Sen senos laikos, vēl senākos nekā pagājusī piektdiena, Laimdota Straujuma bija vēl tikai zemkopības ministre. Vienā no (retajām) Meža konsultatīvās padomes sēdēm viņa piekrita LOB aicinājumam veidot darba grupu, lai diskutētu par iespējām noteikt mežizstrādes miera periodu putnu ligzdošanas laikā. Ar ministres vēlīgumu vien gan nebija līdzēts, sekoja arī Ministru kabineta rīkojums, kas arī aicināja Zemkopības ministriju izveidot šādu darba grupu, pie reizes tad vēl padiskutējot par mežu fragmentācijas mazināšanas iespējām un, lai līdzsvarotu vides organizāciju vēlmes, arī par iespējām mazināt mežizstrādei noteiktos ierobežojumus. Darba grupai par šiem jautājumiem bija jāsagatavo ziņojums un līdz 2014. gada beigām tas jāiesniedz Ministru kabinetā.
Šis būs stāsts par to, kā zemkopības ministres Laimdotas Straujumas cerīgi iesāktais darbs nomira ministru prezidentes Laimdotas Straujumas rokās....
Pēc lēmumiem un rīkojumiem vēl pagāja pusgads, kamēr darba grupa reāli sāka strādāt. Protams, darbs nevedās viegli, ņemot vērā to, ka darba grupas vairākums nemaz negribēja, lai kaut kas vestos. Par to, kā tas notika var lasīt manos iepriekšējos rakstos, šeit un šeit, bet īsumā, ja runājam tieši par miera perioda noteikšanu, bija tā, ka LOB tika prasīts sniegt detalizētu pamatojumu miera perioda noteikšanas nepieciešamībai, galu galā paziņojot, ka par šo jautājumu vispār nav vērts diskutēt.
Darba grupas darbs acīmredzami buksēja, tomēr tika panākta vienošanās par darāmajiem darbiem - ministrijas izvērtēs citu valstu likumus, LOB jāsagatavo vēl detalizētāks pamatojums miera perioda noteikšanai... Bet laiks gāja un kopš pērnā gada 23. janvāra neviena darba grupas sanāksme sasaukta netika. Atgādinājumi Zemkopības ministrijai, ka darbs vēl nav pabeigts un tuvojas ziņojuma iesniegšanas termiņš, palika bez atbildes, bet pamazām sāka klīst runas, ka vairāk nekas arī netikšot darīts.
Te pēkšņi šī gada 30. martā saņēmām ziņu (un arī tikai pēc mana pieprasījuma), ka darba grupai izstrādājamais informatīvais ziņojums pirms nedēļas iesniegts Ministru kabinetā. Lieki piebilst, ka darba grupa (vismaz tajā ietilpstošās vides organizācijas) ziņojumu redzējušas nebija, nemaz nerunājot par to, ka tā saturs būtu apspriests.
Iepazīstoties ar ziņojumu, iemesli tam, ka Zemkopības ministrija kārtējo reizi izvēlējās darboties slepeni, bija acīmredzami - tas, ka ziņojuma autore Lāsma Āboliņa darba grupā runāto bija aprakstījusi tendenciozi, nepilnīgi un vietām sagrozījusi informāciju nebija nekāds pārsteigums, bet tas, kas gan mani pārsteidza (jā, pēc visiem šiem gadiem vēl mēdzu būt neticami naivs), bija tas, ka šoreiz L. Āboliņa bija atļāvusies arī pilnīgi klajus melus, piemēram, apgalvot, ka "nevalstiskās vides aizsardzības institūcijas nepiekrīt priekšlikumiem par esošo meža apsaimniekošanas aprobežojumu atcelšanu, bet piekrīt, ka meža īpašniekiem vajadzētu saņemt kompensācijas", lai gan par šo jautājumu, kā to liecina darba grupas sanāksmju protokoli, nebija ne priekšlikumu, kam nepiekrist, ne diskusijas.
Par to, ka viņa tiek, pieklājīgi izsakoties, maldināta, aizrakstījām vēstuli Laimdotai Straujumai un aicinājām viņu izteikt savu viedokli par to, kā turpināt risināt šo jautājumu, bet ministru prezidentes birojs pārsūtīja LOB vēstuli Zemkopības ministrijai atbildes sniegšanai. Zemkopības ministrijas atbilde (L. Āboliņas sagatavota, Jāņa Dūklava parakstīta) bija: "Informatīvajā ziņojumā ir apkopota informācija par visiem uzdevumā minētajiem jautājumiem, atbilstoši informācijas apjomam, kas tika iesniegts darba grupai izvērtēšanai un tika apspriests darba grupas sanāksmēs."
Sazinājos ar Valsts kanceleju, vēlreiz uzsverot neatbilstības starp informatīvo ziņojumu un darba grupas sanāksmēs runāto, un apvaicājos, vai ir gaidāms arī kāds L. Straujumas viedoklis par šo visu. Saņēmu pieklājīgu atbildi, ka Straujumas kundze nevar iedziļināties katras darba grupas darbā. Viss, lieta slēgta!
Un ko mums no tā būs mācīties, bērni, kas vēlas saprast, kā strādā un ar sabiedrību sadarbojas valdība? Galvenokārt to, ka Ministru kabineta rīkojums ir bezjēdzīgs dokuments, jo neviens nepārliecināsies, vai rīkojums tiešām ir izpildīts. Aizrakstiet MK un aizrādiet, ka kaut kas nav izdarīts! Viņi tam, kas neizdarīja, pajautās, vai viss kārtībā, ja neizdarītājs teiks, ka viss kārtībā, tad viņam ticēs uz vārda, jo nevar taču iedziļināties katrā jautājumā.
Visbeidzot jāatzīstas, ka jau sen (kopš uzzināju, ka darba grupu vadīs Zemkopības ministrija un kāds būs darba grupas sastāvs) neloloju ilūzijas par to, ka šī formāta diskusijās būs iespējams panākt to, ka tiks pārtraukta mežizstrāde putnu ligzdošanas laikā. Tomēr darba grupas sanāksmju protokoli un pārējie dokumenti ieguls atbilstošā mapītē, un ar šo mapīti padusē mēs dosimies tālāk. Turpinājums sekos.
ceturtdiena, 2015. gada 16. jūlijs
pirmdiena, 2015. gada 29. jūnijs
Jānis
Engurē vienlaikus strādāja vesela rinda Jāņu, liekas, kopā kādi pieci. Un tad, lai nebūtu cilvēki ikdienā jālamā uzvārdā, bija izdomājuši visādas šim vārdam analoģiskas iesaukas, katram citādāku, tikai lielākais no Jāņiem palika vienkārši Jānis.
(Klaidonis "Četras vasaras laivā jeb (Engures) dubļos apraktā jaunība")
Skaistā jūnija dienā ģimene, kolēģi un draugi tikās pie Engures ezera, lai atdotu ezeram lielāko no Jāņiem - Jāni Vīksni. Februārī mūžībā aizgājušā Jāņa vēlme, lai viņa pelni tiktu izkaisīti Engures ezerā, šķita tik pašsaprotama. Kur gan citur, ja ne Engures ezerā, varētu gribēt savu mūžību pavadīt cilvēks, kurš ezeram un ezerā pavadījis savu mūžu. Kur gan citur, ja ne dabā, varētu atgriezties biologs, kurš, es pieļauju, īsti neticēja Engures himnā minētajai iespējai pagriezt muguru Svētajam Pēterim un doties uz elli dzert kopā ar aizgājušajiem kolēģiem.
Kopš Jāņa nāves pagājuši daži mēneši, noskrējušas pirmās emocijas, kuru iespaidā tapa mans viegli nesakarīgais veltījums (lasāms šeit). Pirmo emociju vietā stājušās pārdomas - par Jāņa dzīvi, paveikto, par Jāņa atvadu vārdiem...
Oficiālie Jāņa atvadu vārdi Latvijas Ornitoloģijas biedrībai izskanēja Edgara Dzeņa filmētajā video LOB jubilejas pasākumā divas dienas pēc Jāņa bērēm.
Vien īsu brīdi pēc nāves Jāni jau bija piemeklējis klasiķa liktenis. Literatūras klasiķus katrs interpretē pēc saviem ieskatiem, apzinoties, ka interpretētāja gudros spriedumus pats autors apstrīdēt nevarēs. Pēc jubilejas pasākuma saņēmu kāda bijušā LOB biedra zvanu. Lūk, LOB esot kļuvuši tādi "ultrazaļie", no kuriem Jāni aicināja vairīties!
Par laimi man nav tikai šis video, man ir arī sarunas ar Jāni klātienē. Arī pēdējā no tām - Ornitoloģijas laboratorijas Ziemassvētku pasākumā. Šajā sarunā Jānis nepūlējās būt tik korekts, kāds pret LOB viņš vienmēr ir bijis savos publiskajos izteikumos. Filmas vajadzībām nogludināto domu par to, kas viņam LOB patīk un nepatīk, viņš pateica bez aplinkiem, brīžiem tik tieši, ka lika viņa kolēģiem salekties un mest manā virzienā skatienus, kas vēstīja "Tu tikai neņem ļaunā!"
Es ļaunā neņēmu. Galvenokārt tāpēc, ka viss Jāņa teiktais bija pilnīgi pamatots un saprotams. Atļaušos šo sarunu necitēt, bet teikšu vien to, ka papildus video stāstītajam Jānis pauda arī bažas par Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas likteni un sprieda par to, kā LOB un laboratorija varētu sadarboties, nevis konkurēt.
Tagad domāju gan par šo sarunu, gan par iepriekšējām... Liels cilvēks ir aizgājis. Daba nemīl tukšumu, tāpēc mums, kas mīl dabu, jādomā, kā šo tukšumu aizpildīt. Mums ir Jāņa ceļavārdi, tagad jāiet tālāk. Jādomā, kā stiprināt ornitoloģiju ("Ornitoloģija ir zinātne par putniem," dzirdu Jāņa balsi galvā), ne tikai LOB projektos un uzskaitēs ievāktos datus pārvēršot pilnvērtīgās publikācijās, bet arī rūpējoties par to, lai tad, ja kādam ienāktu prātā zem kāda cita institucionālā "jumta" palikt vai vispār izšķīdināt Bioloģijas institūtu ar tā Ornitoloģijas laboratoriju, neietu zudumā gadu desmitos ievāktā informācija un neaprautos iesāktie pētījumi, lai Latvijai būtu spēcīga zinātniska institūcija, kas pēta putnus.
Jārūpējas par bērnu un jauniešu interesi par putniem. Pats to neesmu piedzīvojis, bet no stāstiem zinu, ka Engures skola Jāņa vadībā nereti bijusi skarba un dažus pat atturējusi no turpmākas darbošanās ornitoloģijā, bet Enguri "absolvējuši" vairāki no mūsdienu Latvijas ievērojamākajiem ornitologiem. Bet lai jaunie ornitologi varētu turpināt īstenot savu interesi par putniem arī profesionālā līmenī, mums jānodrošina viņiem darba vietas. Tas atkal liek atgriezties pie institūta - lai cik attīstīta būtu LOB, nevalstiska organizācija nav stabila darba vieta un nekad nevarēs aizstāt zinātniskas institūcijas, kurās karjeru būtu jāveido jaunajiem zinātniekiem.
Un, protams, jārūpējas par Latvijas putniem. Nē, cienījamie interpreti, putnu aizsardzība nav tas "ultrazaļums", par ko runāja Jānis! Vienmēr Jānis uzsvēris, ka rūpes par putniem ir rūpes par to dzīvotni - ūdeņiem, mežiem, laukiem, purviem. Šo rūpju dēļ ir vērts censties atrast kopīgu valodu arī ar medniekiem. Droši vien Jānis priecātos redzot, ka LOB un mednieku organizācijas, kas bieži ir ierakumu pretējās pusēs (un, to rakstot, atkal skan galvā Jāņa balss, kas aizrāda, ka šajā gadījumā lietot kara terminoloģiju gan nevajadzētu), šobrīd kopīgi iestājas par vienu mērķi - Putnu un Biotopu direktīvu saglabāšanu (par akciju "Dabas trauksme" var lasīt šeit).
Lielisks apliecinājums sadarbībai starp ornitologiem un medniekiem ir arī mākslīgās ligzdvietas meža pīlēm. Pīļu "bunduļu" uzstādīšana ir Jāņa dedzīgi popularizēts pasākums, ko Latvijā aktīvi īstenojuši mednieki (un, protams, ne tikai viņi). Jāatzīst, ka tagad katru reizi, ieraugot kādā dīķī pīļu būri, redzu piemineklīti Jānim Vīksnem.
Bet oficiālais piemineklis Jānim stāv Engures ezera krastā. Varbūt Jāņa prasība, lai viņa pelni tiktu izkaisīti Engures ezerā, nebija tikai liriska "rociet mani rožu dārzā" vēlme atdusēties kādā skaistā, sirdij tuvā vietā. Varbūt tas bija aicinājums palicējiem: "Ja gribat apkopt manu kapa vietu, jums būs jāatbrauc uz Enguri un jāparūpējas par manu ezeru. Neaizmirst par mani nozīmē neaizmirst par maniem putniem."
Tepat jau Jānis būs - savā meitā, kas ir viena no aktīvākajām Latvijas ūdensputnu pētniecēm, un mazdēlā, kas, pats būdams mednieks, aktīvi izglīto citus medniekus par putniem, bet arī Engures ezera ūdenī un hārās, zivīs un ķīros. Un tā nav lirika, tā ir bioloģija.
(Klaidonis "Četras vasaras laivā jeb (Engures) dubļos apraktā jaunība")
Skaistā jūnija dienā ģimene, kolēģi un draugi tikās pie Engures ezera, lai atdotu ezeram lielāko no Jāņiem - Jāni Vīksni. Februārī mūžībā aizgājušā Jāņa vēlme, lai viņa pelni tiktu izkaisīti Engures ezerā, šķita tik pašsaprotama. Kur gan citur, ja ne Engures ezerā, varētu gribēt savu mūžību pavadīt cilvēks, kurš ezeram un ezerā pavadījis savu mūžu. Kur gan citur, ja ne dabā, varētu atgriezties biologs, kurš, es pieļauju, īsti neticēja Engures himnā minētajai iespējai pagriezt muguru Svētajam Pēterim un doties uz elli dzert kopā ar aizgājušajiem kolēģiem.
Kopš Jāņa nāves pagājuši daži mēneši, noskrējušas pirmās emocijas, kuru iespaidā tapa mans viegli nesakarīgais veltījums (lasāms šeit). Pirmo emociju vietā stājušās pārdomas - par Jāņa dzīvi, paveikto, par Jāņa atvadu vārdiem...
Oficiālie Jāņa atvadu vārdi Latvijas Ornitoloģijas biedrībai izskanēja Edgara Dzeņa filmētajā video LOB jubilejas pasākumā divas dienas pēc Jāņa bērēm.
Vien īsu brīdi pēc nāves Jāni jau bija piemeklējis klasiķa liktenis. Literatūras klasiķus katrs interpretē pēc saviem ieskatiem, apzinoties, ka interpretētāja gudros spriedumus pats autors apstrīdēt nevarēs. Pēc jubilejas pasākuma saņēmu kāda bijušā LOB biedra zvanu. Lūk, LOB esot kļuvuši tādi "ultrazaļie", no kuriem Jāni aicināja vairīties!
Par laimi man nav tikai šis video, man ir arī sarunas ar Jāni klātienē. Arī pēdējā no tām - Ornitoloģijas laboratorijas Ziemassvētku pasākumā. Šajā sarunā Jānis nepūlējās būt tik korekts, kāds pret LOB viņš vienmēr ir bijis savos publiskajos izteikumos. Filmas vajadzībām nogludināto domu par to, kas viņam LOB patīk un nepatīk, viņš pateica bez aplinkiem, brīžiem tik tieši, ka lika viņa kolēģiem salekties un mest manā virzienā skatienus, kas vēstīja "Tu tikai neņem ļaunā!"
Es ļaunā neņēmu. Galvenokārt tāpēc, ka viss Jāņa teiktais bija pilnīgi pamatots un saprotams. Atļaušos šo sarunu necitēt, bet teikšu vien to, ka papildus video stāstītajam Jānis pauda arī bažas par Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas likteni un sprieda par to, kā LOB un laboratorija varētu sadarboties, nevis konkurēt.
Tagad domāju gan par šo sarunu, gan par iepriekšējām... Liels cilvēks ir aizgājis. Daba nemīl tukšumu, tāpēc mums, kas mīl dabu, jādomā, kā šo tukšumu aizpildīt. Mums ir Jāņa ceļavārdi, tagad jāiet tālāk. Jādomā, kā stiprināt ornitoloģiju ("Ornitoloģija ir zinātne par putniem," dzirdu Jāņa balsi galvā), ne tikai LOB projektos un uzskaitēs ievāktos datus pārvēršot pilnvērtīgās publikācijās, bet arī rūpējoties par to, lai tad, ja kādam ienāktu prātā zem kāda cita institucionālā "jumta" palikt vai vispār izšķīdināt Bioloģijas institūtu ar tā Ornitoloģijas laboratoriju, neietu zudumā gadu desmitos ievāktā informācija un neaprautos iesāktie pētījumi, lai Latvijai būtu spēcīga zinātniska institūcija, kas pēta putnus.
Jārūpējas par bērnu un jauniešu interesi par putniem. Pats to neesmu piedzīvojis, bet no stāstiem zinu, ka Engures skola Jāņa vadībā nereti bijusi skarba un dažus pat atturējusi no turpmākas darbošanās ornitoloģijā, bet Enguri "absolvējuši" vairāki no mūsdienu Latvijas ievērojamākajiem ornitologiem. Bet lai jaunie ornitologi varētu turpināt īstenot savu interesi par putniem arī profesionālā līmenī, mums jānodrošina viņiem darba vietas. Tas atkal liek atgriezties pie institūta - lai cik attīstīta būtu LOB, nevalstiska organizācija nav stabila darba vieta un nekad nevarēs aizstāt zinātniskas institūcijas, kurās karjeru būtu jāveido jaunajiem zinātniekiem.
