Skatos, kā manu māju apkārtnē šopavasar rodas arvien jaunas kailcirtes, un saprotu, ka laikam man vienkārši nav paveicies - esmu trāpījies vietā, kur tagad pēc jaunās pieejas cirsmas sakoncentrētas. Sagribējās apjautāties, kā veicas citiem, jo, redz, lielākajai daļai tautas, kas dzīvo valsts mežos vai to tuvumā, šogad vajadzētu dzīvot pilnīgā mierā. Kāpēc tā? Skaidroju:
Teorētiski AS "Latvijas valsts meži" uzsāktā cirsmu koncentrācija izpaužas tā, ka visa valsts tiek sadalīta dažos lielos gabalos (sauksim tos par plānošanas reģioniem), no kuriem katrs tiek sadalīts septiņos mazākos gabalos (sauksim tos par plānošanas vienībām). Lūk, vienā no šīm plānošanas vienībām vienā gadā tiek nocirsts viss, ko nu atbilstoši spēkā esošajai likumdošanai var nocirst, bet pārējās sešas plānošanas vienības tiek atstātas mierā (līdz turpmākajiem gadiem).
Tad nu iznāk tā, ka no katriem septiņiem Latvijas valsts mežos vai to tuvumā dzīvojošiem ļaužiem, jaunas kailcirtes savu māju apkārnē šogad vajadzētu redzēt tikai vienam (ak, es nelaimīgais viens!). Nepretendējot uz statistiski pilnīgi korektiem rezultātiem, vienkārši, lai nedaudz apmierinātu savu ziņkārību uzzināt, cik mana teorija ir pareiza, esmu radījis šo aptauju (lai atbildētu, jāieiet "Draugos"): http://www.draugiem.lv/lob/polls/
Ar nepacietību gaidīšu Jūsu atbildes!
ceturtdiena, 2011. gada 19. maijs
piektdiena, 2011. gada 29. aprīlis
Emocijas un dabas aizsardzība
Kad kāds vairāk vai mazāk "cilvēks no malas" mēģina ar sarežģītiem jautājumiem pakacināt kādu no dabas aizsardzības sfēras, klasiskākais jautājums ir: "Kāpēc tieši šitas pintiķītis ir vajadzīgs?" Biologs tad var mēģināt skaidrot bioloģiskās daudzveidības nozīmi, runāt par ekosistēmu stabilitāti un barības tīkliem un piramīdām vai (nedod Dievs!) par Eiropas Savienības prasībām, bet tas viss ir "bla bla bla" priekš normāla cilvēka. Var nolaisties līdz "Bet kāpēc tu te tāds esi vajadzīgs?", lai gan patiesībā atbilde ir: "Tāds pintiķītis ir, un tāpēc arī ir vajadzīgs." Viss.
Pirms kāda laika viesojos Ungārijā un skatījos, kā divi lielo sīgu tēviņi, pavasara pārņemti, viens otram draudēja un izrādījās. Skatījos un nedomāju par to, vai lielā sīga ir Putnu direktīvas 1. pielikuma suga, ko tā ēd un vai varbūt pati ir ēdama. Vienkārši skatījos un priecājos...
Pēdējos gados gan ir tāda tendence mēģināt visu izteikt naudā (sk. piemēram, Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģiju līdz 2030. gadam), un vēlams pabāzt zem IKP (lai gan pat ekonomisti atzīst, ka šis rādītājs ir nepilnīgs). Nesen pat ir izrēķināts, kāda ir mežā sasēņoto sēņu vērtība u.tml. Viss, kas naudā neierakstās, ir "tikai emocijas".
Tas, ko reizēm ir grūti (vai negribas) apjēgt, ka arī emocijas skaitās. Pēdējā laikā, spriežot pēc zvaniem uz LOB, šķiet, vismaz daļa cilvēku sāk aptvert, "kāpēc šitas ir vajadzīgs", un aptvert to emocionālā līmenī. Es atkal runāju par mežu, un konkrēti par to nelāgo sajūtu, "kaut kur krūšu apvidū", redzot, kā tiek nocirsts tavs bērnības mežs, un aptverot, ka tavas dzīves laikā šāda meža te vairs nebūs... Cilvēks tad dodas pie meža apsaimniekotājiem vai pašvaldības un saņem atbildi, ka viņa satraukums ir "tikai emocijas"... Tāpēc arī LOB saņem zvanus, kuros reizēm ieskanas izmisīgas cerības, ka mežā izdosies atrast kādu īpaši aizsargājamu sugu vai biotopu. Kaut kā viegli aizmirst, ka vismaz valsts mežs pieder, lai cik patētiski tas skanētu, tautai, kam (varbūt atšķirībā no dabas aizsardzības organizācijām, ministrijām u.tml.) ir tiesības vadīties pēc emocijām. Ja vietējie iedzīvotāji grib, lai mežs tiktu saglabāts, kas gan tas par "augstāku labumu", kā dēļ viņiem to var liegt? IKP?
Protams, protams, jāpatur prātā ne tikai emocijas, bet arī veselais saprāts, likumdošana un arī citu(!) emocijas, taču teikt, ka emocijas nav arguments manuprāt ir nevietā. Lai kādam nerastos sajūta, ka esmu zaļais ekstrēmists, kas tūlīt ies pie kāda koka mežā ķēdēties, gribu vēlreiz uzsvērt, ka neesmu pret mežu ciršanu kā tādu. Ir iespējams mežā iegūt koksni, bet pašu mežu (un nevis tikai "meža zemi" izcirtuma formā) saglabāt. Bet, protams, vienkāršāk un ātrāk ir paņemt hārvesteri un nobliezt visu nogabalu vienā piegājienā.
Pirms kāda laika viesojos Ungārijā un skatījos, kā divi lielo sīgu tēviņi, pavasara pārņemti, viens otram draudēja un izrādījās. Skatījos un nedomāju par to, vai lielā sīga ir Putnu direktīvas 1. pielikuma suga, ko tā ēd un vai varbūt pati ir ēdama. Vienkārši skatījos un priecājos...
Pēdējos gados gan ir tāda tendence mēģināt visu izteikt naudā (sk. piemēram, Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģiju līdz 2030. gadam), un vēlams pabāzt zem IKP (lai gan pat ekonomisti atzīst, ka šis rādītājs ir nepilnīgs). Nesen pat ir izrēķināts, kāda ir mežā sasēņoto sēņu vērtība u.tml. Viss, kas naudā neierakstās, ir "tikai emocijas".
Tas, ko reizēm ir grūti (vai negribas) apjēgt, ka arī emocijas skaitās. Pēdējā laikā, spriežot pēc zvaniem uz LOB, šķiet, vismaz daļa cilvēku sāk aptvert, "kāpēc šitas ir vajadzīgs", un aptvert to emocionālā līmenī. Es atkal runāju par mežu, un konkrēti par to nelāgo sajūtu, "kaut kur krūšu apvidū", redzot, kā tiek nocirsts tavs bērnības mežs, un aptverot, ka tavas dzīves laikā šāda meža te vairs nebūs... Cilvēks tad dodas pie meža apsaimniekotājiem vai pašvaldības un saņem atbildi, ka viņa satraukums ir "tikai emocijas"... Tāpēc arī LOB saņem zvanus, kuros reizēm ieskanas izmisīgas cerības, ka mežā izdosies atrast kādu īpaši aizsargājamu sugu vai biotopu. Kaut kā viegli aizmirst, ka vismaz valsts mežs pieder, lai cik patētiski tas skanētu, tautai, kam (varbūt atšķirībā no dabas aizsardzības organizācijām, ministrijām u.tml.) ir tiesības vadīties pēc emocijām. Ja vietējie iedzīvotāji grib, lai mežs tiktu saglabāts, kas gan tas par "augstāku labumu", kā dēļ viņiem to var liegt? IKP?
Protams, protams, jāpatur prātā ne tikai emocijas, bet arī veselais saprāts, likumdošana un arī citu(!) emocijas, taču teikt, ka emocijas nav arguments manuprāt ir nevietā. Lai kādam nerastos sajūta, ka esmu zaļais ekstrēmists, kas tūlīt ies pie kāda koka mežā ķēdēties, gribu vēlreiz uzsvērt, ka neesmu pret mežu ciršanu kā tādu. Ir iespējams mežā iegūt koksni, bet pašu mežu (un nevis tikai "meža zemi" izcirtuma formā) saglabāt. Bet, protams, vienkāršāk un ātrāk ir paņemt hārvesteri un nobliezt visu nogabalu vienā piegājienā.
pirmdiena, 2011. gada 21. marts
Par labajiem un sliktajiem putniem
"Labdien! Vai Ornitoloģijas biedrība? Man pie mājām dzīvo vanags."
"Paldies par informāciju..."
"Vajadzētu atbraukt un viņu likvidēt."
Lai gan mūsdienās sabiedrības vairākumam (es ceru) tas varētu šķist jocīgi, līdzīgus zvanus ir nācies uzklausīt ne reizi vien. Vai nu jālikvidē, tāpēc vien, ka vanags, vai varbūt tāpēc, ka "bērnu acu priekšā" saplosījis balodi vai dzeni. Latvijas pēdējās nebrīvvalsts laikā tik populārā putnu dalīšana "labajos" un "sliktajos" vai "derīgajos" un "kaitīgajos" joprojām ir dzīva, lai gan, paldies Dievam, ne vairs tik populāra.
Un kāpēc putni ir slikti? Visbiežāk - tāpēc, ka ēd kādu citu dzīvnieku. Vanags nobeidz vistu - jālikvidē! Stārķis apēd griezes mazuli - jālikvidē! Ir pat gadījies uzklausīt (un es nejokoju!) šādu stāstu: "Es pļauju pļavu, un maita stārķis klāt un nolasa visus irbju mazuļus." Vecais stāsts par skabargu cita acī un baļķi savējā, vai ne?
Kā man vecāki teica "tā tas dabā ir iekārtots" - kāds kādu vienmēr apēd. Ja nu mēs paši vēl būtu budisti un veģetārieši, bet, nē, ēdam dzīvo radību tāpat kā visi "kaitīgie" putni, un nemaz nesatraucamies, ka darām to bērnu acu priekšā. (Skaidrības labad jāpiebilst, ka arī es pats neesmu veģetārietis). Turklāt reizēm putnu kaitīgums izriet no tā, ka tie apēd kādu radījumu, ko mēs paši labprāt būtu apēduši (vai nu tā vista, vai kāds medījams zvērs, piemēram, zaķis). Tātad vienkārša barības konkurence, nevis mūsu cilvēciskie morāles standarti.
Protams, ir reizes, kad putns kļūst par "sliktu" tāpēc, ka apēdis kādu "labu" putnu. Piemēram, tas pats vanags, kas dzenīti saplosījis. Bet dzenītis varbūt vēlāk būtu no kāda būrīša izķeksējis un apēdis zīlīšu mazuļus. Bet par zīlīti atkal ir (reāls) stāsts, kā tā zeltgalvīti noķērusi un izēdusi tam smadzenes. Nu, kurš putns ir sliktais? Visi?
Interesanti, ka jau 1936. gadā savā grāmatā "Latvijas putni" N. Tranzē un R. Sināts raksta: "Jautājums par putnu kaitīgumu un derīgumu ir vecs, un mūsu laikos var pat teikt, ka šis jautājums ir jau novecojies," un "Tagad mūsu dienās jau vispār zināms, ka ne katrs "plēsīgs putns" ir kaitīgs."
Redz, jau trīsdesmitajos gados putnu dalījums derīgajos un kaitīgajos tika uzskatīts par novecojušu, tomēr daļa sabiedrības vēl līdz mūsdienām ir spējusi saglabāt pārliecību, ka lai izskaustu ļaunumu pasaulē, jāsavācas kopā visiem labajiem un jāapsit visi sliktie...
"Paldies par informāciju..."
"Vajadzētu atbraukt un viņu likvidēt."
Lai gan mūsdienās sabiedrības vairākumam (es ceru) tas varētu šķist jocīgi, līdzīgus zvanus ir nācies uzklausīt ne reizi vien. Vai nu jālikvidē, tāpēc vien, ka vanags, vai varbūt tāpēc, ka "bērnu acu priekšā" saplosījis balodi vai dzeni. Latvijas pēdējās nebrīvvalsts laikā tik populārā putnu dalīšana "labajos" un "sliktajos" vai "derīgajos" un "kaitīgajos" joprojām ir dzīva, lai gan, paldies Dievam, ne vairs tik populāra.
Un kāpēc putni ir slikti? Visbiežāk - tāpēc, ka ēd kādu citu dzīvnieku. Vanags nobeidz vistu - jālikvidē! Stārķis apēd griezes mazuli - jālikvidē! Ir pat gadījies uzklausīt (un es nejokoju!) šādu stāstu: "Es pļauju pļavu, un maita stārķis klāt un nolasa visus irbju mazuļus." Vecais stāsts par skabargu cita acī un baļķi savējā, vai ne?
Kā man vecāki teica "tā tas dabā ir iekārtots" - kāds kādu vienmēr apēd. Ja nu mēs paši vēl būtu budisti un veģetārieši, bet, nē, ēdam dzīvo radību tāpat kā visi "kaitīgie" putni, un nemaz nesatraucamies, ka darām to bērnu acu priekšā. (Skaidrības labad jāpiebilst, ka arī es pats neesmu veģetārietis). Turklāt reizēm putnu kaitīgums izriet no tā, ka tie apēd kādu radījumu, ko mēs paši labprāt būtu apēduši (vai nu tā vista, vai kāds medījams zvērs, piemēram, zaķis). Tātad vienkārša barības konkurence, nevis mūsu cilvēciskie morāles standarti.
Protams, ir reizes, kad putns kļūst par "sliktu" tāpēc, ka apēdis kādu "labu" putnu. Piemēram, tas pats vanags, kas dzenīti saplosījis. Bet dzenītis varbūt vēlāk būtu no kāda būrīša izķeksējis un apēdis zīlīšu mazuļus. Bet par zīlīti atkal ir (reāls) stāsts, kā tā zeltgalvīti noķērusi un izēdusi tam smadzenes. Nu, kurš putns ir sliktais? Visi?
Interesanti, ka jau 1936. gadā savā grāmatā "Latvijas putni" N. Tranzē un R. Sināts raksta: "Jautājums par putnu kaitīgumu un derīgumu ir vecs, un mūsu laikos var pat teikt, ka šis jautājums ir jau novecojies," un "Tagad mūsu dienās jau vispār zināms, ka ne katrs "plēsīgs putns" ir kaitīgs."
Redz, jau trīsdesmitajos gados putnu dalījums derīgajos un kaitīgajos tika uzskatīts par novecojušu, tomēr daļa sabiedrības vēl līdz mūsdienām ir spējusi saglabāt pārliecību, ka lai izskaustu ļaunumu pasaulē, jāsavācas kopā visiem labajiem un jāapsit visi sliktie...
ceturtdiena, 2011. gada 10. marts
Demagoģijas paraugstunda
Lai mazinātu negatīvo auru manam blogam un nebojātu nervus pats sev, apsolos, ka šis būs pēdējais ieraksts par Al Jazeera filmu "Latvia's Pulp Fiction" un tās atbalsošanos Latvijā. Biju jau tā kā nomierinājies, bet palasījos februāra numuru žurnālam "Baltijas Koks" un atkal uzskrūvējos...
Tas jau sen ir skaidrs, ka koksnes nozarei (smukuma pēc sauktai arī par meža nozari) vienmēr ir taisnība. "Zaļie" tikai bļauj, jo grib visu aizliegt un pa tam lāgam Eiropas naudu dabūt, FSC sertifikāta auditori ir nekompetenti (jo, redz, ir biologi, nevis mežsaimnieki), Valsts kontrolei mēs vienkārši nepiekrītam, bet arābi neko nesaprot un visu dara sev vien zināmu ekonomisku interešu vārdā.
Ja nu gadījumā tauta kādā brīdī sašūmējas un sāk domāt, ka kaut kas tomēr nav kārtībā un varbūt Al Jazeera var brīvi runāt tikai tāpēc, ka no mūsu nozares naudas nav atkarīga, te ir dažas pamācības, ko darīt, lai kaitīgās domas un apgalvojumi šķistu nepareizi un bīstami (visi ir konkrēti piemēri no TV sižetiem un minētā žurnāla):
1. Saistiet šos apgalvojumus ar latviešu nacionālajām jūtām ("Arābu televīzija izsmej Latviju" (TV3); "Šūpot tik svarīgu tautsaimniecības nozari var atļauties tikai (..) kontrolētas neatkarības piekritējs" (Baltijas Koks))
2. Pretstatiet tos cilvēciskajām vērtībām ("Šī uzbrukuma upuri būs (..) ģimenes, bērni..."(BK))
3. Salīdziniet šo informāciju, ar kaut ko, kas jau ieguvis sliktu slavu (nu, piemēram, Pola Holandera filmu "Buy Bye Beauty").
4. Atrodiet teiktajā kādu sīku kļūdu un vispāriniet ("Rīgas universitātes" pieminēšana liecinot par "filmas veidotāju paviršo un vienaldzīgo attieksmi")
5. Pasludiniet apgalvojumus par mītiem, vēlams pretnostatot realitātei (LNT)
6. Visbiedzot izsakiet aizdomas, ka tas viss ir daļa no lielāka plāna (mums latviešiem patīk sazvērestību teorijas).
Pamēģiniet jebkuru apgalvojumu (piemēram, "smēķēt ir kaitīgi") izlaist caur šiem sešiem punktiem, un būs skaidrs, ka apgalvojums ir pilnīgas blēņas vai vēl sliktāk - sazvērestības izpausme!
Diemžēl man ir stipras aizdomas, ka Latvijas mežos nekas neuzlabosies, kamēr tos apsaimniekojošās nozares galvenais instruments būs demagoģija, sertifikāciju tiks mēģināts atjaunot sarunu ceļā (nevis uzlabojot savu darbu), tiks rīkotas konferences, kurās pašiem sev apliecināt, ka viss taču ir kārtībā, tiks izplatīta "objektīva un pozitīva informācija", un sabiedriskajām attiecībām nozarē būs lielāka nozīme nekā Meža politikas īstenošanai...
Tas jau sen ir skaidrs, ka koksnes nozarei (smukuma pēc sauktai arī par meža nozari) vienmēr ir taisnība. "Zaļie" tikai bļauj, jo grib visu aizliegt un pa tam lāgam Eiropas naudu dabūt, FSC sertifikāta auditori ir nekompetenti (jo, redz, ir biologi, nevis mežsaimnieki), Valsts kontrolei mēs vienkārši nepiekrītam, bet arābi neko nesaprot un visu dara sev vien zināmu ekonomisku interešu vārdā.
Ja nu gadījumā tauta kādā brīdī sašūmējas un sāk domāt, ka kaut kas tomēr nav kārtībā un varbūt Al Jazeera var brīvi runāt tikai tāpēc, ka no mūsu nozares naudas nav atkarīga, te ir dažas pamācības, ko darīt, lai kaitīgās domas un apgalvojumi šķistu nepareizi un bīstami (visi ir konkrēti piemēri no TV sižetiem un minētā žurnāla):
1. Saistiet šos apgalvojumus ar latviešu nacionālajām jūtām ("Arābu televīzija izsmej Latviju" (TV3); "Šūpot tik svarīgu tautsaimniecības nozari var atļauties tikai (..) kontrolētas neatkarības piekritējs" (Baltijas Koks))
2. Pretstatiet tos cilvēciskajām vērtībām ("Šī uzbrukuma upuri būs (..) ģimenes, bērni..."(BK))
3. Salīdziniet šo informāciju, ar kaut ko, kas jau ieguvis sliktu slavu (nu, piemēram, Pola Holandera filmu "Buy Bye Beauty").
4. Atrodiet teiktajā kādu sīku kļūdu un vispāriniet ("Rīgas universitātes" pieminēšana liecinot par "filmas veidotāju paviršo un vienaldzīgo attieksmi")
5. Pasludiniet apgalvojumus par mītiem, vēlams pretnostatot realitātei (LNT)
6. Visbiedzot izsakiet aizdomas, ka tas viss ir daļa no lielāka plāna (mums latviešiem patīk sazvērestību teorijas).
Pamēģiniet jebkuru apgalvojumu (piemēram, "smēķēt ir kaitīgi") izlaist caur šiem sešiem punktiem, un būs skaidrs, ka apgalvojums ir pilnīgas blēņas vai vēl sliktāk - sazvērestības izpausme!
Diemžēl man ir stipras aizdomas, ka Latvijas mežos nekas neuzlabosies, kamēr tos apsaimniekojošās nozares galvenais instruments būs demagoģija, sertifikāciju tiks mēģināts atjaunot sarunu ceļā (nevis uzlabojot savu darbu), tiks rīkotas konferences, kurās pašiem sev apliecināt, ka viss taču ir kārtībā, tiks izplatīta "objektīva un pozitīva informācija", un sabiedriskajām attiecībām nozarē būs lielāka nozīme nekā Meža politikas īstenošanai...
pirmdiena, 2011. gada 21. februāris
Mīti un realitāte par "Mītiem un realitāti"
Tradīcijas jāturpina, tāpēc šoreiz par LNT šīvakara filmu "Latvijas meži - mīti un realitāte". Es pieļauju, ka LNT objektivitāti tāpat neviens augstu nevērtē, tāpēc arī man nebija pārsteigums, ka, protams, arī šoreiz neviens no dabas aizsardzības puses uzklausīts netika. Tika izmantots vienīgi vecs ieraksts intervijai ar Uģi Rotbergu un arī tikai tāpēc, lai pateiktu, ka Rotbergs runā muļķības. Netika uzklausīts arī neviens iedzīvotājs ("ogotājs un sēņotājs"), kura piemājas mežs ir nocirsts. Tad nu vīri, kas ekonomiku labi pārzina, runāja gan par ogošanu, gan par bioloģiskās daudzveidības samazināšanos. Šoreiz tāds smalks gājiens bija tas, ka arī no "Latvijas valsts mežiem" neviens nerunāja, bet citi stāstīja, cik LVM labi un pareizi strādā (ja vien viņiem ļautu strādāt, kā vēlas).
Tā ir laba pieeja nosaukt kaut ko par "Mīti un realitāte". Tad katram muļķim ir skaidrs, ka "mīts" ir blēņas, bet "realitāte" - vienīgā patiesība. Viss tik melns un balts uz paplātes nolikts, ka nevienam pašam nav galva jālauza. Gan "mītu", gan "realitātes" raidījumā bija tik daudz, ka nav ne iespējams, ne vajadzīgs visu analizēt, bet te daži punkti, kas man šķita būtiskākie:
"REALITĀTE": Mežu platības Latvijā ir dubultojušās (versijas filmā atšķīrās vai nu no pirmajiem Ulmaņa laikiem vai no 20. gs. 50. gadiem).
KOMENTĀRS: Jā, mežu Latvijā ir kļuvis vairāk. Pirmais jautājums: Nu un tad? Ko mums no tā vajadzētu secināt - ka cirst var vairāk? Ka mēs nespējam nocirst visu? Ka agrāk bija, atvainojos, sūdīgi, un tagad labi? Ka mums vajadzētu panākt, lai ir tik, vēlreiz atvainojos, sūdīgi, kā bija kādreiz? Otrais jautājums: Kas ir mežs? Vecas statistikas man pie rokas nav, bet te viena bildīte (no oficiālajiem Valsts mežu dienesta datiem), kas parāda to, ka vismaz pēdējos gados tas, kā platība ir palielinājusies ir izcirtumi un mežs, kas jaunāks par 10 gadiem, kamēr vecāka meža platības ir samazinājušās:
"REALITĀTE": Bez cilvēka palīdzības kārtīgs mežs izaugt nevar. Neapsaimniekoti meži būs kā Sibīrijā, kur koki sakrituši krustām šķērsām. Neviens saimnieks tādus negribētu.
KOMENTĀRS: Nē, tieši mežs ir tā ekosistēma, kas bez cilvēka iejaukšanās var iztikt ļoti labi. Privātās un ne tik privātās sarunās pat Latvijas Kokrūpniecības federācijas šefs atzīst, ka ne jau mežam vajag cilvēku, bet cilvēkam mežu. Tieši cilvēka neskartie meži ir viena no lielākajām dabas vērtībām un attieksme, ka šie meži nav kārtīgi vai vērtīgi, ir tradicionālais "koksne-nauda" skatījums uz mežu.
"REALITĀTE": Katru gadu izcērt vien 12 miljonus kubikmetru meža, bet "Silava" aprēķinājusi, ka pieaugums ir 25 miljoni kubikmetru.
KOMENTĀRS: Lai gan precīzi skaitļus neatceros, esmu bijis vairākās sanāksmēs, kur "Silava" savu pētījumu rezultātus ir prezentējusi, un viņu lūgums vienmēr ir bijis NEIZMANTOT šo pieauguma aprēķinu dažādās diskusijās, jo nav zināms, kāda ir mežu dabiskā "mirstība". Runājot līdzībās (bet statistika ir īsta): 2009. gadā Latvijā piedzima 21750 mazuļi. Uz šādas dzimstības fona šķiet pilnīgi nebūtiski tas, ka emigrēja tikai 7388 cilvēki (apmēram trešā daļa no dzimstības). Tātad Latvijā ar demogrāfiju tāpat kā ar mežiem viss ir kārtībā!
"REALITĀTE": Samazinoties mežizstrādes apjomiem, palielināsies bezdarbs.
KOMENTĀRS: Sk. grafikus manā ierakstā 13. februārī
"REALITĀTE": Nav vērts uztraukties par to, ko stāsta arābu televīzija "Al Jazeera", jo šai televīzijai nav lielas ietekmes. Ja filmu rādītu, piemēram, BBC, tad gan būtu problēma.
KOMENTĀRS: Ziņkārības dzīts pēc "Al Jazeera" sižeta noskatīšanās sazinājos ar kolēģi Lielbritānijā (sabiedrisko attiecību speciālistu turienes ornitoloģijas biedrībā), lai apvaicātos, kā briti šo kanālu vērtē. Viņš atbildēja, ka attieksme pret "Al Jazeera" esot tāda pati kā pret citām televīzijām. Neoficiāla informācija (t.i., baumas) liecina, ka BBC iekšējā cenzūra ir pārāk liela, lai šādus sižetus atļautos rādīt.
Visbeidzot gribēju piebilst, ka nu nekādi nevaru saprast, kāpēc Latvijas televīzijas, runājot par "Al Jazeera" filmu "Latvia's Pulp Fiction", spītīgi izvairās no filmā runājušo cilvēku (vietējo iedzīvotāju un dabas aizsardzības interešu pārstāvju) intervēšanas. Tie taču nav nekādi Kataras arābi! Viņi dzīvo starp mums!
Tā ir laba pieeja nosaukt kaut ko par "Mīti un realitāte". Tad katram muļķim ir skaidrs, ka "mīts" ir blēņas, bet "realitāte" - vienīgā patiesība. Viss tik melns un balts uz paplātes nolikts, ka nevienam pašam nav galva jālauza. Gan "mītu", gan "realitātes" raidījumā bija tik daudz, ka nav ne iespējams, ne vajadzīgs visu analizēt, bet te daži punkti, kas man šķita būtiskākie:
"REALITĀTE": Mežu platības Latvijā ir dubultojušās (versijas filmā atšķīrās vai nu no pirmajiem Ulmaņa laikiem vai no 20. gs. 50. gadiem).
KOMENTĀRS: Jā, mežu Latvijā ir kļuvis vairāk. Pirmais jautājums: Nu un tad? Ko mums no tā vajadzētu secināt - ka cirst var vairāk? Ka mēs nespējam nocirst visu? Ka agrāk bija, atvainojos, sūdīgi, un tagad labi? Ka mums vajadzētu panākt, lai ir tik, vēlreiz atvainojos, sūdīgi, kā bija kādreiz? Otrais jautājums: Kas ir mežs? Vecas statistikas man pie rokas nav, bet te viena bildīte (no oficiālajiem Valsts mežu dienesta datiem), kas parāda to, ka vismaz pēdējos gados tas, kā platība ir palielinājusies ir izcirtumi un mežs, kas jaunāks par 10 gadiem, kamēr vecāka meža platības ir samazinājušās:
"REALITĀTE": Bez cilvēka palīdzības kārtīgs mežs izaugt nevar. Neapsaimniekoti meži būs kā Sibīrijā, kur koki sakrituši krustām šķērsām. Neviens saimnieks tādus negribētu.
KOMENTĀRS: Nē, tieši mežs ir tā ekosistēma, kas bez cilvēka iejaukšanās var iztikt ļoti labi. Privātās un ne tik privātās sarunās pat Latvijas Kokrūpniecības federācijas šefs atzīst, ka ne jau mežam vajag cilvēku, bet cilvēkam mežu. Tieši cilvēka neskartie meži ir viena no lielākajām dabas vērtībām un attieksme, ka šie meži nav kārtīgi vai vērtīgi, ir tradicionālais "koksne-nauda" skatījums uz mežu.
"REALITĀTE": Katru gadu izcērt vien 12 miljonus kubikmetru meža, bet "Silava" aprēķinājusi, ka pieaugums ir 25 miljoni kubikmetru.
KOMENTĀRS: Lai gan precīzi skaitļus neatceros, esmu bijis vairākās sanāksmēs, kur "Silava" savu pētījumu rezultātus ir prezentējusi, un viņu lūgums vienmēr ir bijis NEIZMANTOT šo pieauguma aprēķinu dažādās diskusijās, jo nav zināms, kāda ir mežu dabiskā "mirstība". Runājot līdzībās (bet statistika ir īsta): 2009. gadā Latvijā piedzima 21750 mazuļi. Uz šādas dzimstības fona šķiet pilnīgi nebūtiski tas, ka emigrēja tikai 7388 cilvēki (apmēram trešā daļa no dzimstības). Tātad Latvijā ar demogrāfiju tāpat kā ar mežiem viss ir kārtībā!
"REALITĀTE": Samazinoties mežizstrādes apjomiem, palielināsies bezdarbs.
KOMENTĀRS: Sk. grafikus manā ierakstā 13. februārī
"REALITĀTE": Nav vērts uztraukties par to, ko stāsta arābu televīzija "Al Jazeera", jo šai televīzijai nav lielas ietekmes. Ja filmu rādītu, piemēram, BBC, tad gan būtu problēma.
KOMENTĀRS: Ziņkārības dzīts pēc "Al Jazeera" sižeta noskatīšanās sazinājos ar kolēģi Lielbritānijā (sabiedrisko attiecību speciālistu turienes ornitoloģijas biedrībā), lai apvaicātos, kā briti šo kanālu vērtē. Viņš atbildēja, ka attieksme pret "Al Jazeera" esot tāda pati kā pret citām televīzijām. Neoficiāla informācija (t.i., baumas) liecina, ka BBC iekšējā cenzūra ir pārāk liela, lai šādus sižetus atļautos rādīt.
Visbeidzot gribēju piebilst, ka nu nekādi nevaru saprast, kāpēc Latvijas televīzijas, runājot par "Al Jazeera" filmu "Latvia's Pulp Fiction", spītīgi izvairās no filmā runājušo cilvēku (vietējo iedzīvotāju un dabas aizsardzības interešu pārstāvju) intervēšanas. Tie taču nav nekādi Kataras arābi! Viņi dzīvo starp mums!
svētdiena, 2011. gada 13. februāris
Turpinājums par mežiem - Al Jazeera un LNT
Ja reiz esmu iesācis komentēt Latvijas televīzījās atspoguļoto informāciju par "Al Jazeera" sižetu par mežu apsaimniekošanu Latvijā, jāturpina vien to darīt. Šovarak ziņa par "Al Jazeera" filmu bija skatāma raidījumā "LNT Top 10". No vienas puses - šoreiz sižets no aptaujāto viedokļa bija izdevies par kapeiku objektīvāks nekā TV3. Pat Uģis Rotbergs bija pamanījies iekļūt starp runātājiem. Tas, kas šoreiz kaitināja visvairāk bija absolūti sagrozītais un pārspīlētais "Al Jazeera" filmas pārstāsts. Ilustrācijai - LNT stāsta, ka arābu televīzijas sižetā minēts, ka mežus Latvijā izcērt divreiz lielākā apjomā nekā tas ir ar likumu atļauts. Bet patiesībā minētajā sižetā stāstīts, ka Latvijā strādājošo hārvesteru jauda ir divreiz lielāka nekā ar likumu atļautais ciršanas apjoms. Par hārvesteru jaudām maz zinu, tāpēc nevaru spriest, vai "Al Jazeera" stāsta patiesību, bet šā vai tā skaidri redzams, ka paši LNT šo teikumu interpretējuši tā, lai dramatiskāk izklausītos. Nav jau teikts, ka hārvesteri strādā uz pilnu jaudu, turklāt likums ciršanas apjomu nosaka tikai valsts mežos, bet hārvesteri strādā arī privātajos. Šis ir tikai viens piemērs tam, cik neobjektīvs ir LNT pasniegtais pārstāsts, tāpēc mans aicinājums visiem, kam tas interesē, nevērtēt "Al Jazeera" sižetu pēc pārstāsta Latvijas televīziju raidījumos, bet noskatīties to un vērtēt pašiem.
Šajā pašā sižetā bija interesanti klausīties ekonomisko interešu pārstāvju komentārus, kas kārtējo reizi bija piesātināti ar klasiskām demagoģiskām klišejām. Sak, mežu pēdējos piecdesmit gados esot vairāk kļuvis. Jā, meža zemju(!) platības Latvijā tiešām ir palielinājušās, bet ar to pamatot ciršanas apjomu palielinājumu ir līdzvērtīgi kā pateikt: "Pēdējos desmit gados Latvijā dzimst daudz bērnu, tāpēc tagad cilvēkus laidīsim pensijā no 40 gadu vecuma." Ja meža platības palielinās TAGAD, tad ciršanas apjomu palielināt varēs PĒC 100 GADIEM!
Vēl viens domu grauds, ko klausīties nu jau kļūst kaitinoši, ir tas, cik daudz cilvēkus meža nozare nodarbina un cik daudz nodokļus maksā. Pavisam atklāti varu teikt, ka man nav naida pret kokrūpniecību kā tādu - es kurinu krāsni ar malku, man patīk koka mājas un riebjas plastmasas logi. Taču es neesmu tik naivs, lai ticētu, ka kāds bizness strādā ar mērķi samaksāt vairāk nodokļus, palielināt nodarbināto skaitu vai pabarot pensionārus. Uzņēmējdarbības vienīgais mērķis ir maksimāla peļņa! Šāds mērķis, protams, ir saprotams un attaisnojams, jo līdz zināmai robežai dod arī "sabiedrisko labumu" (piem., tos pašus nodokļus un darba vietas), bet tikai līdz brīdim, kad tas nenonāk pretrunā ar peļņas gūšanu. Ilustrācijai varu piedāvāt divus grafikus, kas nav manis izdomāti, bet no oficiālās statistikas ņemti:
Šajos grafikos labi redzams, ka meža nozarē strādājošo skaits kopš 2004. gada ir samazinājies gandrīz divas reizes, lai gan mežizstrādes apjomi ir bijuši svārstīgi, un 2009. gadā tie bijuši 2004. gada līmenī. Nu nevar vainot "zaļos" un dabas aizsardzību pie darba vietu sarukuma nozarē, ja skaidrs ir tas, ka pašas nozares mērķis ir izcirst pēc iespējas vairāk ar iespējami mazāku darbinieku skaitu!
LNT sižeta nobeigums nevilšus izraisīja smaidu: Burkovska kungs paziņoja, ka tikšot izplatīta "objektīva un pozitīva" informācija par situāciju Latvijas mežos. Interesants uzstādījums, ka objekīvai informācijai noteikti jābūt pozitīvai! Bet var jau būt, ka domāts bija kā vecajā jokā - ja gribi apprecēt skaistu, gudru un bagātu sievieti, būs jāprecas trīsreiz...
Šajā pašā sižetā bija interesanti klausīties ekonomisko interešu pārstāvju komentārus, kas kārtējo reizi bija piesātināti ar klasiskām demagoģiskām klišejām. Sak, mežu pēdējos piecdesmit gados esot vairāk kļuvis. Jā, meža zemju(!) platības Latvijā tiešām ir palielinājušās, bet ar to pamatot ciršanas apjomu palielinājumu ir līdzvērtīgi kā pateikt: "Pēdējos desmit gados Latvijā dzimst daudz bērnu, tāpēc tagad cilvēkus laidīsim pensijā no 40 gadu vecuma." Ja meža platības palielinās TAGAD, tad ciršanas apjomu palielināt varēs PĒC 100 GADIEM!
Vēl viens domu grauds, ko klausīties nu jau kļūst kaitinoši, ir tas, cik daudz cilvēkus meža nozare nodarbina un cik daudz nodokļus maksā. Pavisam atklāti varu teikt, ka man nav naida pret kokrūpniecību kā tādu - es kurinu krāsni ar malku, man patīk koka mājas un riebjas plastmasas logi. Taču es neesmu tik naivs, lai ticētu, ka kāds bizness strādā ar mērķi samaksāt vairāk nodokļus, palielināt nodarbināto skaitu vai pabarot pensionārus. Uzņēmējdarbības vienīgais mērķis ir maksimāla peļņa! Šāds mērķis, protams, ir saprotams un attaisnojams, jo līdz zināmai robežai dod arī "sabiedrisko labumu" (piem., tos pašus nodokļus un darba vietas), bet tikai līdz brīdim, kad tas nenonāk pretrunā ar peļņas gūšanu. Ilustrācijai varu piedāvāt divus grafikus, kas nav manis izdomāti, bet no oficiālās statistikas ņemti:
LNT sižeta nobeigums nevilšus izraisīja smaidu: Burkovska kungs paziņoja, ka tikšot izplatīta "objektīva un pozitīva" informācija par situāciju Latvijas mežos. Interesants uzstādījums, ka objekīvai informācijai noteikti jābūt pozitīvai! Bet var jau būt, ka domāts bija kā vecajā jokā - ja gribi apprecēt skaistu, gudru un bagātu sievieti, būs jāprecas trīsreiz...
piektdiena, 2011. gada 11. februāris
Meža putnu aizsardzībai ar Eiropas prasībām nepietiek
Bieži vien dabas aizsardzība Latvijā notiek tikai tik daudz, cik prasa "Eiropa". Tā vien šķiet, ka paši neko sargāt negribam, bet vienkārši baidāmies no tā, ka Eiropa sados pa muguru, ja prasības nepildīsim. Gatavojoties Eiropas Ornitologu savienības konferencei, izdomāju paanalizēt, cik lielā mērā Eiropas prasības, šajā gadījumā tā sauktā Putnu direktīva, aizsargā mūsu putnu sugas. Būtībā Putnu direktīva aizsargā visus Eiropas savvaļas putnus un nosaka to, ka putnus nedrīkst galēt (ar izņēmumiem), traucēt utt., vienu vārdu sakot, jārūpējas par to labvēlīgu aizsardzības stāvokli. Reālajā dzīvē gan Putnu direktīva bieži vien tiek noreducēta uz tās 1. pielikumā uzskaitītajām sugām (īpaši aizsargājamām), kuru aizsardzībai tiek veidotas īpaši aizsargājamas dabas teritorijas (Natura 2000 teritoriju tīkla ietvaros).
Tā kā Natura 2000 tīkla izveide Latvijā lielos vilcienos ir pabeigta, varētu pieņemt, ka to, ko nu Eiropa mums prasa sargāt, to sargājam. Neņemot vērā dažus ekstrēmus retumus, Latvijā ligzdo 58 Putnu direktīvas 1. pielikuma sugas. Ja pieņemam, ka tā putnu populācijas daļa, kas ligzdo Natura 2000 teritorijā ir aizsargāta, tad visaizsargātākās no šīm ir purva putnu sugas (vidēji 61% šo sugu populāciju ligzdo Natura 2000 vietās), tām seko lauku sugas (40%), ūdeņu sugas (39%) un piekrastes sugas (35%), bet pašas pēdējās, ar vidējo populācijas aizsardzības līmeni tikai 11%, ir meža putnu sugas. No vienas puses iznāk labi - mūsu mežos arī ārpus īpaši aizsargājamām teritorijām vēl dzīvo daudz putnu, kas Eiropas mērogā ir īpaši aizsargājami. No otras puses, tie (vidēji) 89% paliek Eiropas likumu neaizsargāti. Jā, jā, populāciju lielumi samazināties nedrīkst (arī par to Eiropa dod pa muguru), bet tāda īsta mehānisma sugu aizsardzībai ārpus īpaši aizsargājamām teritorijām pagaidām nav...
...vai, pareizāk sakot, gandrīz nav. Dažām meža putnu sugām Latvijā var veidot mikroliegumus, un no populācijas aizsardzības līmeņa viedokļa vismaz daļai sugu (piemēram, melnajam stārķim un mednim) tie ir daudz būtiskāki nekā Natura 2000 teritorijas. Problēma tikai tā, ka mikroliegumi ir tikai mazi aizsargāti meža pleķīši ligzdu apkārtnē, kas bieži vien visu sugai nepieciešamo nenodrošina (t.i., ja nocirsts tiek viss pārējais, arī mikroliegums neko īsti nedod), un ar visu to reti kurai sugai aizsardzības līmenis ir virs 10% kopējās populācijas.
Tām sugām, kas Putnu direktīvas 1. pielikumā vai kam mikroliegumi veidojami, vēl ir paveicies, bet ir ne viena vien suga (vistu vanags droši vien ir labākais piemērs), ko Eiropa īsti neaizsargā un kam mikroliegumus veidot arī nav paredzēts, bet kam tik labi nemaz neiet.
Nav šaubu, ka tad, ja gribam nodrošināt meža putnu saglabāšanos, gan Putnu direktīvai, gan mikroliegumu viedošanai ir liela nozīme, bet ar to vien ir par maz. Patiesībā jebkuras sugas jēdzīgai aizsardzībai nepietiek arī īpaši aizsargājamu teritoriju (vienalga, kādu) izveidošanu, aizmirstot par to, kas notiek ārpus tām. Vienmēr būs zināma populācijas daļa "ārpusē", kuru pazaudēt mēs negribētu (nedod Dievs, Latvijā saglabātos tikai tie 3% melno dzilnu, kas ligzdo Natura 2000 vietās!). Visu Latviju par aizsargājamo teritoriju padarīt arī nebūtu jēdzīgi, tāpēc jādomā par sugu aizsardzību ne tikai vietu, bet ainavas (vai valsts) līmenī (un nevis tikai nosaucot kādu sugu par īpaši aizsargājamu). Ja atgriežamies tieši pie meža sugām, tad jādomā, kā mežā saimniekot - ekoloģiskie koki, kas atstāti izcirtumos, ir vērtīgs pasākums, bet noteikti būtu jādomā arī par miera periodu putnu ligzdošanas laikā un kailciršu īpatsvara samazināšanu, vecu mežu aizsardzību, "ekoloģiskajiem koridoriem" starp īpaši aizsargājamām dabas teritorijām (lai tās nekļūtu par saliņām tuksnesī) utt. Bet to visu mums Eiropa neprasīs, būs vien pašiem jāgrib...
Tā kā Natura 2000 tīkla izveide Latvijā lielos vilcienos ir pabeigta, varētu pieņemt, ka to, ko nu Eiropa mums prasa sargāt, to sargājam. Neņemot vērā dažus ekstrēmus retumus, Latvijā ligzdo 58 Putnu direktīvas 1. pielikuma sugas. Ja pieņemam, ka tā putnu populācijas daļa, kas ligzdo Natura 2000 teritorijā ir aizsargāta, tad visaizsargātākās no šīm ir purva putnu sugas (vidēji 61% šo sugu populāciju ligzdo Natura 2000 vietās), tām seko lauku sugas (40%), ūdeņu sugas (39%) un piekrastes sugas (35%), bet pašas pēdējās, ar vidējo populācijas aizsardzības līmeni tikai 11%, ir meža putnu sugas. No vienas puses iznāk labi - mūsu mežos arī ārpus īpaši aizsargājamām teritorijām vēl dzīvo daudz putnu, kas Eiropas mērogā ir īpaši aizsargājami. No otras puses, tie (vidēji) 89% paliek Eiropas likumu neaizsargāti. Jā, jā, populāciju lielumi samazināties nedrīkst (arī par to Eiropa dod pa muguru), bet tāda īsta mehānisma sugu aizsardzībai ārpus īpaši aizsargājamām teritorijām pagaidām nav...
...vai, pareizāk sakot, gandrīz nav. Dažām meža putnu sugām Latvijā var veidot mikroliegumus, un no populācijas aizsardzības līmeņa viedokļa vismaz daļai sugu (piemēram, melnajam stārķim un mednim) tie ir daudz būtiskāki nekā Natura 2000 teritorijas. Problēma tikai tā, ka mikroliegumi ir tikai mazi aizsargāti meža pleķīši ligzdu apkārtnē, kas bieži vien visu sugai nepieciešamo nenodrošina (t.i., ja nocirsts tiek viss pārējais, arī mikroliegums neko īsti nedod), un ar visu to reti kurai sugai aizsardzības līmenis ir virs 10% kopējās populācijas.
Tām sugām, kas Putnu direktīvas 1. pielikumā vai kam mikroliegumi veidojami, vēl ir paveicies, bet ir ne viena vien suga (vistu vanags droši vien ir labākais piemērs), ko Eiropa īsti neaizsargā un kam mikroliegumus veidot arī nav paredzēts, bet kam tik labi nemaz neiet.
Nav šaubu, ka tad, ja gribam nodrošināt meža putnu saglabāšanos, gan Putnu direktīvai, gan mikroliegumu viedošanai ir liela nozīme, bet ar to vien ir par maz. Patiesībā jebkuras sugas jēdzīgai aizsardzībai nepietiek arī īpaši aizsargājamu teritoriju (vienalga, kādu) izveidošanu, aizmirstot par to, kas notiek ārpus tām. Vienmēr būs zināma populācijas daļa "ārpusē", kuru pazaudēt mēs negribētu (nedod Dievs, Latvijā saglabātos tikai tie 3% melno dzilnu, kas ligzdo Natura 2000 vietās!). Visu Latviju par aizsargājamo teritoriju padarīt arī nebūtu jēdzīgi, tāpēc jādomā par sugu aizsardzību ne tikai vietu, bet ainavas (vai valsts) līmenī (un nevis tikai nosaucot kādu sugu par īpaši aizsargājamu). Ja atgriežamies tieši pie meža sugām, tad jādomā, kā mežā saimniekot - ekoloģiskie koki, kas atstāti izcirtumos, ir vērtīgs pasākums, bet noteikti būtu jādomā arī par miera periodu putnu ligzdošanas laikā un kailciršu īpatsvara samazināšanu, vecu mežu aizsardzību, "ekoloģiskajiem koridoriem" starp īpaši aizsargājamām dabas teritorijām (lai tās nekļūtu par saliņām tuksnesī) utt. Bet to visu mums Eiropa neprasīs, būs vien pašiem jāgrib...
Abonēt:
Komentāri (Atom)