Us, and them
And after all we're only ordinary men*
(Roger Waters)
Manās rokās nonāca dažus mēnešus vecs portāla Allforhunt.com sabiedrisko attiecību koordinatores Lindas Dombrovskas raksts žurnālā "Baltijas Koks" - "Vai pienācis laiks kopējai sadarbībai?". Vispirms - citāts no raksta beigu gala: "Šā raksta mērķis nav pateikt, ka mēs - mednieki - esam labi, bet jūs - ornitologi - slikti." Tātad stāsts ir par par "mednieku" un "ornitologu" attiecībām. Nedaudz gan samulsu par žurnāla izvēli ("Baltijas Koks" ir žurnāls kokrūpniekiem), bet, tā kā tagad vismaz viens ornitologs rakstu ir izlasījis, var uzskatīt, ka vismaz daļa mērķa auditorijas ir sasniegta (un gan jau arī kāds mednieks žurnālu lasa).
Patiesībā jau mans stāsts nebūs ne par rakstu, ne Lindu, ne viņas pārstāvēto portālu. Rakstu par sava stāsta fonu izvēlējos tikai tāpēc, ka kopumā tas lielos vilcienos labi atbilst vispārējai dažādos portālos un izdevumos lasāmajai noskaņai - publiskajam kariņam starp "ornitologiem" un "medniekiem", kas sācies sen un, šķiet, negrasās pierimt.
Kāpēc es runāju par kariņu, ja raksts it kā aicina uz sadarbību (vai vismaz vaicā par tās iespējamību)? Iesākumam - vēl divi citāti:
"Mednieks ir acīmredzams ienaidnieks putnumīļiem, dzīvnieku aizstāvjiem un visiem tiem, kuriem šķiet, ka dzīvnieku nogalināt jebkādā veidā ir slikti. (..) Bet, par nožēlu, tas ir ļoti aprobežots un šaurs skats uz to, kas patiesībā ir medības."
"Un tādēļ vēl netaisnīgāka un divkosīgāka šķiet mednieku patriekšana no medņu riestiem pavasarī, jo mednieki, lūk, radot milzu traucēkli riesta vietās, bet paši ornitologi šajā laikā rīko interesentiem ekskursijas, lai pavērotu medņa pavasara dziesmu."
Top skaidrs, ka, neskatoties uz iepriekš minēto raksta mērķi (vai, pareizāk sakot, to, kas nav raksta mērķis), putnumīļi ir aprobežoti un otru pusi (putnunemīļus?) nesaprot, un ornitologi vispār ir nekrietna un divkosīga tauta. Bet tomēr tas nav gluži galvenais, ko ar šiem citātiem gribēju uzsvērt. Galvenais ir treknā, sarkanā svītra, kas tiek vilkta starp "medniekiem" un "ornitologiem".
Bet kas gan ir šīs divas karojošās puses, kas atkal un atkal tiek pieminētas ne vienā vien publikācijā? Apzinos, ka arī pats savulaik esmu gājis ērto, iepriekšējo diskusiju iemīto taciņu, runājot par šīm sabiedrības grupām. Patiesībā šo divu grupu aprises un robeža starp tām ir tik neskaidra, ka rodas aizdomas, ka striktais dalījums pastāv vien tāpēc, lai (atkal - neskatoties uz neesošo raksta mērķi) tieši pateiktu, ka viena puse ir laba, bet otra - slikta (vienalga, kas nu šajā gadījumā ir "viena" vai "otra" puse).
Ornitologs - tas ir zinātnieks, kas pēta putnus, tātad cilvēks, kas ieguvis biologa izglītību. Mednieks droši vien ir cilvēks, kam ir mednieka apliecība. Viss! Neviena no šīm definīcijām nepasaka to, vai cilvēks ir putnu mīļotājs vai nīdējs, kāda ir viņa politiskā pārliecība vai attieksme pret to vai citu dabas aizsardzības jautājumu. Turklāt cilvēks var būt gan mednieks, gan ornitologs. Droši vien Latvijas Ornitoloģijas biedrības goda biedrs un bijušais prezidents profesors Jānis Vīksne vai bijušais padomes loceklis Uģis Bergmanis - abi aktīvi mednieki un bioloģijas doktori -, klausoties diskusijās par "medniekiem" un "ornitologiem", jūtas gluži kā varde vecajā jokā - palikuši pa vidu starp rindām, no kurām vienā stāv skaistie, bet otrā - gudrie...
Skaidrs, ka problēma patiesībā slēpjas domstarpībās starp organizācijām (no "ornitologu" puses - Latvijas Ornitoloģijas biedrība, no "mednieku" puses - nu jau vismaz trīs biedrības un vēl pāris institūcijas), un neveiklais dalījums "mednieki un ornitologi" rodas no vēlmes vispārināt, organizācijas nostāju vai rīcību attiecinot uz visu attiecīgo sabiedrības grupu (vienalga, vai tie ir organizācijas biedri vai nē), tajā pašā laikā uz organizāciju vai visu grupu attiecinot jebkura idejiski līdzīga indivīda izdarības.
Piemērs pirmajam (LOB=ornitologi) ir kaut vai iepriekš citētais "paši ornitologi rīko ekskursijas". Piemērs otrajam (viens ornitologs=visi ornitologi) šoreiz ne no raksta, bet no portāla "Medniekiem.lv" - tur "kāda ornitologa" izteikumi, ka cilvēks bez bises ir labais, devuši pamatu diskusijas tēmas nosaukumam "ornitologu nekaunība" un tās autora solījumam: "...pie izdevības nepakautrēšos apmelot šos, visnotaļ, īpatnos (vizuāli) "dabas mīļotājus"." Savukārt, lasot rakstus, kas pārstāv "mednieku" viedokli, nereti rodas sajūta, ka visu mednieku vārdā grib runāt vai nu kāda no organizācijām, vai pat tikai viens cilvēks.
Ar to visu gribu teikt to, ka, lai nopietni sāktu veidot sadarbību, ir jāatmet sabiedrības dalīšana izplūdušajās "mednieku" un "ornitologu" kategorijās (mēģinot neesošas atšķīrības pārvērst stingrās robežās) un jārunā skaidri - vai LATMA, Medniekiem.lv vai LMS var/grib sadarboties ar LOB, neizliekoties, ka kāda no organizācijām pārstāv kaut ko vairāk nekā tās biedrus, un nepieņemot, ka katra indivīda (pat tad, ja tas ir biedrs kādā no organizācijām) rīcība atbilst kādas organizācijas nostājai.
Ja varam vienoties par to, kas ir sarunas partneri, tad arī varam runāt tālāk par to, kādas ir mūsu kopīgās intereses un kādos punktos varam sadarboties. Šeit ir mūsu viedoklis -http://www.lob.lv/download/LOB_nostaja_medibu_jautajuma_150409.pdf Kāds ir jūsējais?
* Mēs un viņi
Un galu galā mēs esam tikai parasti cilvēki
piektdiena, 2012. gada 11. maijs
ceturtdiena, 2012. gada 15. marts
"Sakopiet mežu, tad runāsim!"
Vakar, šķirstot nupat saņemto žurnālu MMD, uzdūros AS "Latvijas valsts meži" adresētai vēstulei, kuras autors gānās par mežā atstātajiem sakritušajiem un pūstošajiem kokiem (no minētās vēstules arī aizņēmos šī ieraksta virsrakstu). Lasot pārmetumus par koksnes kubikmetriem, kas atstāti neizmantoti, aizdomājos par to, cik ļoti nevietā mēdz izpausties mūsu kārtības izjūta.
Cilvēkiem sakopšana ir asinīs. Jau bērnībā mamma mums saka: "Sakop istabu!" Mēs mācāmies, ka atkritumus uz ielas mest nav labi, rudenī jāsagrābj pagalmā lapas, īsāk sakot - mūsu apkārtējā vide jāsakopj. Bet ir tāda dīvainu cilvēku grupa, kam, jāatzīst, piederu arī es pats, kas nepatikā noskurinās katru reizi, kad izdzird frāzi "sakopta vide". Ir jau viss kārtībā, ja tas attiecas uz mūsu "dzīvotni" - istabu, kurā neizmētājam netīru veļu, pagalmu, kurā nemētājam atkritumus, vai pilsētu, kurā nolīdzinām kādu nesmuku graustu. Problēmas sākas, tad, kad ar savu sakopšanas kāri sākam rīkoties citu istabās... Ak, cik labi es to saprotu, pēc tam, kad manu darba vietu kāds apzinīgs cilvēks ir sakopis! Tāpat arī mežā, kur dabai pašai ir sava kārtība, mūsu idejas par sakopšanu ir pilnīgi liekas.
Pati par sevi jau vēlme visu sakopt nav slikta, un bieži vien cilvēki, kas aicina sakopt mežus, pēc savas pārliecības tiešām ir dabas draugi. Arī kungs, kura žurnālā publicētā vēstule kalpoja par iedvesmu šim rakstam, aizrāda, ka, izcērtot mežā paaugu un otro stāvu "paliek dzīvniekiem neapdzīvojama platība", bet mežizstrādes troksnis traucē staltbriežu riestu. Šis un līdzīgi gadījumi liek domāt, ka cilvēkiem visticamāk nebūtu iebildumu pret "nesmukumu" mežā, ja viņi zinātu, cik vērtīgi ir šie kaltušie un pūstošie koki.
Lai atceramies, ka mežs Latvijā ir dabiskā ekosistēma, t.i., klimatam būtiski nemainoties, tas te varētu pastāvēt mūžīgi bez jebkādas cilvēka iejaukšanās. Protams, mūsdienās mežu, kur cilvēku iejaukšanās nav īpaši jūtama, Latvijā ir ļoti maz, un šos mežus tad mēs lolojam kā īpašas dabas pērles. Bet viens no rādītājiem tam, cik mežs ir dabisks un cilvēka neskarts ir - miruši koki. Reiz apstulbināju savu klases biedru ar apgalvojumu - jo vairāk mežā beigtu koku, jo mežs dabiskāks. Bet tas taču ir loģiski - koki, tāpat kā visi citi dzīvi radījumi, nodzīvo savu dzīvi un mirst. Ja kaltušos un kritušos kokus cilvēks neaizvāc, tie vēl daudzus gadus stāv mežā, līdz satrūd pavisam.