Un, protams, jārūpējas par Latvijas putniem. Nē, cienījamie interpreti, putnu aizsardzība nav tas "ultrazaļums", par ko runāja Jānis! Vienmēr Jānis uzsvēris, ka rūpes par putniem ir rūpes par to dzīvotni - ūdeņiem, mežiem, laukiem, purviem. Šo rūpju dēļ ir vērts censties atrast kopīgu valodu arī ar medniekiem. Droši vien Jānis priecātos redzot, ka LOB un mednieku organizācijas, kas bieži ir ierakumu pretējās pusēs (un, to rakstot, atkal skan galvā Jāņa balss, kas aizrāda, ka šajā gadījumā lietot kara terminoloģiju gan nevajadzētu), šobrīd kopīgi iestājas par vienu mērķi - Putnu un Biotopu direktīvu saglabāšanu (par akciju "Dabas trauksme" var lasīt šeit).
Lielisks apliecinājums sadarbībai starp ornitologiem un medniekiem ir arī mākslīgās ligzdvietas meža pīlēm. Pīļu "bunduļu" uzstādīšana ir Jāņa dedzīgi popularizēts pasākums, ko Latvijā aktīvi īstenojuši mednieki (un, protams, ne tikai viņi). Jāatzīst, ka tagad katru reizi, ieraugot kādā dīķī pīļu būri, redzu piemineklīti Jānim Vīksnem.
Bet oficiālais piemineklis Jānim stāv Engures ezera krastā. Varbūt Jāņa prasība, lai viņa pelni tiktu izkaisīti Engures ezerā, nebija tikai liriska "rociet mani rožu dārzā" vēlme atdusēties kādā skaistā, sirdij tuvā vietā. Varbūt tas bija aicinājums palicējiem: "Ja gribat apkopt manu kapa vietu, jums būs jāatbrauc uz Enguri un jāparūpējas par manu ezeru. Neaizmirst par mani nozīmē neaizmirst par maniem putniem."
Tepat jau Jānis būs - savā meitā, kas ir viena no aktīvākajām Latvijas ūdensputnu pētniecēm, un mazdēlā, kas, pats būdams mednieks, aktīvi izglīto citus medniekus par putniem, bet arī Engures ezera ūdenī un hārās, zivīs un ķīros. Un tā nav lirika, tā ir bioloģija.
ceturtdiena, 2015. gada 11. jūnijs
Trīs kilogramus meža līdzņemšanai?
Un atkal zilā vakarā
Dzied birzī lakstīgala.
Viss nāk un aiziet tālumā,
Un sākas viss no gala.
Jau atkal mizā rievainā
Kāds sirdi griež un bultu,
Zem bērza zara līganā
Klāj sūnās kāzu gultu.
(Laimonis Vāczemnieks)
Bet cauri zaļiem biezokņiem
Skan soļu klusie švīksti,
Un atkal kādam šūpulim
Kāds meklē bērza līksti...Reiz, piedaloties kādā no mežu jautājumiem veltītām sanāksmēm, klausījos, kā AS "Latvijas valsts meži" pārstāvis skaidro, ka koksne mums ienes daudz vairāk naudas nekā citi meža resursi. Tagad šo pašu apgalvojumu jālasa arī topošajās Meža un saistīto nozaru attīstības pamatnostādnēs. Koksne esot pieprasītākais un efektīvāk izmantotais meža resurss. Tad nu, patīk tas kādam vai nē, mežu apsaimniekošanā jārūpējas par šīs galvenās vērtības vairošanu.
Apgalvojumi par koksnes un visa pārējā vērtību balstās uz manis daudz reklamētā institūta "Silava" savulaik veikta pētījuma rezultātiem:
Kāpēc ievadā esmu licis Laimoņa Vāczemnieka dzejoli? Pieņemu, ka gluži nejauši autors dzejolī ietvēris visas galvenās meža vērtību grupas, par kurām notiek diskusijas. Tur ir gan dabas vērtības ("Dzied birzī lakstīgala"), gan... nu, teiksim, rekreācija ("Klāj sūnās kāzu gultu"), gan arī koksne ("Kāds meklē bērza līksti"). Tas, ko mums skaidro LVM, Zemkopības ministrija un "Silava" ir, ka bērza līksts ir tā, ko vislabāk var pārdot, tāpēc tam jāpakārto visas birzs apsaimniekošana.
No vienas puses ir saprotama vēlme izteikt visas meža vērtības naudā, jo tikai naudas izteiksme ir tā, ko saprot lielākā daļa lēmumu pieņēmēju. Problēma tikai tā, ka, vērtējot mežu, šim jautājumam pieejam ārkārtīgi vienkāršoti un skaitām vien to, ko uzreiz var pārdod - koksne, ogas, dzīvnieku ādas utt. Šāds vērtējums ir vienkāršs, saprotams un nepilnīgs, jo ekonomiska vērtība ir arī nepārdodamām lietām (piemēram, putniem kā "kaitēkļu" ierobežotājiem, svaigam gaisam, tīram ūdenim utt.), kas visticamāk ir pašas vērtīgākās, bet ko "Silava" savā pētījumā nav iekļāvusi un līdz ar to arī par nozari atbildīgās ministrijas nostāja ir, ka šīs lietas neeksistē vai ir bezvērtīgas. Nepārdodamu ekosistēmu pakalpojumu vērtību var mēģināt aprēķināt netieši (cik izmaksātu pesticīdi vai cilvēku ārstēšana u.tml.), bet ir tādas vērtības, kuras naudas izteiksmē ir faktiski neizsakāmas - zilais vakars vai kāzu gulta sūnās. Nē, nu ja ļoti gribētu, varētu jau palauzīt galvu un izteikt naudā (romantiskā vakara noskaņa, kuras rezultātā top jaunie nodokļu maksātāji utt.), bet vai vajag?
