Klimata pārmaiņas kā ticības jautājums (2. daļa)

Iepriekšējā rakstā sāku aplūkot ticību klimata pārmaiņām kā reliģiju, uzsvaru liekot uz to, kas man reliģijā patīk - ētikas kodekss, kura ievērošana nāk par labu sabiedrībai arī tad, ja sabiedrība nepieder reliģijai, kas šī kodeksa pamatā. Šoreiz par to, kas man reliģijā nepatīk.

Gan vēsturē, gan mūsdienās dažādām reliģijām piederīgo vidū nākas saskarties gan ar pavisam nekaitīgu liekulību, gan ar reliģiju izmantošanu klaji ļaunprātīgos nolūkos. Reiz, piemēram, man kāds visnotaļ kristīgs jaunietis apgalvoja, ka sekss pirms kāzām esot pieļaujams, ja tu pavisam droši zini, ka attiecīgo cilvēku precēsi, savukārt kāds kolēģis stāstīja par musulmani, kurš, dzerot alkoholu, skaidrojis, ka ārzemēs drīkstot, jo tur Allāhs neskatās.

Tās bija nekaitīgās atkāpes no reliģijas principiem, bet otrā galā - krusta kari, dedzināšanas uz sārta un teroristi pašnāvnieki. Tas viss - ticības vārdā. Tomēr visbiežāk vaina nav reliģijas ētikas kodeksā, bet gan cilvēku mēģinājumos to sagrozīt (sak, tev nebūs nokaut, bet to meiteni, kas tev neatdodas, tev gan būs par raganu nosaukt un nokaut). Reliģija ir tik spēcīgs ierocis, ka grēks to nemēģināt izmantot savās interesēs, ja vēlies dzīvē kaut ko sasniegt. Pat Ainārs Šlesers savulaik nu dikti par kristīgām vērtībām iestājās ("Tev nebūs zagt", vai ne?).

Šādas "ticības" izpausmes ļauj cilvēkiem no malas teikt: "Lūk, reliģija ir ļaunums! Paskat, cik daudz asiņu izliets ticības vārdā!" Līdzīgi ir ar ticību klimata pārmaiņām. Reiz Iveta Kažoka bija ietvītojusi saiti uz rakstu, kurā viens no apgalvojumiem bija - pat tad, ja klimata pārmaiņas kaut kad tālā nākotnē nāks par ļaunu cilvēcei, klimata pārmaiņu mazināšanas politika cilvēcei nāk par ļaunu jau tagad.

Reizēm šķiet, ka uzskatu, ka cīņa pret klimata pārmaiņām nāk par ļaunu cilvēcei (un ne tikai), paudējiem nevar neko pārmest, it īpaši tajos brīžos, kad "klimata pārmaiņu mazināšana" kļūst par biznesu - enerģētisko kultūru plantācijas, kas atņem zemi pārtikas audzēšanai vai dabai, vēja parki putnu migrācijas ceļos, Daugavpils HES idejas miroņa augšāmcelšanās... Galu galā veikli runātāji par klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumiem spēj pasniegt intensīvāku mežu izciršanu un purvu norakšanu kūdras ieguvei.

Bet šīs negatīvās, bet tik ļoti redzamās klimata pārmaiņu mazināšanas centienu izpausmes ir, turpinot runāt līdzībās, zem ticības klimata pārmaiņām maskēta ticība naudas dieviem, bet, kā senos laikos teicis kāds jauns cilvēks, nevar kalpot diviem kungiem. Arī savulaik apspriestajā melnrakstā likumam par atbalstu atjaunojamo energoresursu izmantošanai, kas laikam līdz apstiprināšanai tā arī nenonāca, priekšroku bija paredzēts dot tiem energoresursiem, ko var lētāk saražot, nevis tiem, kas radītu lielāku CO2 emisiju samazinājumu.

Kad runa patiesībā ir par jaunu biznesa nišu un "klimata pārmaiņas" ir tāds pats buzzword kā "inovatīvs", "interaktīvs" vai "mūsdienīgs", kas patiesībā neko nenozīmē, bet ir košs iepakojums, kas palīdz pārdot, protams, tiek pievērtas acis uz to, ka nereti biodegvielas ražošana un izmantošana rada vairāk siltumnīcefekta gāzu, nekā fosilā degviela, kailcirtes drīzāk veicina CO2 emisijas, nevis piesaisti, bet meliorācija "plūdu risku mazināšanai" tikai sagandē dabu un plūdu riskus palielina (pieņemot, ka plūdi, nevis sausums vispār būs aktuāls risks, mainoties klimatam).

Protams, ne vienmēr izkropļota pieeja klimata pārmaiņu mazināšanai ir apzināta sabiedrības maldināšana, reizēm tas ir vienkārši zināšanu trūkums. Skaidrs, ka mūsu zināšanas vienmēr būs nepilnīgas, bet brīdī, kad esam attapušies staigājam maldu ceļus, pareizā pieeja būtu laboties, tomēr it bieži jaunās zināšanas ir neērtas ierastajai biznesa praksei ("Mēs rēķinājāmies ar valdības atbalstu!" utt.), un tad tradicionālā pieeja (jau no seniem laikiem un ne tikai klimata pārmaiņu kontekstā) ir šīs zināšanas ignorēt vai, ja ignorēt nav iespējams, noliegt (kaut trīs reizes, vēl pirms gailis dzied).

Bet aplama pieeja klimata pārmaiņu mazināšanai un nepārdomāti pielāgošanās pasākumi nepadara klimata pārmaiņas par kaitīgu izdomājumu un klimata pārmaiņu ticīgo "ētikas kodeksu" - nepareizu. Paturot prātā pieeju "ticība klimata pārmaiņām kā reliģija", šo stāstu gribu noslēgt ar G. K. Čestertona citātu, ar kuru reiz Tviterī dalījās Juris Rubenis: "Kristietība nav kļūda. Tā vienkārši vēl nav izmēģināta."

Gaidas, bažas un miers

Sācies politiski interesants gads - divas vēlēšanas un jau tagad, pašā gada sākumā - jauna valdība. Nemitīgi plašsaziņas līdzekļos izskan ziņas par jaunās valdības tapšanu: "Neoficiāla informācija liecina, ka, iespējams,..." Gribētos jau tādas ziņas laist gar ausīm, kamēr tās ir tikai baumas, nevis oficiāla informācija, bet zināms nemiers un iekšēja saraušanās ir pēc katra jaunā ministru prezidenta kandidāta izskanēšanas. Tagad gan jau oficiāli ir skaidrs, ka "Vienotība" šim amatam virzīs pašreizējo zemkopības ministri Laimdotu Straujumu. Vēl gan Andrim Bērziņam šī kandidatūra oficiāli jāizvirza un Saeimai jāapstiprina jaunā valdība, tā kā teikt "hop" ir vēl daudz par ātru, bet tomēr... Kas varētu notikt, ja Laimdota Straujuma kļūtu par ministru prezidenti?

Iepazīstoties ar L. Straujumu, viņa izpelnījās manu cieņu, ko par spīti visam viņa manās acīs ir saglabājusi, tomēr ar viņas pakāpšanos pa karjeras kāpnēm man saistās zināmas bažas. Pirmkārt, vienu no L. Straujumas it kā stiprajām pusēm - izcilas spējas aizstāvēt nozares intereses - es uzskatu par vājo pusi. Kāds samērā ievērojams cilvēks, ko vārdā nesaukšu (jo teikto neatceros precīzi), reiz teica, ka būtu svarīgi atcerēties, ka ministriem nav jāpārstāv nozaru intereses. Varbūt pirmajā brīdī izklausās jocīgi, bet es šim izteikumam piekrītu par visiem 100%: ministriem jāstrādā sabiedrības, nevis nozares interesēs. Zemkopības ministrija ir "nozares" (t.i., konkrētu uzņēmumu lobija) visvairāk nozombētā ministrija no tām, ar ko man iznācis saskarties. Vai jaunā ministru prezidente spētu tikt vaļā no šīs ietekmes, kam viņa bija pakļauta, vadot Zemkopības ministriju?

Bažījos arī par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju. Savas pārdomas jau izteicu pēc E. Sprūdža paziņojuma par atkāpšanos no amata (lasīt šeit), baidoties, ka ministra posteni ieņems "pašvaldību ministrs", nevis "vides ministrs" un aktuālo vides problēmu risināšana tiks nostumta otrajā plānā vai vēl ļaunāk - ekonomisko interešu vārdā tiks radītas jaunas vides problēmas un pastiprinātas esošās. Šobrīd pie apvāršņa vīd manu bažu apstiprinājums - jaunākās ziņas liecina, ka iespējamais vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs varētu būt Artis Stucka. Mēģinot izzināt, "kas tas par putnu", uzdūros šādam rakstiņam "Delfos": http://www.delfi.lv/news/comment/comment/artis-stucka-nedaudz-par-iecereto-varam-reorganizaciju.d?id=42184400 Galvenais teikums, kas duras acīs: "Par vides jautājumiem (..) šoreiz neizteikšos, bet par pašvaldību darbības jomu, kas ir sirdij tuva, gan." Ja nemaldos, tad ar līdzīgu uzstādījumu "par vidi neizteikšos" sāka arī E. Sprūdžs. Vai jaunais ministrs spētu viņam atvēlētajos mēnešos aptver, ka arī vide ir būtiska?

Par dzīvnieku uzvedību es šo to zinu, bet par politiķu uzvedību - gandrīz neko, tāpēc neesmu drošs, vai nākošās valdības īsais valdīšanas laiks uztverams ar mieru vai bažām. No vienas puses - tik īsā laikā neko daudz nevar paspēt izdarīt (un arī lielus mēslus sataisīt it kā nevar), bet no otras - ja parasti valdības domā četru gadu mērogā vai šī neredzēs tikai desmit mēnešus uz priekšu? Liktenim tā labpaticies, ka vairāki svarīgi jautājumi, kas skar dabas aizsardzību, būs jāizlemj tieši šai valdībai atvēlētajā laikā (lai likteni vēl vairāk neizaicinātu, pagaidām paturēšu pie sevis, kuri).

Bet ziniet, par ko man sirds ir pilnīgi mierīga? Par Zemkopības ministriju. Lai gan ar šo ministriju man iznācis cieši saskarties tikai kādus sešus gadus, šajā laikā esmu piedzīvojis trīs ministrus, un šī pieredze man liek domāt, ka Zemkopības ministrijas darbu ministra persona nekādi neietekmē. Esmu mierīgs.

Klimata pārmaiņas kā ticības jautājums (1. daļa)

Esmu vairākkārt teicis, ka šobrīd neticēt klimata pārmaiņām ir tas pats, kas neticēt evolūcijai - ir pārāk daudz acīmredzamu pierādījumu, kas to neļauj apšaubīt. Bet... kā reiz teicis bijušais Valsts meža dienesta Medību daļas vadītājs Jānis Ozoliņš, vienmēr būs cilvēki, kas netic, ka smēķēšana ir kaitīga. Interesanti, ka reizēm klimata pārmaiņu apšaubītāji vienā elpas vilcienā apgalvo, ka nekādas globālas pārmaiņas nenotiek, šīs pārmaiņas nav izraisījis cilvēks, turklāt klimata pārmaiņas vienmēr ir notikušas (sak, Dievs radīja cilvēku un pēc tam arī evolūciju).

Klimata pārmaiņu skeptiķu argumenti, ņemot vērā, ka par šo tēmu ir vesels lērums pētījumu, lielos vilcienos balstās uz pieņēmumu, ka zinātnieki (vismaz redzamākie) melo vai vismaz pārspīlē. "Zinātnieki melo" ir ļoti ērts arguments, jo ar to ir gandrīz neiespējami strīdēties - gandrīz viss, ko mēs pieņemam par faktiem, ir kādreiz zinātnieku izpētīts. Ar "zinātnieki melo" argumentāciju mēs varam apstrīdēt pat to, ka, naftai sadegot, rodas CO2. Un kas tas CO2 vispār tāds ir? Neko neizsakoša zīmju kombinācija, ko zinātnieki izgudrojuši, lai biedētu cilvēkus!

Reiz, kad par šo tēmu Tviterī diskutēju ar kādu dabas fotogrāfu, viņš ticību cilvēka izraisītām klimata pārmaiņām arī salīdzināja ar reliģiju. Apdomāju šo jautājumu un sapratu, ka šoreiz nepūlēšos nevienu pārliecināt, kārtējo reizi apkopojot pētījumu rezultātus par klimata pārmaiņām un to cēloņiem. Gana daudz cilvēku, kas daudz gudrāki par mani, to darījuši jau gana daudz reižu, turklāt blogs šā vai tā nebūtu īstā vieta, kur meklēt zinātniskus argumentus. Tad nu - lai notiek! - šoreiz par ticību klimata pārmaiņām kā par reliģiju.

Zināt, kāpēc es cienu reliģijas? Cik nu manas ierobežotās zināšanas šajā jomā ļauj spriest, parasti reliģijām ir kāds morāles kodekss. Ja cilvēki cenšas dzīvot atbilstoši šim kodeksam, tad man patiesībā vienalga, vai cilvēka labās rīcības pamatā ir bailes no elles vai cerība pārdzimt kādā augstākā amatā. No cilvēku rīcības atbilstoši morāles normām iegūst visa sabiedrība, neatkarīgi no tā, vai citi tic vai netic tam, kas šo morāles normu pamatā.

Kāds ir klimata pārmaiņu ticīgo morāles kodekss? Galvenais bauslis ir: "Tev būs siltumnīcefekta gāzu emisijas mazināt." Šim bauslim ir divas būtiskākās izpausmes - resursu (t.sk., enerģijas) patēriņa mazināšana un fosilo energoresursu aizstāšana ar atjaunojamiem.

Domāju, lasītāji piekritīs, ka dzīvot taupīgi ir saprātīgi neatkarīgi no tā, vai ticam vai neticam klimata pārmaiņām. Savās mājsaimniecībās mēs cenšamies netērēt vairāk nekā saņemam. Lai taupītu elektrību (piemēram, neatstātu gaismu bezjēdzīgi degam), mums nav jābaidās no klimata pārmaiņu sekām. Mums pietiek ar to, ka zinām, ka, maksājot mazāk par elektrību, mēs varbūt varēsim aiziet ar bērniem uz kino.

Ar apjēgu par to, ka taupība pasaules mērogā ir tikpat pašsaprotama kā taupība ģimenē, mums iet mazliet grūtāk. Šim apjēgas trūkumam pamatā tas, ka mūsu pasaulītes ir stipri mazākas nekā planēta Zeme, un, pat ja mūs interesētu, kas notiek aiz mūsu pasaulītes robežām, mums to ir grūti aptvert. Kaut kur no kosmosa pie mums atnāk elektrība, gāze un ūdens, bet savus atkritumus mēs pārmetam pār zemes malu, un kas to zina, kur tie nokrīt. Labi, mazliet pārspīlēju - apjēga par ierobežotajiem pasaules resursiem pēdējos gadu desmitos arvien pieaug, bet kaut kā vienalga dzīvojam pēc principa "lai taupa citi, es gribu dzīvot ērtībās" un dzenamies notrallināt pasaules resursus, tiecoties pēc amerikāniska dzīvesveida. Varbūt šādā brīdī kāda reliģija, kas mūs biedē ar klimata pārmaiņu radītiem taifūniem un grēku plūdiem, ir tieši tas, kas vajadzīgs.

