Mana dārza koki

Bērnībā dzīvoju Rīgas nomalē, un pie mūsu mājas bija dārzs pilns ar lieliem kokiem (fotogrāfijās no gaisa šī vieta izskatās kā zaļš pleķītis uz pilsētas fona), un arī pēc pārcelšanās uz laukiem (vai, pareizāk sakot, mežu) man ir tā laime dzīvot koku vidū. "Acis aug ciet," saka manas sievas vecāmamma, kas pati kopā ar savu vīru lielāko daļu koku ir iestādījusi. Pašā dārza malā augošos vītolus sievas vecvecāki noskatījuši Jaunpils-Tukuma ceļa malā, kur joprojām aug to senči. Visvairāk droši vien acis ciet audzē ozols, kas aug pie paša mājas loga, un kurā pa ziemu karam putnu barotavu. Aiz ozola - ābeles, visādas šķirnes, kuru nosaukumus un atrašanās vietas neesmu iegaumējis joprojām. Pagaidām esmu tikai sapratis, kuri āboli ir garšīgie, kuri - mazāk garšīgie un kuri vispār nav ēdami. Nu... varbūt man nav ēdami - pa ziemu stirnas visu sniegu ap ābeli izkašņājušas, ābolus meklējot. Kamēr vieni ēd augļus, citi ēd kokus: dīķmalā augošos bērzus ik pa laikam apdraud bebri. Sacensībā - kurš pirmais - es ar drāšu žogu vai bebrs - reizēm veiklāks izrādos es, bet reizēm atliek tikai bebra apgrauztus koka gabalus no dīķa ķeksēt ārā. Un vēl ir liepas, kuru ziedus, ar bitēm konkurējot, tējām lasīja sievas māsas, pirms izklīda pa ārzemēm. Un vesels lērums citu koku...

Ziniet, kas kopīgs visiem mana dārza kokiem? Tie ir pilnīgi bezjēdzīgi! Mums tie nenes nekādu peļņu - varbūt tik vien kā uz ābolu un ābolu sulu pirkšanu varam nedaudz ietaupīt un liepziedu tēju iedzert veikalā dabūjamās tējas vietā. Bet citādi tie vienkārši aizņem vietu un audzē ciet acis. Droši vien ir dīvaini, ka, skatoties pa logu dārzā, es nedomāju par to, kāds sortiments man sanāktu no loga priekšā augošā ozola, vai bērzus varētu pārdot finiera rūpnīcai un cik naudiņas varētu ietirgot, ja malkā saskaldītu visas ābeles...

Cilvēki, kas praktiskāk domājoši nekā es, izrēķinājuši, ka mežos nenocirstie ekoloģiskie koki ir 45 miljonus latu vērti. Laikam jau latvietis praktiskais nevar augošu koku naudiņā nepārrēķināt! Nu, labi, dzīvo tai kokā kāda dzilna vai cits mūdzis, bet no tā jau paēdis nebūsi.

Bet var būt mēs varētu kādreiz paskatīties uz mežu nevis kā uz burkānu vai labības lauku, bet kā uz dārzu? Protams, es saprotu, ka meža salīdzinājums ar dārzu ir apmēram tikpat tāls no realitātes kā salīdzinājums ar lauku. Protams, mežam ir nesalīdzināmi lielāka vērtība par cilvēka ekonomisko vai emocionālo vajadzību apmierināšanu, bet tas, kas ir kopīgs mežam un dārzam, ir tas, ka to patieso vērtību nevar pārrēķināt par koksnes kubikmetriem iegūstamajās naudiņās.

Medību saimniecības intereses - sapņi, ilūzijas un likums

Sēdēju vakar un lasīju jaunāko žurnāla "MMD" ("Medības. Makšķerēšana. Daba.") numuru, līdz atdūros pret nelielu AS "Latvijas valsts meži" Ziemeļlatgales mežsaimniecības izpilddirektora Viktora Rebļa rakstiņu "Skaidrības nav". Raksta galvenā tēma ir vilki, kas ir cits stāsts, kas stāstāms citu reizi un citam cilvēkam, bet tas, kas manā prātā aizķērās, bija raksta pēdējais teikums: "Ļoti ceru, ka Latvijas mednieki nepieļaus galējības un tāpat, kā līdz šim, ievēros likumus un noteikumus, savukārt atbildīgie dienesti pratīs sabalansēt medību saimniecības un dabas aizsardzības intereses."

Šī doma mani tā pārsteidza, ka visu vakaru pavadīju pārdomās - kādas gan varētu būt pretrunas starp medību saimniecības un dabas aizsardzības interesēm? Vismaz pēc manas saprašanas ilgtspējīga medību saimniecība būtu viena no dabas aizsardzības izpausmēm. Jā, izpausme, kas koncentrējas uz medījamiem dzīvniekiem, bet katrā ziņā nekas tāds, kas ar dabas aizsardzību būtu pretrunā.

Es saprotu, ka varētu būt runa, piemēram, par ornitologu un mednieku interešu sabalansēšanu, jo ne viss, ar ko nodarbojas ornitologi, ir dabas aizsardzība (piemēram, putnu vērošana), un ne viss, ko dara mednieki, ir medību saimniecība. Varētu būt runa par pašreizējās dabas aizsardzības prakses sabalansēšanu ar medību praksi, jo droši vien kā vienā tā otrā jomā, visbiežāk - zināšanu trūkuma dēļ, novērojamas atkāpes no ideālās situācijas. Taču tieši ideālā situācija ir tas, ko es sauktu par medību saimniecības un dabas aizsardzības interesēm - darboties tā, lai visas Latvijas savvaļas dzīvnieku populācijas būtu dzīvotspējīgas un starp tām pastāvētu līdzsvars. Medību saimniekotāji varētu gribēt, lai iepriekš minētais attiektos tieši uz medījamiem dzīvniekiem, bet dabas sargātāji - arī uz visiem pārējiem. Un kur gan pretrunas starp šiem mērķiem?

Un šodien mana sapņu un ilūziju pasaule sagruva... Atvēru spēkā esošo Medību likumu, kurā teiks, ka medību saimniecība ir "dabas resursu izmantošanas sistēma, kas vienlaikus ar medību produkcijas ieguvi nodrošina saimnieciski pieļaujamo dzīvnieku skaitu un medījamiem dzīvniekiem nepieciešamās vides saglabāšanu". Tātad runa ir tikai par "saimnieciski pieļaujamo" dzīvnieku skaitu (tātad tikai "ne vairāk kā", nevis arī "ne mazāk kā"), tikai par vides, nevis dzīvnieku populāciju saglabāšanu, un galu galā - ne vārda par to, ka medību saimniecība nedrīkstētu negatīvi ietekmēt arī nemedījamās dzīvnieku sugas.

Bet labi, protams, ka ir organizācijas, kas neierobežo sevi ar juridiski noteikto šauro skatījumu uz medību saimniecību. Lūk, piemēram, viens no samērā nesen dibinātās Latvijas Medību savienības (LMS) mērķiem ir "veicināt Latvijas dabas (savvaļas dzīvnieku) resursu ilgtspējību," zem kura droši vien parakstītos jebkurš dabas aizsardzības interešu pārstāvis. Vienīgi nedaudz mulsina tas, ka LMS nacionālajā padomē darbojas (tātad, cik saprotu, arī ar šī mērķa īstenošanu nodarbojas) arī iepriekš minētais Viktors Reblis...

"Valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā..."

Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja.
Un Dievs tos svētīja un sacīja uz tiem: "Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un katru dzīvu radījumu, kas rāpo pa zemi."
(Pirmā Mozus Grāmata)

Un cilvēks redzēja mazvērtīgas zivis savos ezeros peldam un augstvērtīgās zivis bija svarā mazas un ziemā slāpa.
Un ņēma cilvēks tīklu, un mazvērtīgās zivis no ezeriem ārā vilka, un ezeri tapa tīri un augstvērtīgajām zivīm bija laba dzīve.

Un redzēja cilvēks savos mežos koksni pūstam un greizus un slimus kokus augam. Un nešķīstas nekam nederīgas apses tajos mežos auga.
Un ņēma cilvēks cirvi un greizos un nešķīstos kokus izcirta un vietā stādīja kvalitatīvus, un pūstošos kokus prom vāca, lai meži būtu tīri un kārtīgi.

Un skatīja cilvēks ļaunus plēsoņas mežos glūnam un labos un ēdamos zvērus apdraudam, un cilvēka mašīnai zem riteņiem metamies.
Un lika cilvēks lamatas un šāva ar bisi, lai ļaunos dzīvniekus no mežiem iznīdētu un labie zvēri varētu augļoties un vairoties.

Un nāca mošķu bari cilvēka skaisto mežu un iekoptos laukos apdraudēt, un asinis cilvēkam un labajiem zvēriem izsūkt.
Un cilvēks indes balonu rokā ņēma un mošķu barus nonāvēja, un meži auga stalti un zvēri trekni.

Un cilvēks uzlūkoja visu, ko viņš bija darījis, un redzi, tas bija ļoti labs.

Politika šķir, putni vieno

Noskatījos Latvijas televīzijas raidījumu "Sastrēgumstunda", kurā šoreiz diskutēja par referendumu par krievu valodu kā otro valsts valodu Latvijā. Gan vienas, gan otras puses pārstāvji aicināja meklēt lietas, kas latviešus un krievus vieno. Protams, pirmais, kas nāca prātā man, ir - putni.

Ne jau tikai Latvijas iedzīvotājus, bet arī dažādu valstu pārstāvjus putni vieno, un vislabāk to var redzēt dažādās starptautiskās konferencēs un citās putniem veltītās sanāksmēs. Tur turks var sēdēt blakus grieķim, soms - zviedram, galu galā - latvietis blakus krievam, un visus interesē tikai iespējas sadarboties putnu izpētē un aizsardzībā ("Kā manam putnam tavā zemē klājas?"), un sarunas par politiku sniedzas tikai tik tālu, cik tas ietekmē dabas aizsardzību. Galu galā - kā gan, rūpējoties par tik starptautiskiem radījumiem kā putni (Ādažu pupuķi arī tagad Āfrikā), būtu iespējams nebūt draugos ar kolēģiem no citām valstīm?

Jā, arī Latvijā, kur varbūt mums ir katram savi etniski nacionāli politiskie uzskati, tas viss tiek aizmirsts, kad runājam par putniem. Vakar sēdējām LOB Ziemassvētku pasākumā - pa kādam latvietim, pa kādam krievam - skatījāmies putnu fotogrāfijas, un neviens neieminējās par referendumu, valodām u.tml. Skatoties iepriekš minēto raidījumu, apjautu, ka man tiešām ir vienalga, kurš no maniem krievu izcelsmes kolēģiem ir vai nav gājis parakstīties un kurš referendumā piedalīsies - mums visiem rūp putni, un tātad esam labi cilvēki :-) Labi apzināties, ka piederu cilvēku grupai, kuru nevar sašķelt esošo un topošo Latvijas un ārvalstu politisko partiju rēķinu kārtošana!

Turklāt putnu vienojošā ietekme skar ne tikai putnu draugus. Domāju, ka kāds vīrs, ko mežā sastapa mans kolēģis, runāja ne tikai krievvalodīgo vārdā, kad teica: "Razvelos ih tut. Iz-za etih hu***ih ptic nedajut les rubit."*

*Savairojušies te viņi. Šito [netulkojams vārds] putnu dēļ neļauj mežu cirst.

Iesākumā bija baļķis (jeb Mežs cilvēkam)

Nobeigumam tuvojas Starptautiskais mežu gads, kura vadmoto ir "Meži cilvēkiem". Citējot šim gadam veltīto interneta lapu: "Visu 7 miljardu pasaules iedzīvotāju fiziskā, ekonomiskā un garīgā veselība ir saistīta ar mežu veselību. Gada tēma "Meži cilvēkiem" uzsver šo saistību un mūsu lomu mežu labklājības un attīstības nodrošināšanā."

Bet, kā zināms, cik cilvēku, tik viedokļu, un tāds sauklis "Meži cilvēkiem" ir vēl daudz lielākā mērā grozāms un interpretējams nekā vārds "mežs", par ko arī īstas vienprātības nav. Kas ir mežs? Kas ir tas, ko mežs cilvēkiem sniedz?

Šonedēļ iznāca piedalīties vienā sanāksmē. Šoreiz sanāksmes mērķis un darbojošās personas lai paliek nenosauktas, jo ne par konkrētajām personām šoreiz ir stāsts. Sarunas laikā iznāca diskutēt par vienu pasākumu, kas paredzēts kā Mežu gada noslēgums, un, protams, pasākumā paredzēts stāstīt par to, ko mežs dod cilvēkam. Kāds mežzinātnieks aicināja pasākumu neveltīt tikai koksnes izstrādājumiem, uz ko saņēma atbildi, ka pasākumā taču rādīs meža nozīmi cilvēkam - sākumā ir baļķis, un tad tas pārtop izmantojamā produktā...

