Bastiāns pats bija saviļņots par to, ka viss, ko viņš nupat bija stāstījis, bija pārvērties īstenībā...(Mihaels Ende "Bezgalīgais stāsts")
Jau kādu laiku šķiet, ka Latvijas meža nozares priekšstāvji dzīvo Endes uzburtajā Fantāzijas pasaulē, kur pietiek kaut ko pateikt, lai tas kļūtu par īstenību. Nu visi stāsti ir saplūduši pašas nozares "Bezgalīgajā stāstā" jeb Meža un saistīto nozaru attīstības pamatnostādnēs 2014.-2020. gadam. Šajā darbā var lasīt gan jau iepriekš dzirdētus, gan pavisam jaunus stāstus. Nāciet līdzi un pavērsim kopā durvis uz šo brīnumu pasauli (viss stāsts atrodams šeit)!
"Dariet to, ko jūs gribat!" vēlmju valdniece Zeltace sacīja, pavadot mežiniekus ceļā, no kura tiem vajadzēja atgriezties ar "Bezgalīgo stāstu". Ceļš bija ilgs un grūts. Stāstam bija jātop slepus, lai to nemaitātu zaļie tumsas spēki un vientieši, bet tagad stāsts ir izcelts gaismā, lai liktu to pie kājām vēlmju valdniecei Zeltacei, kas nu valda pār visu Fantāziju.
Katrs kārtīgs mežinieks zina, ka Fantāzijas mežos aug tikai koksne. Labi, ir vēl šis tas, bet tie ir tādi nieki, un tieši koksnes dēļ mežs aug vai vislabāk - tiek audzēts. Arī mežu platības tik aug un aug, un, protams, koksne līdz ar to. Tādu mežu cirzdams nenocirtīsi! Tomēr, lai Fantāzijas tauta varētu būt mierīga par saviem mežiem, gudri vīri reizi piecos gados rēķina Maksimāli Pieļaujamo Ciršanas Apjomu. Darbu pie "Bezgalīgā stāsta" sākot, toreizējais Fantāzijas valdnieks deva rīkojumu, ka gudrajiem vīriem savos rēķinos jāierēķina ne tikai nauda, bet arī cilvēku un Dabas vajadzības. Gudrie vīri domāja un domāja - veselas četras vasaras aizritēja, līdz vīri izdomāja - Maksimāli Pieļaujamajā Ciršanas Apjomā cilvēku un Dabas vajadzības vienmēr jau bijušas ierēķinātas.
Lai ko teiktu zaļie mūdži, kas skrāpējās gar mežinieku durvīm un logiem visu stāsta tapšanas laiku, patiesībā īstenie mežinieki radījuši šo stāstu rokrokā ar zaļajiem mūdžiem un vientiešiem, jo jau izsenis Fantāzijas mežu apsaimniekošanu caurvij tieši viņu vēlmes - ne Fantāzijas mežos kāds sēņot liedz, ne par sapuvušiem kokiem priecāties. Mežos tiek saudzēta Fauna un Flora, jo kas gan var būt vēl saudzīgāks par vecajām labajām kailcirtēm, jo īpaši putnu ligzdošanas laikā.
Zināms, ka uz Fantāzijas zemi nāk Klimata Pārmaiņas. Lai šim spēkam stātos pretī, protams, nepieciešams mežus cirst cik tik spēka un veco slikto koku vietā stādīt jaunus un labus (tādus, kas ātrāk aug, un ātrāk ir cērtami), citādi Klimata Pārmaiņu priekšā Fantāzijas meži iznīks. Ļaudis runā, ka Klimata Pārmaiņas nesīšot gan plūdus, gan sausumu, tāpēc mežus vajag susināt. Tā plūdi ātrāk noskries, meži labāk augs un, jā, protams, nosusināts mežs ir visizturīgākais pret sausumu. Bet tagad - zeme kliedz sāpēs ar ūdeni kā indi piesūkusies!
Nenoliedzami, Nozare ir ļoti svarīga, lai Fantāzijas ļaudīm būtu darbs. Ir gan pēdējā desmitgadē daži desmiti tūkstošu mežinieku no Nozares atlaisti un par vientiešiem tapuši, bet tas Nozari tikai stiprinājis un vēl jo svarīgāku Fantāzijas ļaudīm darījis.
Neliegsimies - lai cik svarīga un labi pārvaldīta Nozare būtu, tai tomēr nākas saskarties ar dažādām grūtībām, ko rada vientiešu vientiesība un zaļo mūdžu mūdzība.
Raugi, Fantāzijas mežos mīt arī tādi vientieši, kas uzdodas par mežiniekiem - mežs viņiem it kā pieder, bet tie neliekas redzam, ka mežā aug tikai koksne, un tā laiž postā meža patieso vērtību. Fantāzijai no tādiem mežiem labuma nekāda, un tad vēl tās Klimata Pārmaiņas vīd pie apvāršņa (un, lai no tām glābtos, kā zināms, mežus jācērt, cik spēka).
Vientieši, kam mežs nepieder, vispār nekā nesaprot un ceļ brēku, kad visas Fantāzijas labumam kāds mežs tiek nocirsts ne gluži tajā vietā vai ne gluži tādā veidā, kā viņiem to būtu gribējies. Tad nu svarīgs mežinieku uzdevums ir skaidrot, skaidrot un vēlreiz skaidrot, ka Nozare visu dara pareizi, jo tās vadoņi ir viedi un rūpīgi Dabas mātes vērtību sargātāji un Fantāzijas tautas labuma gādātāji.
Savukārt zaļie mūdži pie katras izdevības velk laukā savus sējumus, kuros lasāms, ka nemaz tik viedi un rūpīgi Dabas mātes vērtību sargātāji mežinieki vis nav. Zaļie mūdži stāsta, ka Melnais Stārķis un citi mežu putni arvien sliktāk jūtoties un paši meži kļūstot arvien vienveidīgāki un nabadzīgāki. Mežiniekiem vajag pašiem savus sējumus, pašiem savus rakstvežus, kas varētu skaitīt un rēķināt tā, lai visiem skaidrs, kā meži uzplaukst Nozares siltajās plaukstās.
"Mēs darījām to, ko gribējām, valdniec! Rakstītais ir tapis īstenība," teica mežinieki, noliekot Tiešsaistē "Bezgalīgo stāstu". Ieraudzījuši sējumu, no malu malām saradās zaļie mūdži un vientieši, atrāva vaļā vākus un ņēmās plosīt lapas... Taču tas jau ir cits stāsts un būtu stāstāms citu reizi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru