Nāc ar mani rudenī

Laima Vaikule reiz dziedāja, ka viņai rudenī esot jābūt vienai. Ar putniem gluži tā nav - ligzdošanas sezona ir beigusies, putni vairs nav "piesieti" ligzdai, un teritoriju robežas zaudē nozīmi. Pat putni, kas visu vasaru cītīgi ar dziesmām un, ja vajag, fizisku spēku aizsargājuši savu teritoriju, nu pulcējas baros. Ir sākusies rudens migrācija!

Būt barā ir izdevīgi. Pavērojiet zosis uz lauka - daļa barojas, galvas noliekušas, bet kāda, galvu izslējusi, skatās apkārt un vēro vai netuvojas briesmas. Jo lielāks bars, jo grūtāk tam pielavīties nepamanītam. Tādos baros var būt vairāku sugu zosis vienkopus. Latvijā lielākos barus veido sējas un baltpieres zosis, bet ar tām kopā var būt arī citas sugas.

Mājas strazdu bari - simtiem putnu pārsteidzoši saskaņoti met lokus debesīs. Tā reizēm multfilmās zīmē bišu vai citu uzbrūkošu kukaiņu mākoņus, kas lidojumā maina formu. Vai kā zivju bars jūrā - mazās zivis ņirbinās saskaņotā straumē un plēsīgajām zivīm grūti šajā barā izraudzīt un noķert upuri. Līdzīgas grūtības vanagam sagādā tāds viļņojošs strazdu bars.

Ja tu būtu zīdaste, kas dodas cauri Latvijai no ligzdošanas vietām taigā un ziemošanas vietām Rietumeiropā, dzirdot skanīgu "sirrr", tu droši vien saausītos - tur ir tavas sugasmāsas. Tad tur droši vien jābūt arī barībai - pīlādžiem vai kādiem citiem augļiem. Ja vairāk sirrrinātāju, jādomā, ka arī barības vairāk. Bars palīdz ne tikai netikt apēstam, bet arī paēst pašam.

Attēla kvalitāte gan ir kā sniega cilvēka fotogrāfijai, bet šeit iemūžināta
vienīgā reize, kad esmu novērojis dzērves (četri lielākie putni
 kāša priekšgalā labajā pusē) lidojam vienā kāsī ar zosīm

Dzērves un zosis dodas migrācijas pārlidojumos labi organizētos baros. Putni izkārtojušies kāšos šķeļ gaisu kā lidmašīnas. Barā ir spēks - pirmajam putnam lidojums ir grūtāks, bet pārējiem ir vieglāk nekā būtu lidot pa vienam. Lai kāša priekšgalā lidojošais putns varētu atpūsties, ierinda laiku pa laikam mainās.

Ne vienmēr bari ir organizēti. Reizēm tos izveido apstākļi. Protams, ūdensputni arī migrācijas laikā barību meklē ūdenī, tāpēc piemērotu ūdeņu saliņas mežu un lauku tuksnešu (no putnu viedokļa) vidū rudens laikā kļūst par blīvi apdzīvotām pieturām. Ģeogrāfisku apstākļu dēļ lielas putnu koncentrācijas veidojas arī, piemēram, Latvijas jūras piekrastē, kur pie pašas Lietuvas robežas Papē putnus ar atplestiem tīkliem sagaida gredzenotāji. Vēl iespaidīgākus putnu barus rudens migrācijas laikā var vērot Gibraltārā vai Izraēlā. Tur koncentrējas putni, kuri migrē, planējot uz siltajām augšupejošajām gaisa strāvām (piemēram, stārķi un dienas plēsīgie putni), jo Vidusjūru šķērsot pa īsāko ceļu tiem ir grūti.

Daļa cilvēku arī rudenī pulcējas baros, citi putnu rudens migrāciju vēro pa vienam. Var braukt uz Gibraltāru vai Papi, bet var arī vienkārši iziet pagalmā un paskatīties debesīs vai ieklausīties naktī. Gājputnu sasaukšanās, zosu kāši cits aiz cita, žubīšu bariņi laukos un strazdu apsēsti elektrības vadi - putnu rudens migrācija ir viena no iespaidīgākajām dabas parādībām.

Joki turpinās,... bet vairs nav smieklīgi

Pirms diviem mēnešiem rakstīju "Kā meža īpašnieki ministriju izjokoja", lai pastāstītu, kā topošajā Lauku attīstības programmā 2014.-2020. gadam Zemkopības ministrija pēc Latvijas Meža īpašnieku biedrības ierosinājuma zem jauka virsraksta "Ieguldījumi meža ekosistēmu noturības un ekoloģiskās vērtības uzlabošanai" mēģina Eiropas Komisijai iebarot pasākumus, kas ne tikai neveicinās mežu ekosistēmu noturību un ekoloģiskās vērtības uzlabošanos, bet gluži pretēji. 18. septembrī zemkopības ministre ziņoja Saeimai, ka Lauku attīstības programma ir gatava, norādot, ka vienošanās panākta "pēc diskusijām ar visam iesaistītajām pusēm, īpaši lauksaimnieku nevalstiskajām organizācijām un meža nozari" (lasīt ziņu šeit).

Dažiem (un man tajā skaitā) šī ziņa izraisīja izbrīnu, jo, redz, topošajai Lauku attīstības programmai, kā jau to paredz likums, izstrādāts stratēģiskais ietekmes uz vidi novērtējums, kura vides pārskata projekta (!) sabiedriskā apspriešana beidzās vien divas dienas pirms iepriekš minētā ministres paziņojuma. Ja tik drīz pēc sabiedriskās apspriešanas beigām var paziņot, ka viss ir gatavs, tad ir skaidrs, ka ietekmes uz vidi novērtējums parādījis, ka viss ir kārtībā, un arī sabiedrībai nav bijis nekā, ko piebilst, vai ne? Bet, redz, Latvijas Dabas fonds un arī citas vides organizācijas ar kaut ko nav apmierinātas...

Stratēģiskā ietekmes uz vidi novērtējuma vides pārskata projektu var izlasīt šeit. Tiem, kam slinkums lasīt, varu īsumā pastāstīt: Pirmkārt, novērtējums veikts nepabeigtai Lauku attīstības programmai. Otrkārt, pārskats rakstīts tradicionālajā "kas maksā, tas pasūta mūziku" stilā. Pārskata autors gan gribējis kaut nedaudz saglabāt eksperta vārdu, tāpēc uz kliedzošiem trūkumiem Lauku attīstības programmā nav varējis nenorādīt, bet, lai pasūtītājam sirds mierīga, beigās saskaitījis ābolus ar apelsīniem un atņēmis plūmes un galu galā secinājis, ka ar programmu viss ir kārtībā un nekas nav jāmaina.

Varam ieskatīties, kas pārskatā minēts par manu mīļo pasākumu "Ieguldījumi meža ekosistēmu noturības un ekoloģiskās vērtības uzlabošanai" (52.-53. lpp.). Redzam, ka visām trim zem šī virsraksta saliktajām aktivitātēm paredzama vairāk vai mazāk negatīva ietekme uz bioloģisko daudzveidību, divām aktivitātēm - maznozīmīga pozitīva ietekme no klimata pārmaiņu viedokļa, bet viss pārējais "pa nullēm". Te tev nu bija ekosistēmu noturība un ekoloģiskā vērtība!

Šis nav vienīgais piemērs, kad negatīvā ietekme uz vidi ir acīmredzama, bet tas nav traucējis secināt, ka "nav konstatētas nekādas tādas sagaidāmas ietekmes uz vidi, ko varētu izraisīt vērtējamās LAP nepilnības un kuru dēļ būtu jārekomendē LAP pilnveidot". Lauku attīstības programma ir gatava, atliek tikai cerēt, ka Eiropas Komisija, kam, cik saprotu, šis dokuments ir jāapstiprina, mazliet iedziļināsies programmas saturā. Tomēr nedaudz jocīgi, ka atkal jācer uz "Eiropu", lai būtu kāds, kas pasaka, ka vidi tomēr jāsargā.

Par pagalma putniem un visu ierasto

"Putu, putu!" sauc mana jaunākā meita un nes savu krēsliņu pie loga, lai varētu apskatīties uz lielo zīlīti, kas nupat ielaidusies ķirsī. Gads un septiņi mēneši nav daudz, un, tā kā pagājušajā ziemā barotavu pie loga uzlicis nebiju, droši vien savā dzīvē Marta lielo zīlīti nemaz tik bieži nav redzējusi.

Kad es apmēram desmit gadu vecumā tiku pie sava pirmā binokļa, lielās zīlītes biju jau redzējis daudz (biju sapratis arī to, ka lielie baltumi galvas sānos nav acis, bet tikai balti vaigi). Bet, paveroties pasaulē caur binokļa zili spīdīgajiem stikliem, ieraudzīju lērumu putnu, par kuru uzturēšanos manā dārzā nebiju pat nojautis.

Pa ābeles zariem rosās zeltgalvītis. Mēģinu izsekot, kā tas nolaižas zemē, bet tur manā redzeslokā parādās pavisam cits putns - sārtiem vaigiem, pelēku "cepuri" un baltām svītrām uz spārniem. Grāmatās redzēts, bet nevar būt! Skrienu istabā pārliecināties, tiešām - gluži kā bildē Z. Spura "Latvijas dzīvnieku pasaulē" - žubīte! Turpat ābeļdārzā pa zemi čabinās melnais mežastrazds, retāk redzēts un tāpēc savā melnumā manās acīs gandrīz tikpat krāšņs kā svilpji, kas tup zaros tam virs galvas. Bet kaimiņu korintēs - zīlīte... ar sirmu galvu! O, tā tak zilzīlīte!

Vēlāk sākās dažādas ekskursijas. Pirmā divu dienu ekskursija manā dzīvē - Māra Strazda vadītais brauciens un Papi. Pa ceļam un pašā Papē tik daudz nekad iepriekš neredzētu putnu! Papes stacijas vīri mums atrāda mizložņu un bārdzīlītes. Liepājas ezerā - pelēkvaigu dūkuris (kaut kas mazs un melns tālumā, bet gan jau skaitās), bet šosejas malā uz stabiem - peļu klijāni un pat viens bikšainais. Pēc tam sekoja braucieni uz Kolku, Svētes palieni, Ķemeru nacionālo parku, Argentīnu...

Tuvais un pazīstamais ar laiku kļūst neinteresants. Tev bērnībā pietika ar savu pagalmu, bet vēlāk jau vajag uz Kolkas ragu, ja ne Munameģi. Paaudzies un sapņo par Parīzi ("Nu Siguldā taču visi jau ir bijuši!"). Ar putniem tāpat - gribas kaut ko retāku, neredzētu pat tad, ja pāri visai Latvijai jādzenas, lai "atķeksētu". Lielajām zīlītēm kaut kāda jēga parādās tikai 1. janvārī (ja tiek sastādīts gada putnu saraksts) vai tad, ja tiek veikta kāda uzskaite vai pētījums. Bet citādi - nu, zīlīte... nu un? Tuvā pasaule jau nav kļuvusi neinteresantāka, tu vienkārši vairs neskaties un neredzi.

Mana vecāmāte sava mūža pēdējos gadus pavadīja gultā. Kādā ziemas dienā, ciemojoties pie saviem vecākiem, iegāju pie viņas aprunāties, bet sabijos, ka būšu iztraucējis filmu skatīšanos. "Ai, kam man tie seriāli!" teica vecāmāte, izslēdzot televizoru un noliekot pulti. "Man aiz loga interesantāki seriāli." Tur uz palodzes zīlītes cīnījās par speķi.

Varas maiņa Vides ministrijā

30. augustā vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs paziņoja par savu atkāpšanos no amata ar 1. decembri. Kāds mans kolēģis no citas vides organizācijas nosauca to par vienu no Latvijas vides aizsardzības vēsturē priecīgākajiem paziņojumiem, bet politisko notikumu komentētāji norādīja uz ministra nespēju saprasties ar "nozari". Pa tam lāgam Reformu partijas vadība izteicās, ka, protams, jauno ministru izvirzīt pieklātos viņiem.

Savā oficiālajā paziņojumā E. Sprūdžs uz atvadām atstāj mums vielu pārdomām: "...saprotu, ka mana izpratne par mērķiem un paveicamajiem uzdevumiem ministra amatā aizvien vairāk atšķirsies no Reformu partijai nepieciešamā kursa."

Pārdomājot neilgo E. Sprūdža ministrēšanas laiku, riskējot kļūt nepopulāram, jāatzīst, ka, no vides viedokļa raugoties, viņš ir izdarījis pat pāris labas lietas (piemēram, vadības maiņa Dabas aizsardzības pārvaldē un valsts sekretāra vietnieka vides aizsardzības jomā amata ieviešana) un lielus mēslus sataisījis nav. Tajā pašā laikā, protams, ir daudz lietu, ko būtu vajadzējis darīt citādi (piemēram, depozīta sistēmas ieviešana un dabas resursu nodoklis drukātajai reklāmai) un vismaz tikpat daudz lietu, kas nav darītas vispār ("Mežu jautājums ir noņemts no dienas kārtības!" mūsu pēdējā tikšanās reizē paziņoja ministrs). Šā vai tā es īsti neuzdrošinos saukt šo par priecīgu paziņojumu un, būdams rūdīts pesimists, drīzāk raugos uz šo notikumu pavērsienu ar bažām, jo:

Runājot par jaunajiem ministru kandidātiem, pārāk bieži tiek minēts "pašvaldību lietu ministrs", nevis "vides ministrs". Man ir zināmas aizdomas, ka arī iepriekš minētie politikas eksperti, sakot "nozare", domā nevis vides jomu, bet pašvaldības (ne kāds zina, ne kādu interesē, kādas ir E. Sprūdža attiecības ar vides jomas organizācijām). Sapņu un ilūziju pasaulē nebūtu ne vainas, ja jaunais vides ministrs lieliski saprastos un sadarbotos ar pašvaldībām, jo tajā pasaulē pašvaldības būtu dabas vērtību sargātājas un veselīgas vides nodrošinātājas saviem iedzīvotājiem. Galu galā - Rīgas kungi lemj par augstām politiskām lietām, bet pagastveči un pagastvecenes redz, kā neattīrīta kanalizācija plūst viņu upītē un kā kailcirtes izrobo viņu iemīļoto mežu. Zinu, ka vismaz daļa pašvaldību tiešām atbilst maniem sapņiem un ilūzijām, bet gana daudz ir arī to, kas neatbilst. Netrūkst gadījumu, kad iedzīvotāji sūdzas vides organizācijām par pašvaldību plāniem un darbiem, kas apdraud vidi. Arī Latvijas Pašvaldību savienība (un tieši ar to, nevis pašvaldībām kā tādām E. Sprūdžs nespēj saprasties) tās dažādās diskusijās satikto pārstāvju personās it bieži drīzāk pieslejas dabas vērtību noplicinātājiem un vides gandētājiem, nevis pauž rūpes par vides aizsardzību.

Bažas rada arī aizejošā ministra izteikums par "partijai nepieciešamo kursu". Mēs varētu ielūkoties Reformu partijas programmā, lai noskaidrotu, kāds tad ir partijas kurss vides jomā, bet... tā nav. Uzreiz var redzēt, ka programmā nav vides sadaļas, bet varētu jau pieļaut, ka partija ir tik progresīva, ka vides jautājumus iekļāvusi visās citās sadaļās. Nu, piemēram, laukiem un zemkopībai veltītajā sadaļā. Bet nekā! Par spīti dažiem "pareizajiem" vārdiem (bioloģiskā daudzveidība, daba), veicamo pasākumu uzskaitījumā ir liels tukšums. Tad nu nav brīnums, ka esošais ministrs savulaik kā prioritāti vides aizsardzības jomā nosauca "Dabas koncertzāli" (visu cieņu šī pasākuma rīkotājiem, bet tomēr...). Un tieši šī partija nu dikti grib vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra krēslu, kad jebkura no pārējām koalīcijas partijām (un, jā, arī viena no opozīcijas partijām) no vides lietām kaut ko saprot un varētu piedāvāt labākus ministra kandidātus (neceriet, vārdā nevienu nesaukšu).

Visa iepriekš minētā dēļ esmu satraucies, vai ministra maiņas rezultātā nebūsim aizbēguši no ne īpaši zinoša, samērā neieinteresēta un līdz ar to pasīva vilka un uzskrējuši lācim, kas ļoti labi saprotas ar nozari un pekainām kājiņām būs gatavs sabradāt dabas vērtības un vides aizsardzību Latvijā.

Visbeidzot šeit mana, kā angliski mēdz teikt, "mājās paņemamā ziņa" Reformu partijai: Cienījamā partija, manis pēc, lai jums tiek tas ministra krēsls, bet, ja jūs īsti nepārzināt vides jomu, tad ticiet man - Vides ministrijā strādā gana daudz cilvēku, kas šos jautājumus ne tikai lieliski pārzina, bet kam tie patiešām rūp. Tāpēc es nocelšu cepuri tā ministra priekšā, kas spēs apvaldīt savas "politiskās vadības" ambīcijas un vienkārši ļaus ministrijas darbiniekiem strādāt. Paldies!

Mazliet turpinot par mežiem un klimata pārmaiņām

Pirms kāda laika šajā blogā (rakstā "Cirvja ēnā: Meži un klimata pārmaiņas"), kā arī nedaudz vēlāk rakstā žurnālā "Vides Vēstis" (lasāms šeit) mēģināju atspēkot LVMI "Silava" publicēto un dažu citu daudzināto apgalvojumu, ka klimata pārmaiņu mazināšanai vajadzētu cirst nost vecos mežus, jo jauniem mežiem esot lielāks CO2 piesaistes potenciāls. Nav brīnums, ka mazliet salecos, kad uzzināju, ka šī gada 18. augustā žurnālā "Nature Climate Change" (kas ir žurnāla "Nature" "piedēklis" un tātad visnotaļ cienījams izdevums) publicēts raksts "Pirmās oglekļa krātuves piesātinājuma pazīmes Eiropas mežu biomasā" ("First signs of carbon sink saturation in European forest biomass").

Salecos nevis tāpēc, ka justu sašķobāmies savu pārliecību par to, ka mūsu vietējie speciālisti mums mēģina iebarot muļķības, bet gan tāpēc, ka jutu vēju iepūšam šo muļķību sludinātāju burās. Nav noslēpums, ka vismaz daļa meža nozares runasvīru naski izmanto pa kādam virsrakstam vai vārdam, kas atbilst vēlamajai nostājai, un tad nu vicinās ar to visur, kur tas nepieciešams. Tāpēc ar zināmu pārliecību, ka noteikti dzirdēšu atsauces uz šo rakstu, netērēju laiku un ķēros tam klāt jau tagad. Starp citu (neliela atkāpe un praktisks padoms) liela daļa zinātnisko rakstu ir pieejami internetā, bet tikai par zināmu samaksu (šajā gadījumā 30 dolāriem). Ja gribas ietaupīt, vienkārši jāpalūdz raksta autoram. Autori parasti ir atsaucīgi un iedos jums rakstu par velti. Tā tas bija arī šoreiz.

Maza, bet svarīga piebilde: šis raksts publicēts kategorijā "perspectives", kas nav gluži pētījums, bet viedoklis. Protams, ņemot vērā cienījamo izdevumu un peer review procesu, cienījams viedoklis, bet tomēr... Iespējams, tas arī ir pamatā dažiem acīmredzamiem raksta trūkumiem.

Bet, īpaši nekavējoties pie raksta iespējamiem trūkumiem, gribu uzsvērt galvenās lietas, ko vajadzētu paturēt prātā, ja kāds šo rakstu mēģina izmantot kā attaisnojumu vecu mežu "novākšanai" klimata pārmaiņu vārdā:

1) Rakstā runāts par oglekļa krātuves piesātinājumu apsaimniekotos mežos - maksimālo oglekļa piesaisti, kāda iespējama pie pašreizējā koku sugu un mežu vecuma klašu sadalījuma un apsaimniekošanas intensitātes. Autori norāda, ka tuvošanās oglekļa krātuves piesātinājumam saistīta ar mežu pieauguma mazināšanos un izciršanas apjomu palielināšanos un ka intensīvāka mežizstrāde vēl vairāk samazinās oglekļa piesaistes potenciālu.

