilvēki un visiem arī bez likuma ir skaidrs, ka odu drīkst nosist, bet kaimiņa suni - nē. Tad gan rodas jautājums, kam tāds likums vispār ir vajadzīgs. Turklāt arī saprāts var būt katram savs. Un ja es iesūdzēšu kādu tiesā par kurmju ķeršanu? Varēsiet pierādīt, ka kurmis ir kaitīgs grauzējs?

sestdiena, 2013. gada 4. maijs

Svēts putns un liels maita

"You loved me as a loser, but now you're worried that I just might win"*
(Leonard Cohen)

Nesen piedalījos "Latvenergo" rīkotā baltajam stārķim veltītā pasākumā. Pēc tā laiku pa laikam atgriezos pie domām par to, cik pretrunīgas emocijas cilvēkam izraisa šis putns. Ir tāds klišejisks teiciens, ko mēdz attiecināt uz ne vienu vien cilvēku - viņu vai nu mīl vai ienīst, bet vienaldzīgu viņš neatstāj nevienu. Ar balto stārķi ir tāpat. Kamēr prātā ieskicējās raksts, pie kāda cita raksta manā blogā - "Par labajiem un sliktajiem putniem" - tika pierakstīts komentārs, kas ļoti labi atbilst tam, par ko šoreiz gribu stāstīt: "Bet... cilvēkam vienmēr mīļāks vājākais."

Kas attiecas uz kopējo populācijas lielumu, grūti teikt, ka baltais stārķis kādreiz būtu bijis vājākais. Lai gan laikā starp 20. gs. 30. un 70. gadiem Latvijā ligzdojošo balto stārķu skaits ir samazinājies, tas svārstījies starp visnotaļ cienījamiem sešiem un septiņiem tūkstošiem pāru. Bet 80. gados balto stārķu skaits sāka palielināties un pašlaik jau pārsniedz 10 tūkstošus pāru.

Stārķu populācijai augot, arī attieksme pret putnu ir mainījusies. Nevienam nav noslēpums, ka savulaik baltais stārķis ticis saukts par svēteli. Svēts putns, kam nedrīkst ne ligzdu postīt, ne citādi pāri darīt, ja vien negrib iekulties dažādās nelaimēs. Ja stārķis uz mājas jumta ligzdu uzbūvējis, tad liela laime māju piemeklēs, vai vismaz no ugunsgrēka tā tiks pasargāta. Interesanti gan, ka ar visu savu svētumu (bet laikam jau tas piedien) baltais stārķis bijis arī atriebīgs putns - tam, kas ligzdu noposta, uzsūta mājai uguni, ja ar akmeni stārķim sviež, tas paņem akmeni un nosit pašu sviedēju un tādā garā.

Mūsdienās arvien mazāk cilvēku uzstāda ratu riteņus vai līdzīgas konstrukcijas, kas varētu kalpot stārķim par ligzdas pamatu, tomēr par ļaunu stārķim tas nav nācis - elektrolīniju kļuvis vairāk, un to balsti ir lieliskas vietas ligzdu būvei. Bet... elektrolīniju galvenā loma tomēr nav kalpot putniem, un šeit stārķu tieksme pēc cilvēku negribēti radītajām ligzdošanas vietām nonāk pretrunā ar mūsu interesēm - stārķu ligzdas un paši stārķi nereti tā vai citādi mēdz radīt problēmas elektrības piegādē (sliktākajā gadījumā - pašam stārķim ieskrienot vados un nositoties). Arī stārķa ligzda uz mājas jumta, kas kādreiz nesa svētību vai vismaz bērnus, tagad vairs nešķiet tik laba doma - stārķu mēsli un barības atliekas pa visu jumtu un pagalmu. Nedod Dievs, tas putns vēl iekārtojas ligzdot uz skursteņa!

Un vēl stārķis ēd! Bērnībā mēs visi domājam, ka stārķi ēd vardes. Jā, ēd arī tās, bet ne tikai. Būtībā stārķis var apēst gandrīz jebkuru piemērota izmēra dzīvnieku, kas gadās pa ceļam. Turklāt "piemērotais izmērs" arī ir visnotaļ plašs - no kukaiņiem līdz pat literatūrā pieminētam kazlēnam (un kaut kur tur pa vidu arī pa kādam nelielam bet dārgam sunītim). Svētam putnam neklājas būt tādam kaitniekam un plēsoņam!

Vienu vārdu sakot, jo vairāk stārķu un jo labāk tiem klājas (reizēm - mūsu pašu darbošanās rezultātā), jo lielāku nepatiku cilvēkam tie sāk izraisīt. Brīžiem pat ieskanas pa kādai domai, ka vajadzētu sākt tos medīt, lai tik skaitu ierobežotu.

Tomēr gadās pa kādam vājuma mirklim - stārķim nogāžas (vai tiek nogāzta) ligzda, kāds stārķis nav aizlidojis uz Āfriku vai ir atlidojis pārāk ātri, varbūt vienkārši uzvedas kaut kā jocīgi. Stārķis ir nokļuvis zaudētājos un kļuvis mūsu uzmanības un uztraukuma vērts. Jāglābj! Tad mēģinājumi skaidrot, ka putnam visticamāk viss ir kārtībā, bet, ja nav, tad tā nu dabā iekārtots - kas nemāk izdzīvot, tas mirst - tiek uztverti labākajā gadījumā kā izvairīšanās no atbildības, bet sliktākajā - neiedomājamas cietsirdības izpausme. Svētelis taču!

Bet baltais stārķis vienkārši dzīvo savu dzīvi - ēd, ceļo, būvē ligzdu, audzina mazuļus un mirst. Tieši tāpat kā citi putni. Un patiesībā tikai tas, ka stārķis ir liels un balts un tā dzīve norisinās mūsu acu priekšā, liek mums uz to raudzīties caur mūsu pretrunīgo emociju prizmu.

-------
*Tu mīlēji mani kā zaudētāju, bet tagad uztraucies, ka es varētu uzvarēt.

ceturtdiena, 2013. gada 18. aprīlis

Tev būs savu kaimiņu mīlēt

Pilsēta - lielāka netīrība un piesārņojums nekā jebkura nelegālā atkritumu izgāztuve, lielāks troksnis par jebkuru kaiju koloniju, nes nāvi vairāk dzīvniekiem nekā visi Latvijas mednieki kopā... Vienu vārdu sakot, kā reiz teikts par kādu Āfrikas nostūri: "It's alright as a holiday place but not to live in, I'm afraid."* Tomēr tāda ir mūsu apmetne, mūsu pūznis, un šķiet dīvaini, ka šādā vietā izvēlas dzīvot vēl kāds, pat neticami...

"Jūs taču saprotat, ka pilsētā putni nedrīkst būt!" kāda dusmīga kaiju pamodināta kundze man skaidro. Protams, putnu vieta ir mežā! Tad, kad cilvēks ir mežu nocirtis un tā vietā ierīkojis savu netīro un trokšņaino pūzni, putniem tajā vietas nav.

Tomēr par spīti tam, ka pilsētās tie nedrīkst būt, un par spīti visām briesmām, kas tos pilsētās sagaida, putni pilsētās dzīvo. Vēl vairāk - daļa putnu pilsētās jūtas pat labāk nekā "mežā". Lielākā daļa Latvijas sudrabkaiju šobrīd ligzdo nevis purvos, bet uz Rīgas ēku jumtiem. Pilsētu parkos un skvēros savas kolonijas būvē krauķi. Meža pīles, kam ziemā tā kā būtu jālido uz "siltajām zemēm", pulcējas Rīgas kanālā un ļauj, lai cilvēki tās baro ar maizi. Vistu vanagi medī pilsētas kuslos baložus. Un, protams, ir paši mājas baloži, kas tikai pilsētās vien dzīvo.

Interesanti, ka visbiežāk tie putni, kas pilsētās jūtas vislabāk - tie, kas vislabāk pielāgojušies mūsu pārveidotajai videi - ir tie, kas izpelnās vislielāko nepatiku no cilvēku puses. Redz, vārnu tā savairojies, ka visus mazos putniņus apēdušas! Vainīgi esam mēs paši - esam radījuši vidi, kas daudziem citiem putniem nav īpaši piemērota, bet visu ēdošajai (mmm, cik mūsu pilsētas atkritumu pilnas!) un visnotaļ pielāgoties spējīgajai vārnai ir pašā laikā. Un galu galā varbūt ne jau vārnas, bet mūsu pašu (un arī nevienam nepiederošie) kaķi tos mazos putnus apēd...