Zināmā mērā ar taupību saistās arī fosilo energoresursu aizstāšana ar atjaunojamiem. Izmantot kaut ko, kas drīz beigsies, vai mācīties izmantot to, kas nekad nebeigsies - vai tad izvēle nav loģiska? Skaidrs, ka ne ogles, ne nafta vēl nebeigsies tik drīz, varbūt tāpēc arī manis minētais dabas fotogrāfs pauda, ka jādedzina vien fosilie resursi, kamēr tie vēl ir pieejami. Protams, ir ļoti ērti iet pa iestaigātu taciņu (arī es pats joprojām leju mašīnā dīzeļdegvielu), bet sākt domāt, kā dzīvot tālāk, tikai tad, kad fosilie energoresursi būs beigušies (vai, pareizāk sakot, to ieguve būs kļuvusi bezjēdzīgi dārga), ir cilvēciski, bet muļķīgi... Nav jātic klimata pārmaiņām, pietiek ar veselo saprātu, lai jau laikus sāktu meklēt alternatīvas resursiem, kas kaut kad beigsies.

Manas kompetences - dabas aizsardzības - jomā klimata pārmaiņu ticīgie sludina nepieciešamību saglabāt un atjaunot bioloģisko daudzveidību. Zināms, piemēram, ka ģenētiski daudzveidīgas populācijas ir spējīgākas pielāgoties klimata pārmaiņān, upju palieņu atjaunošana palīdz mazināt klimata pārmaiņu radītos plūdu un sausuma riskus, bet purvu atjaunošana un vecu un dabisku mežu aizsardzība nodrošina CO2 piesaisti, tā mazinot klimata pārmaiņas. Un atkal - bioloģiskās daudzveidības saglabāšana nodrošina tik daudz ieguvumu, ka tā ir saprātīgākā lieta, ar ko cilvēcei nodarboties, neatkarīgi no tā, kādas ticības vārdā tas tiek darīts.

Bet reliģijām mēdz būt arī tumšā puse. Par to - otrajā daļā...

Jūs taču saprotat, kāpēc sabiedrības viedokli nevar ņemt vērā, vai ne?

Jautājums par mežu ciršanu putnu ligzdošanas laikā rūp daudziem. Tā kā gana daudz ir arī to, kas šī jautājuma risināšanā atbalstījuši LOB, turpinu ziņot par notikumu gaitu, lai nerastos sajūta, ka par šo jautājumu ir aizmirsts. Iemesls, kāpēc publiski par šo problēmu pēdējā laikā dzirdams maz ir tas, ka šobrīd LOB izmēģina to risināt sarunu ceļā ar meža nozares pārstāvjiem. Šīs sarunas platforma ir pēc LOB ierosinājuma ar Ministru kabineta rīkojumu izveidotā darba grupa Zemkopības ministrijas vadībā.

Skaidrs, ka nekādu putniem draudzīgo risinājumu nevar gaidīt no darba grupas, kur nospiedošā vairākumā ir meža nozares ekonomisko interešu aizstāvji, un tas bija redzams jau pēc darba grupas pirmās sanāksmes jūlijā. Toreiz atļāvos prognozēt notikumu attīstību un aicināju ielikt manu prognozi virtuālā aploksnē un nākošā gada beigās, kad darba grupai jānonāk līdz rezultātam, vilkt ārā un skatīties, vai man izrādījusies taisnība. Lūk, ko pirms pieciem mēnešiem rakstīju:

Pirmkārt, tiks (un jau tiek) apšaubīts, ka ornitologiem vispār ir kādi skaitļi un fakti, uz kuru pamata tiek rosināts noteikt miera periodu (radās nedaudz jocīga sajūta, ka lielākā daļa klātesošo "nav bijuši klāt" pēdējos sešus gadus, bet var jau būt...). Skaidrs, ka skaitļi un fakti ir. Tad, kad tie tiks piedāvāti, tie, protams, tiks apstrīdēti - vai nu aprēķins slikts, vai fakts nemaz nav tik svarīgs utt. Ja nu tiešām atrodas kāds, kas var sniegt alternatīvu izvērtējumu (lai gan iespēja, ka tāds tiešām tiks meklēts, ir visai neliela), skaidrs, ka šis "kāds" nonāks apmēram pie tādiem pašiem skaitļiem un faktiem. Šā vai tā galu galā nonāksim līdz pamatojumam, kas lielos vilcienos ir neapstrīdams. Un tad ekonomisko interešu pārstāvji... vienkārši nepiekritīs miera perioda noteikšanai, un, kā minēja kāds no darba grupas locekļiem: "Varēsim iet mājās." (Visu rakstu var izlasīt šeit.)

Mana vienīgā kļūda ir bijusi tā, ka prognozēju šādu notikumu attīstību līdz nākošā gada beigām, bet viss prognozētais scenārijs tika izspēlēts jau pirmajā tieši pavasara mežizstrādes tēmai veltītajā darba grupas sanāksmē. Bet nu par visu pēc kārtas...