Nebūtu sēdējis, apsēstos - atziņu, ka mežs (vai vismaz tā nozīme cilvēkam) sākas no baļķa vēl nebija nācies dzirdēt. Gluži vai nevilšus prātā iezogas doma, vai tomēr sauklis "meži cilvēkam" nenozīmē apmēram to pašu ko "pērles cūkām"...

P.S. Iesaku pievērst uzmanību Gunas Pogas darbam "Egles liksta" Rīgā pie Mākslas akadēmijas. Pēc minētās sanāksmes braucu tam garām un nodomāju, ka šo varētu nosaukt par "Mežs cilvēkam" - egle gar zemi un sastāv tikai no dēļiem.

Dabas aizsardzības kāršu namiņš

Pamatskolā mēs spēlējām tādu vienkāršu spēli: izber kārtis čupā uz galda un uz šīs čupas no divām kārtīm sastutē namiņu, visi spēlētāji pēc kārtas mēģina no čupas izvilkt pa kārtij, namiņu nesagāžot, bet tas, kurš, kārti velkot, namiņu sagāž, protams, ir zaudējis.

Man šķita, ka tā tāda pamatskolēnu spēle, bet laika gaitā (un arī pagājušnedēļ, piedaloties vienā seminārā) esmu pārliecinājies, ka šo spēli spēlē arī nopietni kungi un dāmas augstos amatos gan ministrijās, gan uzņēmumos, gan citās institūcijās. Kā jau pieaugušajiem pieklājas, spēlei ir pavisam cits mērogs - tā notiek Latvijas dabā.

Viens no tādiem spēles laukumiem ir īpaši aizsargājamās dabas teritorijas. Var izveidot teritoriju, piemēram, melnā stārķa aizsardzībai. Ir skaidrs, ka īpaši aizsargājamās dabas teritorijās dabas aizsardzība ir prioritāra, bet nu, redz, kur vienā teritorijas stūrītī mums ir riktīgs stādīts saimniecisks mežs, kurā melnais stārķis vēl 100 gadus nedzīvos! Mēs šo kārti, žviks, no čupas ārā, un melnā stārķa kāršu namiņš pat nesašūposies. Uz šitās upītes nu traki gribas vienu maziņu HESiņu uzcelt! Nu labi, labi - zinām jau, ka stārķim upītēs patīk zivis ķert, bet, žviks, šito kārti ārā, un, redz, stārķis ligzdo kā ligzdojis... Stārķa apdzīvotajā mežā kāds kaitēklis ieviesies - labi, stārķi netraucēsim, bet pa ziemu gan - visus slimos kokus ārā (žviks, nākošā kārts), lai tie maitas nevairojas un nesāk apdraudēt citus mežus. Nākošajā pavasarī stārķis klāt un turpina mierīgi ligzdot!

Un, ak, cik bieži šajā rotaļā aizmirstam (jā, arī "mēs", ne tikai "viņi"), ka ne jau tikai to kāršu namiņu gribam saglabāt! Patiesībā jau glabājama un sargājama ir visa kāršu čupa. Kāršu namiņš ir tas, ko mēs vislabāk redzam, tas, ko mums visvieglāk kontrolēt (sabruka vai nē), tas, ko mums visvieglāk sabiedrībai paskaidrot (redz, cik labi mūsu namiņš stāv!), bet galu galā tās ir tikai divas no visām kārtīm... Izmet visas sekmīgi izvilktās kārtis miskastē, un ar ko tad "Durakus" nākošreiz spēlēsi?

Melnais stārķis (vai mazais ērglis, vai zaļā vārna, vai jebkas cits īpaši aizsargājams), protams, pats par sevi ir ļoti svarīgs, bet jāatceras, ka īpaši aizsargājamās dabas teritorijas tiek veidotas dabas aizsardzībai kā tādai (jā, arī "parasto" sugu aizsardzībai). Šīs īpašās sugas ir tikai apliecinājums tam, cik teritorija ir īpaša - ja reiz melnais stārķis tur ligzdo, tad tuvumā ir nepiedraņķētas meža upītes ar zivīm, mazais ērglis - tepat ir nenoindētas pļavas ar grauzējiem, zaļā vārna - lieli kukaiņi, īpaši aizsargājams ķērpis liecina par neskartu, dabisku mežu utt.

Rotaļāšanos dabā bīstamu padara arī tas, ka šādi kāršu namiņi nesabrūk uzreiz - melnais stārķis var vēl gadu noligzdot, un nākošajā gadā ligzda ir pamesta, un mēs pat nezinām, kura izvilktā kārts bija vainīga. Kurš ir zaudētājs?

Par putnu vērošanu un Putnu vērošanas dienām

Kāds akadēmiskāk noskaņots kolēģis reiz teicis, ka ornitologiem (t.i., zinātniekiem) neklājas nodarboties ar putnu vērošanu. Tautai savukārt bieži vien šķiet, ka ornitologs tas pats putnu vērotājs (nu labi - profesionāls putnu vērotājs) vien ir. Skatās jau uz putniem visi, arī zinātnieki (ir gan arvien vairāk arī tādu, kas zinātni taisa tikai datorā un savu pētāmo putnu vispār nav redzējuši), bet tādā šaurā izpratnē putnu vērotājs ir cilvēks, kas vēro putnus vienkārši sava prieka pēc vai arī (un Latvijā tādu ir arvien vairāk) nodarbojas ar putnu vērošanu kā sportu - skrien riņķī, meklē retumus un sastāda janvāra, gada, mūža, Latvijas, pasaules utt. sarakstus. Vienu vārdu sakot, no iepriekš minētā kolēģa skatu punkta putnu vērošana ir izklaide, kam ar zinātni vai dabas aizsardzību nav nekāda sakara.

Patiesībā "putnistu" vidē zināmā mērā tiešām ir tāda divkopienu sabiedrība - mazs drusciņš zinātnieku/dabas aizsardzības speciālistu un lielāks drusciņš putnu vērotāju. Protams, daļēji šīs kopienas pārklājas un reizēm robeža starp putnu vērošanu un zinātni ir ļoti izplūdusi, bet tomēr...

Ik rudeni arī Latvijā tiek rīkotas starptautiskās Putnu vērošanas dienas - nedēļas nogale, kurā jebkurš var doties uz jebkurieni (vai nedoties nekur) un ziņot par jebkuru novērotu putnu. Redzi trīs vārnas pa dzīvokļa logu - piezvani uz LOB un pastāsti! Ik rudeni žurnālisti un citi cilvēki jautā - kādēļ tiek rīkota šāda putnu skaitīšanas akcija un ko ornitologi darīs ar ievākto informāciju? Iespējams, jautā tādēļ, ka nezina šo "profesionālajiem putnu vērotājiem" zināmo robežu starp putnu vērošanu un zinātni. Jā, nekādu lielo zinātni no šī pasākuma uztaisīt nevar - neviens jau nevar zināt, vai tās trīs Brīvības ielā novērotās vārnas nav tās pašas trīs, kas vēlāk redzētas Imantā un vai viena no tām nav pieskaitīta Papē nākošajā pēcpusdienā.

Bet kāpēc tad tāda nopietna organizācija kā LOB nodarbojas ar tik nezinātnisku pasākumu? Atbilde ir samērā vienkārša - lai cilvēki pamanītu putnus! Piezvanīs cilvēks par savām trim vārnām, tiks uzklausīts un nākošreiz jau zinās, uz kurieni zvanīt, ja redzēs vēl kaut ko interesantu - strazdi šopavasar atlidojuši agrāk, redzēju tādu jocīgu pīli ar baltu pieri, kaut kāds milzīgs putns vazājas pa trotuāru un nelido, šoziem zīlīšu dikti maz pie barotavas, pagājušajā gadā melnais stārķis lidoja virs meža, ko tagad cērt nost... Cilvēks ir pamanījis putnus sev visapkārt un sāk interesēties, sāk uztraukties un nemanot pāriet jau nākošajā līmenī - no putnu vērotāja ir kļuvis par dabas aizsardzības entuziastu, un tieši šie cilvēki - "vienkāršā tauta", kam rūp putni - ir tie, uz kuriem balstās mazais drusciņš zinātnieku un to, kas iestājas par dabas aizsardzību. Šķiet, nav nevienas citas dzīvnieku vai augu grupas, kuru aizsardzībā tik liela nozīme ir amatieriem. Un tieši tāpēc putni ir visvairāk izpētītā dzīvnieku grupa. Viss, ko mēs zinām, un viss, kas mums palīdz putnus aizsargāt, ir sācies ar to, ka kādu tas vienkārši ir ieinteresējis.

Vai Tev jau ir plāni šai nedēļas nogalei? Varbūt gribi ieraudzīt un atklāt putnus? Piedalies!