Jānis

Engurē vienlaikus strādāja vesela rinda Jāņu, liekas, kopā kādi pieci. Un tad, lai nebūtu cilvēki ikdienā jālamā uzvārdā, bija izdomājuši visādas šim vārdam analoģiskas iesaukas, katram citādāku, tikai lielākais no Jāņiem palika vienkārši Jānis.
(Klaidonis "Četras vasaras laivā jeb (Engures) dubļos apraktā jaunība")

Skaistā jūnija dienā ģimene, kolēģi un draugi tikās pie Engures ezera, lai atdotu ezeram lielāko no Jāņiem - Jāni Vīksni. Februārī mūžībā aizgājušā Jāņa vēlme, lai viņa pelni tiktu izkaisīti Engures ezerā, šķita tik pašsaprotama. Kur gan citur, ja ne Engures ezerā, varētu gribēt savu mūžību pavadīt cilvēks, kurš ezeram un ezerā pavadījis savu mūžu. Kur gan citur, ja ne dabā, varētu atgriezties biologs, kurš, es pieļauju, īsti neticēja Engures himnā minētajai iespējai pagriezt muguru Svētajam Pēterim un doties uz elli dzert kopā ar aizgājušajiem kolēģiem.

Kopš Jāņa nāves pagājuši daži mēneši, noskrējušas pirmās emocijas, kuru iespaidā tapa mans viegli nesakarīgais veltījums (lasāms šeit). Pirmo emociju vietā stājušās pārdomas - par Jāņa dzīvi, paveikto, par Jāņa atvadu vārdiem...

Oficiālie Jāņa atvadu vārdi Latvijas Ornitoloģijas biedrībai izskanēja Edgara Dzeņa filmētajā video LOB jubilejas pasākumā divas dienas pēc Jāņa bērēm.

Vien īsu brīdi pēc nāves Jāni jau bija piemeklējis klasiķa liktenis. Literatūras klasiķus katrs interpretē pēc saviem ieskatiem, apzinoties, ka interpretētāja gudros spriedumus pats autors apstrīdēt nevarēs. Pēc jubilejas pasākuma saņēmu kāda bijušā LOB biedra zvanu. Lūk, LOB esot kļuvuši tādi "ultrazaļie", no kuriem Jāni aicināja vairīties!

Par laimi man nav tikai šis video, man ir arī sarunas ar Jāni klātienē. Arī pēdējā no tām - Ornitoloģijas laboratorijas Ziemassvētku pasākumā. Šajā sarunā Jānis nepūlējās būt tik korekts, kāds pret LOB viņš vienmēr ir bijis savos publiskajos izteikumos. Filmas vajadzībām nogludināto domu par to, kas viņam LOB patīk un nepatīk, viņš pateica bez aplinkiem, brīžiem tik tieši, ka lika viņa kolēģiem salekties un mest manā virzienā skatienus, kas vēstīja "Tu tikai neņem ļaunā!"

Es ļaunā neņēmu. Galvenokārt tāpēc, ka viss Jāņa teiktais bija pilnīgi pamatots un saprotams. Atļaušos šo sarunu necitēt, bet teikšu vien to, ka papildus video stāstītajam Jānis pauda arī bažas par Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas likteni un sprieda par to, kā LOB un laboratorija varētu sadarboties, nevis konkurēt.

Tagad domāju gan par šo sarunu, gan par iepriekšējām... Liels cilvēks ir aizgājis. Daba nemīl tukšumu, tāpēc mums, kas mīl dabu, jādomā, kā šo tukšumu aizpildīt. Mums ir Jāņa ceļavārdi, tagad jāiet tālāk. Jādomā, kā stiprināt ornitoloģiju ("Ornitoloģija ir zinātne par putniem," dzirdu Jāņa balsi galvā), ne tikai LOB projektos un uzskaitēs ievāktos datus pārvēršot pilnvērtīgās publikācijās, bet arī rūpējoties par to, lai tad, ja kādam ienāktu prātā zem kāda cita institucionālā "jumta" palikt vai vispār izšķīdināt Bioloģijas institūtu ar tā Ornitoloģijas laboratoriju, neietu zudumā gadu desmitos ievāktā informācija un neaprautos iesāktie pētījumi, lai Latvijai būtu spēcīga zinātniska institūcija, kas pēta putnus.

Jārūpējas par bērnu un jauniešu interesi par putniem. Pats to neesmu piedzīvojis, bet no stāstiem zinu, ka Engures skola Jāņa vadībā nereti bijusi skarba un dažus pat atturējusi no turpmākas darbošanās ornitoloģijā, bet Enguri "absolvējuši" vairāki no mūsdienu Latvijas ievērojamākajiem ornitologiem. Bet lai jaunie ornitologi varētu turpināt īstenot savu interesi par putniem arī profesionālā līmenī, mums jānodrošina viņiem darba vietas. Tas atkal liek atgriezties pie institūta - lai cik attīstīta būtu LOB, nevalstiska organizācija nav stabila darba vieta un nekad nevarēs aizstāt zinātniskas institūcijas, kurās karjeru būtu jāveido jaunajiem zinātniekiem.

Un, protams, jārūpējas par Latvijas putniem. Nē, cienījamie interpreti, putnu aizsardzība nav tas "ultrazaļums", par ko runāja Jānis! Vienmēr Jānis uzsvēris, ka rūpes par putniem ir rūpes par to dzīvotni - ūdeņiem, mežiem, laukiem, purviem. Šo rūpju dēļ ir vērts censties atrast kopīgu valodu arī ar medniekiem. Droši vien Jānis priecātos redzot, ka LOB un mednieku organizācijas, kas bieži ir ierakumu pretējās pusēs (un, to rakstot, atkal skan galvā Jāņa balss, kas aizrāda, ka šajā gadījumā lietot kara terminoloģiju gan nevajadzētu), šobrīd kopīgi iestājas par vienu mērķi - Putnu un Biotopu direktīvu saglabāšanu (par akciju "Dabas trauksme" var lasīt šeit).

Lielisks apliecinājums sadarbībai starp ornitologiem un medniekiem ir arī mākslīgās ligzdvietas meža pīlēm. Pīļu "bunduļu" uzstādīšana ir Jāņa dedzīgi popularizēts pasākums, ko Latvijā aktīvi īstenojuši mednieki (un, protams, ne tikai viņi). Jāatzīst, ka tagad katru reizi, ieraugot kādā dīķī pīļu būri, redzu piemineklīti Jānim Vīksnem.

Bet oficiālais piemineklis Jānim stāv Engures ezera krastā. Varbūt Jāņa prasība, lai viņa pelni tiktu izkaisīti Engures ezerā, nebija tikai liriska "rociet mani rožu dārzā" vēlme atdusēties kādā skaistā, sirdij tuvā vietā. Varbūt tas bija aicinājums palicējiem: "Ja gribat apkopt manu kapa vietu, jums būs jāatbrauc uz Enguri un jāparūpējas par manu ezeru. Neaizmirst par mani nozīmē neaizmirst par maniem putniem."

Tepat jau Jānis būs - savā meitā, kas ir viena no aktīvākajām Latvijas ūdensputnu pētniecēm, un mazdēlā, kas, pats būdams mednieks, aktīvi izglīto citus medniekus par putniem, bet arī Engures ezera ūdenī un hārās, zivīs un ķīros. Un tā nav lirika, tā ir bioloģija.