Un galu galā nav jau tā, ka visi mazie putni būtu apēsti. Mēs tikai nemākam redzēt un dzirdēt. Pilsētas trokšņi, ierastais "mājas-darbs-mājas" maršruts, steiga un domas par svarīgākām lietām neļauj mums saskatīt pasauli sev visapkārt. "Kur pazuduši zvirbuļi?" man reiz jautāja klasesbiedrs. "Nav nekur pazuduši. Redz, tajā krūmā sēž," norādīju. "Ā, pats nebūtu pamanījis."

Bet pastaigājieties kādreiz agrā rītā pa Rīgu, tā ap saullēktu! Āgenskalnā dzirdēsiet erickiņu dziedam. Gar Kalnciema ielas daudzstāvu namiem (ne tiem, kas no koka, bet tiem otrā ceļa pusē) riņķo un sasaucas svīres. Ejot pa Vanšu tiltu, protams, kaijas, bet paskatieties uzmanīgi - virs "Olimpijas" jumta lidinās zīriņi (droši vien daļa no tiem, kas no Preses nama padzīti, bet Zaķusalas galu nav atzinuši par labu esam). Kronvalda parks ir putnu pilns (zaļžubītes sauc: "Žžžīīīīds"), un biežāk sastopamu putnu vidū var gadīties dzirdēt pat ģirlici vai zaļo ķauķīti. Paejiet uz Vecrīgas pusi - uz Doma baznīcas jumta čirkst melnais erickiņš. Kādā šaurā ieliņā pie vienīgā koka pielikts strazdu būris. Strazda gan nav, bet kāds zvirbulis tajā varētu dzīvot.

Vienu vārdu sakot, pilsētās putnu netrūkst. Reiz pamatskolā projektu nedēļā kopā ar klasesbiedru gatavojām darbu par putniem pilsētā. Pats darbs lielā mērā bija Strazdu brāļu grāmatas "Putni pilsētā" kopsavilkums, bet toreiz visiem stilīgi šķita projektu nedēļas ietvaros veikt dažādas aptaujas. Tad nu mēs arī skraidījām pa Rīgu un jautājām cilvēkiem: "Kāda ir jūsu attieksme pret putniem pilsētā?" "Taisa uz galvas," nobubināja kāds sētnieks. "Bet nu smuki dzied arī." Galu galā mums nācās secināt, ka negatīva attieksme pret pilsētas putniem nav nevienam. Jā, ir jau mūsu kaimiņiem pa kādai īpašībai, kas mums reizēm traucē - skaļi klaigā un ķēza, kur pagadās. Bet varbūt par to vien, ka putni ir gatavi dzīvot kopā ar mums, mūsu migā, kas labākajā gadījumā "is alright as a holiday place", mums vajadzētu tos cienīt un mīlēt. Un vēl tie smuki dzied!

---
*Tai nav ne vainas kā vietai, kur pavadīt brīvdienas, bet dzīvošanai gan tā diemžēl nav piemērota.
 

pirmdiena, 2013. gada 15. aprīlis

Pavasaris atnāk ar blīkšķi

Pirmais zvans: saulainās janvāra dienās pavasara tuvošanos iezvana lielo zīlīšu dziesmas. Otrais zvans: Latvijā ierodas krauķi un pa kādam apmulsušam cīrulim... Ziema ieilgusi. Putni, kam būtu jāatgriežas Latvijā, iestrēguši kaut kur Eiropas vidienē un sagādā galvassāpes zemniekiem, kuru laukos putnu bari atpūšas un barojas. No malas skatoties, varētu domāt - miers. Bet tas ir saspiestas atsperes miers, miers, kāds valda pirms darba laika pie veikala drūzmējošos cilvēku pūlī dienā, kad sākas jaunā "Apple" produkta pārdošana.

Trešais zvans vairs nav zvans, bet blīkšķis! Saule silda, sniegs kūst, un pavasarim slūžas ir vaļā! Labu laiku gaidījušie putni metas uz priekšu - uz ziemeļiem. Ir jāsteidzas! Kopš pagājušā rudens putniem bijis jārūpējas tikai par barības meklēšanu un savu izdzīvošanu, bet tagad ir jāsteidzas pildīt svarīgāko pienākumu savā dzīvē - turpināt sugu. Iespējas izaudzināt mazuļus ir ļoti atkarīgas no ligzdošanas vietas izvēles - vai būs vieta, kur uzbūvēt ligzdu tā, lai to neviens neapdraudētu, vai ligzdas apkārtnē būs pietiekami barības pašiem un mazuļiem. Labu vietu visiem nepietiks, un tāpēc ir jāsteidzas! Stārķis atgriezies savā ligzdā, ko vēl klāj sniegs. Sevišķi patīkami nav - naktīs vēl auksts, barību apsnigušajos laukos vēl grūti sameklēt, bet tas nav svarīgi - viņš ir pirmais!

Arī atbrīvotie sniega un ledus ūdeņi raujas uz priekšu. Upes iziet no krastiem un appludina cilvēku mājas, bet putniem ir radītas lieliskas atpūtas un barošanās vietas. Ūdensputnu tūkstoši apstājas Svētes, Dvietes un citu upju palienēs, lai uzņemtu spēkus pirms tālākā ceļa. No šiem tūkstošiem tikai neliela daļa paliks ligzdot tepat, lielākā daļa dosies uz ligzdošanas vietām tālāk ziemeļos.

Saule spīd, hormoni trako, un ir jādzied! Jādziet pat tad, ja tā piesaista vanaga vai kaķa uzmanību. Pagājušajā gadā šķīlušies putni tā kā tādi pusaudži - īsti nezina, ko grib, bet grib ļoti. Pēc dažiem mēnešiem viņi jau būs sapratuši, kā tas ir, kad jārūpējas gan par savu mātīti, gan par kādiem pieciem līdz desmit nepārtraukti kliedzošiem bērniem, kuri uz mirkli pieklust tikai tad, kad knābī iestūķēts kāds kukainis. Tad vairs nebūs ne laika, ne vēlēšanās dziedāt.

Putniem dažu mēnešu laikā ir jātiek galā ar lietām, kas cilvēkiem prasa vismaz divdesmit gadus, - jāatrod partneris, jāuzbūvē ligzda un jāizaudzina mazuļi, lai tie paši spētu par sevi parūpēties. Arī tāpēc ir jāsteidzas - sākot ligzdošanu pārāk vēlu, līdz rudenim var nepaspēt.

Un mēs, mutes papletuši smaidā, vērojam kā pār mums gāžas pavasara gājputnu vilnis. Vēl nesen ziņoja par pirmajiem stārķiem, bet tagad stārķu jau pilni lauki. Cīruļu treļļi dzirdami pat pilsētās, bet kāda garāmlidojoša ausainā pūce uz mirkli piestāj uz kāda Liepājas daudzdzīvokļu ēkas balkona. Mežos dzirdamas ne tikai zīlīšu, dzilnīšu un mizložņu balsis, bet arvien spēkā pieņemas dziedātājstrazdu un melno mežastrazdu dziesmas, iedūdojas pa lauku balodim. Pēc brīža jau pie šī visa būsim pieraduši, bet tagad - eh, pavasaris!

otrdiena, 2013. gada 2. aprīlis

Medniekiem uzdāvinātais mednis

Pirms kāda laika, kad Tviterī nedaudz nesmuki izteicos par žurnālu "Medības", man zvanīja žurnāla redaktore Linda Dombrovska un lūdza turpmāk savus kreņķus žurnāla sakarā izteikt viņai personīgi. Šoreiz iznāk solījumu pārkāpt, jo, piedod, Linda, publiski pārmetumi prasa publisku atbildi.

Šīs pārdomas tapa pēc raksta "Medniekiem atņemts. Bet vai mednim iedots?" izlasīšanas žurnāla "Medības" aprīļa numurā. Domāju, ka raksts sadusmos jebkuras iesaistītās interešu grupas pārstāvjus, bet šķiet, tieši tāds ir arī raksta mērķis. Dažas frāzes minētajā rakstā nevilšus atgādināja krievvalodīgo "aizstāvju" izteikumus, ka viņu "aizstāvamie" ir otrās šķiras pilsoņi u.tml. Lūk, arī šeit, lai labāk uzkurinātu emocijas, tiek apgalvots, ka mednieki ir "nopelti par asinskāriem šāvējiem." Varu droši apgalvot, ka NEVIENĀ no daudzajām mednim veltītajām sarunām, kurās esmu piedalījies, NEVIENS medniekus tā nav nosaucis.

Bet stāsts nav tikai par šo rakstu, bet par skaļi izskanējušo medņu medību aizliegumu. Aizliegumu, kas patiesībā ir tik tukšs, ka tā skaļa daudzināšana liek domāt, ka vai nu daudzinātāji kaut ko nesaprot vai saprot ļoti labi, bet uztver šo aizliegumu kā dāvanu - iespēju piemest vēl vienu pagalīti, lai uzkurinātu naidu starp "medniekiem" un "ornitologiem".

No mana raksta autorei sniegtā skaidrojuma ir saglabāts tikai viens teikums - tas, ka zinu, ka mednieki šo to dara medņu labā, bet par šo darbu apjomiem un ietekmi uz medņu populāciju man nav informācijas. Laikam manis teiktais īsti neatbilda raksta kopējai noskaņai, bet tad nu paskaidroju šeit.

Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā, arī pie mums spēkā stājās Putnu direktīva, kas, nedaudz vienkāršojot, nosaka to, ka putnu medības pavasarī ir aizliegtas. Tātad pirmais būtiskais punkts - medņu pavasara medības Latvijā ir aizliegtas jau kopš 2004. gada. Tomēr jāuzsver, ka saskaņā ar Putnu direktīvu Latvija ir viena no desmit valstīm Eiropas Savienībā, kurās medņus vispār medīt drīkst. Tas, ka to drīkst, un tas, ka to līdz šim mierīgi varēja darīt pavasarī (lai gan tas izrādījās kļūdains pieņēmums, par ko tālāk), lielā mērā ir nīstamo "ornitologu", konkrēti - mana priekšgājēja Māra Strazda - nopelns. LOB savulaik aktīvi iestājās par medņu medību atļaušanu Latvijā, cerot, ka mednieku interese par šo sugu palīdzēs sugas aizsardzībai. Un Medību noteikumos parādījās frāze, ka medņu medības atļautas saskaņā ar sugas aizsardzības plānu.

Bet kāpēc bija iespējamas medņu pavasara medības, ja Putnu direktīva aizliedz visu putnu sugu medības pavasarī visā Eiropas Savienībā? Tāpēc, ka Putnu direktīva paredz arī iespējas izņēmumiem (atkāpēm) no šīs prasības. Viena no tām - lai stingri kontrolētos apstākļos un izlases veidā atļautu nelielā skaitā sagūstīt, turēt vai citādi saprātīgi izmantot dažus putnus. Tieši šo iespēju Latvija arī cītīgi izmantoja. Piesaucot minēto sugas aizsardzības plānu, Vides aizsardzības ministrija, kā to paredz Putnu direktīva, par katru nomedīto medni gatavoja ziņojumu Eiropas Komisijai. Mednieki pa tam lāgam mierīgi turpināja pavasarī medīt medņus, īpaši neaizdomājoties, kas šo iespēju nodrošina. Šeit nonākam pie otrā svarīgā punkta - medņu pavasara medības lielā mērā ir bijusi "ornitologu" un Vides ministrijas dāvana medniekiem. Arī Linda Dombrovska, kas, kā raksta žurnāla ievadslejā, pirms četriem gadiem nomedīja vienu gaili un "izbaudīja šo medību burvību", var par šo iespēju teikt paldies, iespējams, mednieku visienīstākajam ornitologam - Mārim Strazdam.

Neparastā manu kolēģu labvēlība pret medņu medniekiem, kā jau minēju iepriekš, izrietēja no cerības, ka mednieku interese varētu mednim nākt par labu. Šī cerība līdz šim nav attaisnojusies - medņu stāvoklis, cik to liecina pieejamie dati, turpina pasliktināties, bet brīdī, kad LOB aicināja pasaudzēt medni un brīvprātīgi pārtraukt tā medības, mednieku reakcija bija lielākais pēdējos gados nomedīto medņu skaits. Arī medniekiem kādā L. Dombrovskas organizētā sanāksmē nācās pašiem sev atzīt, ka priekšstats par mednieku interesi un rūpēm par medni ir pārspīlēts.

Galu galā izrādījās arī, ka ar sugas aizsardzības plāna piesaukšanu Medību noteikumos ir par maz. Eiropas Komisija norādīja, ka ir skaidrs, ka medņu pavasara medības faktiski nav izņēmums, ja reiz medību termiņš pavasarī ir noteikts MK noteikumos. Vides ministrija vēl mēģināja taisnoties un skaidrot, bet Eiropas Komisija nepiekāpās, nācās paklausīt - medību termiņš pavasarī tika svītrots no noteikumiem.

Bet šeit trešais svarīgais punkts - iespēju medņus medīt pavasarī nenosaka tas, kas rakstīts Medību noteikumos. Vismaz, cik tas attiecas uz Putnu direktīvu, iepriekš minētās atkāpes piemērošanas iespēju nenosaka tas, kādos termiņos suga ir medījama un pat tas, vai tā vispār ir medījama. Piemēram, izmantojot Putnu direktīvas paredzēto atkāpes iespēju (gan citu apakšpunktu, nevis iepriekš citēto) katru gadu tiek nošauts zināms skaits jūraskraukļu, lai gan šī suga nav medījamo sarakstā. Šajā gadījumā svarīgi ir nevis, kas Medību noteikumos rakstīts, bet, vai mums ir jēdzīgi argumenti zināma skaita medņu nomedīšanai pavasarī. Pašlaik šādu argumentu nav.

Savā ziņā dusmas uz LOB ir Latvijas Mednieku asociācijas (LATMA) un daļas citu mednieku izteikta atzinība LOB par tās spējām interešu aizstāvībā un pašiem savas nespējas atzīšana. Protams, ir viegli dusmoties uz citiem par to, ka tie medni nepienes medniekiem uz šķīvīša ar zilu maliņu (atgādinu, ka "izejas stāvoklis" jau kopš 2004. gada ir - medņu pavasara medības ir aizliegtas), nevis cīnīties par mednieku interesēm un pašiem mesties argumentētā diskusijā ar Eiropas Komisiju. Tas varbūt tāpēc, ka ir skaidrs, ka ar argumentiem "mednieks - vienīgais labais" šajā gadījumā nebūs līdzēts. Būs jāmāk paskaidrot un pierādīt, kāpēc medību aizliegšana būs posts mednim, bet medību atļaušana visus šos gadus nav spējusi veicināt populācijas atjaunošanos.

sestdiena, 2013. gada 23. marts

Sagaidi putnus: Mainām pasauli!

Esat redzējuši filmu "Visvarenais Evans" ("Evan Almighty")? Manuprāt, šis ir viens no retajiem gadījumiem, kad filmas turpinājums (šis ir turpinājums filmai "Visvarenais Brūss") ir labāks par pirmo filmu. Katrā ziņā Stīva Karela tēlotais Evans ir daudz patīkamāks cilvēks nekā Džima Kerija tēlotais Brūss. Īpaši jauks man šķiet dialogs starp Evanu un Dievu (viņš arī Morgans Frīmens) filmas beigās:

"Apsveicu, Evan," saka Dievs. "Tu mainīji pasauli!"
"Bet man taču nekas neizdevās!"
"Kā mēs mainām pasauli?" iebilst Dievs. "Pa vienam labam darbam."

Šoreiz gribu aicināt arī jūs ar vienu mazu labu darbu mainīt pasauli - nobalsot par atbalstu Latvijas Ornitoloģijas biedrības (LOB) žurnālam "Putni dabā". Kā to izdarīt, varat izlasīt šeit: http://putnidaba.lv/sakums/

Ir peļņas žurnāli, un ir pārliecības žurnāli. Pēdējie ir tādi, kuru izdevēji ar visiem spēkiem cīnās par to, lai žurnālu izdotu, arī tad, ja tas ne tikai nenes peļņu, bet prasa laiku, nervus un arī naudu. Cīnās tāpēc, ka zina - tāds žurnāls ir vajadzīgs. Šādi žurnāli ir gan "Vides Vēstis", gan "Medības. Makšķerēšana. Daba", gan arī "Putni dabā".

Agnis, žurnāla "Putni dabā" redaktors, ir spilgts piemērs cilvēkam, ko dzen pārliecība. Gan strādājot brīvprātīgi, gan cīnoties ar kolēģu (un reizēm es esmu viņu vidū) skepsi, gan ganot rokā rakstu autorus, kas žurnālam solījuši kaut ko uzrakstīt, bet par to aizmirsuši un tajā pašā laikā pieskatot divus dauzonīgus puikas, Agnis ar galvu skrien sienā, lai žurnāls iznāktu. Viņš nav izdauzījis caurumu sienā, bet izcilu žurnālu par putniem gan. Īpaši manu sirdi iesildīja kāda mūsu biedra - vācieša Ingo - komentārs, ka "Putni dabā" esot labāks nekā Vācijas dabas aizsardzības biedrības NABU žurnāls (jāpiebilst, ka NABU ir viena no lielākajām un bagātākajām šādām biedrībām Eiropā).

Bet "Putni dabā" nav žurnāls tikai par putniem, tas ir arī žurnāls par cilvēkiem. Nākošajā numurā varēs lasīt par vienu leģendāru cilvēku - Ģirtu Kasparsonu. Par savu misiju viņš vienmēr ir uzskatījis cilvēku ievešanu putnu pasaulē. Viņa trāpīgie citāti par putniem un putnu vērošanu klīst ornitologu vidū, reizēm pat nezinot, kurš ir citāta autors. Ģirts Kasparsons ir arī leģendārs runātājs. Reiz ienācis LOB birojā, viņš atzina: "Es ciešu no auditorijas trūkuma." Tagad, pārcietis insultu un aizvadījis 80. dzimšanas dienu, Kasparsons no auditorijas trūkuma, iespējams, cieš vairāk kā jebkad. Droši vien tieši tāpēc viņu iepriecināja iespēja atkal runāt ar cilvēkiem caur žurnālu "Putni dabā". Mūsu divas stundas garā telefona saruna man lika apjaust, cik daudz stāstāmā viņam sakrājies - par cilvēkiem, par putniem, par dabas skaistumu. Kasparsons droši vien varētu sarakstīt grāmatu grāmatas.

Pirms kāda laika, kad LOB cīnījās ar nopietnām finansiālām problēmām, man piezvanīja kāda LOB biedre pensionāre un ar bažām balsī jautāja, vai tas nozīmē, ka žurnāla vairs nebūs... Manu acumirklīgo sašutumu par to, ka kundze uztraucas nevis par LOB pastāvēšanu, bet par to, vai vēl iznāks "Putni dabā", nomainīja apjausma par to, cik šis žurnāls cilvēkiem patiesībā ir svarīgs. Un svarīgs arī mums - mēs varam cīnīties par putniem un dabas aizsardzību, bet saraujot šo saiti ar cilvēku, mēs paliksim vieni, un vieni neko daudz izdarīt nevar.

Viens mazs labs darbs akcijas #SagaidiPutnus ietvaros - nobalso par "Putni dabā" - un tu mainīsi pasauli! Agnim būs spēks turpināt, Ingo būs ar ko lielīties saviem tautiešiem, Ģirtam būs auditorija, bet pensionārei - žurnāls par dabu - un būs cilvēki, kam rūp putni. Paldies!

piektdiena, 2013. gada 15. marts

Meža nozare un mežinieki

Pēdējā laikā dažādu iemeslu dēļ atkal esmu nedaudz "uzskrūvējies" par meža nozares dažādām publiskajām un mazāk publiskajām izpausmēm. Šāda "uzkrūvēšanās" noved dažādām izpausmēm arī no manas puses, un lielākoties tās, protams, nav nozarei glaimojošas. Tomēr reizēm aizdomājos, ka mans brāziens "meža nozarei" var ķerties pie sirds arī kādam, kam tas nemaz nav adresēts. Un tas tikai tādēļ, ka lietoju vispārīgus apzīmējumus, lai gan mani pārmetumi visbiežāk domāti konkrētām organizācijām, iestādēm vai uzņēmumiem. Problēma tā, ka iepriekš minēto institūciju ir daudz un tās savā starpā ir tā samezglojušās un satīklojušās (piemēram, Latvijas Meža īpašnieku biedrības lielākais biedrs ir AS "Latvijas valsts meži", kā vienīgais akciju turētājs savukārt ir Zemkopības ministrija), ka pat nezinātu, kuru saukt vārdā un tāpēc izlīdzos ar vienkāršu "meža nozare" (turklāt arī šīs organizācijas u.tml. mēdz sevi tā saukt).

Šoreiz gribēju pateikt, ka man nav principiālu iebildumu pret nozari kā tādu. Tā tiešām ir nozīmīga Latvijas ekonomikai, un galu galā arī es pats sēžu uz koka krēsliem, kurinu malku un smērēju papīru. Pats galvenais - arī pret lielāko daļu meža nozarē strādājošo man nekādu iebildumu nav. Un kā gan varētu būt? Mana sieva ir meža īpašniece, bet pašos tuvākajos rados - gan kokapstrādes uzņēmuma darbinieks, kas savulaik nodarbojies ar mežizstrādi, gan nu jau bijušais Valsts meža darbinieks, kas tagad iztiku pelna, aktīvi saimniekojot savos mežos.

Galu galā arī vides organizācijās mežinieku netrūkst!  Redz, Jānis Rozītis Pasaules dabas fonda vadībā - savu mežinieka izglītību nav "nolicis uz plaukta", bet savos mežos saimnieko joprojām. Arī Latvijas Ornitoloģijas biedrības biedru vidū pārstāvēts viss meža nozarē iesaistīto cilvēku spektrs - no meža īpašniekiem līdz mēbeļu tirgotājiem. Man ir zināmas aizdomas, ka tad, ja izskaitītu, izrādītos, ka LOB rindās ir vairāk mežinieku nekā vienā otrā meža nozari pārstāvošā organizācijā. Jāatzīst, ka pat daži no redzamākajiem meža nozares interešu pārstāvjiem ir izplenījušies manu cieņu, ko nav spējušas sagraut dažas vismaz neviennozīmīgi vērtējamas viņu rīcības. Šeit runāju par zemkopības ministri Laimdotu Straujumu un LLU Meža fakultātes dekānu Dagni Dubrovski.

Par to, ka piederība meža nozarei uzreiz nenozīmē, ka cilvēks ir vērsts pret dabas aizsardzību, apliecina arī LOB savulaik veiktā aptauja par mežizstrādi putnu ligzdošanas laikā. No aptaujātajiem 77% meža īpašnieku un 81% cilvēku, kam ienākumi saistīti ar mežu, atbalstīja domu par miera perioda noteikšanu mežos putnu ligzdošanas laikā. Protams, LOB aptaujas rezultāti varētu nebūt reprezentatīvi šīm grupām kopumā, bet tomēr - vismaz būtiska daļa meža nozares pārstāvju tomēr spēj saprast arī dabas aizsardzības nepieciešamību.

Tad nu ziniet, dabu un mežu mīlošie, saprātīgi domājošie, nealkatīgie mežinieki un kokrūpnieki - mani publiskie pārmetumi meža nozarei nav domāti jums! Bet saprotiet - ja sabiedrībai tiek stūķētas uz acīm zaļi rozā brilles, reklāma un propaganda tiek pasniegta kā informatīvi izdevumi, noliedzot dabas aizsardzību kā tādu, tiek teikts, ka pret saprātīgu dabas aizsardzību iebildumu nav, bet, izspiežot no meža pēdējās asinis, tiek skandēts: "The Greater Good", tad muti ciet noturēt ir grūti - dabā jābūt līdzsvaram.