Šīs sanāksmes uzdevums bija apspriest "bāzes informāciju", kas pēc darba grupas vadītāja ierosinājuma par šo jautājumu tika sagatavota. Lai lasītājiem skaidrāks sarunas konteksts, piedāvāju iepazīties ar minēto informācijas apkopojumu: LOB sagatavotais pārskats atrodams šeit, bet pārējā "bāzes informācija" - šeit.

Tā kā pieņemu, ka sanāksmē klātesošie izteica sevis pārstāvētās organizācijas, nevis savu personīgo viedokli, atļaušos nevienu vārdā nesaukt. Tātad galvenie meža nozares personāži šajā izrādē: Latvijas Kokrūpniecības federācija (LKF), Latvijas Mežizstrādātāju savienība (LMS), SIA "Rīgas meži" (starp citu AS "Latvijas valsts meži" pārstāvji visu sanāksmes laiku nebilda ne vārda).

Sanāksmes sākumā man tika dota iespēja izklāstīt LOB argumentāciju mežizstrādes pārtraukuma noteikšanai. Ieskatoties iepriekš minētajā "bāzes informācijas" apkopojumā, redzēsiet, ka LOB nepieciešamību noteikt mežizstrādes pārtraukumu putnu ligzdošanas laikā pamato ar šādiem galvenajiem apsvērumiem:

1) putnu ligzdu postīšana un putnu traucēšana ir pretrunā Eiropas Savienības un Latvijas likumiem;
2) mežizstrāde pavasarī negatīvi ietekmē putnus, jo tiek izpostītas to ligzdas un putni tiek traucēti;
3) sabiedrības vairākums atbalsta mežsaimnieciskās darbības ierobežošanu putnu ligzdošanas laikā.

Pēc manas prezentācijas noklausīšanās izteikties gribēja LMS pārstāvis, noberot veselu virkni argumentu, kam vajadzēja pierādīt, ka mežizstrādes pārtraukums ir pilnīgi nepamatots no putnu aizsardzības viedokļa, bet kritisks meža nozarei. Turpat uz lapiņas veikto aprēķinu rezultātus no galvas neatceros, bet ceru, ka tiks uzklausīts mans lūgums un ar tiem tiks iepazīstināta visa darba grupa, papildinot bāzes informāciju, kur šobrīd meža nozares sniegtā informācija ir pārsteidzoši trūcīga. Bet šeit daži punkti, ko atceros:

- ja tiks noteikts trīs mēnešu mežizstrādes pārtraukums, nebūs iespējams iegūt koksni pašreizējā apjomā (protams, arguments pamatots no meža nozares viedokļa, bet pieļauju, ka daļai sabiedrības "nevarēsim tik daudz nocirst" varētu izklausīties kā mazliet dīvains pamatojums miera perioda nenoteikšanai);

- mežizstrāde šajos trijos mēnešos notiek tikai 1% mežu, nevar būt, ka kādai putnu sugai tas ir letāli;

- LOB nav nekādu datu, kas pamatotu miera perioda noteikšanas pamatotību;

- melno stārķu migrācijas pētījums pierāda, ka stārķi iet bojā ārpus Latvijas, un ornitologu apgalvojumi par mežsaimniecības ietekmi ir tikai pieņēmumi (atbilde uz manu jautājumu: "Vai esat redzējis Māra Strazda promocijas darbu?" bija: "Es esmu redzējis Māri Strazdu.");

- nevar izmantot tikai jutīgas putnu sugas, lai pamatotu traucējuma ietekmi ("Es eju pa mežu, un putni no manis nebaidās.");

- sabiedrības viedokli nevar ņemt vērā ("Jūs taču saprotat, kāpēc sabiedrības viedokli šajā gadījumā nevar ņemt vērā, vai ne?")

Jau pirms šīs sanāksmes biju lūdzis meža nozares pārstāvjiem sniegt informāciju, ja tāda ir, par to, kāda ir ienākumu un izdevumu atšķirība vienus un tos pašus nocērtot pavasarī un ziemā. Par to, ka atšķirība ir, nav šaubu, un tas nav mans izdomājums. Savulaik intervijā žurnālam "Baltijas Koks" SIA "Billerudkorsnas Latvia" valdes loceklis Varis Sīpols norādīja, ka cirst kokus pavasarī nav pareizi, jo "stiprības kvalitāte zūd 2-3 nedēļu laikā, turklāt mums jātransportē smags, ar ūdeni pilns koks." Bet LMS sanāksmē atbildēja, ka šādu "pētījumu" nav un tie arī neko nemainītu ("Ja mežizstrāde būtu hobijs, tad varētu domāt, vai izdevīgāk cirst jaunā mēnesī.")

LKF pārstāvis mierīgāk paskaidroja, ka jebkura dīkstāve rada lielākus zaudējumus nekā iespējamie ieguvumi, kokus cērtot citā laikā. Aprēķinu nav un LKF teiktais: "Tici man uz vārda, Viestur!" izklausījās mazliet jocīgi reizē ar pārmetumiem, ka LOB neesot nekādu datu.

Izrādījās LKF neesot detalizētākus aprēķinus veikusi, jo tai nepatīkot LOB interpretācija, ka putnu ligzdu iznīcināšana ir Putnu direktīvas pārkāpums neatkarīgi no mežsaimniecības ekonomiskās nozīmes. LKF turpināja, ka Putnu direktīvu tā nevarot lasīt. Direktīvas prasības esot jālasa reizē ar preambulu un, lūk, preambulas 7. punktā teikts: "Šādi var uzraudzīt dabas resursus un regulēt to izmantošanu, balstoties uz nepieciešamiem pasākumiem, kas ļauj iespēju robežās saprātīgi uzturēt un koriģēt dabīgo līdzsvaru starp sugām." Jūs sapratāt, kā tas attaisno mežu ciršanu putnu ligzdošanas laikā? Es nē... Galu galā nonācām līdz gandrīz unikālam gadījumam - LOB un LKF ir vienisprātis, ka direktīvu var interpretēt tikai ES Tiesa.

LKF arī norādīja, ka skaidrojot direktīvu tā, kā to dara LOB, likumu pārkāpj arī lauksaimnieki, celtnieki, autobraucēji, kaķu saimnieki... Interesanti, ka visi piemēri trāpīja jomās, ko LOB tā vai citādi jau ir aktualizējusi (varbūt izņemot kaķus, kur LOB kopīgas nostājas nav). Mazāk interesanti (vismaz ne tuvu ne oriģināli) ir tas, ka tiek aicināts pievērst uzmanību citiem. "Ko tad mēs? Citi arī putniem dara pāri," ir arguments, ar ko LOB jāsastopas ļoti bieži.

"Rīgas mežu" pārstāvis vēlreiz uzsvēra, ka LOB argumentācija balstās nevis uz zinātniskiem pētījumiem, bet tikai pieņēmumiem. Lūgts norādīt, par kādiem faktos nebalstītiem pieņēmumiem ir runa, "Rīgas mežu" pārstāvis citēja vairākus punktus no LOB sagatavotā dokumenta, tostarp pieņēmumus, uz kuru pamata aprēķināts mazāks bojā gājušo ligzdu skaits, nekā reālais ("Aprēķinā pieņemts, ka putnu konstatēšanas varbūtība maršrutam tuvākajā joslā ir 100%, lai gan zināms, ka arī šajā joslā visi putni netiek konstatēti.") No runātā saprotams, ka kunga emocijas un nepatika pret ornitologiem neizriet tikai no ierosinātā miera perioda, jo, lūk, datu trūkuma dēļ mēs Latvijā vairs nevarot pavasarī medīt slokas.

Interesanti, ka tas pats "Rīgas mežu" pārstāvis aizstāv pieņēmumu, ka mežizstrāde notiek ar vienādu intensitāti visu gadu, tātad trīs mēnešu pārtraukums nozīmētu atņemt mežizstrādē strādājošajiem ceturto daļu darba laika un neļautu iegūt ceturto daļu kopējā koksnes apjoma. Visiem zināms, ka mežizstrādes intensitāte pavasarī dažādu iemeslu dēļ samazinās šā vai tā, tāpēc gluži ceturtdaļā mērāmi ekonomiskie zaudējumi vis nav.

Diskusijai turpinoties kļūst skaidrs, ka no meža nozares pārstāvju puses argumentu ir tik maz, tāpēc ka jau no paša sākuma nozare nemaz nav plānojusi neko izvērtēt vai apspriest. Gan LKF, gan LMS atzīst, ka jau sen ir skaidrs, ka abas organizācijas nekad nepiekritīs vispārējam mežizstrādes aizliegumam putnu ligzdošanas laikā. LKF apgalvo, ka runāt varētu, ja visus putnus nemestu vienā maisā, bet dalītu atsevišķi aizsargātās sugas, apdraudētās sugas un "vidējos neaizsargātos putnus". Ticami gan, ka rezultāts (gan vēlamajiem pasākumiem, gan diskusijai par tiem) būtu tieši tāds pats.

Pamazām iestājas neveikls klusums. Tiek nolemts, ka "darba grupa ir runājusi" un tālāk jāstrādā Zemkopības un Vides ministrijām. Ministrijas nesaprot, kas viņām būs jādara, to nesaprot arī klātesošie un darba grupas sanāksme beidzas.

Tagad pārlasiet iepriekš redzamo rindkopu ar manām jūlijā izteiktajām prognozēm! Viss ir piepildījies - LOB datu nav, tie ir slikti, protams, neviens neko nav mēģinājis pārrēķināt un LMS pārstāvis pat neatceras, ka būtu kaut ko tādu ierosinājis, ekonomisko interešu pārstāvji nepiekrīt miera perioda noteikšanai, nekad nav plānojuši piekrist un nekad nepiekritīs.

Interesanti ir aplūkot arī meža nozares pretargumentus iepriekš minētajiem trim galvenajiem LOB argumentiem:

1) Putnu direktīvu LOB skaidro nepareizi;
2) LOB nav nekādu datu, kas liecinātu par pavasara mežizstrādes negatīvo ietekmi uz putniem;
3) Sabiedrības viedokli nevar ņemt vērā.

Ievērojāt, kā trūkst? Pārlasiet vēlreiz uzmanīgi LOB argumentus un meža nozares pretargumentus! Pamanījāt? Nozare neko nesaka par to, ka pavasara mežizstrāde ir pretrunā arī Latvijas likumiem. Tāds mazs apliecinājums, ka Latvijas likumi netiek uztverti ne kā arguments, ne kā šķērslis.

Tos, kurus uztrauc, ka katru gadu, cērtot mežus, tiek iznīcināti desmiti tūkstoši putnu ligzdu, aicinu nenokārt galvu. Lai gan darba grupas diskusijas par šo jautājumu būtībā ir izsmeltas (lai gan formāli laikam nav beigušās), skaidrs, ka LOB turpinās darbu, lai miera periods Latvijas mežos tiktu nodrošināts. Varu iepriecināt, ka pat LMS pārstāvis sanāksmē izteicās, ka viņš piekritīšot miera perioda noteikšanai, ja Latvija būšot septītā valsts Eiropā, kur tāds tiek noteikts. Turēsim pie vārda!

Vēstule Ziemassvētku vecītim

Labdien, Ziemassvētku vecīt!

Šogad Tev rakstu mazliet ātrāk, jo gribu, lai Tu man atnes īpašu dāvanu. Esmu bijis ļoti labs. Es gribu premjerministru. Tādu lielu, lielu - kā tētis. Es gribu, lai viņš kustina rokas un kājas un lai viņš runā. Un vēl es gribu, lai viņš domā (kā puika no "Mākslīgā intelekta"). Un lai viņš domā pats, nevis kā fērbijs atkārto, ko citi saka viņam priekšā. Iepriekšējais premjerministrs man bija labs, bet viņš salūza.

Tad vēl es gribu, lai manam premjerministram ir visādi ministri. Vienu es gribu zaļu. Bet tā, lai viņš nav zaļš tikai no ārpuses, bet arī iekšā. Zini ko - vispār visi ministri varētu būt iekšā zaļi (premjerministrs arī), bet tam vienam jābūt zaļākam par pārējiem. Vēl viens ministrs varētu būt tāds, kas atbild par laukiem un mežiem. To vajag tādu izturīgu, citādi viņš baidīsies no mežacirtējiem un darīs to, ko tie viņam liks. Bet tādu ministru es negribu (un transformeri arī nē). Vēl naudas ministrs ir svarīgs. Zini ko, iepriekšējais naudas ministrs man bija vilks. Zvēri laikam nevar būt ministri, jo šitas bija tāds jocīgs vilks - viņam nepatika meži. Jauno naudas ministru man nevajag zvēru. Nu un tad vēl man vajag citus ministrus, kas ir komplektā.

Ja Tu man šito visu uzdāvināsi, es būšu ļoti labs arī nākošgad. Tīrīšu zobus no rīta un vakarā, neskatīšos vēlu multenes un klausīšu mammu. Labi?

Viesturs

P.S. Zini - man to premjerministru pat nevajag noteikti uz Ziemassvētkiem, tā kā Tu vari nesteigties. Galvenais, lai ir labs.

Samērīsimies ar grafikiem!

Šoreiz atkal iznāk nedaudz turpināt jautājumu par mežiem un klimata pārmaiņām.

Kā zināms, meža nozares pārstāvji laiku pa laikam atgādina, ka vecos mežos samazinās CO2 piesaiste, tāpēc klimata pārmaiņu mazināšanas vārdā veci meži būtu jāaizstāj ar jauniem. Lūk, arī topošajās Vides politikas pamatnostādnēs Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas sniegto informāciju, ka kopš 2008. gada Latvijā CO2 piesaistes apjomi samazinās, Zemkopības ministrija aicina papildināt ar teikumu: "Viens no faktoriem, kas nosaka šo tendenci, ir meža bioloģiskie procesi, tostarp meža vecumstruktūra, procentuāli pieaugot vecām mežaudzēm, kurās  CO2 piesaistes apjomi nenotiek tik dinamiski kā jaunajās mežaudzēs." Īsti nezinu, ko nozīmē "apjomi nenotiek tik dinamiski", bet skaidrs, ka būtībā atkal veci meži tiek vainoti pie tā, ka samazinās CO2 piesaiste.

Ilustrācijai aicinu iepazīties ar dažiem grafikiem, ko uzmargoju no VARAM un Valsts meža dienesta datiem.

Šeit tātad redzamas CO2 piesaistes apjomu pārmaiņas pa gadiem, un patiesi - kopš 2008. gada šie apjomi ir mazinājušies:
 

Šeit VMD dati par 100 gadu vecumu pārsniegušu mežu īpatsvaru:

Un šeit CO2 piesaistes apjomu saistība ar vecu mežu īpatsvaru:

 

Kaut kā jocīgi izskatās, ka, palielinoties vecu mežu īpatsvaram, pieaug arī CO2 piesaistes apjomi...