Bet ne jau par mirušiem kokiem kā tādiem ir stāsts. Stāsts ir par to, ka miris koks nodrošina dzīvesvietu virknei sugu, kas dzīvus kokus izmantot nevar. Turklāt vieniem noder tikko nogāzies koks, citiem - nokaltis un stāvošs, vēl citiem - tāds, kas jau gandrīz satrūdējis. Liela daļa no manis pieminētajiem "vieniem" un "citiem" ir kukaiņi. Ja kāds tagad noskurinās, domājot par kaitēkļiem, jāatgādina, ka mirušus kokus apdzīvo galvenokārt kukaiņi, kas dzīvus kokus izmantot nevar un līdz ar to nekādus saimnieciskus draudus nerada. Daļai no šiem kukaiņiem ir ļoti ierobežotas izplatīšanās spējas, un to populācijas pastāvēšanai nepieciešams, lai tad, kad viens koks ir pārāk sadalījies lai būtu izmantojams, turpat netālu būtu kāds cits miris koks tieši pareizajā sadalīšanās stadijā.
Ja kukaiņi vien nešķiet tā vērti, lai mežā pūdētu kokus, jāatceras, ka no šiem kukaiņiem pārtiek putni. Gandrīz ikkatrs mežā nokaltis koks būs viena vai cita dzeņa sacaurumots. Mirušie koki ir putniem noderīgi ne tikai kā vieta, kur atrast barību. Paceplīši labprāt būvē ligzdas izgāzto koku saknēs un izmanto šīs saknes kā posteni dziedāšanai, pelēkās zīlītes kaļ sev ligzdošanai dobumus mirušos un daļēji satrūdējušos kokos (jo tikai tādos tās dobumus var izkalt), medņi kritušos kokus izmanto, lai slēptos no plēsējiem utt.
Izvācot no meža visus mirušos kokus līdz ar tiem mēs atņemtu dzīvesvietu veselam lērumam dzīvu radību, kas ar šiem kokiem saistīti. Turklāt daļa no šīm radībām ir reti sastopamas un īpaši saudzējamas tieši šīs saistības dēļ (atgādinu: daudz mirušu koku nozīmē mazskartu mežu, bet šādu mežu Latvijā ir maz). Mēs varam iegūt tīru un sakoptu mežu, bet šis mežs būs nedabisks un līdz ar to arī daudz tukšāks no dzīvības.
Kādā vakarā pirms vairākiem gadiem kopā ar kolēģi Helmutu biju izbraucis Slīteres nacionālā parka mežos, pameklēt apodziņus. Stāvot pie kādas upītes, cauri ūdens burbuļošanai arī dzirdējām, kā mazā pūcīte tālumā svilpo. Pierakstot novērojumu, apvaicājos kolēģim, kā viņaprāt man aprakstīt putna novērošanas biotopu. "Raksti - nekopts mežs," noteica Helmuts...
Cilvēkiem sakopšana ir asinīs. Jau bērnībā mamma mums saka: "Sakop istabu!" Mēs mācāmies, ka atkritumus uz ielas mest nav labi, rudenī jāsagrābj pagalmā lapas, īsāk sakot - mūsu apkārtējā vide jāsakopj. Bet ir tāda dīvainu cilvēku grupa, kam, jāatzīst, piederu arī es pats, kas nepatikā noskurinās katru reizi, kad izdzird frāzi "sakopta vide". Ir jau viss kārtībā, ja tas attiecas uz mūsu "dzīvotni" - istabu, kurā neizmētājam netīru veļu, pagalmu, kurā nemētājam atkritumus, vai pilsētu, kurā nolīdzinām kādu nesmuku graustu. Problēmas sākas, tad, kad ar savu sakopšanas kāri sākam rīkoties citu istabās... Ak, cik labi es to saprotu, pēc tam, kad manu darba vietu kāds apzinīgs cilvēks ir sakopis! Tāpat arī mežā, kur dabai pašai ir sava kārtība, mūsu idejas par sakopšanu ir pilnīgi liekas.
Pati par sevi jau vēlme visu sakopt nav slikta, un bieži vien cilvēki, kas aicina sakopt mežus, pēc savas pārliecības tiešām ir dabas draugi. Arī kungs, kura žurnālā publicētā vēstule kalpoja par iedvesmu šim rakstam, aizrāda, ka, izcērtot mežā paaugu un otro stāvu "paliek dzīvniekiem neapdzīvojama platība", bet mežizstrādes troksnis traucē staltbriežu riestu. Šis un līdzīgi gadījumi liek domāt, ka cilvēkiem visticamāk nebūtu iebildumu pret "nesmukumu" mežā, ja viņi zinātu, cik vērtīgi ir šie kaltušie un pūstošie koki.
Lai atceramies, ka mežs Latvijā ir dabiskā ekosistēma, t.i., klimatam būtiski nemainoties, tas te varētu pastāvēt mūžīgi bez jebkādas cilvēka iejaukšanās. Protams, mūsdienās mežu, kur cilvēku iejaukšanās nav īpaši jūtama, Latvijā ir ļoti maz, un šos mežus tad mēs lolojam kā īpašas dabas pērles. Bet viens no rādītājiem tam, cik mežs ir dabisks un cilvēka neskarts ir - miruši koki. Reiz apstulbināju savu klases biedru ar apgalvojumu - jo vairāk mežā beigtu koku, jo mežs dabiskāks. Bet tas taču ir loģiski - koki, tāpat kā visi citi dzīvi radījumi, nodzīvo savu dzīvi un mirst. Ja kaltušos un kritušos kokus cilvēks neaizvāc, tie vēl daudzus gadus stāv mežā, līdz satrūd pavisam.
Bet ne jau par mirušiem kokiem kā tādiem ir stāsts. Stāsts ir par to, ka miris koks nodrošina dzīvesvietu virknei sugu, kas dzīvus kokus izmantot nevar. Turklāt vieniem noder tikko nogāzies koks, citiem - nokaltis un stāvošs, vēl citiem - tāds, kas jau gandrīz satrūdējis. Liela daļa no manis pieminētajiem "vieniem" un "citiem" ir kukaiņi. Ja kāds tagad noskurinās, domājot par kaitēkļiem, jāatgādina, ka mirušus kokus apdzīvo galvenokārt kukaiņi, kas dzīvus kokus izmantot nevar un līdz ar to nekādus saimnieciskus draudus nerada. Daļai no šiem kukaiņiem ir ļoti ierobežotas izplatīšanās spējas, un to populācijas pastāvēšanai nepieciešams, lai tad, kad viens koks ir pārāk sadalījies lai būtu izmantojams, turpat netālu būtu kāds cits miris koks tieši pareizajā sadalīšanās stadijā.
Ja kukaiņi vien nešķiet tā vērti, lai mežā pūdētu kokus, jāatceras, ka no šiem kukaiņiem pārtiek putni. Gandrīz ikkatrs mežā nokaltis koks būs viena vai cita dzeņa sacaurumots. Mirušie koki ir putniem noderīgi ne tikai kā vieta, kur atrast barību. Paceplīši labprāt būvē ligzdas izgāzto koku saknēs un izmanto šīs saknes kā posteni dziedāšanai, pelēkās zīlītes kaļ sev ligzdošanai dobumus mirušos un daļēji satrūdējušos kokos (jo tikai tādos tās dobumus var izkalt), medņi kritušos kokus izmanto, lai slēptos no plēsējiem utt.
Izvācot no meža visus mirušos kokus līdz ar tiem mēs atņemtu dzīvesvietu veselam lērumam dzīvu radību, kas ar šiem kokiem saistīti. Turklāt daļa no šīm radībām ir reti sastopamas un īpaši saudzējamas tieši šīs saistības dēļ (atgādinu: daudz mirušu koku nozīmē mazskartu mežu, bet šādu mežu Latvijā ir maz). Mēs varam iegūt tīru un sakoptu mežu, bet šis mežs būs nedabisks un līdz ar to arī daudz tukšāks no dzīvības.
Kādā vakarā pirms vairākiem gadiem kopā ar kolēģi Helmutu biju izbraucis Slīteres nacionālā parka mežos, pameklēt apodziņus. Stāvot pie kādas upītes, cauri ūdens burbuļošanai arī dzirdējām, kā mazā pūcīte tālumā svilpo. Pierakstot novērojumu, apvaicājos kolēģim, kā viņaprāt man aprakstīt putna novērošanas biotopu. "Raksti - nekopts mežs," noteica Helmuts...
pirmdiena, 2012. gada 5. marts
Mana dārza koki
Ziniet, kas kopīgs visiem mana dārza kokiem? Tie ir pilnīgi bezjēdzīgi! Mums tie nenes nekādu peļņu - varbūt tik vien kā uz ābolu un ābolu sulu pirkšanu varam nedaudz ietaupīt un liepziedu tēju iedzert veikalā dabūjamās tējas vietā. Bet citādi tie vienkārši aizņem vietu un audzē ciet acis. Droši vien ir dīvaini, ka, skatoties pa logu dārzā, es nedomāju par to, kāds sortiments man sanāktu no loga priekšā augošā ozola, vai bērzus varētu pārdot finiera rūpnīcai un cik naudiņas varētu ietirgot, ja malkā saskaldītu visas ābeles...
Cilvēki, kas praktiskāk domājoši nekā es, izrēķinājuši, ka mežos nenocirstie ekoloģiskie koki ir 45 miljonus latu vērti. Laikam jau latvietis praktiskais nevar augošu koku naudiņā nepārrēķināt! Nu, labi, dzīvo tai kokā kāda dzilna vai cits mūdzis, bet no tā jau paēdis nebūsi.
Bet var būt mēs varētu kādreiz paskatīties uz mežu nevis kā uz burkānu vai labības lauku, bet kā uz dārzu? Protams, es saprotu, ka meža salīdzinājums ar dārzu ir apmēram tikpat tāls no realitātes kā salīdzinājums ar lauku. Protams, mežam ir nesalīdzināmi lielāka vērtība par cilvēka ekonomisko vai emocionālo vajadzību apmierināšanu, bet tas, kas ir kopīgs mežam un dārzam, ir tas, ka to patieso vērtību nevar pārrēķināt par koksnes kubikmetriem iegūstamajās naudiņās.
ceturtdiena, 2012. gada 9. februāris
Medību saimniecības intereses - sapņi, ilūzijas un likums
Sēdēju vakar un lasīju jaunāko žurnāla "MMD" ("Medības. Makšķerēšana. Daba.") numuru, līdz atdūros pret nelielu AS "Latvijas valsts meži" Ziemeļlatgales mežsaimniecības izpilddirektora Viktora Rebļa rakstiņu "Skaidrības nav". Raksta galvenā tēma ir vilki, kas ir cits stāsts, kas stāstāms citu reizi un citam cilvēkam, bet tas, kas manā prātā aizķērās, bija raksta pēdējais teikums: "Ļoti ceru, ka Latvijas mednieki nepieļaus galējības un tāpat, kā līdz šim, ievēros likumus un noteikumus, savukārt atbildīgie dienesti pratīs sabalansēt medību saimniecības un dabas aizsardzības intereses."
Šī doma mani tā pārsteidza, ka visu vakaru pavadīju pārdomās - kādas gan varētu būt pretrunas starp medību saimniecības un dabas aizsardzības interesēm? Vismaz pēc manas saprašanas ilgtspējīga medību saimniecība būtu viena no dabas aizsardzības izpausmēm. Jā, izpausme, kas koncentrējas uz medījamiem dzīvniekiem, bet katrā ziņā nekas tāds, kas ar dabas aizsardzību būtu pretrunā.
Es saprotu, ka varētu būt runa, piemēram, par ornitologu un mednieku interešu sabalansēšanu, jo ne viss, ar ko nodarbojas ornitologi, ir dabas aizsardzība (piemēram, putnu vērošana), un ne viss, ko dara mednieki, ir medību saimniecība. Varētu būt runa par pašreizējās dabas aizsardzības prakses sabalansēšanu ar medību praksi, jo droši vien kā vienā tā otrā jomā, visbiežāk - zināšanu trūkuma dēļ, novērojamas atkāpes no ideālās situācijas. Taču tieši ideālā situācija ir tas, ko es sauktu par medību saimniecības un dabas aizsardzības interesēm - darboties tā, lai visas Latvijas savvaļas dzīvnieku populācijas būtu dzīvotspējīgas un starp tām pastāvētu līdzsvars. Medību saimniekotāji varētu gribēt, lai iepriekš minētais attiektos tieši uz medījamiem dzīvniekiem, bet dabas sargātāji - arī uz visiem pārējiem. Un kur gan pretrunas starp šiem mērķiem?
Un šodien mana sapņu un ilūziju pasaule sagruva... Atvēru spēkā esošo Medību likumu, kurā teiks, ka medību saimniecība ir "dabas resursu izmantošanas sistēma, kas vienlaikus ar medību produkcijas ieguvi nodrošina saimnieciski pieļaujamo dzīvnieku skaitu un medījamiem dzīvniekiem nepieciešamās vides saglabāšanu". Tātad runa ir tikai par "saimnieciski pieļaujamo" dzīvnieku skaitu (tātad tikai "ne vairāk kā", nevis arī "ne mazāk kā"), tikai par vides, nevis dzīvnieku populāciju saglabāšanu, un galu galā - ne vārda par to, ka medību saimniecība nedrīkstētu negatīvi ietekmēt arī nemedījamās dzīvnieku sugas.
Bet labi, protams, ka ir organizācijas, kas neierobežo sevi ar juridiski noteikto šauro skatījumu uz medību saimniecību. Lūk, piemēram, viens no samērā nesen dibinātās Latvijas Medību savienības (LMS) mērķiem ir "veicināt Latvijas dabas (savvaļas dzīvnieku) resursu ilgtspējību," zem kura droši vien parakstītos jebkurš dabas aizsardzības interešu pārstāvis. Vienīgi nedaudz mulsina tas, ka LMS nacionālajā padomē darbojas (tātad, cik saprotu, arī ar šī mērķa īstenošanu nodarbojas) arī iepriekš minētais Viktors Reblis...
Šī doma mani tā pārsteidza, ka visu vakaru pavadīju pārdomās - kādas gan varētu būt pretrunas starp medību saimniecības un dabas aizsardzības interesēm? Vismaz pēc manas saprašanas ilgtspējīga medību saimniecība būtu viena no dabas aizsardzības izpausmēm. Jā, izpausme, kas koncentrējas uz medījamiem dzīvniekiem, bet katrā ziņā nekas tāds, kas ar dabas aizsardzību būtu pretrunā.
Es saprotu, ka varētu būt runa, piemēram, par ornitologu un mednieku interešu sabalansēšanu, jo ne viss, ar ko nodarbojas ornitologi, ir dabas aizsardzība (piemēram, putnu vērošana), un ne viss, ko dara mednieki, ir medību saimniecība. Varētu būt runa par pašreizējās dabas aizsardzības prakses sabalansēšanu ar medību praksi, jo droši vien kā vienā tā otrā jomā, visbiežāk - zināšanu trūkuma dēļ, novērojamas atkāpes no ideālās situācijas. Taču tieši ideālā situācija ir tas, ko es sauktu par medību saimniecības un dabas aizsardzības interesēm - darboties tā, lai visas Latvijas savvaļas dzīvnieku populācijas būtu dzīvotspējīgas un starp tām pastāvētu līdzsvars. Medību saimniekotāji varētu gribēt, lai iepriekš minētais attiektos tieši uz medījamiem dzīvniekiem, bet dabas sargātāji - arī uz visiem pārējiem. Un kur gan pretrunas starp šiem mērķiem?
Un šodien mana sapņu un ilūziju pasaule sagruva... Atvēru spēkā esošo Medību likumu, kurā teiks, ka medību saimniecība ir "dabas resursu izmantošanas sistēma, kas vienlaikus ar medību produkcijas ieguvi nodrošina saimnieciski pieļaujamo dzīvnieku skaitu un medījamiem dzīvniekiem nepieciešamās vides saglabāšanu". Tātad runa ir tikai par "saimnieciski pieļaujamo" dzīvnieku skaitu (tātad tikai "ne vairāk kā", nevis arī "ne mazāk kā"), tikai par vides, nevis dzīvnieku populāciju saglabāšanu, un galu galā - ne vārda par to, ka medību saimniecība nedrīkstētu negatīvi ietekmēt arī nemedījamās dzīvnieku sugas.
Bet labi, protams, ka ir organizācijas, kas neierobežo sevi ar juridiski noteikto šauro skatījumu uz medību saimniecību. Lūk, piemēram, viens no samērā nesen dibinātās Latvijas Medību savienības (LMS) mērķiem ir "veicināt Latvijas dabas (savvaļas dzīvnieku) resursu ilgtspējību," zem kura droši vien parakstītos jebkurš dabas aizsardzības interešu pārstāvis. Vienīgi nedaudz mulsina tas, ka LMS nacionālajā padomē darbojas (tātad, cik saprotu, arī ar šī mērķa īstenošanu nodarbojas) arī iepriekš minētais Viktors Reblis...
ceturtdiena, 2012. gada 12. janvāris
"Valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā..."
Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja.
Un Dievs tos svētīja un sacīja uz tiem: "Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un katru dzīvu radījumu, kas rāpo pa zemi."
(Pirmā Mozus Grāmata)
Un cilvēks redzēja mazvērtīgas zivis savos ezeros peldam un augstvērtīgās zivis bija svarā mazas un ziemā slāpa.
Un ņēma cilvēks tīklu, un mazvērtīgās zivis no ezeriem ārā vilka, un ezeri tapa tīri un augstvērtīgajām zivīm bija laba dzīve.
Un redzēja cilvēks savos mežos koksni pūstam un greizus un slimus kokus augam. Un nešķīstas nekam nederīgas apses tajos mežos auga.
Un ņēma cilvēks cirvi un greizos un nešķīstos kokus izcirta un vietā stādīja kvalitatīvus, un pūstošos kokus prom vāca, lai meži būtu tīri un kārtīgi.
Un skatīja cilvēks ļaunus plēsoņas mežos glūnam un labos un ēdamos zvērus apdraudam, un cilvēka mašīnai zem riteņiem metamies.
Un lika cilvēks lamatas un šāva ar bisi, lai ļaunos dzīvniekus no mežiem iznīdētu un labie zvēri varētu augļoties un vairoties.
Un nāca mošķu bari cilvēka skaisto mežu un iekoptos laukos apdraudēt, un asinis cilvēkam un labajiem zvēriem izsūkt.
Un cilvēks indes balonu rokā ņēma un mošķu barus nonāvēja, un meži auga stalti un zvēri trekni.
Un cilvēks uzlūkoja visu, ko viņš bija darījis, un redzi, tas bija ļoti labs.
Un Dievs tos svētīja un sacīja uz tiem: "Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un katru dzīvu radījumu, kas rāpo pa zemi."
(Pirmā Mozus Grāmata)
Un cilvēks redzēja mazvērtīgas zivis savos ezeros peldam un augstvērtīgās zivis bija svarā mazas un ziemā slāpa.
Un ņēma cilvēks tīklu, un mazvērtīgās zivis no ezeriem ārā vilka, un ezeri tapa tīri un augstvērtīgajām zivīm bija laba dzīve.
Un redzēja cilvēks savos mežos koksni pūstam un greizus un slimus kokus augam. Un nešķīstas nekam nederīgas apses tajos mežos auga.
Un ņēma cilvēks cirvi un greizos un nešķīstos kokus izcirta un vietā stādīja kvalitatīvus, un pūstošos kokus prom vāca, lai meži būtu tīri un kārtīgi.
Un skatīja cilvēks ļaunus plēsoņas mežos glūnam un labos un ēdamos zvērus apdraudam, un cilvēka mašīnai zem riteņiem metamies.
Un lika cilvēks lamatas un šāva ar bisi, lai ļaunos dzīvniekus no mežiem iznīdētu un labie zvēri varētu augļoties un vairoties.
Un nāca mošķu bari cilvēka skaisto mežu un iekoptos laukos apdraudēt, un asinis cilvēkam un labajiem zvēriem izsūkt.
Un cilvēks indes balonu rokā ņēma un mošķu barus nonāvēja, un meži auga stalti un zvēri trekni.
Un cilvēks uzlūkoja visu, ko viņš bija darījis, un redzi, tas bija ļoti labs.
trešdiena, 2011. gada 21. decembris
Politika šķir, putni vieno
Noskatījos Latvijas televīzijas raidījumu "Sastrēgumstunda", kurā šoreiz diskutēja par referendumu par krievu valodu kā otro valsts valodu Latvijā. Gan vienas, gan otras puses pārstāvji aicināja meklēt lietas, kas latviešus un krievus vieno. Protams, pirmais, kas nāca prātā man, ir - putni.
Ne jau tikai Latvijas iedzīvotājus, bet arī dažādu valstu pārstāvjus putni vieno, un vislabāk to var redzēt dažādās starptautiskās konferencēs un citās putniem veltītās sanāksmēs. Tur turks var sēdēt blakus grieķim, soms - zviedram, galu galā - latvietis blakus krievam, un visus interesē tikai iespējas sadarboties putnu izpētē un aizsardzībā ("Kā manam putnam tavā zemē klājas?"), un sarunas par politiku sniedzas tikai tik tālu, cik tas ietekmē dabas aizsardzību. Galu galā - kā gan, rūpējoties par tik starptautiskiem radījumiem kā putni (Ādažu pupuķi arī tagad Āfrikā), būtu iespējams nebūt draugos ar kolēģiem no citām valstīm?
Jā, arī Latvijā, kur varbūt mums ir katram savi etniski nacionāli politiskie uzskati, tas viss tiek aizmirsts, kad runājam par putniem. Vakar sēdējām LOB Ziemassvētku pasākumā - pa kādam latvietim, pa kādam krievam - skatījāmies putnu fotogrāfijas, un neviens neieminējās par referendumu, valodām u.tml. Skatoties iepriekš minēto raidījumu, apjautu, ka man tiešām ir vienalga, kurš no maniem krievu izcelsmes kolēģiem ir vai nav gājis parakstīties un kurš referendumā piedalīsies - mums visiem rūp putni, un tātad esam labi cilvēki :-) Labi apzināties, ka piederu cilvēku grupai, kuru nevar sašķelt esošo un topošo Latvijas un ārvalstu politisko partiju rēķinu kārtošana!
Turklāt putnu vienojošā ietekme skar ne tikai putnu draugus. Domāju, ka kāds vīrs, ko mežā sastapa mans kolēģis, runāja ne tikai krievvalodīgo vārdā, kad teica: "Razvelos ih tut. Iz-za etih hu***ih ptic nedajut les rubit."*
*Savairojušies te viņi. Šito [netulkojams vārds] putnu dēļ neļauj mežu cirst.
Ne jau tikai Latvijas iedzīvotājus, bet arī dažādu valstu pārstāvjus putni vieno, un vislabāk to var redzēt dažādās starptautiskās konferencēs un citās putniem veltītās sanāksmēs. Tur turks var sēdēt blakus grieķim, soms - zviedram, galu galā - latvietis blakus krievam, un visus interesē tikai iespējas sadarboties putnu izpētē un aizsardzībā ("Kā manam putnam tavā zemē klājas?"), un sarunas par politiku sniedzas tikai tik tālu, cik tas ietekmē dabas aizsardzību. Galu galā - kā gan, rūpējoties par tik starptautiskiem radījumiem kā putni (Ādažu pupuķi arī tagad Āfrikā), būtu iespējams nebūt draugos ar kolēģiem no citām valstīm?
Jā, arī Latvijā, kur varbūt mums ir katram savi etniski nacionāli politiskie uzskati, tas viss tiek aizmirsts, kad runājam par putniem. Vakar sēdējām LOB Ziemassvētku pasākumā - pa kādam latvietim, pa kādam krievam - skatījāmies putnu fotogrāfijas, un neviens neieminējās par referendumu, valodām u.tml. Skatoties iepriekš minēto raidījumu, apjautu, ka man tiešām ir vienalga, kurš no maniem krievu izcelsmes kolēģiem ir vai nav gājis parakstīties un kurš referendumā piedalīsies - mums visiem rūp putni, un tātad esam labi cilvēki :-) Labi apzināties, ka piederu cilvēku grupai, kuru nevar sašķelt esošo un topošo Latvijas un ārvalstu politisko partiju rēķinu kārtošana!
Turklāt putnu vienojošā ietekme skar ne tikai putnu draugus. Domāju, ka kāds vīrs, ko mežā sastapa mans kolēģis, runāja ne tikai krievvalodīgo vārdā, kad teica: "Razvelos ih tut. Iz-za etih hu***ih ptic nedajut les rubit."*
*Savairojušies te viņi. Šito [netulkojams vārds] putnu dēļ neļauj mežu cirst.
svētdiena, 2011. gada 11. decembris
Iesākumā bija baļķis (jeb Mežs cilvēkam)
Nobeigumam tuvojas Starptautiskais mežu gads, kura vadmoto ir "Meži cilvēkiem". Citējot šim gadam veltīto interneta lapu: "Visu 7 miljardu pasaules iedzīvotāju fiziskā, ekonomiskā un garīgā veselība ir saistīta ar mežu veselību. Gada tēma "Meži cilvēkiem" uzsver šo saistību un mūsu lomu mežu labklājības un attīstības nodrošināšanā."
Bet, kā zināms, cik cilvēku, tik viedokļu, un tāds sauklis "Meži cilvēkiem" ir vēl daudz lielākā mērā grozāms un interpretējams nekā vārds "mežs", par ko arī īstas vienprātības nav. Kas ir mežs? Kas ir tas, ko mežs cilvēkiem sniedz?
Šonedēļ iznāca piedalīties vienā sanāksmē. Šoreiz sanāksmes mērķis un darbojošās personas lai paliek nenosauktas, jo ne par konkrētajām personām šoreiz ir stāsts. Sarunas laikā iznāca diskutēt par vienu pasākumu, kas paredzēts kā Mežu gada noslēgums, un, protams, pasākumā paredzēts stāstīt par to, ko mežs dod cilvēkam. Kāds mežzinātnieks aicināja pasākumu neveltīt tikai koksnes izstrādājumiem, uz ko saņēma atbildi, ka pasākumā taču rādīs meža nozīmi cilvēkam - sākumā ir baļķis, un tad tas pārtop izmantojamā produktā...
Nebūtu sēdējis, apsēstos - atziņu, ka mežs (vai vismaz tā nozīme cilvēkam) sākas no baļķa vēl nebija nācies dzirdēt. Gluži vai nevilšus prātā iezogas doma, vai tomēr sauklis "meži cilvēkam" nenozīmē apmēram to pašu ko "pērles cūkām"...
P.S. Iesaku pievērst uzmanību Gunas Pogas darbam "Egles liksta" Rīgā pie Mākslas akadēmijas. Pēc minētās sanāksmes braucu tam garām un nodomāju, ka šo varētu nosaukt par "Mežs cilvēkam" - egle gar zemi un sastāv tikai no dēļiem.
Bet, kā zināms, cik cilvēku, tik viedokļu, un tāds sauklis "Meži cilvēkiem" ir vēl daudz lielākā mērā grozāms un interpretējams nekā vārds "mežs", par ko arī īstas vienprātības nav. Kas ir mežs? Kas ir tas, ko mežs cilvēkiem sniedz?
Šonedēļ iznāca piedalīties vienā sanāksmē. Šoreiz sanāksmes mērķis un darbojošās personas lai paliek nenosauktas, jo ne par konkrētajām personām šoreiz ir stāsts. Sarunas laikā iznāca diskutēt par vienu pasākumu, kas paredzēts kā Mežu gada noslēgums, un, protams, pasākumā paredzēts stāstīt par to, ko mežs dod cilvēkam. Kāds mežzinātnieks aicināja pasākumu neveltīt tikai koksnes izstrādājumiem, uz ko saņēma atbildi, ka pasākumā taču rādīs meža nozīmi cilvēkam - sākumā ir baļķis, un tad tas pārtop izmantojamā produktā...
Nebūtu sēdējis, apsēstos - atziņu, ka mežs (vai vismaz tā nozīme cilvēkam) sākas no baļķa vēl nebija nācies dzirdēt. Gluži vai nevilšus prātā iezogas doma, vai tomēr sauklis "meži cilvēkam" nenozīmē apmēram to pašu ko "pērles cūkām"...
P.S. Iesaku pievērst uzmanību Gunas Pogas darbam "Egles liksta" Rīgā pie Mākslas akadēmijas. Pēc minētās sanāksmes braucu tam garām un nodomāju, ka šo varētu nosaukt par "Mežs cilvēkam" - egle gar zemi un sastāv tikai no dēļiem.
Abonēt:
Ziņas (Atom)