Kā mazināt mežu vērtību, tos "ilgtspējīgi" apsaimniekojot

Šī gada jūlijā zinātniskajā žurnālā "Forest Policy and Economics" publicēts somu zinātnieku pētījums Mitigating forest biodiversity and ecosystem service losses in the era of bio-based economy, kas skaidri parāda, kādas var būt negatīvās sekas, ja vienmērīgas koksnes plūsmas nodrošināšana tiek uzskatīta par galveno mežu apsaimniekošanas ilgtspējas rādītāju, kā tas nereti tiek propagandēts Latvijā.

 Ja jautāsiet kādam no Latvijas meža nozares priekšstāvjiem, vai Latvijas meži tiek apsaimniekoti ilgtspējīgi, ar garantiju saņemsiet atbildi: "Protams! Mēs nocērtam mazāk par pieaugumu." Tieši šī pieeja ir pamatā arī tam, ka jau daudzus gadus ik pa laikam tiek sludināta ideja, ka mēs varētu cirst vēl vairāk. Lūk, viens citāts no žurnāla "Baltijas Koks" 2012. g. aprīļa numura: "Norobežojoties no radikāliem vides aizstāvju un sabiedrības viedokļiem un ņemot vērā tikai resursu plūsmas stabilitāti ilgtermiņā, ciršanas apjomu galvenajā cirtē gan valstij piederošajos mežos, gan privātajās platībās varētu palielināt par pāris miljoniem kubikmetru gadā."

Pieeja mežu apsaimniekošanas ilgtspēju vērtēt pēc attiecības starp izcirsto apjomu un pieaugumu radusies pirms 300 gadiem. Kamēr daļa Latvijas meža nozares pārstāvju savā apziņā kavējas gadsimtiem senā pagātnē, pasaule ir gājusi uz priekšu. Tagad mēs zinām, ka meži sniedz mums daudz vairāk nekā tikai koksni, un, tāpat kā mēs nevērtējam veselības aprūpi tikai pēc attiecības starp iedzīvotāju mirstību un dzimstību, arī mežu apsaimniekošanā tik primitīva vērtēšana nav pieļaujama. To, kāpēc tas nav pieļaujams, labi parāda iepriekš minētais somu zinātnieku pētījums.

Lai gan Somija nav gluži Latvija, tā mums ir pietiekami līdzīga gan mežsaimnieciskā, gan dabas ziņā, lai pētījumu varētu attiecināt arī uz Latviju, ja ne konkrētu skaitļu, tad vismaz vispārēju likumsakarību ziņā. Turklāt pētījuma autoru izvēlētie rādītāji lielākoties ir aktuāli arī mums.

Saskaņā ar autoru rakstīto Somijas mežos tiek nocirsts zem 70% pieauguma, bet meža nozares politika paredz šo rādītāju tuvināt 100%, tāpēc pētījumā aplūkots, kas notiek, ciršanas intensitāti palielinot no 60% līdz 100% koksnes pieauguma. Šo paturiet prātā, arī lasot tālāk, - nav runa par ciršanu virs dabiskā pieauguma, tātad mežsaimniecības ilgtspēja no koksnes plūsmas viedokļa apdraudēta netiek. Šobrīd Latvijā tiek nocirsti apmēram 65% koksnes pieauguma, tāpēc gan pašreizējas stāvoklis, gan "varētu cirst vairāk" labi iekļaujas pētījumā analizētajā diapazonā.

Lai novērtētu ietekmi uz citām meža vērtībām somu zinātnieki analizējuši ciršanas intensitātes ietekmi uz melleņu ražu, dzīvotņu pieejamību, oglekļa uzkrājumu un mirušās koksnes pieejamību. Šeit vēl kāds būtisks aspekts - šajos modeļos koksnes ieguve ir galvenais mērķis, taču aprēķini tiek veikti tā, lai, iegūstot noteikto koksnes daudzumu, negatīvā ietekme uz iepriekš minētajiem bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu rādītājiem būtu pēc iespējas mazāka.

Aprēķinu rezultāti redzami grafikos. Melnā nepārtrauktā līnija tajos atspoguļo attiecīgā rādītāja vidējo vērtību, bet sarkanās līnijas standartnovirzi (tātad jo tuvāk kopā abas sarkanās līnijas, jo mazākas atšķirības starp pētītajiem mežu apgabaliem).

Attēls modificēts pēc Eyvindson et al. 2018:
https://doi.org/10.1016/j.forpol.2018.04.009

Kā jau to varētu gaidīt, palielinot mežizstrādes intensitāti, ienākumi no meža pieaug.