Visbiežāk nevajag, jo, pirmkārt, naudas mērs ir pārlieku vienkāršots. Iedomājieties: zils vakars - 3,00 eiro stundā; lakstīgala - 1,00 eiro; sirds un bulta bērza mizā - 0,50 eiro... Otrkārt, pašas naudas vērtība mainās (100 eiro nākošgad vairs nebūs tas pats, kas 100 eiro šogad), un, treškārt, arī pērkamo lietu vērtība mainās. Ja mēs sāktu medīt un tirgot lakstīgalas smalkiem restorāniem, šo putnu tirgus vērtība uzreiz celtos (varbūt mežu vietā būvēt lakstīgalu fermas?). Meža īpašnieks varētu prasīt samaksu par "kāzu gultu" sūnās, un, opā, sūnas izrādās ekskluzīva vērtība!
Varbūt labāk mežu mērīt kilogramos? Kilograms šogad būs kilograms arī nākošgad, un lakstīgalas svaru nemainīs cilvēka attieksme pret putnu. Mēs varētu pat augsni un ūdeni izteikt kilogramos, bet, ak vai, tas zilais vakars...
Ceru, ka iepriekš rakstītais skaidri parāda, ka nav sevišķi saprātīgi balstīt mūsu mežu apsaimniekošanu uz tik šauru skatījumu un nepilnīgām zināšanām. Nevar vērtēt meža vērtības tikai pēc tā, cik par tām nav nopelnīt, nokaujot un iznesot no meža. Nevar visus savus meža apsaimniekošanas centienus balstīt uz mūsu pašreizējo viedokli par meža resursu ekonomisko vērtību. Dažādas cenas mainās vairākas reizes dienā, bet mežu vienā dienā neizaudzēsi, tāpēc ir liels risks, ka tas, ko mežā audzējam, nemaksās tik, cik mēs gribētu, tad, kad būs izaudzis.
Ar to gribu uzsvērt nepieciešamību pēc patiesi līdzsvarotas mežu apsaimniekošanas, pēc spējas skatīties uz mežu kā uz ekosistēmu, nevis koksnes plantāciju. Lūk, viens zaļi ekstrēms piedāvājums: Kā būtu, ja mēs mācītos gūt labumu (t.sk., ekonomisko) no meža, kāds tas ir dabiski, nevis mēģinātu dabisku sistēmu pielāgot savām nepilnīgās zināšanās balstītajām iedomām par meža nākotnes vērtību? Kā būtu, ja mēs beidzot tiktu vaļā no pārliecības, ka mežs būtībā ir tikai sasodīti lēni augošs burkānu lauks?
trešdiena, 2015. gada 3. jūnijs
Zaļais prezidents
Jāaa! @Vejonis par prezidentu, (īstie) zaļie rullē!
— Jolanta Bāra (@JolantaBara) June 3, 2015
@Vejonis Apsveicu! Vides cilvēks Valsts prezidenta amatā - tas ir forši.
— Kaspars Funts (@KFunts) June 3, 2015
Priecājos tikpat ļoti kā toreiz, kad ievēlēja VVF
— zilaa gos (@AnitraTooma) June 3, 2015
Jāatzīst, ka biju viens no tiem, kas bija pārliecināti, ka pirmajā kārtā prezidentu neievēlēs. Doma, ka par prezidentu varētu kļūt Raimonds Vējonis šķita interesanta, bet ne pārāk reāla. Bet diez vai man var pārmest, ja pats kandidāts arī sevišķi pārliecināts nešķita... Bet pret vakarpusi - Opā! Vējonis gan!
Lieliski! Zaļākais prezidents Latvijas vēsturē (jā, kāds sociālajos tīklos apgalvoja, ka Vējonis esot jaunākais Latvijas prezidents, pārbaudījis neesmu), turklāt vēl no Zaļās partijas. No partijas, par kuru sensenos laikos, pirms tā bija sapārojusies ar Zemnieku savienību un pirms man bija balsstiesības, balsoja arī mani vecāki.
Protams, piederība Zaļajai partijai vien nenozīmē, ka cilvēkam vides jautājumi ir saprotami vai vismaz rūp. Tomēr skaidrs, ka, daudzus gadus vadot Vides ministriju, Raimondam Vējonim noteikti ir skaidrība par Latvijai aktuālajām vides problēmām. Jāatzīst, ka, ministra amatā būdams, viņš gan ne vienmēr risināja šīs problēmas tik apņēmīgi, cik to varētu gribēt vides organizācijas, bet, nu labi, kas atļauts NVO, nav atļauts ministram...
Redz, prezidenta amatā R. Vējonis arī sola aizstāvēt zaļās idejas, bet, ak vai, mana pirmā vilšanās... "Latvija var būt zaļākā valsts pasaulē, un šis ir potenciāls, ko mēs varam nodrošināt,” sacīja Vējonis. Varbūt šāds sauklis skan labi no mārketinga viedokļa, bet tas nepiestāv vides jomā zinošam cilvēkam. Nu nav vides aizsardzība bizness, kur svarīgi būt līderim tirgū! Turklāt "zaļākā valsts" ne tikai nav saprātīgs mērķis, tas vispār nav mērķis. Svarīgāk ir saprast, ko tieši vides jomā vēlamies mainīt un sasniegt. Ja pēc kāda vērtējuma tad būsim zaļākā valsts pasaulē, lai būtu, bet ne jau uz to mums būtu jātiecas.
Bet lai nu būtu! Pieņemšu, ka Vējoņa teiktais bija adresēts "vienkāršajai tautai", jo nešaubos, ka jaunā prezidenta izpratne par vides problēmām ir dziļāka par saukļiem un talkošanu. Pašreizējā Latvijas politiskajā situācijā bija jābūt drosmīgam, lai pateiktu kaut tik vienkāršu vēstījumu. Mazliet (bet tiešām tikai mazliet) pazīstot jauno prezidentu, negaidu, ka tagad sāksies zaļā revolūcija valsts pārvaldē, bet zinu, ka būsim tikuši pie prezidenta, kas nesēdīsies hārvesterā, lai putnu ligzdošanas laikā nozāģētu kādu koku, kurš neuzskatīs, ka vides aizsardzība ir vismaz nebūtiska, ja ne kaitnieciska, un pats galvenais - kas būs gatavs uzklausīt un iedziļināties vides problēmās. Un par to esmu priecīgs. Laikam jāierauj.
piektdiena, 2015. gada 10. aprīlis
Mums iet labi
Ir divi galvenie iemesli, kuru dēļ darba darīšanās mēdzu braukāt apkārt pa Latviju. Pirms gadiem desmit daudz iznāca ceļot, vācot informāciju otrajam Latvijas ligzdojošo putnu atlantam. Pēdējā laikā braucieni putnos kļuvuši stipri retāki un lielākoties braucu uz vienām un tām pašām vietām - vai nu pupuķos uz Ādažiem vai uz ligzdojošo putnu uzskaišu maršrutu Jumpravā.
Otrs iemesls braukāt pa Latviju un apmeklēt vietas, kur iepriekš neesmu bijis, ir lekciju lasīšana skolās. Arī šo darbu vairāk esmu atdevis saviem kolēģiem, bet reizēm tomēr braucu pats. Uzzinot, ka Laura Meščanova no Baltinavas vidusskolas aicina pastāstīt par putnu saziņu, uzreiz pieteicos, jo šī tēma man ir tuva. Viss bija sarunāts, saplānots un tikai pāris dienu pirms brauciena apskatījos kartē, kur tā Baltinava ir... Jēziņ! Balticmaps.eu rāda, ka uz pašā Krievijas pierobežā esošo Baltinavu no Lestenes man būs jābrauc turpat piecas stundas! Bet kas solīts, solīts...
Jāatzīst, ka arī nu jau astoņus gadus dzīvojot laukos, rīdzinieka snobisms man tomēr nav izgājis, un tāpēc arī ir zināms priekšstats, kas mani varētu sagaidīt Krievijas pierobežā. Kad, izbraucot no Balviem, sāk čerkstēt mašīnā ieslēgtais "Latvijas Radio 1", jūtu, ka nemaz nebrīnītos, dzirdot ieskanamies kādu Krievijas radiostaciju.
Iebraucot Baltinavā, pirmais pārsteigums ir iespaidīgā baznīca, kas šķiet ļoti varena tik mazam ciemam (šeit var redzēt, kāda tā izskatās). Drīz piebraucu pie Baltinavas vidusskolas, kur mani sagaida Laura un skolas direktors (tā arī stādās priekšā, spiežot roku: "Es esmu direktors.") Tas otrais pārsteigums - lai cik būtu braukājis pa Latvijas skolām, neatceros gadījumu, kad mani būtu sagaidījis pats direktors. Tieku ieaicināts direktora kabinetā, steidzīgi iedzeru kafiju un dodos stāstīt bērniem, kā tad tie putni sarunājas.
Pēc lekcijas, atkal tieku ieaicināts pie direktora (jā, viņa vārds, starp citu, ir Imants Slišāns) paēst pusdienas pirms atceļa uz Lesteni. Šī arī iespēja mierīgi aprunāties. "Kā jūsu skolai iet?" ievaicājos un atkal, zinot kā nu lauku skolām mēdz iet, gatavojos dzirdēt... "Mums iet labi!" man (atkal) par pārsteigumu atbild direktors. Tā runājam par šo un par to, un prieks just, ka visam Imanta Slišāna teiktajam cauri jūtams šis "mums iet labi". Mazliet negatīvu noskaņu balsī sajūtu vien divas reizes. Pirmoreiz, kad, stāstot par pārmaiņu laikiem 90. gadu sākumā, piemin, ka "tur" (kur tagad Krievija pie Baltinavas) kādreiz bija Latvija - Abrenes apriņķis, bet otrreiz, kad prieku par to, ka aktīvi darbojas vietējie zemnieki ("Pie mums neapstrādātas zemes nav!") uz mirkli nomāc apziņa, ka lielākas saimniecības nozīmē mazāk darba vietu.
Bet viss pārējais - lepnums. Gan par saviem skolēniem, kas dzied un sporto, gan par Baltinavas novadu (pat "Mēs esam mazākais novads pēc iedzīvotāju skaita" izskan ar lepnumu, nevis žēlošanos), gan par latgaļu valodu. Direktora kabinetā pie sienas ir Baltinavas karte. Karte kā jau karte, bet viss tajā rakstīts latgaļu valodā. Imants Slišāns rāda un stāsta, ko Baltinavā var redzēt: "Te mums būs Ontana i Annes parks... Esat dzirdējis izrādi "Ontans i Anne"? Es esmu Ontans." Pēdējais tiek pateikts tikai starp citu, bet es kārtējo reizi topu pārsteigts. Izrādās, esmu saticis oriģinālo atveidotāju lomai, ko Uldis Dumpis spēlēja slavenajā "Latgola.lv" (tas pats "Onatns i Anne" vien ir, tikai mazliet rīdzinieciskots nosaukums).
Atvadoties Imants Slišāns saka, ka prieks, ka atbrauc kāds no Rīgas, bet prieks ir arī man. Prieks uzzināt, ka arī Latgalē, Krievijas pierobežā ir cilvēki, kas ne tikai neraujas uz Rīgu, bet, esmu pārliecināts, ar savu optimismu un patriotismu aplipina arī pārējos. Kamēr šādi cilvēki būs, mums ies labi.
Otrs iemesls braukāt pa Latviju un apmeklēt vietas, kur iepriekš neesmu bijis, ir lekciju lasīšana skolās. Arī šo darbu vairāk esmu atdevis saviem kolēģiem, bet reizēm tomēr braucu pats. Uzzinot, ka Laura Meščanova no Baltinavas vidusskolas aicina pastāstīt par putnu saziņu, uzreiz pieteicos, jo šī tēma man ir tuva. Viss bija sarunāts, saplānots un tikai pāris dienu pirms brauciena apskatījos kartē, kur tā Baltinava ir... Jēziņ! Balticmaps.eu rāda, ka uz pašā Krievijas pierobežā esošo Baltinavu no Lestenes man būs jābrauc turpat piecas stundas! Bet kas solīts, solīts...
Jāatzīst, ka arī nu jau astoņus gadus dzīvojot laukos, rīdzinieka snobisms man tomēr nav izgājis, un tāpēc arī ir zināms priekšstats, kas mani varētu sagaidīt Krievijas pierobežā. Kad, izbraucot no Balviem, sāk čerkstēt mašīnā ieslēgtais "Latvijas Radio 1", jūtu, ka nemaz nebrīnītos, dzirdot ieskanamies kādu Krievijas radiostaciju.
Iebraucot Baltinavā, pirmais pārsteigums ir iespaidīgā baznīca, kas šķiet ļoti varena tik mazam ciemam (šeit var redzēt, kāda tā izskatās). Drīz piebraucu pie Baltinavas vidusskolas, kur mani sagaida Laura un skolas direktors (tā arī stādās priekšā, spiežot roku: "Es esmu direktors.") Tas otrais pārsteigums - lai cik būtu braukājis pa Latvijas skolām, neatceros gadījumu, kad mani būtu sagaidījis pats direktors. Tieku ieaicināts direktora kabinetā, steidzīgi iedzeru kafiju un dodos stāstīt bērniem, kā tad tie putni sarunājas.
Pēc lekcijas, atkal tieku ieaicināts pie direktora (jā, viņa vārds, starp citu, ir Imants Slišāns) paēst pusdienas pirms atceļa uz Lesteni. Šī arī iespēja mierīgi aprunāties. "Kā jūsu skolai iet?" ievaicājos un atkal, zinot kā nu lauku skolām mēdz iet, gatavojos dzirdēt... "Mums iet labi!" man (atkal) par pārsteigumu atbild direktors. Tā runājam par šo un par to, un prieks just, ka visam Imanta Slišāna teiktajam cauri jūtams šis "mums iet labi". Mazliet negatīvu noskaņu balsī sajūtu vien divas reizes. Pirmoreiz, kad, stāstot par pārmaiņu laikiem 90. gadu sākumā, piemin, ka "tur" (kur tagad Krievija pie Baltinavas) kādreiz bija Latvija - Abrenes apriņķis, bet otrreiz, kad prieku par to, ka aktīvi darbojas vietējie zemnieki ("Pie mums neapstrādātas zemes nav!") uz mirkli nomāc apziņa, ka lielākas saimniecības nozīmē mazāk darba vietu.
Bet viss pārējais - lepnums. Gan par saviem skolēniem, kas dzied un sporto, gan par Baltinavas novadu (pat "Mēs esam mazākais novads pēc iedzīvotāju skaita" izskan ar lepnumu, nevis žēlošanos), gan par latgaļu valodu. Direktora kabinetā pie sienas ir Baltinavas karte. Karte kā jau karte, bet viss tajā rakstīts latgaļu valodā. Imants Slišāns rāda un stāsta, ko Baltinavā var redzēt: "Te mums būs Ontana i Annes parks... Esat dzirdējis izrādi "Ontans i Anne"? Es esmu Ontans." Pēdējais tiek pateikts tikai starp citu, bet es kārtējo reizi topu pārsteigts. Izrādās, esmu saticis oriģinālo atveidotāju lomai, ko Uldis Dumpis spēlēja slavenajā "Latgola.lv" (tas pats "Onatns i Anne" vien ir, tikai mazliet rīdzinieciskots nosaukums).
Atvadoties Imants Slišāns saka, ka prieks, ka atbrauc kāds no Rīgas, bet prieks ir arī man. Prieks uzzināt, ka arī Latgalē, Krievijas pierobežā ir cilvēki, kas ne tikai neraujas uz Rīgu, bet, esmu pārliecināts, ar savu optimismu un patriotismu aplipina arī pārējos. Kamēr šādi cilvēki būs, mums ies labi.
piektdiena, 2015. gada 13. februāris
Mums bija tas gods, Jāni!
 |
| Jānim Vīksnem tiek pasniegts LOB Goda biedra raksts. Foto: Ruslans Matrozis |
Jā, Jānis bija mūsējais - viens no LOB dibinātājiem un pirmais biedrības prezidents. Lai gan pašam brīžiem šķita, ka nu jau pietiks, LOB vadību viņš uzņēmās veselus 23 gadus. Pārāk grūti bija iedomāties kādu, kas varētu godam stāties Jāņa vietā.
Riskējot izklausīties klišejisks, teikšu, ka Jānis LOB bija kā tēvs. Viņš radīja LOB, palīdzēja tai augt, redzēja kā tā kļūst patstāvīga, ne vienmēr piekrita tam ceļam, ko LOB izvēlējās iet, bet vienmēr bija biedrībai lojāls un gatavs publiski to atbalstīt pat tad, kad paša domas nesakrita ar LOB nostāju.
Kad LOB padome lēma par Jāņa izvirzīšanu LOB goda biedra titulam, viņš jautāja: "Kam tad tas ir gods - man vai biedrībai?" Mums tas bija gods, Jāni!
svētdiena, 2015. gada 4. janvāris
Meža nozares "Bezgalīgais stāsts"
Bastiāns pats bija saviļņots par to, ka viss, ko viņš nupat bija stāstījis, bija pārvērties īstenībā...(Mihaels Ende "Bezgalīgais stāsts")
Jau kādu laiku šķiet, ka Latvijas meža nozares priekšstāvji dzīvo Endes uzburtajā Fantāzijas pasaulē, kur pietiek kaut ko pateikt, lai tas kļūtu par īstenību. Nu visi stāsti ir saplūduši pašas nozares "Bezgalīgajā stāstā" jeb Meža un saistīto nozaru attīstības pamatnostādnēs 2014.-2020. gadam. Šajā darbā var lasīt gan jau iepriekš dzirdētus, gan pavisam jaunus stāstus. Nāciet līdzi un pavērsim kopā durvis uz šo brīnumu pasauli (viss stāsts atrodams šeit)!
