Un atkal zilā vakarā
Dzied birzī lakstīgala.
Viss nāk un aiziet tālumā,
Un sākas viss no gala.
Jau atkal mizā rievainā
Kāds sirdi griež un bultu,
Zem bērza zara līganā
Klāj sūnās kāzu gultu.
(Laimonis Vāczemnieks)
Bet cauri zaļiem biezokņiem
Skan soļu klusie švīksti,
Un atkal kādam šūpulim
Kāds meklē bērza līksti...Reiz, piedaloties kādā no mežu jautājumiem veltītām sanāksmēm, klausījos, kā AS "Latvijas valsts meži" pārstāvis skaidro, ka koksne mums ienes daudz vairāk naudas nekā citi meža resursi. Tagad šo pašu apgalvojumu jālasa arī topošajās Meža un saistīto nozaru attīstības pamatnostādnēs. Koksne esot pieprasītākais un efektīvāk izmantotais meža resurss. Tad nu, patīk tas kādam vai nē, mežu apsaimniekošanā jārūpējas par šīs galvenās vērtības vairošanu.
Apgalvojumi par koksnes un visa pārējā vērtību balstās uz manis daudz reklamētā institūta "Silava" savulaik veikta pētījuma rezultātiem:
Kāpēc ievadā esmu licis Laimoņa Vāczemnieka dzejoli? Pieņemu, ka gluži nejauši autors dzejolī ietvēris visas galvenās meža vērtību grupas, par kurām notiek diskusijas. Tur ir gan dabas vērtības ("Dzied birzī lakstīgala"), gan... nu, teiksim, rekreācija ("Klāj sūnās kāzu gultu"), gan arī koksne ("Kāds meklē bērza līksti"). Tas, ko mums skaidro LVM, Zemkopības ministrija un "Silava" ir, ka bērza līksts ir tā, ko vislabāk var pārdot, tāpēc tam jāpakārto visas birzs apsaimniekošana.
No vienas puses ir saprotama vēlme izteikt visas meža vērtības naudā, jo tikai naudas izteiksme ir tā, ko saprot lielākā daļa lēmumu pieņēmēju. Problēma tikai tā, ka, vērtējot mežu, šim jautājumam pieejam ārkārtīgi vienkāršoti un skaitām vien to, ko uzreiz var pārdod - koksne, ogas, dzīvnieku ādas utt. Šāds vērtējums ir vienkāršs, saprotams un nepilnīgs, jo ekonomiska vērtība ir arī nepārdodamām lietām (piemēram, putniem kā "kaitēkļu" ierobežotājiem, svaigam gaisam, tīram ūdenim utt.), kas visticamāk ir pašas vērtīgākās, bet ko "Silava" savā pētījumā nav iekļāvusi un līdz ar to arī par nozari atbildīgās ministrijas nostāja ir, ka šīs lietas neeksistē vai ir bezvērtīgas. Nepārdodamu ekosistēmu pakalpojumu vērtību var mēģināt aprēķināt netieši (cik izmaksātu pesticīdi vai cilvēku ārstēšana u.tml.), bet ir tādas vērtības, kuras naudas izteiksmē ir faktiski neizsakāmas - zilais vakars vai kāzu gulta sūnās. Nē, nu ja ļoti gribētu, varētu jau palauzīt galvu un izteikt naudā (romantiskā vakara noskaņa, kuras rezultātā top jaunie nodokļu maksātāji utt.), bet vai vajag?
Visbiežāk nevajag, jo, pirmkārt, naudas mērs ir pārlieku vienkāršots. Iedomājieties: zils vakars - 3,00 eiro stundā; lakstīgala - 1,00 eiro; sirds un bulta bērza mizā - 0,50 eiro... Otrkārt, pašas naudas vērtība mainās (100 eiro nākošgad vairs nebūs tas pats, kas 100 eiro šogad), un, treškārt, arī pērkamo lietu vērtība mainās. Ja mēs sāktu medīt un tirgot lakstīgalas smalkiem restorāniem, šo putnu tirgus vērtība uzreiz celtos (varbūt mežu vietā būvēt lakstīgalu fermas?). Meža īpašnieks varētu prasīt samaksu par "kāzu gultu" sūnās, un, opā, sūnas izrādās ekskluzīva vērtība!
Varbūt labāk mežu mērīt kilogramos? Kilograms šogad būs kilograms arī nākošgad, un lakstīgalas svaru nemainīs cilvēka attieksme pret putnu. Mēs varētu pat augsni un ūdeni izteikt kilogramos, bet, ak vai, tas zilais vakars...
Ceru, ka iepriekš rakstītais skaidri parāda, ka nav sevišķi saprātīgi balstīt mūsu mežu apsaimniekošanu uz tik šauru skatījumu un nepilnīgām zināšanām. Nevar vērtēt meža vērtības tikai pēc tā, cik par tām nav nopelnīt, nokaujot un iznesot no meža. Nevar visus savus meža apsaimniekošanas centienus balstīt uz mūsu pašreizējo viedokli par meža resursu ekonomisko vērtību. Dažādas cenas mainās vairākas reizes dienā, bet mežu vienā dienā neizaudzēsi, tāpēc ir liels risks, ka tas, ko mežā audzējam, nemaksās tik, cik mēs gribētu, tad, kad būs izaudzis.
Ar to gribu uzsvērt nepieciešamību pēc patiesi līdzsvarotas mežu apsaimniekošanas, pēc spējas skatīties uz mežu kā uz ekosistēmu, nevis koksnes plantāciju. Lūk, viens zaļi ekstrēms piedāvājums: Kā būtu, ja mēs mācītos gūt labumu (t.sk., ekonomisko) no meža, kāds tas ir dabiski, nevis mēģinātu dabisku sistēmu pielāgot savām nepilnīgās zināšanās balstītajām iedomām par meža nākotnes vērtību? Kā būtu, ja mēs beidzot tiktu vaļā no pārliecības, ka mežs būtībā ir tikai sasodīti lēni augošs burkānu lauks?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru