Šķiet, tā bija 1998. gada aprīļa nogale. Putnu vērošana Latvijā bija bērna autiņos, un Kolkas rags vēl nebija izslavēts kā viena no labākajām putnu vērošanas vietām Latvijā. LOB izsludinātajā bezmaksas ekskursijā uz Kolku galu galā piedalījās tikai divi dalībnieki - es un mans brālis - uz diviem vadītājiem - Māri Strazdu un Māri Maskalānu.
Kad ieradāmies Kolkā, pa gabalu redzējām, ka ragā jau stāv divi putnu vērotāji. "Droši vien ārzemnieki," nosprieda Māris Strazds, atzīstot, ka viņš nav tik sabiedrisks, lai gribētu iet ar šiem cilvēkiem aprunāties. Tuvāk nākot, izrādījās, ka Māris kļūdījies un putnu vērotāji ir iekšzemnieki - Viesturs Vintulis un Ruslans Matrozis. Tā kā ar viņiem runāt bijām gatavi, varējām vaļējām mutēm noklausīties, kā šie kungi vienā rītā ragā novērojuši apmēram pusi no Latvijā gadā kopumā novērojamā putnu sugu skaita.
Droši vien tolaik Ruslans nenojauta, ka daudzus gadus vēlāk viņš par to, cik īpaša ir šī vieta, stāstīs daudz plašākam cilvēku lokam savā pirmajā grāmatā "Putnu vērošana Slīteres Nacionālajā parkā". Ruslana grāmata nākusi klajā nupat, un, tā kā man bija īpaša iespēja būt vienam no pirmajiem tās lasītājiem, vēlos dalīties ar jums savos iespaidos.
Ko jūs gaidītu no grāmatas par putnu vērošanu kādā vietā? Pieļauju, ka norādes, kā uz šo vietu nokļūt, un dažādās sezonās novērojamo sugu sarakstu. To jūs gaidītu tad, ja nepazītu Ruslanu.
Ruslans, kā jau mūsdienu aktīvākajam ornitoloģijas vēsturniekam pieklājas, ķēries pie šī darba pamatīgi, sākot jau ar pirmajām publikācijām par putniem mūsdienu Latvijas teritorijā. Tas ļauj lasītājam iegūt ļoti koncentrētu ieskatu Latvijas ornitoloģijas vēsturē. Lai gan šī vēsture skatīta caur vienas teritorijas prizmu, grāmatā atradīsiet lielāko daļu Latvijas ievērojamāko ornitologu vārdu. Protams, īpaša uzmanība veltīta tieši Slīteres Nacionālā parkā un nacionālā parka administrācijas darbinieku veiktajiem pētījumiem. Patiesībā šī grāmatas daļa ļauj ieskatīties ne tikai ornitoloģijas, bet arī pašas Latvijas vēsturē, jo Ruslans visu stāstīto parāda attiecīgā laika kontekstā.
Ieskatam vēsturē seko apskats par putniem, kas Slīteres Nacionālajā parkā ligzdo vai novērojami migrācijas laikā. Šeit mazliet jāpieskaras vienam no (ļoti nedaudzajiem) grāmatas trūkumiem: pārsteidzošā kārtā grāmatā nav pilna Slīteres Nacionālā parka putnu saraksta, kas, kā jau minēju iepriekš, ir viena no pamatlietām, ko šādā publikācijā varētu gaidīt. Taču var jau būt, ka saraksts ir formalitāte un šā vai tā ietvertu gandrīz visas Latvijā reģistrētās putnu sugas. Dažādos biotopos sastopamu un cauri teritorijai migrējošo putnu apraksts, konkrēti nosaucot vien daļu šeit novēroto sugu, tomēr sniedz labu ieskatu teritorijas putnu daudzveidībā. Rakstīto krāsaināku padara papildu informācija par minētajām sugām. Lasītājs uzzinās, piemēram, kā čūskērglis ēd čūskas, kā var palīdzēt laukirbēm pārdzīvot bargas ziemas un kuras putnu sugas veido "bērnudārzus", pieaugušajiem putniem kopīgi pieskatot vairāku perējumu mazuļus.
Lai tad tā lieta nodarīta, pieminēšu arī otro grāmatas trūkumu. Kartes, kas parāda, kur novērojami dažādu biotopu putni. Acīmredzot mēģinot neparādīt par daudz, t.i., nevilināt tūristus uz vietām, kur tie nebūtu vēlami, iegūtas īpatnējas kartes, kurās ar grūti atšķiramiem un brīžiem pilnīgi neatšķiramiem sugu apzīmējumiem iezīmēti daži no apvidiem (galvenokārt ceļi, piekraste un apdzīvotās vietas), kuros novērojamas konkrētas sugas. Galu galā viss, ko lasītājs no šīm kartēm uzzina, ir tas, ka meža putni dzīvo mežā, purva putni - purvā, bet jūrmalas putni - pie jūras.
Lai gan nekādā ziņā negribu to saukt par trūkumu, taču tieši tāpēc, ka grāmata bija tik piesātināta, tā šķita par plānu. Viss Ruslana darbs ietilpināts vien apmēram 70 lappusēs latviskā teksta un 30 lappušu garā kopsavilkumā angliski. Nezinu, vai pie vainas ir projekta noteiktie termiņi vai pieļaujamais apjoms, taču redzams, ka grāmata dod vien nelielu ieskatu tajā milzīgajā publikāciju un datu apjomā, kam Ruslans ir gājis cauri. Šķiet, ja autoram būtu ļauta vaļa, mēs būtu ieguvuši vēl vērienīgāku publikāciju nekā 2006. gadā izdotā Māra Strazda un Jāņa Ķuzes "Ķemeru nacionālā parka putni". Bet varbūt tā vajag. Varbūt lasītājam vajag palikt iekārdinātam. Lai tad pats dotos uz Slīteres Nacionālo parku un iepazītu šīs vietas putnus dabā. Un lai ar nepacietību gaidītu nākamo Ruslana grāmatu, lai arī par ko viņš izlemtu rakstīt.
Un ja arī jūs gribat tikt pie grāmatas "Putnu vērošana Slīteres Nacionālajā parkā" un iepazīties ar tās autoru Ruslanu Matrozi, jums šāda iespēja būs šo sestdien, 12. septembrī: https://www.daba.gov.lv/public/lat/zinas/3251/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru