Jauni noteikumu grozījumi mežu izciršanas veicināšanai

Zemkopības ministrija uz iemītās taciņas

Šī gada 8. aprīlī Satversmes tiesa nolēma, ka Zemkopības ministrijas daudzus gadus spītīgi virzītie grozījumi Noteikumos par koku ciršanu mežā, kas paredzēja galvenās cirtes caurmēra samazināšanu (t.i., atļauju kailcirtē nocirst tievākus kokus), neatbilst Satversmes 115. pantam (Satversmes tiesas spriedums lasāms šeit). Jau todien, kad domubiedri apsveica ar spriedumu un žurnālisti jautāja, kā nu jūtamies, tiesā uzvarējuši, atbildēju, ka man nav šaubu par to, ka ar šo viss nebeigsies un Zemkopības ministrija turpinās virzīt idejas, kas vērstas uz mazākiem ierobežojumiem mežu izciršanai.

Arī Zemkopības ministra Armanda Krauzes publiskie izteikumi neatstāja vietu ilūzijām. Jau sprieduma nolasīšanas dienā A. Krauze publicēja paziņojumu, ka viņš virzīs apstrīdētos noteikumu grozījumus atkārtoti (lasāms šeit). Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aldis Laviņš gan norādīja: "Es īsti nevaru saprast, kā zemkopības ministrs, neesot plānošanas dokumentam, pēc Satversmes tiesas sprieduma, kur ir norādītas atziņas par plānošanas dokumenta esību un tikai pēc tam rīcību, kurai jāsaskan ar plānošanas dokumenta virzienu, kā varētu šajā brīdī virzīt jaunu iniciatīvu par caurmēra samazināšanu." (pilna intervija šeit).

Bet cik tad tur ministrijai darba sacerēt jaunas pamatnostādnes (it īpaši tad, ja tās nav jāsacer pašiem)! Jaunas pamatnostādnes tiešām top. Tās izstrādā kāda darba grupa, kuras sastāvs nav zināms, bet, protams, neviena vides organizāciju pārstāvja tajā nav. Arī šīs darba grupas darba rezultātu vēl līdz šim vides organizācijas nav redzējušas.

Taču meža nozarei vajadzība spiež, tāpēc Zemkopības ministrija vēlreiz izlēmusi iet pa labi iestaigāto taciņu - virzīt būtiskus grozījumus meža apsaimniekošanas regulējumā (konkrēti - Noteikumos par koku ciršanu mežā un Meža inventarizācijas noteikumos), negaidot pamatnostādņu izstrādi un neveicot nekādu grozījumu ietekmes uz vidi novērtējumu. Vienīgā atšķirība no ceļa, kas beidzās Satversmes tiesā, ir tā, ka šoreiz Zemkopības ministrija patiesos plānus ir mēģinājusi iemudžināt vēl dziļāk noteikumu detaļās, lai neviens nenojaustu grozījumu īstos nolūkus un gaidāmās sekas. Jau to, ko nozīmē galvenās cirtes caurmēra samazinājums, sabiedrībai saprast nebija viegli, bet kurš gan aizdomāsies, ka to pašu var panākt, nosakot pieļaujamo novirzi caurmēram Meža inventarizācijas noteikumos?

Tad nu lielākai skaidrībai paķidāšu, ko Zemkopības ministrija šoreiz izperējusi (neesmu gan tik naivs, lai domātu, ka autors ir pati ministrija, bet par to vēlāk).

Plašākas kailcirtes

Šobrīd Noteikumi par koku ciršanu mežā paredz to, ka maksimālā kailcirtes platība silā, mētrājā, lānā, damaksnī, vērī un gāršā ir pieci hektāri, pārējos meža tipos - divi hektāri. Tagad ZM izdomājusi darīt otrādi - noteikt konkrētus meža tipus, kuros kailcirte nedrīkst būt lielāka par diviem hektāriem, bet "pārējos tipos" būtu atļauts izcirst līdz 5 ha platību. Neuzmanīgam lasītājam varētu paslīdēt garām tas, ka šo grozījumu rezultātā lielā daļā meža tipu pieļaujamais kailcirtes lielums tiek palielināts. Ja skatāmies LVMI "Silava" datus par meža tipu sastopamību valstī, redzam, ka 39% kopējās mežu platības veido tādu mežu tipi, kuros pieļaujamās kailcirtes lielums tiek palielināts no diviem uz pieciem hektāriem.

Turklāt ZM uzreiz grib noteikumos iestrādāt normas, kas ļautu apiet minētos kailciršu platības ierobežojumus. Tiek rosināts svītrot punktu, kas nosaka, ka vienā nogabalā kailcirtes nedrīkst būt tuvāk par 90 metriem viena otrai, ja to kopējā platība pārsniedz maksimāli pieļaujamo. Tāpat ir paredzēts atmest līdzšinējo prasību attiecināt kailciršu lieluma un izvietojuma nosacījumus arī uz rekonstruktīvajām cirtēm.

Lai mums nesāktu šķist, ka kailciršu ir pārāk daudz, daļu no tām mēs vienkārši nesauksim par kailcirtēm. Jau šobrīd ir dažādi veidi, kā izcirst mežā pliku vietu un paziņot, ka tā nemaz nav kailcirte, bet tagad paredzēts šādas iespējas paplašināt, nosakot, ka 0,5 ha lielus izcirtumus sauksim vienkārši par "atvērumiem". Līdz šim atvērumu pieļaujamais lielums bija 0,2 ha, un tādi tiešām var būt zināmos apstākļos nepieciešami, veicot izlases cirti, taču dēvēt par izlases cirti 50x100 m lielus izcirtumus gan nebūtu īsti pamatoti.

Nocirst mežus ātrāk

Jau Satversmes tiesā apstrīdētie grozījumi, kas samazinātu galvenās cirtes caurmēru, bija mēģinājums atrast iespēju nocirst mežus ātrāk, nekā to pieļauj Meža likums. Par caurmēriem pastāstīšu, mazliet tālāk, bet šoreiz ZM nav apmierinājusies ar to vien un meklējusi arī citus ceļus, kā tikt pie šobrīd necērtamu mežu nociršanas.

Visklajākais mēģinājums paātrināt meža nociršanu redzams noteikumu punktos par kritērijiem, pēc kādiem audzes atzīst par neproduktīvām. Šādas audzes Meža likums ļauj nocirst iepriekš minētajā rekonstruktīvajā cirtē, negaidot galvenās cirtes vecuma sasniegšanu. Lielāku meža platību atzīšana par neproduktīvām audzēm ZM iestrādājusi vairākos grozījumu punktos (protams, aprēķinus, cik lielas platības tās būtu, ZM nav publicējusi, ja šādi aprēķini vispār ir veikti), taču piemēram aplūkošu priežu-bērzu mežus. Līdz šim par neproduktīvu varēja atzīt priežu mežu, kurā pēc 70 gadu sasniegšanas vairāk nekā 40% audzes kopējās krājas veido bērzi. Tagad šādu audzi varēs nocirst  jau pēc 40 gadu vecuma sasniegšanas. Te vietā atzīmēt, ka Meža likumā noteiktais ciršanas vecums priedei ir 101 gads, bērzam - 71 gads.

Iespēja ātrāk nocirst mežu iestrādāta arī tur, kur retais iedomāsies to meklēt - grozījumos Meža inventarizācijas noteikumu 6. pielikuma 2. piezīmē. Šobrīd šī piezīme skan šādi: "Veidojot mežaudzes sastāvu, pirmo norāda valdošo koku sugu. Ja vairākām koku sugām ir vienāda krāja, pirmo norāda to koku sugu, kurai ir lielāks galvenās cirtes vecums." Vienkāršoti sakot, ja, piemēram, mežā vienādā daudzumā (pēc krājas) ir priedes un egles, valdošā suga skaitās priede, kam ciršanas vecums ir 101 gads. Pēc grozījumiem mežs būs tas pats, bet valdošā skaitīsies egle. Tātad mežu varēs nocirst divdesmit gadus ātrāk - jau 81 gada vecumā, kad egle sasniedz ciršanas vecumu.

Atgriežamies pie caurmēriem

Par spīti Satversmes tiesas spriedumam ZM, kā jau ministrs solīja, ir atgriezusies pie mēģinājuma tikt pie tievāku koku ciršanas kailcirtē. ZM gan nav darījusi gluži tik vienkārši, ka vēlreiz virzītu tos pašus grozījumus, bet rīkojusies mazliet viltīgāk, pa ceļam upurējot arī jau tā daudz cietušo Meža valsts reģistra (MVR) datu kvalitāti.

Šobrīd, lai varētu mežu "pēc caurmēra" nocirst ātrāk, nekā sasniegts Meža likumā noteiktais ciršanas vecums, jāveic koku mērījumi pēc Noteikumos par koku ciršanu mežā aprakstītas metodikas, aizpildot noteikumu pielikumā iekļautu veidlapu. Noteikumu grozījumos metodikas vietā noteikumos paredzēts viens punkts: "caurmēru nosaka pēc Meža valsts reģistra datiem".

Nu un kur tad problēma, ja caurmēra noteikšanai tiek izmantota atbildīgās valsts iestādes - Valsts meža dienesta - uzturētā datubāze? Problēmas, ir divas.

Pirmkārt, kā dati nokļūst šajā datubāzē. Līdz šim tas noticis Meža likuma 29. pantā paredzētajā kārtībā: Meža īpašnieka vai apsaimniekotāja uzdevumā vismaz reizi 20 gados "akreditētā atbilstības novērtēšanas institūcijā sertificētas personas, kuru profesionālā darbība ir civiltiesiski apdrošināta" veic meža inventarizāciju, un šī informācija tiek iesniegta Valsts meža dienestā. Meža inventarizācijas noteikumu grozījumos iestrādāta taciņa, pa kuru likuma prasības apiet: "par atkārtotu meža inventarizāciju uzskatāma arī ar pārskatu par veikto saimniecisko darbību iesniegtā informācija". Un viss - nav vairs vajadzīgs sertificēts meža inventarizācijas veicējs. Meža apsaimniekotājs pats sarakstīs informāciju, ko iesniegs VMD, un miers. Un tas attiecas ne tikai uz caurmēru, bet arī uz citiem rādītājiem.

Otrkārt, kāda ir šo datu kvalitāte. Protams, nav prognozējams, ka atteikšanās no sertificētiem inventarizācijas veicējiem varētu uzlabot Meža valsts reģistra datu kvalitāti, taču ir kāds punkts, kas attiecas tieši uz caurmēru. Meža inventarizācijas noteikumu grozījumi paredz, ka attiecībā uz vidējo caurmēru pieļaujamā novirze ir 20%. Ja salīdzinām samazinātos caurmērus, ko dabas aizsardzības organizācijas sekmīgi apstrīdēja tiesā, ar pašlaik spēkā esošajiem, redzēsim, ka gandrīz visos gadījumos, atšķirības nepārsniedz 20%. Tātad meža apsaimniekotājs varēs droši ziņot VMD, ka viņa mežā koki ir pietiekami resni, lai cirstu pēc spēkā esošajiem caurmēra sliekšņiem, kad faktiski tie atbildīs samazinātajam caurmēram. Kamēr atšķirība no MVR iepriekš iekļautajiem datiem nav lielāka par 20%, VMD nav pamata par to vispār lauzīt galvu. 

Kāpēc tāda neatlaidība?

Bet kāpēc gan ZM tik stūrgalvīgi kā ūdens caurā dambī mēģina atrast ceļus, lai veicinātu Latvijas mežu izciršanu? Oficiālie pamatojumi mainās, tagad mainījušies arī noteikumu grozījumi, ar kuriem to mēģina panākt, bet mērķis paliek viens un tas pats - nocirst pēc iespējas vairāk pēc iespējas ātrāk. Vienlaikus tiek apgalvots gan tas, ka līdz šim Latvijas meži tikuši apsaimniekoti ilgtspējīgi, gan tas, ka, saglabājot pašreizējo regulējumu, gals būs meža īpašniekiem, meža nozarei un Latvijas ekonomikai.

Te vērts paturēt prātā, ka pat bez īpašiem atvieglojumiem mežu ciršanai mežizstrādes apjomi pēdējās desmitgadēs sasnieguši līmeni, kādu vismaz iepriekšējos 100 gados Latvija nav piedzīvojusi. Viegli aizmirst, ka pašreizējā ciršanas intensitāte iespējama tikai tāpēc, ka pirms tam vairākas desmitgades tā bijusi ievērojami zemāka. Ilgstoši uzturēt tik augstu ciršanas intensitāti pie esošā regulējuma nevar, bet, ja piebremzēt negribas, tad jātiek pie mežiem, kas līdz šim nav bijuši ciršanai pieejami. Tajā pašā laikā nevar taču publiski atzīt, ka neesam mežus apsaimniekojuši ilgtspējīgi, t.i., esam cirtuši vairāk nekā meži ilgtermiņā spēj turēt, un tāpēc tiek meklēti neskaitāmi citi iemesli, kāpēc nepieciešami grozījumi, kas ļautu cirst jaunākus mežus un lielākas kailcirtes. 

Mežizstrādes apjoms (milj. m3) Latvijā. 1920.-2020. - Dagņa Dubrovska dati,
2000.-2023. - Valsts meža dienesta dati.

Gaidāmās problēmas var redzēt, arī apskatot konkrētu koku sugu mežu vecuma struktūras pārmaiņas. Ja skatāmies uz priežu un bērzu mežiem, redzam, ka vecuma struktūrā "pīķis" ir vecuma grupās, kas vēl nav sasniegušas ciršanas vecumu, taču tas arvien tuvojas ciršanas vecuma slieksnim. Tātad pagaidām varam cirst uz tā rēķina, ka katrā desmitgadē ciršanas vecumu sasniedz arvien lielākas mežu platības. Taču redzam, ka ciršanas vecumam tuvojas ne tikai "pīķis", bet arī tam sekojošā "bedre". Tātad nav tālu tas brīdis, kad katrā desmitgadē ciršanas vecumu sasniegs arvien mazākas mežu platības. Acīmredzot plāns ir šo bedri pārvarēt nevis ar ciršanas apjomu piebremzēšanu, bet gluži pretēji - intensīvāku ciršanu, t.i., pieķerot klāt mežus, ko šobrīd nav atļauts cirst.

Priežu mežu vecuma struktūras pārmaiņas pēc LVMI "Silava" datiem.
Sarkanā līnija iezīmē galvenās cirtes vecumu.

Bērzu mežu vecuma struktūras pārmaiņas pēc LVMI "Silava" datiem. 
Sarkanā līnija iezīmē galvenās cirtes vecumu.

Savukārt trešā svarīgākā mūsu mežu suga - egle - ir īpašs stāsts, par ko jau esmu rakstījis iepriekš (šeit).

Kāpēc tāda steiga?

Bet Zemkopības ministrija taču varētu rīkoties tāpat kā iepriekš - uzlikt uz papīra meža nozares lobija vēlmes, nosaukt tās par Meža nozares pamatnostādnēm, pasūtīt šīm pamatnostādnēm tādu ietekmes uz vidi novērtējumu, kas apliecina, ka mežiem nav nekā labāka par kailcirti, un viss - miers mājās. Kāpēc tagad, kad pamatnostādnes jau top, tā steigties, ja tas nozīmē risku vēlreiz atdurties Satversmes tiesā?

Atbilde visticamāk slēpjas nevis tajā, ka jau "uz parītdienu" varētu aptrūkties ko cirst, bet gan tajā, ka ne visi procesi, no kuriem atkarīga mežu apsaimniekošana, ir meža nozares uzņēmumu un Zemkopības ministrijas tiešā ietekmē.

Latvijā ir veikta ES nozīmes biotopu kartēšana, un tagad (meža nozarei nemitīgi cenšoties to bremzēt) valdībai ir jālemj, kā nodrošināt šo biotopu saglabāšanu. Eiropas Savienības dalībvalstis ir vienojušās par ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģiju un Meža stratēģiju. No šīm stratēģijām izriet nepieciešamība paplašināt aizsargājamās teritorijas, stingri aizsargāt atlikušos vecos mežus un virzīties uz dabai tuvāku meža apsaimniekošanu (būtībā tas pats gan izriet arī no sen apstiprinātās Latvijas meža politikas, bet to vieglāk neievērot). Šovasar stājusies spēkā arī Dabas atjaunošanas regula, kas prasa ne tikai īpaši aizsargājamo biotopu atjaunošanu, bet arī meža ekosistēmu atjaunošanu valstī kopumā, tostarp palielināt mežu savienotību, uzlabot meža putnu populāciju stāvokli un uzlabot citus ekosistēmas rādītājus.

Tad nu nozare gatavojas pārmaiņām. Pirmkārt, cenšoties paspēt nocirst pēc iespējas vairāk, pirms tiek noteiktas stingrākas prasības dabas aizsardzībai. Otrkārt, mēģinot iemānīt kailcirtes zem citiem nosaukumiem (jo kailcirtēs balstīta saimniekošana ir pretrunā dabai tuvākai mežu apsaimniekošanai). Treškārt, cenšoties vājināt atbildīgās valsts iestādes rīcībā esošo datu kvalitāti, tā mazinot efektīvas kontroles iespējas.

Turklāt grozījumos iekļauts vēl viens papildu pasākums "apdrošināšanai" pret dabas aizsardzības pasākumiem mežu apsaimniekošanā - plānots pagarināt ciršanas apliecinājuma (atļaujas) derīguma termiņu līdz pieciem gadiem pašreizējo trīs gadu vietā (vēl salīdzinoši nesen apliecinājuma derīguma termiņš bija viens gads). Tad nu mežu apsaimniekotāji tagad varēs izņemt ciršanas apliecinājumus visam, kam vien tas iespējams, pat tad, ja tuvākajā laikā neplāno neko cirst, un turpmākos piecus gadus, lai kā mainītos meža apsaimniekošanas nosacījumi, varēs apelēt pie tiesiskās paļāvības - ciršanas atļauja taču jau ir dota. Šāds scenārijs jau tika izspēlēts Satversmes tiesā ar trīsgadīgajiem ciršanas apliecinājumiem, taču tiesa nolēma, ka izsniegtie ciršanas apliecinājumi tomēr atceļami.

Kas aiz tā stāv?

Tuvākajā laikā droši vien būs dzirdams daudz publisku izteikumu par šo tēmu, un visticamāk (tāpat kā ar Satversmes tiesā apstrīdētajiem grozījumiem) bieži tiks apgalvots, cik ļoti svarīgi šie grozījumi ir tieši meža īpašniekiem. Taču noteikti nevajag ļauties meža nozares runasvīru mēģinājumiem šo padarīt par jautājumu "meža īpašnieki pret dabas aizsardzības organizācijām". Ne tikai tāpēc, ka meža īpašnieku netrūkst arī dabas aizsardzības organizācijās, bet arī tāpēc, ka patiesībā mazajiem meža īpašniekiem, t.i., lielākajai meža īpašnieku daļai, ir ļoti minimāla ietekme uz Zemkopības ministriju un meža politiku. Galvenie mūzikas pasūtītāji (un nošu priekšā rakstītāji) ir lielie meža nozares uzņēmumi - AS "Latvijas valsts meži", AS "Latvijas Finieris" u.c. Taču kameru priekšā bieži vien runā dažādu organizāciju pārstāvji, kam uzdots aizstāvēt šo uzņēmumu intereses. Pašiem uzņēmumiem taču jārūpējas par savu tēlu, ko labāk saglabāt, stāstot par retām sēnēm un koku stādīšanu, nevis publiski aizstāvot intensīvāku mežu izciršanu, un argumentēt mežu izciršanas veicināšanu ir vieglāk, apgalvojot, ka tas ir meža īpašnieku interesēs.

Īsāk sakot, kad dzirdēsiet, cik ļoti šie visi grozījumi nepieciešami meža īpašniekiem, atcerieties, ka valsts mežu īpašnieki esam mēs visi, un apdomājiet, vai uzņēmums, kam esam uzticējuši savu mežu apsaimniekošanu, tiešām to dara tā, kā mēs gribētu.

Latvijas vecie meži tiek izcirsti

Zūd senā meža romantika. Svētās birztalas izcirstas, svētās teikas un pasakas aizmirstas. Senāk upurēja zeltu mežam, tagad mežu upurē zeltam.

(Krišs Melderis "Meža vakari")

Vecie meži ir īpaša vērtība gan no dabas, gan no kultūras un citiem viedokļiem. Eiropā vecie meži lielā mērā ir izcirsti un atlikušie - sadalīti mazos gabaliņos. Lai saglabātu atlikušos vecos mežus, Eiropas Savienības dalībvalstis vienojās, ka šie meži būtu stingri aizsargājami. To paredz gan Bioloģiskās daudzveidības, gan Meža stratēģija 2030. gadam.

Ieinteresēto pušu diskusijās tapa arī Eiropas Komisijas vadlīnijas par veco mežu definēšanu un aizsardzību (atrodamas šeit). Problēma tā, ka vadlīnijas vecos mežus tā īsti līdz galam nedefinēja, lēmumu atstājot dalībvalstu ziņā. Turklāt veco mežu atrašanai un aizsardzībai tika dots ļoti ilgs laiks - 2029. g. beigas. Dalībvalstis, kas citreiz ļoti lepojas ar savu meža datu kvalitāti, tagad sāka stāstīt, ka nezinot, kur tad tie vecie meži ir, un dikti daudz laika un resursu vajadzēšot to uzmeklēšanai.

Jau tolaik bija skaidrs, ka Latvija un arī citas dalībvalstis, kam koku ciršana svarīgāka par dabas saglabāšanu, ne tikai cenšas novilcināt brīdi, kad vecos mežus būs reāli jāaizsargā, bet arī mēģinās izdomāt, kā vecos mežus definēt tā, lai faktiski nekas jauns nebūtu jāaizsargā. Nezinu, kā citām valstīm, bet Latvijai tas ir īpašs izaicinājums, jo daļa no pašiem vecākajiem mežiem šobrīd ir ārpus aizsargājamām teritorijām. LVMI "Silava", kam uzticēta šī uzdevuma atrisināšana, domāja, domāja un izdomāja - veco mežu definīcijā jānosaka platības slieksnis. Jā, platības! Līdzīgi kā pieņemot, ka, lai cilvēku uzskatītu par vecu, viņam jābūt ne tikai vecākam par 80 gadiem, bet arī smagākam par 100 kilogramiem, "Silava" nākusi klajā ar priekšlikumu, ka par veciem mežiem uzskatīsim tikai tos mežus, kuru platība pārsniedz 50 hektārus.