Attēls modificēts pēc Eyvindson et al. 2018: 
https://doi.org/10.1016/j.forpol.2018.04.009

Savukārt meža sugu dzīvotnes pieejamība, kāpinot ciršanas apjomus, strauji samazinās. Šeit jāatzīmē, ka dzīvotnes pieejamības indekss balstīts uz šādu sugu dzīvotnes prasībām: mednis, mežirbe, trīspirkstu dzenis, mazais dzenis, garastīte un lidvāvere. Vienīgā no šīm sugām, kas Latvijā (vairs) nav sastopama, ir lidvāvere, taču pārējās sugas ir aktuālas arī mums. Turklāt par divām no tām - mežirbi un medni - zināms, ka to populācijas sarūk un būtisku lomu tajā spēlē tieši mežu apsaimniekošana. Grafika izpratnei jāņem vērā, ka dzīvotnes piemērotības indekss parāda varbūtību, ka vismaz kāda no uzskaitītajām sugām attiecīgajā mežā būs sastopama. Tātad augsta indeksa vērtība nozīmē, ka mežs ir piemērots vismaz vienai no sugām, zema - ka nav piemērots nevienai no tām.

Attēls modificēts pēc Eyvindson et al. 2018: 

https://doi.org/10.1016/j.forpol.2018.04.009

Mirušās koksnes pieejamība sarūk vēl straujāk - par 70%. Kā zināms, mirušās koksnes daudzums ir viens no mežu dabiskuma rādītājiem un mirusī koksne ir ļoti nozīmīga dažādām mežu iemītnieku sugām. Par to sīkāk savulaik rakstīju TVNET. Ievērojiet, ka šajā un iepriekšējā grafikā samazinās arī standartnovirze, kas liecina, ka samazinās atšķirības starp dažādiem mežu apgabaliem - tie kļūst ne tikai nabadzīgāki, bet arī līdzīgāki. Tātad samazinās dabas daudzveidība arī ainavas līmenī.

Attēls modificēts pēc Eyvindson et al. 2018: 

https://doi.org/10.1016/j.forpol.2018.04.009

Gan Latvijā, gan Somijā viens no sabiedrībai būtiskiem meža nekoksnes produktiem ir mellenes. Pētījuma rezultāti parāda, ka melleņu ražu koksnes ieguves kāpināšana sākumā būtiski neietekmē, taču sasniedzot 90% no maksimālā ilgtspējīgā koksnes ieguves apjoma, strauji sarūk arī tā.

Attēls modificēts pēc Eyvindson et al. 2018: 

https://doi.org/10.1016/j.forpol.2018.04.009

Un, lai kā Latvijā tiktu skandēts, ka intensīvāka mežu izciršana palīdz mazināt klimata pārmaiņas, protams, arī mežā piesaistītais oglekļa apjoms samazinās, palielinot ciršanas intensitāti. 

Vai jums šķiet, ka šie grafiki rāda bēdīgu ainu? Esiet mierīgi - nekad nav tik slikti, lai nevarētu būt vēl sliktāk. Atgādinu, ka šie scenāriji paredz iegūt koksni tā, lai atstātu pēc iespējas mazāku negatīvo ietekmi uz dabas daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumiem. Piemēram, pie 60% no maksimālās vienmērīgas koksnes plūsmas 38% mežu netiek aiztikti vispār un vēl 42% mežu netiek veiktas kailcirtes. Tātad Latvijai ierastā kailciršu saimniecība dažādās variācijās tiek piekopta vien 20% mežu. Pat pie maksimālā - 100% - koksnes ieguves līmeņa galvenais saimniekošanas veids ir izlases cirtes (41% mežu).

Taču vērīgāks lasītājs noteikti būs pamanījis, ka tā arī neesmu izskaidrojis, ko grafikos parāda raustītā zilā līnija. Tas ir Latvijas situācijai atbilstošākais scenārijs - kādas ir attiecīgo rādītāju vērtības tad, ja "norobežojas no radikāliem vides aizstāvju un sabiedrības viedokļiem un ņem vērā tikai resursu plūsmas stabilitāti". Tātad jau pie zemākās aplūkotās ciršanas intensitātes dzīvotnes pieejamība meža dzīvnieku sugām, melleņu ražas un oglekļa uzkrājums ir apmēram tikpat neliels kā tad, ja nocirstu visu pieaugumu. Taču, atbilstoši plānojot, pie Latvijas ciršanas intensitātes mežu devums dabai un cilvēkam varētu būt daudz lielāks. Jāatgādina, ka Latvijā privātajos mežos mežizstrādes apjomi netiek regulēti vispār, bet valsts mežos, rēķinot maksimāli pieļaujamo ciršanas apjomu, no aprēķiniem tiek izslēgtas vien zināmās aizsargājamās teritorijas (kas, protams, ne tuvu nav 38%), bet pārējiem mežiem vienīgais izvirzītais mērķis ir vienmērīga koksnes plūsma.

Tad nu atcerieties šos grafikus, kad kārtējo reizi dzirdēsiet kādu sakām, ka mežu putniem un mellenēm nekas nedraud, jo nocērtam taču mazāk par pieaugumu! Atcerieties un atgādiniet viņam, ka pēdējos 300 gados esam izgudrojuši un atmetuši tvaika dzinēju, atklājuši Rentgena starus, aizlidojuši uz Mēnesi un apjēguši, ka mežs nav tikai koksnes ražotne!