 

Tad nu paskatījos vēl vienu man mīļu rādītāju - ciršanas apjomus:

 

 

Un mēģināju vizualizēt saistību starp ciršanas apjomiem un CO2 piesaisti:

 





 

Šī, protams, nav nekāda zinātne, tikai tāda ātra paniekošanās ar "Ekseli", turklāt man nav nekāda priekšstata par CO2 piesaistes apjomu aprēķinu metodiku. Tomēr ceru, ka Zemkopības ministrija liks galdā datus, uz kuriem balstās tās apgalvojums, ka viens no faktoriem, kas nosaka CO2 piesaistes apjoma samazinājuma tendenci ir vecu mežu īpatsvara palielināšanās, citādi vēl sākšu dzīvot maldos, ka CO2 piesaisti samazina ciršanas apjomu palielināšana, bet vecu mežu īpatsvara palielināšanās CO2 piesaisti palielina.

Cik Latvijā mežu?

Reiz, sensenos laikos (ja precīzi - pirms diviem gadiem) rakstīju, ka Latvijā mežu būs vairāk, un toreiz skaidroju, ka lēcienu Latvijas mežu platībā varētu izraisīt nevis reāls meža platību pieaugums, bet grozījumi Meža likumā, ar kuriem mainīta izpratne par to, kas skaitās mežs. Abas manas prognozes ir piepildījušās - attiecīgie labojumi Meža likumā ieviesti un mežu platības tiešām pieaugušas neticamā ātrumā. Interesanti, ka tas, kur kļūdījos, bija saistība starp šiem abiem notikumiem.

Pie šīs tēmas atgriezos, kad vakar (25. oktobrī) Radio Skonto un TV3 ziņās dzirdēju pozitīvu ziņu - diktori ar patiesu prieku balsīs informēja, ka saskaņā ar starptautiska pētījuma rezultātiem Latvijā meži klājot 56% valsts teritorijas, kas padara mūsu zemi par vienu no mežainākajām Eiropā. Īpatnēji, ka ne radio, ne televīzija neko vairāk arī neteica - ne kas pētījumu veicis, ne kas ticis pētīts (tak ne jau mežainības statistika, kas visās valstīs zināma bez pētījumiem), ne kur šis pētījums publicēts.

Skaitlis šķita aizdomīgi liels (un pati ziņa arī samērā aizdomīga), tāpēc sāku lūkoties, ko tad mūsu oficiālā statistika vēsta. Un vēsta tā, lūk, ko:

Valsts meža dienesta (VMD) informācija liecina, ka Latvijā meži aizņem 3020575 ha (lasīt šeit), tātad apmēram 47% valsts teritorijas. Tajā pašā VMD lapā gan norādīts, ka Latvijas mežainums ir 51,2%, bet tas ir, vērtējot meža zemju, nevis tikai mežu platību. Savukārt "meža zemes" jēdziens tagad no Meža likuma ir izskausts. VMD dati parāda situāciju uz 2012. gadu.

Kā zināms, gluži visi meži VMD reģistrā nav iekļauti. Acīmredzot, arī jaunā meža definīcija tos vēl nav ietekmējusi (straujš meža platību pieaugums pēdējos gados nav noticis), un šeit arī redzams saistības trūkums starp abiem manis prognozētajiem notikumiem - mežainuma uzrāviens līdz 56%neizriet no Meža likuma grozījumiem (vismaz pagaidām), un "oficiālais mežs" mums joprojām ir tikai 47%.

LVMI "Silava" veic mežu statistiko inventarizāciju, kas nav piesieta formālajam mežu reģistram un ļauj objektīvi novērtēt, cik tad Latvijā ir platību, kas atbilst meža definīcijai (lai kāda tā būtu). LVMI "Silava" dati rāda, ka 2010. gadā meži aizņēma 52% (lasīt šeit).

Interesanti, ka, ielūkojoties Centrālās statistikas pārvaldes datubāzē (skatīt šeit), redzam, ka saskaņā ar Meža statistiskās inventarizācijas (tātad - tiem pašiem "Silavas") datiem 2008.-2013. gadā kopējā meža zemju platība Latvijā bija 3479 tūkst. ha (tātad 54%), mežu platība - 3221 tūkst. ha (50%), bet ar mežu apaugusī platība - 3162 tūkst. ha (49%). Kā redzams, neviens no skaitļiem neatbilst Zemkopības ministrijas publicētajiem 52% un arī ziņās minētajiem 56% nē.

Kāds izpalīdzīgs meža nozares darbinieks man norādīja uz Eurostat preses relīzi, kurā tad arī minēts, ka Latvijas mežainums 2010. gadā (!) bija šie maģiskie 56% (lasīt šeit). Tas man palīdzēja atcerēties, kur šo skaitli jau iepriekš esmu redzējis - šeit. Jāatzīmē, ka pārskatam "State of Europe's Forests 2011" informāciju sniegušas pašas valstis. Lai gan šie 56% ietver ne tikai mežus, bet arī "other wooded land", ņemot vērā iepriekš minēto statistiku, nav īsti skaidrs, kur ziņojuma sagatavošanā iesaistītie Latvijas pārstāvji tikuši pie šāda skaitļa.

Vēl man nav skaidrs, kā trīs gadus veca no sazin kurienes sagrābstīta statistika pēkšņi kļuvusi par "starptautisku pētījumu" un kā un kāpēc šis anonīmais pētījums nokļuvis ziņās. Bet... man jums ir vēl viena ziņa (varbūt rīt to var parādīt TV3): patiesībā Latvijā meži klāj 57% (lasīt šeit). Kurš sola vairāk?