2) Norādot, ka nav vienas atbildes, kā rīkoties, visām situācijām, raksta autori starp citiem iesaka šādus iespējamos risinājumus:

- Saglabāt vecus mežus, kuros nav augsts traucējumu risks (vējš, uguns, kukaiņi) un ļaut tiem kļūt par dabiskiem mežiem.

- Izstrādāt pieaugušus mežus, kuros ir augsts traucējumu risks un zema produktivitāte, bet pāriet uz "nepārtraukta klājuma mežu apsaimniekošanu" (continuous-cover forest management), t.i., izvairīties no kailcirtēm, ja to pieļauj ekonomiskie un mežsaimnieciskie apstākļi.

- Saglabāt ar oglekli bagātus mežus jutīgās vietās, uz augsnēm ar augstu oglekļa saturu un stāvās nogāzēs.

Lūk, galvenās lietas, ko paturēt prātā, ja gadās dzirdēt kādu atsaucamies uz šo rakstu. Tātad netiek apgalvots, ka vecu mežu aizstāšana ar jauniem ļaus palielināt oglekļa piesaistes apjomus un tiek norādīts, ka vēlamais mežu apsaimniekošanas veids būtu iztikt bez kailcirtēm.

Nekliedz!

"Nekliedz! Neesi mežā," vecāki bērniem mēdz aizrādīt. Jau sen nespēju saprast, kāpēc mežā būtu jākliedz. Vajadzētu teikt: "Neesi pilsētā." Pilsēta ir tik pilna trokšņu! Arī bērnībā, rotaļājoties ar kasešu magnetofonu, viena no ainām, ko ar brāļiem mēdzām izspēlēt un ierakstīt, bija "Pilsētas trokšņi". Tas bija vienkārši - jābļauj un jātaisa iespējami lielāks troksnis ar visu, kas pie rokas.

Gribas izlādēties? Izej pilsētā uz ielas un kliedz, cik spēka! Tavs kliedziens nogrims mašīnu, tramvaju, rūpnīcu un citu kliedzēju troknsī un nevienam netraucēs. Pat klusā vakarā izkliegts "Ķeriet zagli!" vai "Izvaro!" neizjauks neviena ierastās gaitas (vienīgi saucienam "Deg!" esot kāda īpaša maģija). Kliedz droši! Neesi taču mežā.

Bet, ja esi kaija, tad gan labāk nekliedz! Tad kā Kalniņa dziesmā: "Tikai pavisam klusu, tikai pavisam klusu!" Vai prom, kliegt mežā! Nav pilsētā pretīgāka trokšņa par kaiju klaigāšanu! It īpaši no rītiem. Cilvēks var pierast pie visa - tramvajiem, vilcieniem un pat lidmašīnām, bet pie kaijām nekad. Ja nu cilvēks tomēr arī pie citiem pilsētas trokšņiem nespēj pierast, tad viņš pārceļas uz kādu klusāku vietu vai uz laukiem, bet kaiju dēļ tak nepārcelsies. Ja kaijas traucē, tās jālikvidē! Kaiju vieta ir mežā, jūrā, Getliņos, vai kur nu tās kaijas dzīvo, bet ne jau pilsētā!

Ja esi kaija, nekliedz! Nesapratīs.

Sveicieni Džerijam no Korfu

"Es esmu izlasījis visas latviski tulkotās Darela grāmatas," savulaik lepni paziņoju Rīgas Zoodārza pulciņa vadītājai Rūtai Sukovskai. "Jā, mēs visi tās esam izlasījuši," atbildēja Sukovskas kundze.






Džeralds Darels 10 gadu vecumā. Attēls no http://www.shoarns.com/

Tiešām - kurš no mums, kam rūp dzīvā daba, nav savulaik lasījis Džeralda Darela grāmatas, izklaidējies, smējies un iedvesmojies? Droši vien latviešu lasītājam pat mazliet dīvaini šķistu kaut kur reiz lasītais, ka "Džeralds Darels ir ievērojamā rakstnieka Lorensa Darela jaunākais brālis", jo latviski, cik nu atceros, tulkotas vien divas Lorensa grāmatas, bet vesels lērums Džeralda darbu.
Iespējams, tēls, kas parasti nāk prātā, domājot par Džeraldu Darelu, ir apaļīgs, sirms, smaidīgs kungs ar pagariem matiem un bārdu, bet domāju, ka daudziem no mums dabas mīlestības iedvesmas avots ir šis desmitgadīgais puika - Džerijs, kas dzīvoja Grieķijai piederošajā Korfu salā pirms Otrā pasaules kara.

Šķiet, man pašam vēl nebija gluži desmit gadu, kad mamma mani pasauca, jo pa televizoru rādīja filmu "par puiku, kam visādi kukaiņi patīk tāpat kā tev". Tā bija BBC daudzsēriju filma, kas uzņemta pēc Darela grāmatas "Mana ģimene un citi zvēri". Pēc kāda laika mamma iedeva arī pašu grāmatu, jau tolaik samērā nobružātu, bet nu jau stipri vairāk nolietotu.

Bija laiks, kad šo grāmatu pārlasīju katru vasaru. Tā bija par manu sapņu pasauli - par zēnu, kas klīst pa laukiem un olīvu birzīm, gar dīķiem un jūru, vērojot, iepazīstot un ķerot visdažādākos dzīvniekus, turklāt nereti - zinoša un ieinteresēta skolotāja pavadībā. Gan sala, gan tās iemītnieki no skorpioniem un zirnekļiem līdz zemniekiem un skolotājiem bija aprakstīti tik krāšņi, ka radās sajūta it kā visu redzētu pats savām acīm. Tieši tik krāšņi, kā pasauli redz bērni.

Katrā ziņā nekas tā neaizrauj mazus puikas kā viņu vienaudžu piedzīvojumi. Tad nu arī es, vīnogu vietā mugursomā salicis ērkšķogas, devos ekspedīcijās pa dārzu. Cikāžu vietā klausījos sienāžus un vēroju skudras, kurām arī devu vārdus (protams, citu no citas neatšķirdams), un sev par lielu prieku gluži kā Darela grāmatā atradu spīļastu perēkli. Mazus blociņus pildīju ar "piezīmēm" - pārspīlēti poētiskiem un bērnišķīgiem apkārtnes dabas aprakstiem. Pēc Džerija parauga rakstīju arī nopietnāku "dienasgrāmatu", kurā atzīmēts gan mans pirmais paipalas novērojums (vēlāk izrādījās, ka tā bija sloka), gan pirmais redzētais baltsvītru krustknābis (kuru retrospektīvi atpazinu kā žubīti).

Ir divas lietas, ko, lasot Darela grāmatas, esmu vēlējies izdarīt. Pirmā - aizbraukt uz Korfu salu. Kādreiz nevarēju, tagad vairs negribu. Esmu aptvēris, ka gadi, karš un tūristi būs atstājuši maz no tās burvības, kas lasāma Darela grāmatās. Turklāt jāatceras, ka Darels apraksta bērna skatījumu uz pasauli, un pilnīgi iespējams, ka jau 20. gadsimta 30. gados Korfu sala nemaz nebija tik romantiska, tāpēc vienīgais ceļojums uz Korfu, ko šad tad vēl veicu, ir Darela grāmatu pārlasīšana.

Otrā lieta, ko esmu gribējis izdarīt - kļūt par Džersijas (mūsdienās - Darela) Dabas aizsardzības tresta biedru. Daļā latviski tulkoto Darela grāmatu atrodams autora aicinājums: "Ja jums sagādājušas prieku manas grāmatas, ja mani aprakstītie dzīvnieki jūs ieinteresējuši un uzjautrinājuši, lūdzu, pievienojieties manam trestam un palīdziet..." Ar lepnumu varu paziņot, ka beidzot esmu to izdarījis, un Darela dabas aizsardzības trests ir otrā organizācija, par kuras biedru esmu kļuvis, kopš iestājos Latvijas Ornitoloģijas biedrībā. Iespējams, Darela trests nav ne ietekmīgākā, ne ievērojamākā dabas aizsardzības organizācija pasaulē, bet, jā, Darela grāmatas man ir sagādājušas prieku, un šis ir mans cieņas apliecinājums to autoram.