Kāpēc 50 ha? Latvijā intensīvās kailciršu mežsaimniecības dēļ meži ir ļoti fragmentēti. Turklāt vidējais meža nogabals ir ap 1-2 ha liels. Attēlā zemāk kreisajā pusē iezīmēti trīs veca meža nogabali (divi no tiem vecāki par 240 gadiem, viens - vecāks nekā 160 gadi) Ugāles pusē. To kopējā platība ir ap 6 ha. Tātad pēc "Silavas" kritērijiem šis mežs vispār neatbilstu veca meža definīcijai un līdz ar to nebūtu aizsargājams. Labajā pusē salīdzinājumam iezīmēta 50 ha liela teritorija. Kā jums šķiet, cik lielas iespējas būtu Latvijas kailcirstajā mežu ainavā atrast ārpus aizsargājamām teritorijām tik lielas platības mežu, kas būtu pārsniedzis ciršanas vecumu, bet vēl nebūtu nocirsts?

"Silavas" arguments par labu 50 ha slieksnim ir tāds, ka mazākas aizsargājamās teritorijas neesot lietderīgas. Lielā mērā tā patiešām ir, jo, saglabājot vienu mazu veca meža nogabalu izcirtumu ielenkumā, vecais mežs degradēsies ārēju ietekmju dēļ. Taču, ja mēs godprātīgi gribētu aizsargāt vecos mežus, nevis atrast iespējas to izciršanai, ap atlikušajiem veco mežu nogabaliem būtu jānosaka atbilstošas buferzonas. "Silavas" piedāvājumam līdzvērtīga pieeja būtu vispirms vienoties, ka visiem Latvijas iedzīvotājiem ir tiesības uz naktsmieru, un tad vienkārši nojaukt visas mājas, kas ir pārāk tuvu ceļiem, bāriem,dzelzceļiem un lidostām.

Mūsu valsts mežu apsaimniekotājam AS "Latvijas valsts meži" jau izsenis ir raksturīga pieeja steigt nocirst saudzējamus mežus, pirms to aizsardzība nostiprināta juridiski. Ar vienu roku uzņēmums iznīcina ES nozīmes aizsargājamus biotopus un īpaši svarīgas aizsargājamo sugu dzīvotnes, ar otru - visiem spēkiem cenšas bremzēt šo dabas vērtību juridisku aizsardzību. Tieši tāpat ar vecajiem mežiem - kamēr vēl tiek spriests par to, kā šos mežus definēt, hārvesteri mūsu - valsts - mežos darbojas dienu un nakti.

Valsts mežā kailcirtē nocirsts 134 gadus vecs priežu mežs.
Foto: Valdis Lukjanovs

Lūk, nesen Valdis Lukjanovs Facebook ziņoja, ka nocirsts kārtējais nogabals kādreiz saudzētajā Vilku kalna-Krievkalnu mežā pie Dobeles. LVM zina, ka šajā teritorijā rosināts noteikt īpaši aizsargājamu dabas teritoriju, zina to, ka šeit saskaņā ar VARAM apstiprinātajiem sugu aizsardzības plāniem ir prioritāri aizsargājamas teritorijas virknei putnu sugu. Zina arī to, ka šajā nogabalā bija vairāk nekā 130 gadu vecs priežu mežs. Tomēr uzņēmums, lemjot par mūsu visu mežu, nolēma, ka šī meža lielākā vērtība ir tajā iegūstamā koksne.

Diemžēl šis gadījums nav unikāls. Jāatzīmē, ka ne Valsts meža dienests, ne "Silava", publicējot datus par mežizstrādi, nenorāda, cik veci bija nocirstie meži, taču par to, ka LVM turpina vecu mežu izciršanu, liecina Dabas aizsardzības pārvaldes apkopotā informācija par par iznīcinātajiem ES nozīmes aizsargājamiem meža biotopiem. Cik ērti gan ir iekārtojies uzņēmums, kas jau gadiem gūst peļņu, iznīcinot mūsu visu kopīgās dabas vērtības, atsakoties pat no minimālajām atbildīgas mežsaimniecības prasībām, ko noteiktu FSC sertifikāts, un no kura netiek prasīta nekāda atbildība par nodarīto.

Mirušās joslas mežā

Pa Latvijas valsts mežu lielceļiem nāvīte vizinās.

(Inese Zandere)

Pirms pieciem gadiem šeit visur bija mežs (arī ceļa vietā).

Ceļi - svarīgi, bet miruši

"Ceļš ir mirušas zemes josla," bērnībā izlasīju kādā grāmatā par dabu. Neatceros ne autoru, ne grāmatas nosaukumu, bet atceros, ka pirmajā brīdī salecos: "Nu, nu, vai tad ir tik traki?" Taču apdomājot nonācu pie slēdziena, ka tas, vai ir vai nav traki, ir mana emocionālā attieksme, taču neatkarīgi no attieksmes tas ir fakts - ceļš tiešām ir mirušas zemes josla.

Skaidrības labas uzreiz atzīmēšu, ka iepriekš minētais fakts nemaina to, ka es apzinos ceļu lielo nozīmi cilvēkam. Ceļi ne tikai nodrošina ērtu pārvietošanos, bet arī glābj dzīvības. Un ceļš jau ne tuvu nav vienīgais piemērs, kad savas ērtības vai izdzīvošanas labad nogalinām augus, dzīvniekus, zemi vai citus cilvēkus. Izdzīvot jau vajag.

Taču tas, ka mums ceļi principā ir svarīgi, joprojām nemaina sākumā minēto - tie ir mirusi zeme. Un vēl vairāk nekā no ceļiem mūsu un ne tikai mūsu izdzīvošana ir atkarīga no dzīvas zemes. Tāpēc, lemjot par katra jauna ceļa būvēšanu, vienmēr būtu jāapsver, vai ieguvumi no ceļa atsvērs zaudēto zemi.

Meža ceļi un ķiršu lasīšana

Ja runājam par meža ceļiem, jāņem vērā, ka meža pilnīga novākšana, augsni ieskaitot, nav vienīgā šo ceļu ietekme uz vidi. Ceļu iebūvēšana mežu ekosistēmās noved pie dzīvotņu zuduma un fragmentācijas, dzīvnieku mirstības un stresa palielināšanās, invazīvo sugu ienākšanas [1], [2], [3]. Ceļa ietekmes zona var sniegties tālu no paša ceļa (ietekmes attālums uz dažādām sugām ir atšķirīgs) [4]. Piemēram, kāds Skotijā veikts pētījums rādīja, ka medņi izvairās no ceļiem 61-108 m attālumā [5]. Savukārt Lietuvā izpētīts, ka mazais ērglis izvairās ligzdot meža ceļu tuvumā. Ceļam tuvākā ligzda bija 31 m attālumā [6]. Īsāk sakot, pētījumu, kas apliecina meža ceļu negatīvo ietekmi uz mežu apdzīvojošām sugām, ir daudz.

Uz šo pētījumu fona īpaši izceļas mūsu pašu zinātnieku veikums - LVMI "Silava" zinātniski informatīvais materiāls "Meža autoceļu būvniecības un meža meliorācijas sistēmu atjaunošanas pozitīvie vides aspekti", kas tapis pēc AS "Latvijas valsts meži" pasūtījuma [7]. Jāteic, ka šī ir sliktākā "Silavas" publikācija, ko man līdz šim gadījies lasīt. Lai gan šis materiāls pasniegts kā zinātnisks un rakstīts zinātnisku publikāciju stilā, faktiski tas ir šausminošs un reizē smieklīgs piemērs "ķiršu lasīšanai", t.i., "pareizāko" faktu atlasei, lai nonāktu pie vēlamajiem secinājumiem.

Jau pats darba mērķis: "Apkopot un pamatot tos meža ceļu būves un meža meliorācijas sistēmu renovācijas aspektus, kuriem varētu būt pozitīva (izcēlums mans) ietekme uz vidi, meža ekosistēmu funkcijām un meža nodrošinātajiem ekosistēmu pakalpojumiem." Tātad mērķis ir nevis sniegt objektīvu pārskatu par meža ceļu ietekmi uz vidi, bet atlasīt tikai pozitīvos aspektus. To tad nu autore cītīgi arī darījusi, brīžiem visai dīvainā veidā.

Varam lasīt, piemēram, ka "Naiman un Décamps (1997) runā par ceļa un apkārtējo ekosistēmu saskares virsmu (..) un raksta, ka šajā saskares joslā ir relatīvi augsta bioloģiskā daudzveidība". Taču, atverot rakstu, uz ko autore atsaucas, izrādās, ka tas vispār nav par ceļiem, bet gan par upmalām [8].

Turpinot par upēm, kādu citu rakstu materiāla autore mēģina apgriezt uz galvas. Lai gan raksts ir par to, kā mazināt ceļu negatīvo ietekmi uz ūdeņu ekosistēmām [9], autore to pārvērš par: "Pareizi izveidoti un uzturēti ceļu infrastruktūras elementi (..) var uzlabot arī ūdens ekosistēmu savienojamību.", tā radot sagrozītu iespaidu, ka ceļi kaut kā nāk par labu ūdeņu fragmentācijas mazināšanai.

Tāpat, lai parādītu, cik ceļi svarīgi bioloģiskās daudzveidības uzturēšanai, autore atsaucas uz rakstiem, kuros patiesībā aplūkotas intensīvi apsaimniekotas (tātad no dabas daudzveidības viedokļa noplicinātas) lauksaimniecības zemes [10], [11], nevis meži, kuri ir šī zinātniski informatīvā materiāla tēma. Jā, tas ir zināms, ka noplicinātā lauksaimniecības ainavā ceļmalas var būt dzīvības saliņas, taču tam maz sakara ar mežu ekosistēmām.

Protams, manu interesi īpaši piesaistīja apgalvojums, ka "Čehijā veiktā pētījumā tika konstatēts, ka meža putnu sugu daudzveidība ceļa malās un mežmalās bija augstāka nekā mežaudzēs." Taču arī šajā gadījumā pētījuma autori runā par ļoti noplicinātu ekosistēmu - blīvām un vienveidīgām egļu plantācijām [12]. Turklāt paši autori nevis secina, ka meža ceļi ir forši, bet aicina mežus apsaimniekot tā, lai nodrošinātu lielāku daudzveidību, piebilstot, ka tad, ja konkrētās audzes nebūtu strukturāli tik nabadzīgas "varētu būt, ka ceļu ietekme uz putniem būtu neitrāla vai negatīva".

Un uz šī fona pat nekas īpašs vairs nešķiet tie gadījumi, kad materiāla autore no rakstiem, kuros apskatītas ceļu pozitīvās un negatīvās ietekmes, izlasījusi tikai pozitīvās.

Varētu jau šo "Silavas" neparasto veikumu neņemt vērā, ja vien nebūtu jādomā, kāpēc maksātājs šādu mūziku pasūtījis.

Stratēģiskā atmežošana

Maksātājs - AS "Latvijas valsts meži" - jau kādu laiku mērķtiecīgi nodarbojas ar mežu pārvēršanu ceļos. LVMI "Silavas" meža monitoringa dati rāda, ka Latvijā kopumā meža ceļu aizņemtā platība arvien pieaug, 2022. gadā sasniedzot 24,22 tūkstošus hektāru [13]. Ja laikā, kad "Silava" uzsāka mežu monitoringu, valsts mežos bija apmēram puse no šīs platības, tad tagad jau divas trešdaļas visu meža ceļu platības ir valsts mežos.

Meža ceļu aizņemtā platība.
Datu avots: LVMI "Silava" Nacionālais meža monitorings [13]

Tiem, kas dusmojas par dabas aizsardzības dēļ zaudētajām koksnes ieguves iespējām, vēlos norādīt, ka šobrīd meža ceļu aizņemtā platība atbilst apmēram pusei no kopējās mikroliegumu platības. Kamēr mikroliegumu meži turpina augt un sniegt dažādus labumus - ne tikai nodrošina dzīvotnes aizsargājamām sugām, bet arī piesaista oglekli, attīra gaisu utt., un atsevišķos gadījumos tajos pieļaujama pat koksnes ieguve, tikmēr ceļi ir mežam, tostarp koksnes audzēšanai un ieguvei, pilnīgi zudusi teritorija. Taču par ceļu platības nemitīgo pieaugumu neviens nebrauc ar hārvesteru protestēt pie Ministru kabineta.

Kāpēc LVM tik cītīgi būvē ceļus? Uzņēmuma lapā lasāms: "Optimāls meža autoceļu blīvums ir būtisks priekšnosacījums meža vērtības palielināšanai. Tas tiek nodrošināts būvējot jaunus un uzturot esošos meža autoceļus. Ceļu tuvums ļauj samazināt mežsaimnieciskās un mežizstrādes izmaksas. Vislielāko efektu dod kokmateriālu pievešanas attāluma samazināšana no cirsmas līdz ceļam, kā arī cirsmu pieejamības uzlabošanās." [14] Skaidrs, ka arī šajā gadījumā, runājot par "meža vērtības palielināšanu", LVM domā vērtību no koksnes , nevis dabas daudzveidības viedokļa. To apliecina arī nākamie teikumi - ceļi vienkārši ļauj vieglāk piekļūt mežam, to nocirst un izvest kokus.

Jāatzīmē arī, ka mežu izciršana ceļu būves vajadzībām dod arī iespēju tikt pie koksnes, kas citādi nebūtu pieejama (piemēram, galvenās cirtes vecuma ierobežojuma dēļ). Turklāt, tā kā maksimāli pieļaujamais mežu ciršanas apjoms valsts mežos noteikts tikai galvenajai cirtei, ceļu būvei izcirstie koki netiek pieskaitīti šī apjoma izpildei.

Savukārt uzņēmuma stratēģijā ceļu būves plāni piedzīvojuši interesantas pārmaiņas. Atbilstoši augstāk rakstītajam stratēģijā ceļi atrodami zem stratēģiskā mērķa "Palielināt uzņēmuma  apsaimniekojamo aktīvu un  kokaudžu vērtību". Taču ja kādreiz mērķi raksturojošais rādītājs attiecībā uz ceļiem bija "Palielināt LVM koksnes transportēšanas ceļu blīvumu" [15], tad tagad tas ir "Meža nogabali (t.sk. īpaši aizsargājamās dabas teritorijās) atrodas ne tālāk par 800 m no ugunsdzēšanai izmantojama LVM, pašvaldības vai valsts ceļa." [16]

Kāpēc gan šādas pārmaiņas LVM stratēģijā, ja ne stratēģiskais mērķis, ne būtība - meža autoceļu būvēšana - nemainās? Daļa no apsvērumiem noteikti ir sabiedriskās attiecības, kam LVM vienmēr piešķīruši ļoti būtisku lomu. Daudz labāk taču izklausās, ja ceļi tiek būvēti mežu pasargāšanai no ugunsgrēkiem, nevis vienkārši koksnes transportēšanai.

Ceļu ietekmes novērtējums

Taču stāsts nav tikai par sabiedriskajām attiecībām. Tas ir arī mēģinājums padarīt ceļu būvi svarīgāku par dabas aizsardzību. Kā reiz norādījis kāds LVM pārstāvis: "Ja mēs, piemēram, paņemam vienā svaru kausā cilvēku drošību un veselību, kas var tikt ietekmēti no liela ugunsgrēka, ar vienu kukaini vai kaitēkli, kas bija iemeties konkrētajā kokā, tad tās ir divas nesalīdzināmas lietas." Jaudīgi, vai ne? Kurš būs tas, kurš teiks, ka kukainis ir svarīgāks par cilvēku drošību un veselību? Nekad pie šāda argumenta netiksi, ja atzīsi, ka ceļi domāti koksnes transportēšanai.

Arguments "cilvēku drošība svarīgāka par kukaini" īpaši noder tad, kad LVM ar ceļu būvi grib ielauzties īpaši aizsargājamās dabas teritorijās. Īpaši skaļu rezonansi pirms dažiem gadiem ieguva gadījums, kad LVM bez ietekmes novērtējuma un Dabas aizsardzības pārvaldes saskaņojuma sāka ceļu vajadzībām izcirst kokus dabas liegumā "Ances purvi un meži" [17]. Tā kā Dabas aizsardzības pārvalde uzdeva LVM mazināt nodarījuma ietekmi, uzņēmums pret pārvaldi vērsās tiesā. Galu galā pagājušā gada beigās ES Tiesa lēma, ka pat tad, ja LVM pasniedz ceļus kā ugunsdrošības pasākumu, nevērtējot ietekmi uz vidi, plosīties pa aizsargājamām teritorijām tomēr nedrīkst [18].

Protams, mežu ceļi ierobežo uguns izplatīšanos - tur, kur nav nekā, kam degt, nekas arī nedeg. Taču nedrīkst aizmirst arī to, ka lielākoties mežu ugunsgrēki Latvijā ir cilvēku izraisīti. Tas liek domāt, ka ceļi ne tikai ierobežo ugunsgrēku izplatību, bet arī palielina meža aizdegšanās risku (man nav zināms, vai šādu analīzi kāds Latvijā ir veicis). Turklāt ir iespējamas situācijas, kad uguns aizsargājamām dabas vērtībām nodara mazāku ļaunumu nekā ceļa būve, un tieši tāpēc nepieciešams objektīvs ietekmes novērtējums.

Mežu ceļu būves ietekme uz vidi vērtējama arī ārpus īpaši aizsargājamām teritorijām. Tā kā šo novērtējumu veic pašu LVM eksperti, gadās, ka aizsargājamu sugu ligzdošanas vietas paliek nepamanītas [19] vai arī ietekme uz tām netiek vērtēta kā būtiska. Saskaņā ar pūču [20] un dzeņu [21] sugu aizsardzības plāniem, svarīgākajās šo sugu dzīvotnēs nevajadzētu veikt nekādu mežsaimniecisko darbību, taču LVM savā meža apsaimniekošanas plānā nolēmuši šīs rekomendācijas ignorēt, paredzot šajās teritorijās pat ceļu būvi, nosakot vien to, ka tā nebūtu veicama attiecīgo sugu ligzdošanas laikā [22]. Tad nu, protams, arī uzņēmuma eksperti nonāk pie slēdziena, ka tas arī ir viss, kas šīm sugām vajadzīgs. Turklāt LVM pašu veiktajos novērtējumos ceļu ietekme tiek vērtēta pa vienam posmam, lai gan zinātnieki norāda, ka "ticami, ka ceļu tīkla ietekme uz ainavu pārsniedz atsevišķo posmu ietekmes summu" [2].

Taču ar LVM ekspertiem viss nebeidzas, jo šos atzinumus vērtē arī atbildīgās iestādes - Dabas aizsardzības pārvalde un Valsts vides dienests. Šis tad arī ir tas brīdis, kad LVM velk ārā "Silavai" pasūtīto zinātniski informatīvo materiālu, lai tiem, kas nav šajā dokumentā iedziļinājušies, pierādītu, ka meža ceļi veicinās bioloģisko daudzveidību.

Sadrumstalotie Latvijas meži

Latvijas meži jau tā ir ļoti fragmentēti. Starptautiska zinātnieku komanda pirms vairākiem gadiem izstrādājusi meža ainavas integritātes indeksu (Forest Landscape Integrity Index), kas, vienkāršoti sakot, rāda, cik meži ir viengabalaini [23]. Latvija pēc šī indeksa vidējās vērtības ir 159. vietā no 172 valstīm, kam tas aprēķināts [24].

Meža ainavas integritātes indekss Latvijā [25].

Kā zaļas saliņas kopumā sadrumstalotajā mežu ainavā izceļas vien dažas īpaši aizsargājamās dabas teritorijas, piemēram, Lubāna mitrājs, Ķemeru Nacionālais parks, Slīteres Nacionālais parks un arī jau iepriekš pieminētais dabas liegums "Ances purvi un meži". Taču, kā redzams, LVM stratēģijā, šī uzņēmuma mērķis ir sadalīt gabalos pat aizsargājamo teritoriju mežus.

Ja meža ceļa trase ir 20 metrus plata, tad katrs jauna ceļa kilometrs nozīmē 2 hektārus, kur meža vairs nebūs. Taču, kā to rāda iepriekš minētie pētījumi, meža sugām atņemtā dzīvotnes platība var būt ievērojami lielāka (atkarībā no konkrētās sugas jutības). Un tas nemaz nerunājot par ceļu būvei neizbēgami sekojošo (vismaz ārpus īpaši aizsargājamām dabas teritorijām) mežu ciršanas intensitātes palielināšanos jaunā ceļa tuvākajā apkārtnē.

Daudz, daudz vietas, kur nāvītei vizināties...

___

1 - Robinson, C., Duniker, P.N., Beazley, K.F. 2010. A conceptual framework for understanding, assessing, and mitigating ecological effects of forest roads. - Environmental Reviews, 18: 61-86.

2 - Lugo, A. E., Gucinski, H. 2000. Function, effects, and management of forest roads. - Forest Ecology and Management, 133: 249-262.

3 - Cameron, E.K, Bayne E.M. 2009. Road age and its importance in earthworm invasion of northern boreal forests. - Journal of Applied Ecology, 46 (1): 28-36.

4 - Benítez-López, A., Alkemade, R., Verweij, P.A. 2010. The impacts of roads and other infrastructure on mammal and bird populations: A meta-analysis. - Biological Conservation, 143: 1307-1316.

5 - Summers, R.W., McFarlane, J., Pearce-Higgins, J.W. 2007. Measuring avoidance by capercaillies Tetrao urogallus of woodland close to tracks. - Wildlife Biology, 13: 19-27.

6 - Treinys, R. 2009. Habitat use and population status of the Lesser Spotted Eagle Aquila pomarina on the north-western periphery of the distribution range. Summary of doctoral dissertation. Vilnius: Vilnius University.

7 - Lībiete, Z. 2018. Meža autoceļu būvniecības un meža meliorācijas sistēmu atjaunošanas pozitīvie vides aspekti. Zinātniski informatīvs materiāls. Salaspils: Silava.

8 - Naiman, R.J., Décamps, H. 1997. The Ecology of Interfaces: Riparian Zones. - Annual Review of Ecology, Evolution and Systematics, 28: 621-658.

9 - Januchowski-Hartley, S.R., McIntyre, P.B., Diebel, M., Doran, P.J., Infante, D.M., Joseph, C., Allan, J.D. 2013. Restoring aquatic ecosystem connectivity requires expanding inventories of both dams and road crossings. - Frontiers in Ecology and the Environment, 11 (4): 211-217.

10 - Kleijn, D., Báldi, A. 2005. Effects of Set-Aside Land on Farmland Biodiversity: Comments on Van Buskirk and Willi. - Conservation Biology, 19 (3): 963-966.

11 - Lindborg, R., Plue, J., Andersson, K., Cousins, S.A.O. 2014. Function of small habitat elements for enhancing plant diversity in different agricultural landscapes. - Biological Conservation, 169: 206-2013.

12 - Šálek, M., Svobodová, J., Zasadil, P. 2010. Edge effect of low-traffic forest roads on bird communities in secondary production forests in central Europe. - Landscape Ecology, 25: 1113-1124.