"Dariet to, ko jūs gribat!" vēlmju valdniece Zeltace sacīja, pavadot mežiniekus ceļā, no kura tiem vajadzēja atgriezties ar "Bezgalīgo stāstu". Ceļš bija ilgs un grūts. Stāstam bija jātop slepus, lai to nemaitātu zaļie tumsas spēki un vientieši, bet tagad stāsts ir izcelts gaismā, lai liktu to pie kājām vēlmju valdniecei Zeltacei, kas nu valda pār visu Fantāziju.
Katrs kārtīgs mežinieks zina, ka Fantāzijas mežos aug tikai koksne. Labi, ir vēl šis tas, bet tie ir tādi nieki, un tieši koksnes dēļ mežs aug vai vislabāk - tiek audzēts. Arī mežu platības tik aug un aug, un, protams, koksne līdz ar to. Tādu mežu cirzdams nenocirtīsi! Tomēr, lai Fantāzijas tauta varētu būt mierīga par saviem mežiem, gudri vīri reizi piecos gados rēķina Maksimāli Pieļaujamo Ciršanas Apjomu. Darbu pie "Bezgalīgā stāsta" sākot, toreizējais Fantāzijas valdnieks deva rīkojumu, ka gudrajiem vīriem savos rēķinos jāierēķina ne tikai nauda, bet arī cilvēku un Dabas vajadzības. Gudrie vīri domāja un domāja - veselas četras vasaras aizritēja, līdz vīri izdomāja - Maksimāli Pieļaujamajā Ciršanas Apjomā cilvēku un Dabas vajadzības vienmēr jau bijušas ierēķinātas.
Lai ko teiktu zaļie mūdži, kas skrāpējās gar mežinieku durvīm un logiem visu stāsta tapšanas laiku, patiesībā īstenie mežinieki radījuši šo stāstu rokrokā ar zaļajiem mūdžiem un vientiešiem, jo jau izsenis Fantāzijas mežu apsaimniekošanu caurvij tieši viņu vēlmes - ne Fantāzijas mežos kāds sēņot liedz, ne par sapuvušiem kokiem priecāties. Mežos tiek saudzēta Fauna un Flora, jo kas gan var būt vēl saudzīgāks par vecajām labajām kailcirtēm, jo īpaši putnu ligzdošanas laikā.
Zināms, ka uz Fantāzijas zemi nāk Klimata Pārmaiņas. Lai šim spēkam stātos pretī, protams, nepieciešams mežus cirst cik tik spēka un veco slikto koku vietā stādīt jaunus un labus (tādus, kas ātrāk aug, un ātrāk ir cērtami), citādi Klimata Pārmaiņu priekšā Fantāzijas meži iznīks. Ļaudis runā, ka Klimata Pārmaiņas nesīšot gan plūdus, gan sausumu, tāpēc mežus vajag susināt. Tā plūdi ātrāk noskries, meži labāk augs un, jā, protams, nosusināts mežs ir visizturīgākais pret sausumu. Bet tagad - zeme kliedz sāpēs ar ūdeni kā indi piesūkusies!
Nenoliedzami, Nozare ir ļoti svarīga, lai Fantāzijas ļaudīm būtu darbs. Ir gan pēdējā desmitgadē daži desmiti tūkstošu mežinieku no Nozares atlaisti un par vientiešiem tapuši, bet tas Nozari tikai stiprinājis un vēl jo svarīgāku Fantāzijas ļaudīm darījis.
Neliegsimies - lai cik svarīga un labi pārvaldīta Nozare būtu, tai tomēr nākas saskarties ar dažādām grūtībām, ko rada vientiešu vientiesība un zaļo mūdžu mūdzība.
Raugi, Fantāzijas mežos mīt arī tādi vientieši, kas uzdodas par mežiniekiem - mežs viņiem it kā pieder, bet tie neliekas redzam, ka mežā aug tikai koksne, un tā laiž postā meža patieso vērtību. Fantāzijai no tādiem mežiem labuma nekāda, un tad vēl tās Klimata Pārmaiņas vīd pie apvāršņa (un, lai no tām glābtos, kā zināms, mežus jācērt, cik spēka).
Vientieši, kam mežs nepieder, vispār nekā nesaprot un ceļ brēku, kad visas Fantāzijas labumam kāds mežs tiek nocirsts ne gluži tajā vietā vai ne gluži tādā veidā, kā viņiem to būtu gribējies. Tad nu svarīgs mežinieku uzdevums ir skaidrot, skaidrot un vēlreiz skaidrot, ka Nozare visu dara pareizi, jo tās vadoņi ir viedi un rūpīgi Dabas mātes vērtību sargātāji un Fantāzijas tautas labuma gādātāji.
Savukārt zaļie mūdži pie katras izdevības velk laukā savus sējumus, kuros lasāms, ka nemaz tik viedi un rūpīgi Dabas mātes vērtību sargātāji mežinieki vis nav. Zaļie mūdži stāsta, ka Melnais Stārķis un citi mežu putni arvien sliktāk jūtoties un paši meži kļūstot arvien vienveidīgāki un nabadzīgāki. Mežiniekiem vajag pašiem savus sējumus, pašiem savus rakstvežus, kas varētu skaitīt un rēķināt tā, lai visiem skaidrs, kā meži uzplaukst Nozares siltajās plaukstās.
"Mēs darījām to, ko gribējām, valdniec! Rakstītais ir tapis īstenība," teica mežinieki, noliekot Tiešsaistē "Bezgalīgo stāstu". Ieraudzījuši sējumu, no malu malām saradās zaļie mūdži un vientieši, atrāva vaļā vākus un ņēmās plosīt lapas... Taču tas jau ir cits stāsts un būtu stāstāms citu reizi.
Abonēt:
Ziņas (Atom)