13 - https://silava.lv/petnieciba/nacionalais-meza-monitorings

14 - https://www.lvm.lv/biznesa-partneriem/profesionaliem/infrastruktura/infrastrukturas-attistiba-gravji-celi/mac-mms-attistiba-mms-uzturesana

15 - https://www.lvm.lv/images/lvm/Par_mums/fin_faili/parskats_par_strategijas_izpildi_2018.pdf

16 - https://www.lvm.lv/images/lvm/demo/lvm_videja_termina_darbibas_strategijas_kopsavilkums.pdf

17 - https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/valsts-mezi-un-dabas-sargi-konflikte-par-jaunu-celu-buvesanu-dabas-lieguma.a410714/

18 - https://curia.europa.eu/juris/document/document.jsf;jsessionid=C4B06C69D2F437DB70DE22D7CA9BBAD9?text=&docid=280431&pageIndex=0&doclang=LV&mode=req&dir=&occ=first&part=1&cid=123388

19 - https://www.lob.lv/2024/03/as-latvijas-valsts-mezi-apdraud-melna-starka-ligzdosanas-vietu/

20 - Avotiņš, A. jun. 2019. Apodziņa Glaucidium passerinum, bikšainā apoga Aegolius funereus, meža pūces Strix aluco, urālpūces Strix uralensis, ausainās pūces Asio otus un ūpja Bubo bubo aizsardzības plāns. Rīga: Latvijas Ornitoloģijas biedrība.

21 -  Bergmanis, M., Priednieks, J., Avotiņš, A. jun., Priedniece, I. 2020. Mazā dzeņa Dryobates minor, vidējā dzeņa Leiopicus medius, baltmugurdzeņa Dendrocopos leucotos, dižraibā dzeņa Dendrocopos major, trīspirkstu dzeņa Picoides tridactylus, melnās dzilnas Dryocopus martius un pelēkās dzilnas Picus canus aizsardzības plāns. Rīga: Latvijas Ornitoloģijas biedrība.

22 - https://www.lvm.lv/images/lvm/sabiedribai/meza_apsaimniekosana/MAP/KOPEJIE/map-plans_2022-2026_-2023.pdf

23 - https://www.forestintegrity.com/

24 - https://en.wikipedia.org/wiki/Forest_Landscape_Integrity_Index

25 - https://commons.wikimedia.org/wiki/File:FLII_Latvia.png

Ak, eglīte...

 "...they made the weather and then they stand in the rain and say "Shit, it's rainin'!""

(no filmas "Cold Mountain")

Pēdējās darbdienās pirms Ziemassvētkiem netālu no manām mājām parādījās trīs hektāru kailcirte egļu mežā vietā, kur to galīgi nebiju gaidījis. Līdz likumā noteiktajam galvenās cirtes vecumam šim mežam bija jāaug vēl vairāk nekā 20 gadus, un, kā liecina Valsts meža dienesta dati, arī galvenās cirtes caurmērs (t.i., koku resnums), kas ļautu mežu nocirst ātrāk, vēl nebija sasniegts. Tātad skaidrs, ka šeit veikta sanitārā cirte[1]  vai rekonstruktīvā cirte[2]. Tātad mežs nocirsts tāpēc, ka atzīts par bojātu vai neproduktīvu.

Oficiālā statistika

Lai gan man negaidīta, šī meža bojāeja nav nekas neparasts uz kopējā Latvijas mežu apsaimniekošanas fona. Ja ielūkojamies oficiālajā statistikā, redzams, ka gan rekonstruktīvajā, gan sanitārajā cirtē egļu meži tiek cirsti neproporcionāli bieži, ja salīdzina ar egļu mežu īpatsvaru no kopējās mežu platības. 2022. gadā egļu meži veidoja 19% Latvijas mežu platības, bet 96% rekonstruktīvo ciršu un 50% sanitāro ciršu veiktas tieši egļu mežos.

Datu avots: https://stat.gov.lv/lv/statistikas-temas/noz/mezsaimnieciba

Datu avots: https://stat.gov.lv/lv/statistikas-temas/noz/mezsaimnieciba

Protams, jāpatur prātā, ka rekonstruktīvo un sanitāro ciršu īpatsvars atspoguļo ne tikai objektīvu vajadzību tādas veikt, bet arī motivāciju. Reizēm šī motivācija var būt negodprātīga (jo šīs cirtes dod iespēju nocirst mežu tad vai tur, kur galvenā cirte nav atļauta), taču arī tad, ja pieņemam, ka visi mežu apsaimniekotāji ir godprātīgi, var būt gadījumi, kad sanitāro  vai rekonstruktīvo ciršu veikšanas motivācija egļu mežos ir neproporcionāla faktiskajai nepieciešamībai. Piemēram, baltalkšņu mežus, kam galvenās cirtes vecums nav noteikts, meža apsaimniekotājs var nocirst, kad vien uzskata par nepieciešamu, un nav vajadzības pierādīt, ka tas noticis meža sanitārā stāvokļa vai zemās produktivitātes dēļ.

Paturot prātā minētās atrunas, tomēr pieņemsim (kā to nereti pieņem arī meža nozares runasvīri), ka sanitāro un rekonstruktīvo ciršu veikšana lielā mērā proporcionāli atbilst to veikšanas nepieciešamībai. Tātad egļu meži patiešām īpaši bieži sliktāk aug (nonākot līdz rekonstruktīvajai cirtei) vai tiek bojāti (dodot iemeslu sanitārajai cirtei).

Egļu meži ir nenoturīgi

Tas, ka tieši egļu meži bieži nenodzīvo līdz galvenās cirtes vecumam, nav nekāds pārsteigums. Ir zināms, ka egle ir īpaši jutīga pret dažādām klimata izpausmēm, piemēram, vēju un sausumu. Klimata apstākļu novājināti koki biežāk arī kļūst par "kaitēkļu" upuriem, kam, protams, ir lielāka iespēja nobendēt visu audzi, ja tā sastāv no vienas sugas viena vecuma kokiem.

Minēto iemeslu dēļ egļu audzes ir arī nenoturīgākas pret klimata pārmaiņām. Eglei liktenīgi var kļūt nākotnē gaidāmie sausuma periodi. Lai gan vairāk vētru Latvijai solīts netiek, zemes retāka un vājāka sasalšana ziemā palielina risku, ka arī pie tādas pašas vēju intensitātes egles tiek biežāk izgāztas. Līdz ar to pašsaprotamas ir zinātnieku prognozes, ka klimata pārmaiņu rezultātā eglei piemēroti apstākļi varētu atkāpties tālāk uz ziemeļiem.

Galvenie koku sugu izplatības areāli 1950.-2000. gadā (augšā)
un potenciālie areāli 2070.-2100. gadā mērenu klimata pārmaiņu rezultātā (apakšā).
Egli (spruce) apzīmē tumši zaļa krāsa. Avots: Henwinkel et al. 2013

 

Taču egle Latvijā cietusi ne tikai no nelabvēlīga klimata, bet arī no mežu apsaimniekošanas kļūdām. Egļu dzīvotspēja ir mazāka gan kādreiz par vēlamajiem atzītajos pārbiezinātajos stādījumos, gan stādījumos uz meliorētām kūdras augsnēm. Savukārt veģetācijas laikā veikta mežizstrāde veicina sakņu trupes izplatību.

Īsāk sakot, ir pašsaprotami, ka tieši egļu mežos tiek veikts tik daudz sanitāro un rekonstruktīvo ciršu.

Iespēja - jaukti meži

Ņemot vērā jau pašreizējās problēmas ar egļu audzēm un šo audžu nenoturību pret klimata pārmaiņām, loģiska pieeja šķistu koku sugu daudzveidības nodrošināšana mežos. Vislabāk šo daudzveidību būtu iespējams panākt, ļaujot mežiem atjaunoties dabiski. Dabiskas atjaunošanās gadījumā lielākas iespējas izdzīvot un augt ir tieši tiem kokiem, kas attiecīgajos apstākļos jūtas vislabāk, tāpēc nav jāpaļaujas uz cerību, ka cilvēka veiktās izvēles koku stādīšanā pēc dažām desmitgadēm neizrādīsies kļūdainas. Turklāt, ja kādai koku sugai klimata vai citu pārmaiņu rezultātā apstākļi kļūs pilnīgi nepiemēroti, citi koki izdzīvos un mežs turpinās pastāvēt. Protams, šajos dabiskas izcelsmes jauktajos mežos arī pēc simts gadiem būtu egles, gan ne tik daudz kā mūsdienās.

Zinātnieku jau sen teikto, ka fokusēšanās uz mākslīgi veidotām egļu tīraudzēm nav saprātīga, šķiet sapratuši arī tālāk uz ziemeļiem no mums saimniekojošie skandināvu mežsaimnieki. Ja kādreiz Zviedrijā un Somijā lapu koki mežos tika izskausti kā nezāles (pat ar herbicīdiem!), tad tagad Somijas meža īpašnieku žurnāls "Metsälehti" ziņo: "Egļu tīraudžu ēra ir beigusies, tagad mūsu mērķis ir jaukti meži." (sk. šeit).

Bet ko tad mēs?

Par spīti visam iepriekš minētajam Latvijas meža nozares priekšstāvji un mežzinātnieki kā vēlamo izvirzījuši tādu mežu apsaimniekošanas scenāriju (sauktu par "mērķtiecīgas meža apsaimniekošanas" scenāriju vai līdzīgi), kas balstīts uz mākslīgu atjaunošanu un egļu mežu īpatsvara palielināšanu. LVMI "Silava" prognožu scenāriji rāda, ka, saimniekojot pēc šī scenārija, pēc 100 gadiem egļu meži Latvijā būtu dominējošie un veidotu 41% Latvijas mežu platības (sk. šeit). Aizsargājamo teritoriju paplašināšana ļautu šo mežu daudzveidības samazināšanos piebremzēt, taču, pārējos mežos īstenojot "mērķtiecīgās mežsaimniecības" scenāriju, vienalga prognozējams ievērojams egļu mežu īpatsvara pieaugums un lapu koku mežu rēķina (sk. šeit).

Uz šiem pieņēmumiem tiek būvētas arī prognozes, kā Latvijas meži piesaistīs oglekli. Tātad prognozes par to, kādi nākotnē būs Latvijas meži un kāda būs to loma klimata pārmaiņu mazināšanā, būtībā balstītas uz pieņēmumu, ka klimats Latvijā nemainīsies un nemainīsies arī izpratne par to, kā būtu apsaimniekojami meži, uz pārliecību, ka pat pēc 100 gadiem mēs nebūsim tikuši vaļā no kailciršu kultūras.

Šī kailciršu kultūra it spilgti redzama arī izcirtumos pie manām mājām. Ja reiz problēma, kas radījusi nepieciešamību mežu nocirst, izriet no eglēm, varētu pieņemt, ka pārējo sugu koki mežā tiek saglabāti. Bet, nē, ja kailcirte, tad kailcirte - ceļmalās sakrautajās baļķu grēdās redzami gan bērzu, gan priežu stumbri. Atļaušos prognozēt, ka izcirtums atkal tiks apstādīts ar egli.

Bet varbūt, plānojot egļu audžu palielināšanos nākotnē, runa ir par mistraudzēm, t.i., audzēm, kur egle gan ir valdošā, bet ne vienīgā koku suga? Nē. "Vēja izraisīto mežaudžu bojājumu samazināšanai zinātnieki iesaka mežaudzes veidot viendabīgākas gan pēc sugu sastāva, gan atsevišķu koku dimensiju līmenī," raksta žurnāls "Baltijas koks" šī gada janvāra numurā. "Pareiza egļu audzēšana no tāda oglekļsaistīgas saistīšanas apsaimniekošanas viedokļa un ražīga meža viedokļa būtu, ja stādītu retu egļu audzi. Nebaidoties, ka tā tomēr ir tīraudze," kādā portālā skaidro AS "Latvijas valsts meži" un arī Latvijas Meža īpašnieku biedrības padomes loceklis Mārtiņš Līdums.

Vajag tik cirst!

Visu, ko šeit esmu rakstījis, protams, zina un ir lasījuši arī meža nozares runasvīri un politikas veidotāji. Bet ja reiz viņi zina par riskiem, kas saistīti ar egļu tīraudžu īpatsvara palielināšanu, kā gan viņi plāno šos riskus mazināt? Protams, tieši tā, kā tiek piedāvāts risināt jebkuru problēmu meža nozarē - ar intensīvāku ciršanu. Lūk, ja egļu mežus nocērtot 40-50 gadu vecumā, nevis gaidot līdz Meža likumā noteiktajam galvenās cirtes vecumam - 81 gadam, neesot ne vainas. Un tieši to palīdzēšot nodrošināt arī grozījumi Noteikumos par koku ciršanu mežā, ko vides organizācijas apstrīdējušas Satversmes tiesā (sk. šeit).

Urā! Mūsu mežu apsaimniekošanas un mežu zinātnes sasniegums ir tas, ka koku, kura dabiskais mūža ilgums ir 200 vai līdz pat 500 gadiem, mums "jānovāc" jau 40 gadu vecumā, lai neaiziet bojā. Jāatzīmē, ka pagaidām saskaņā ar Meža likumā iekļauto definīciju 40 gadus vecs egļu mežs ir jaunaudze. Tā mežu apsaimniekošana tiek vēl vairāk virzīta un lauksaimniecības pusi - ātri izaudzē, ātri nokauj un audzē jaunu, kā tādu broilera cāli. Un gluži kā broilera cālis mūsu meži kļūst nespējīgi izdzīvot savvaļā (lai cik ironiski tas izklausītos Latvijā, kur "mežs" un "savvaļa" ir sinonīmi).

Turklāt arī augu un dzīvnieku sugu, kas var apdzīvot šādas egļu jaunaudzes, ir daudz mazāk nekā to, kas mīt vecos jauktos mežos. Tātad šāda mākslīgu egļu audžu vēršana plašumā ne tikai mazina mežu noturību, bet arī noplicina to bioloģisko daudzveidību. Bet pa to laiku Meža likuma 1. pantā skumji apput meža ilgtspējīgas apsaimniekošanas definīcija: "Meža pārvaldīšana un izmantošana tādā veidā un intensitātē, kas saglabā meža bioloģisko daudzveidību, produktivitāti, atjaunošanās spēju, dzīvotspēju un potenciālu tagadnē un nākotnē..."

______

1 - sanitārā cirte — cirtes veids meža veselības stāvokļa uzlabošanai, cērtot meža slimību, kaitēkļu, dzīvnieku vai citādi bojātos, vēja gāztos un lauztos kokus vienlaidus vai izlases veidā

2 - rekonstruktīvā cirte — cirtes veids neproduktīvas mežaudzes nociršanai vienlaidus vai izlases veidā

Vai pērn samazinājies koku ciršanas apjoms?

Vakar (un arī šodien) plašsaziņas līdzekļos izskanēja ziņas, ka pērn esot samazinājies koku ciršanas apjoms, kailciršu platībai sarūkot par 30% (šeit).

Mazliet pārsteigts, ka šāda informācija pieejama jau tik ātri, ielūkojos Oficiālās statistikas portālā (šeit) - nē, statistika par mežizstrādes apjomiem 2023. gadā vēl nav publicēta, un to paredzēts publicēt tikai 22. aprīlī. Tad nu ieskatījos Valsts meža dienesta lapā, un tur patiesi šāda ziņa ir atrodama (šeit).

Taču virsraksts par koku ciršanas apjomu sarukumu izrādās clickbait, uz kuru uzķērušies arī žurnālisti. Nezinu, kādi ir VMD apsvērumi šādi mēreni maldināt sabiedrību, taču rakstā atrodamā informācija neatspoguļo koku ciršanas apjoma pārmaiņas, bet tikai to, par cik lielām platībām izsniegti ciršanas apliecinājumi (atļaujas veikt mežizstrādi). Tātad varētu teikt, ka šie ir meža apsaimniekotāju plānotie, nevis faktiskie ciršanas apjomi. Tā kā ciršanas apliecinājums ir derīgs trīs gadus, mēs patiesībā nezinām, vai attiecīgais mežs tika nocirsts pērn, tiks nocirsts šogad vai nākamgad, vai varbūt īpašnieks pārdomās un mežu nenocirtīs nemaz. Viss liecina, ka mežu ciršanas apjoms pērn tiešām varētu būt samazinājies, bet, vai tieši par 30%, to mēs vēl nezinām.

Lai ilustrētu, ko nozīmē atšķirības starp izsniegtajiem apliecinājumiem un faktisko mežizstrādi, šeit grafiks, kur atspoguļotas platības, par kādām attiecīgajā gadā izsniegti ciršanas apliecinājumi, un platības, kādās faktiski veikta mežizstrāde (datu avoti ir augstāk norādītās lapas - Oficiālās statistikas portāls un VMD ziņā publicētā informācija).

Kā redzams (un arī būtu loģiski gaidāms), starp izsniegtajiem ciršanas apliecinājumiem un faktisko mežizstrādes apjomu ir korelācija, taču platība, kādā veikta mežizstrāde ir mazāka, nekā attiecīgajā gadā izsniegtajos apliecinājumos uzrādītā.

Kāpēc es šobrīd ņemos par šķietami nebūtiskām niansēm statistikā? Tāpēc, ka prognozēju, ka šī informācija varētu tikt izmantota tiesā. Burtiski. Kā zināms, 14. februārī notiks pirmā Satversmes tiesas sēde, lai izskatītu Latvijas Dabas fonda, Pasaules Dabas Fonda un LOB iesniegto sūdzību par galvenās cirtes caurmēra samazināšanu Noteikumos par koku ciršanu mežā.

Minēto grozījumu dēļ prognozējams, ka vairāk būs gadījumu, kad meži tiks nocirsti pēc caurmēra, nevis vecuma (vienkāršoti sakot - ātrāk nekā tiks sasniegts likumā noteiktais ciršanas vecums). VMD arī savā publicētajā informācijā īpaši atzīmējis kailcirtes pēc caurmēra. Kā redzams, attiecībā uz šīm cirsmām tendences ir atšķirīgas no kopējām.

Redzams, ka 2022. g., kad tika pieņemti minētie grozījumi Noteikumos par koku ciršanu mežā, kopējās (faktiskās) mežizstrādes platība atgriezās 2020. gada līmenī pēc neliela krituma 2021. g. Savukārt caurmēra cirsmu platībās šāds kritums 2021. g. nav redzams - šādu cirsmu platība pieauga gan 2021. gadā, gan 2022. gadā.

Taču vēl vairāk uzmanības vērts ir kāds cits aspekts, ar ko es atgriežos pie iepriekš minētās atšķirības starp apliecinājumos uzrādītās un faktiski nocirstās platības un apliecinājumu derīguma termiņiem: 2022. g. apliecinājumos uzrādītās caurmēra cirsmu platības pieaugums ir ievērojami straujāks nekā faktiski izcirsto platību pieaugums. Iespējams, tas skaidrojams ar to, ka pēc noteikumu grozīšanas, mežu apsaimniekotāji izņēma ciršanas apliecinājumus drošībai - caurmēra cirsmām, kam apliecinājumi izsniegti līdz 2023. g. 1. janvārim, vēl nepiemēro stingrākus atjaunošanas noteikumus. Nocirst plānoto meža apsaimniekotāji mierīgi varēs turpmākajos gados ciršanas apliecinājuma derīguma ietvaros.

Kad nu tie mežu apsaimniekotāji, kas gribētu cirst mežus pēc jaunajiem noteikumiem, ir nodrošinājušies, laikus izņemot apliecinājumus, nav brīnums, ka nākošajā gadā pieprasījums pēc šādiem apliecinājumiem krītas. Taču ievērojiet, ka pieprasījums pēc cirsmām pēc caurmēra 2023. g. ir samazinājies tikai nedaudz (nav nokritis pat līdz 2021. g. līmenim), salīdzinot ar kopējo platību, kādai pērn izsniegti ciršanas apliecinājumi, kas noslīdējusi zem 2020. gada līmeņa.

Ko es varu darīt, lai pasargātu mežus no nociršanas?

Kad man pirms dažiem gadiem portāls "Satori" lūdza sagatavot rakstu par šādu tēmu, es atteicos: "Ja es uz šo jautājumu zinātu atbildi, man pie mājām nebūtu izcirtuma." Tomēr, ņemot vērā manu ieņemamo amatu un aktivitātes, cilvēki šo jautājumu man arvien turpina uzdot: "Ko es varu darīt?"

Sudraba lodes man joprojām nav. Nevaru arī piedāvāt risinājumus, kas būtu tik vienkārši un ātri kā ieslēgt gaismu. Tomēr, mazliet apdomājot, dažus variantus rīcībai varu jums piedāvāt.

Uz koka stumbra balē krāsa, kas iezīmēja plānotās cirsmas
robežu, bet mežs šeit palicis nenocirsts. Parasti tā nenotiek.

Jāsāk gan ar svarīgu piebildi, ka nav ne vajadzīgs, ne racionāli iestāties pret mežu ciršanu principā. Mums ir vajadzīga koksne un, lai koksni iegūtu, ir jānocērt koks. Pat kailcirtes aizliegt pilnībā nav nepieciešams. Taču Latvijas mežu apsaimniekošanas problēma ir tā, ka ciršanas apjomi ir pārāk lieli, aizsargājamo teritoriju ir pārāk maz un kaitīgākais koksnes ieguves veids - kailcirte - ir populārākais, nereti to pasniedzot pat kā vienīgo iespējamo. Īsāk sakot, kailciršu Latvijas mežos ir par daudz.

JA RUNA PAR KONKRĒTU MEŽU

Ļoti bieži jautājumu "Ko varu darīt?" nākas uzklausīt situācijās, kad runa ir par konkrētu mežu, kas ir pie cilvēka mājām, iemīļotajā ogošanas vietā vai kā citādi viņam būtisks.

Sliktā ziņa ir tā, ka tad, kad mežs jau ir iezīmēts ciršanai, kaut ko darīt gandrīz vienmēr būs par vēlu. Šādā situācijā pat atrasta apdzīvota mazā ērgļa ligzda var vairs nebūt arguments, lai Valsts meža dienests atsauktu izsniegto ciršanas apliecinājumu. Tātad nepieciešams rīkoties jau tad, kad īpašnieks vai apsaimniekotājs vēl nav saņēmis ciršanas apliecinājumu (atļauju), noslēdzis līgumu ar mežizstrādes veicēju utt.

Ja mežs vēl nav iezīmēts ciršanai, kā var zināt, ka tam draud nociršana? Šeit vietā mana priekšgājēja Māra Strazda atziņa: "Jebkurš mežs, kuru var nocirst, tiks nocirsts." Varbūt attiecībā uz privātpersonām piederošiem mežiem kolēģa pesimisms ne vienmēr ir spēkā, bet, ja mežs pieder juridiskai personai vai valstij, tad gan ir liela varbūtība, ka Mārim ir taisnība.

Bet kā var zināt, ka mežu var nocirst? Neiedziļinoties juridiskās niansēs, var teikt, ka visbiežāk par to, ka mežu var nocirst, liecina tā vecums, t.i., vai tas sasniedzis Meža likumā noteikto galvenās cirtes vecumu: priedei - 101 gads, bērzam - 71, eglei - 81 utt. Baltalksnim ciršanas vecums nav noteikts, tātad to var cirst jebkurā brīdī, kad meža apsaimniekotājam tas šķiet racionāli.

To, kādu vecumu konkrētais mežs ir sasniedzis, var uzzināt pēc Valsts meža dienesta datiem. Visērtāk tie apskatāmi lapā https://www.lvmgeo.lv/kartes vai lietotnē "LVM GEO", no karšu slāņiem izvēloties "VMD MVR mežaudžu plāns". Tad jūs redzēsiet krāsainu meža nogabalu karti, kur dažādas krāsas apzīmē dažādas valdošās koku sugas, un jo tumšāks krāsas tonis, jo vecāks mežs. Uzklikšķinot uz jūs interesējošā nogabala, redzēsiet sīkāku informāciju par to, t.sk., valdošās sugas vecumu.

Šajā nogabalā valdošā suga ir priede un tā sasniegusi 112 gadu
vecumu. Tātad mežu atļauts nocirst.

Lai gan lielākā varbūtība tikt nocirstam ir galvenās cirtes vecumu sasniegušam mežam, ir arī dažādas citas iespējas nocirst mežu, pirms šis vecums ir sasniegts, tāpēc arī attiecībā uz jaunākiem mežiem nevar pieņemt, ka tiem nekas nedraud. Tātad - ko darīt?

Runājiet ar meža īpašnieku. Ja mežs ir pie jūsu mājām, tad liela iespēja, ka jūs zināsiet, kam tas pieder. Ja mežs pieder valstij vai kādai firmai, aprunāšanās visticamāk nelīdzēs. Labākajā gadījumā saņemsiet pieklājīgu paskaidrojumu, kāpēc mežs tiks nocirsts, lai ko jūs par to domātu. Citādi ir tad, ja mežs pieder cilvēkam. Kā jau minēju iepriekš, doma, ka "jebkurš mežs, ko var nocirst, tiks nocirsts", var neattiekties uz privātpersonām piederošiem mežiem. Varbūt īpašnieks priecāsies uzzināt, ka jums viņa mežs ir tikpat svarīgs kā viņam. Un pat tad, ja īpašnieks plānojis šajā mežā iegūt koksni, iespējams, varat vienoties, ka tas tiek darīts saudzīgākā veidā, nevis ar kailcirti.

Runājiet ar citiem vietējiem iedzīvotājiem. Teiciens, ka viens nav karotājs, bieži vien ir pamatots. Lielāka iespēja mežu pasargāt būs tad, ja tas ir svarīgs ne tikai jums vienam, bet lielākai vietējo iedzīvotāju daļai. Var palīdzēt arī vietējas organizācijas izveidošana. Ja tas nav viena cilvēka, bet vietējās kopienas aicinājums mežu pasaudzēt, tas var būt iemesls arī firmai (t.sk., "Latvijas valsts mežiem") jūs uzklausīt, it īpaši tad, ja šai firmai ir FSC meža apsaimniekošanas sertifikāts. Diemžēl nereti arī šādos gadījumos pietiek ar to, ka firma var pierādīt, ka ar vietējo kopienu ir aprunājusies, un mežs tiek nocirsts šā vai tā, taču mēģināt ir vērts.

Runājiet ar vietējo pašvaldību. It īpaši tad, ja ar jums kopā ir citi vietējie iedzīvotāji, ir vērts informēt vietējo pašvaldību, ka tās iedzīvotājiem šis mežs ir svarīgs. Lai gan tas tiek reti izmantots, atcerieties, ka likums Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām ļauj arī pašvaldībām izveidot vietējas nozīmes aizsargājamās teritorijas. Protams, ja runa ir par valsts mežiem, tad jārēķinās, ka pašvaldību apciemos "Latvijas valsts mežu" delegāciju, lai paskaidrotu, kāpēc noteikt aizsargājamu teritoriju nebūtu prātīga doma.

Ziņojiet par lielajām ligzdām un medņu riestiem. Kad iedzīvotāji man zvana vai raksta, lūdzot palīdzēt glābt konkrētu mežu, viņi, ņemot vērā manu amatu, bieži vien uzskaita arī virkni aizsargājamo putnu sugu, ko šajā mežā redzējuši. Diemžēl mūsu meža apsaimniekošanas likumi uzrakstīti tā, ka lielākā daļa īpaši aizsargājamo un apdraudēto sugu nav arguments, lai Valsts meža dienests neizsniegtu atļauju meža nociršanai. Līdz ar to arī meža nozares uzņēmumi, tostarp "Latvijas valsts meži", šo sugu klātbūtni mežā lielākoties vienkārši ignorē (ir ļoti reti patīkami izņēmumi). Cerība ir tikai tām sugām, kuru aizsardzībai veidojami mikroliegumi (attiecīgie noteikumi atrodami šeit). Turklāt arī tādos gadījumos nepietiek ar to vien, ka "mežā uzturas melnais stārķis". Lai izveidotu mikroliegumu, ir nepieciešama apdzīvota ligzda.

Ja ligzda ir atrasta, tad vispareizāk ir vērsties Valsts meža dienestā ar aicinājumu noteikt konkrētajā vietā mikroliegumu. Saskaņā ar iepriekš minētajiem noteikumiem "priekšlikumu par mikrolieguma izveidošanu atbildīgajai institūcijai var iesniegt rakstiski jebkura persona". Un nevajag kautrēties par to, ka neesat putnu eksperts. Kad jūsu pieteikums būs saņemts, atbilstoša eksperta piesaiste jau būs Valsts meža dienesta atbildība.

Paralēli informāciju par šo ligzdošanas vietu vērts reģistrēt lietotnē "Dabas dati" vai portālā dabasdati.lv, tā nododot to arī dabas aizsardzības organizāciju - Latvijas Ornitoloģijas biedrības un Latvijas Dabas fonda - rīcībā. No mūsu datubāzes informācija par īpaši aizsargājamām sugām tiek nodota arī Dabas aizsardzības pārvaldes datubāzei "Ozols".

Attiecībā uz valsts mežiem jāpiebilst, ka informāciju par īpaši aizsargājamu sugu atradnēm nevajag ziņot tikai "Latvijas valsts mežiem", jo uzņēmums šo informāciju nesniedz atbildīgajām iestādēm, lēmumu,  vai un kā nodrošināt konkrētās vietas aizsardzību, paturot paša uzņēmuma ziņā. Nereti šī aizsardzība ir nepietiekama.

Tāpat svarīgi paturēt prātā to, ko minēju šī raksta sākumā, - tad, kad mežs jau iezīmēts ciršanai, ziņot par aizsargājamu sugu ligzdošanu tajā, visbiežāk būs par vēlu. Tāpēc, atrodot melnā stārķa, mazā ērgļa vai kādas citas īpaši aizsargājamas sugas ligzdošanas vietu, neturiet šo informāciju pie sevis līdz pēdējam brīdim, bet uzreiz dalieties ar atbildīgajām institūcijām un dabas aizsardzības organizācijām!

JA RUNA PAR MEŽIZSTRĀDES INTENSITĀTI VALSTĪ KOPUMĀ

Taču iespējams, ka tas nav konkrēts mežs, ko gribat pasargāt no nociršanas, bet jūs uztrauc kopējā mežu izciršanas intensitāte. Tādā gadījumā vairs nav runa par konkrētu melno stārķi konkrēta īpašnieka mežā, bet gan par Latvijas valsts meža apsaimniekošanas politiku un likumiem, kas pieļauj neilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu, un to, cik lēmumu pieņēmējiem un sabiedrībai tas ir svarīgi.

Runājiet par to. Gan citiem sabiedrības locekļiem, gan lēmumu pieņēmējiem ir svarīgi redzēt, cik daudziem šis jautājums rūp. Nereti meža nozares lobisti mēģina pasniegt, ka pašreizējā mežu apsaimniekošanā problēmas saskata tikai daži cilvēki. Atsauces uz Pasaules Dabas Fonda direktoru Jāni Rozīti un mani kļuvušas par ierastu materiālu meža nozares rīkotajos pasākumos. Taču, lai runātu par mežu apsaimniekošanas problēmām, jums nav jābūt ekoloģijas ekspertam vai dabas aizsardzības NVO darbiniekam. Jā, meža nozares pārstāvji mēģina izslēgt no diskusijām atšķirīga viedokļa paudējus, pasniedzot tos (pat zinātniekus, kas veic pētījumus meža ekoloģijā!) kā nekompetentus par mežiem. Taču līdzīgi kā nav jābūt mūrniekam, lai drīkstētu izteikties par nepieciešamību saglabāt Brīvības pieminekli, arī tie, kas nenodarbojas ar koksnes audzēšanu, drīkst paust viedokli par Latvijas dabas vērtību saglabāšanu.

Piedalieties vēlēšanās un sekojiet līdzi, kā partijas pilda savus solījumus. Vēlēšanas ir tas brīdis (nereti - vienīgais brīdis), kad esošos un topošos lēmumu pieņēmējus interesē, kas rūp Latvijas sabiedrībai. Pārējā laikā partijas vairāk ieklausās dažādos lobistos. Taču, lai vēlēšanas strādātu, jums ir ne tikai aktīvi jāpauž viedoklis, lai deputātu kandidāti zinātu, kas sabiedrībai rūp, bet arī jāiedod "cepums" tām partijām, kas ir gatavas par šo lietu iestāties, t.i., atbilstoši jānobalso. Ja partiju pārstāvji zinās, ka sabiedrībai principā dabas aizsardzība ir svarīga, bet partiju attieksme pret dabas aizsardzību nenosaka sekmes vēlēšanās, nevar gaidīt, ka šis jautājums būs partiju prioritāšu sarakstā.

To, ka partijas lielākoties ir sapratušas, ka pluspunktus var iegūt, iestājoties par mežiem, rāda uz pagājušajām vēlēšanām LSM sagatavotā "Partiju šķirotava": LPV bija vienīgā partija, kas "drīzāk piekrita" tam, ka tuvākajos gados būtu attaisnojama plašāka Latvijas mežu izciršana.

Partiju viedoklis par mežu izciršanu LSM "Partiju šķirotavā".

Protams, maz būs to, kas ir tik naivi, lai domātu, ka partijas savus pirmsvēlēšanu solījumus tiešām 100% pildīs. Tāpēc svarīgi sekot līdzi partiju darbam arī tad, kad tās tikušas pie varas, un likt saprast, ka partijas, kas dabūjušas "cepumu" iepriekšējās vēlēšanās, var dabūt "ar koku pa muguru" nākamajās, ja jums svarīgos solījumus būs pārkāpušas.

Rakstiet vēstules lēmumu pieņēmējiem. Ja par izcirstajiem mežiem tikai purpināsiet pie sevis, neviens lēmumu pieņēmējs par to neuzzinās. Arī publiskas viedokļu izpausmes var viegli ignorēt. Taču uz oficiālām vēstulēm ir vismaz jāatbild. Protams, nevajag lolot ilūzijas, ka, rakstot vēstuli zemkopības ministram, pats Armands Krauze to izlasīs un atbildēs. Taču viņa padotajiem atbilde būs jāsagatavo. Jo vairāk vēstuļu no dažādiem cilvēkiem lēmumu pieņēmēji saņems, jo biežāk viņiem būs jādomā, ko uz tām atbildēt, jo grūtāk viņiem būs izlikties, ka problēma nepastāv vai interesē tikai dažus.

Neatbalstiet mammadaba un citas zaļmaldināšanas aktivitātes. Nav Latvijā neviena uzņēmuma, kas Latvijas dabai būtu nodarījis lielāku kaitējumu kā "Latvijas valsts meži". Tomēr šis uzņēmums nereti gozējas "zaļāko zīmolu" topos. Kā tas nākas? Tāpēc, ka uzņēmuma tēla veidotāji sapratuši, ka uzņēmumam nemaz nav jāsaimnieko dabai draudzīgi, pietiek tikai radīt ilūziju par šādu saimniekošanu. Vieglāk ir novadīt ekskursiju skolēniem, nevis attīstīt saimniekošanu bez kailcirtēm vai nodrošināt apdraudēto sugu dzīvotņu saglabāšanu. Tad nu par valsts mežu kailciršanu sapelnītā nauda tiek izmantota sabiedrisko attiecību aktivitātēm, un, šajās aktivitātes iesaistoties, mēs apliecinām "Latvijas valsts mežiem", ka viņi izvēlējušies pareizo ceļu.

Atbalstiet dabas aizsardzības organizācijas. Latvijā ir virkne dabas aizsardzības organizāciju, kas katra savā veidā un nereti - vairākas kopā - cenšas panākt Latvijas mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu. Manis pārstāvētajai Latvijas Ornitoloģijas biedrībai mežu jomā visciešākā sadarbība ir ar Latvijas Dabas fondu un Pasaules Dabas Fondu. LOB jūs varat atbalstīt, kļūstot par tās biedru. LDF un PDF šādas iespējas nav, taču arī šīs organizācijas varat atbalstīt dažādos veidos - gan ziedojot, gan iesaistoties to rīkotajos pasākumos, gan parakstot šo organizāciju iniciētas petīcijas u.tml. Sabiedrības līdzdalība un atbalsts ir ļoti svarīgs mūsu darbā. Protams, meža nozares lobisti turpinās apgalvot, ka viņiem pretī stāv Jānis Rozītis un Viesturs Ķerus, taču mums pašiem svarīgi zināt, ka aiz mums stāv būtiska daļa Latvijas sabiedrības.

KO NEDARĪT

Viena lieta, ko nevajadzētu darīt, - noniecināt un demoralizēt tos, kas tāpat kā jūs iestājas par Latvijas mežiem. Diemžēl reizēm gadās, ka kāds savā veidā cīnās par Latvijas mežiem, bet kāds cits, kam arī meži rūp, norāda, ka šis jau nu gan ir "tukšs numurs" un bezjēdzīga nodarbe. Tā vietā, lūk, vajadzēja... Labāk darām paši to, ko uzskatām par efektīvu un pareizu, un ļaujam citiem rīkoties tā, kā izlēmuši viņi. Kā zināms, spēks ir daudzveidībā, tāpēc dažādi ceļi, kā iet uz kopīgo mērķi - Latvijas mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu, var tikai palīdzēt. 

Visbeidzot, lai ko jūs darītu, iestājoties par Latvijas mežiem, svarīgi ne tikai ievērot likumu, bet neaizmirst arī par morāli. Arī meža nozarē strādājošie, vienalga - hārvesterā mežā vai uzvalkā Zemkopības ministrijā, ir cilvēki. Latvijas cilvēki, ar kuriem, ja mums iznāktu parunāties aci pret aci, mēs droši vien atrastu vairāk kopīgā nekā atšķirīgā. Un par atšķirīgo mēs varam izstrīdēties, izdusmoties un, ja vajag un šķiet lietderīgi, arī izbļaustīties, tomēr nezaudējot cilvēcību.

Tā ir arī mūsu dzīvotne

Tas, ka dabas daudzveidība ir pamats mūsu pašu - cilvēku - izdzīvošanai uz šīs planētas, ir zināms jau sen. Varbūt ne vienmēr zinātnieki un citi speciālisti spēj to pietiekami labi paskaidrot, un tāpēc bioloģiskā jeb dabas daudzveidība daudziem šķiet kaut kāds smalks termins, kam drīzāk vieta birokrātu dokumentos, nevis mūsu sadzīvē. Taču mēs esam nesaraujami saistīti ar citām sugām - no tā, ko elpojam un ēdam, līdz tam, kādus svētkus svinam un dziesmas dziedam, no augsnes sīkbūtnēm, kas nodrošina tās auglību, līdz kokiem, kas mums sniedz ne tikai ēnu karstā dienā, bet arī materiālus, pārtiku, skābekli un mieru.

Bet cilvēkam ir tāda tendence īslaicīgas labsajūtas vai ērtību vārdā upurēt savu nākotni. Kā ārsti saka, ka mums nevajadzētu smēķēt, bet vairāk vajadzētu kustēties, lai pāragri neaizietu ar sirdi, tā ekologi skaidro, ka mums būtu jāpārstāj noplicināt dabu, lai nepazudinātu visu savu sugu. Jā, jā, mēs to saprotam, bet... (veselam nomirt arī stulbi/es citādi nemāku/slinkums/šādi ir izdevīgāk/tā var labāk nopelnīt/...)

Un ja galīgi negribas neko darīt, tad visērtāk ir dzīvot noliegumā - mans vectēvs arī smēķēja un nodzīvoja deviņdesmit gadus, Latvija jau tāpat ir viena no zaļākajām valstīm pasaulē...

Mums patīk domāt, ka Latvija ir zaļa valsts, taču arī Latvijas zaļums ar katru gadu tiek noplicināts arvien vairāk. Turklāt aktīvākie šīs noplicināšanas veicinātāji nereti ir tie, kas īpaši cītīgi uztur priekšstatu par Latvijas zaļumu. Nē, nē, mēs Latvijā mežus neizcērtam - neesam jau Kongo vai Brazīlija! Savos laukos mēs saimniekojam videi draudzīgi. Paskatieties uz Nīderlandi un Dāniju - lūk, tur ir problēmas, bet ne jau pie mums! Tā mēs rādām ar pirkstu gan uz valstīm, kas savu dabu vēl nav paspējušas izpostīt līdz tādam līmenim kā mēs, gan uz tādām, kas to izdarījušas jau pirms mums, un abus gadījumus uzskatām par apliecinājumu tam, ka Latvijā viss ir kārtībā un mums daba nav jāsargā.

Un, kamēr mēs skatāmies uz Dāniju, sarūk Latvijas melno stārķu populācija, ar ko reiz lepojāmies kā Latvijas neskartās dabas apliecinājumu. Lielākajā daļā pārējo Eiropas valstu tā pieaug.

Melnā stārķa populācijas ilgtermiņa pārmaiņas Eiropā.
Avots: https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2021-3.RLTS.T22697669A166325281.en

Kamēr mēs skatāmies uz Brazīliju, tepat Latvijā tiek izcirsti veci dabiski meži. Nē, nesauciet to par mežu izciršanu - tā ir mežu atjaunošana! Un tā kailcirtēs ik gadu tiek izatjaunoti ap 1000 hektāru saudzējamu meža biotopu (sk. šeit), lai gan zināms, ka jau tagad šie biotopi Latvijā ir nelabvēlīgā stāvoklī.

Arī šeit vēl nupat bija starptautiskas nozīmes aizsargājams mežs.

Bet dabas daudzveidības saglabāšana mums ir svarīga! Tāpēc mēs pievienojamies starptautiskiem līgumiem un apņemamies apturēt tās samazināšanos līdz 2010. gadam. Nesanāca... Apņemamies vēlreiz - līdz 2020. gadam. Nesanāca... Mēs apņemamies atmest smēķēšanu, un šo apņemšanos nosvinam ar cigareti. Nekas - šo izsmēķēsim un apņemsimies vēlreiz! Un tā ar vienu roku apņemamies, ar otru turpinām postīt. Latiņa "saglabāt bioloģisko daudzveidību" kļūst arvien zemāka un zemāka, bet to pārlēkt tomēr neizdodas.

Es, nesmēķētājs būdams, nezinu, bet tā runā, ka vieglāk esot atmest vairākiem kopā. To gan zinu pavisam droši, ka vairākiem kopā ir vieglāk sargāt dabu. Ne velti par dabas aizsardzības mugurkaulu gan Latvijā, gan citās Eiropas Savienības valstīs kļuvuši kopīgi - visas Eiropas Savienības mērogā - panāktās vienošanās.

Tomēr, kā jau minēju, latiņa kļūst arvien zemāka un ko saglabāt kļūst arvien mazāk, un tas neattiecas tikai uz Latviju. Arī Eiropas Savienībā kopumā redzams iepriekš aprakstītais abu roku koordinācijas trūkums - jā, mums ir likumi, līgumi un pat zināms finansējums, lai sargātu dabu, bet daudz vairāk līdzekļu mēs ieguldām dabas noplicināšanā.

Lai mēģinātu vērst situāciju par labu, Eiropas Komisija nāca klajā ar Dabas atjaunošanas likuma priekšlikumu (atrodams šeit) - ar priekšlikumu nospraust konkrētus soļus bioloģiskās daudzveidības atjaunošanai un kopīgiem spēkiem pacelt latiņu atpakaļ augstāk. Nevis mēģināt saglabāt tikai to, kas atlicis, bet arī atjaunot dzīvību Eiropas mežos, laukos, upēs un jūrās.

Nebūt ne pārsteidzoši - Eiropas Komisijas piedāvājums izsaucis sašutumu tajos, kuru darbības rezultātā mums vispār jārunā par nepieciešamību ekosistēmas atjaunot (piemēram, šeit). Lūk, piemēram, tas, ka 10% lauksaimniecības zemes būtu jāatvēl daudzveidību uzturošiem elementiem (piemēram, dzīvžogiem, koku rindām, nelieliem dīķiem vai citiem mitrājiem) atņemšot zemi pārtikas audzēšanai, graušot nodarbinātību lauksaimniecībā, paaugstināšot pārtikas cenas un mazināšot pārtikas drošību. Lai gan zināms, ka tieši dabas daudzveidības samazināšanās (un nevis tās aizsardzība) ir viens no būtiskākajiem faktoriem (līdz ar klimata pārmaiņām, piesārņojumu u.c.), kas apdraud pārtikas drošību (sk. šeit).

Nereti arī Latvijā zemes atvēlēšana dabai tiek uzņemta ar sašutumu. Zeme taču ir ražošanas resurss! Vai tad mēs tagad visu Latviju padarīsim par Slīteres Nacionālo parku un atstāsim lāčiem?

Nē, visu Latviju par nacionālo parku neviens padarīt netaisās, tomēr, ja gribam runāt galējībās un līdzībās, apdomājiet, kur jūs labprātāk dzīvotu - nacionālajā parkā vai rūpnīcā? Jā, tik bieži tiek aizmirsts, ka pirmkārt zeme ir nevis ražošanas resurss, bet mūsu dzīvesvieta. Latvijas lauki un meži ir ne tikai tauriņu un putnu, bet arī cilvēku dzīvotne, un šajā mūsu kopīgajā ekosistēmā, kopīgajās mājās mēs visi esam savstarpēji saistīti.

Ja Tu man piekrīti, aicinu pievienoties pārējiem Eiropas Savienības pilsoņiem, kas vēršas pie Eiropas Parlamenta deputātiem un atbildīgajiem ministriem, aicinot pieņemt Eiropas Komisijas izstrādāto Dabas atjaunošanas likumu. To vari izdarīt šeit.