Ko nozīmētu grozījumi Meža likumā

Es dzīvoju mežā. Mums pašiem gan pieder tikai neliela platība no meža, kas mums apkārt. Lielākoties tas ir AS "Latvijas valsts meži" apsaimniekots valsts mežs, tāpēc ietekmēt tajā notiekošo es nevaru, tikai vērot. Pēdējā laikā varu vērot mežizstrādes intensitātes kāpumu. Pirmajos astoņos gados, kad šeit dzīvoju, 500 metru rādiusā ap manām mājām LVM nocirta tikai divus meža nogabalus, bet pēdējo desmit gadu laikā  izcirtumos pārvērtušies deviņi nogabali kopumā 15 hektāru platībā. Tagad ārpus netālā mikrolieguma LVM apsaimniekotajos mežos atlikuši tikai astoņi nogabali kopumā 12 hektāru platībā, kas ciršanas vecumu jau sasnieguši vai sasniegs nākamo desmit gadu laikā. Kā redzams, nākamajos desmit gados vairs tik intensīva ciršana neiznāks. Kā jums šķiet, vai LVM mežizstrādi piebremzēs? Vai varbūt mēģinās panāk grozījumus Meža likumā, kas ļautu cirst jaunākus mežus, tā palielinot mežizstrādei pieejamās platības?

Pēdējā laika notikumi rāda, ka LVM ir izvēlējušies otro variantu. Šī gada jūnijā Latvijas Radio raidījumā "Krustpunktā" LVM valdes priekšsēdētājs Pēters Putniņš stāstīja, ka Zemkopības ministrijā un Valsts kancelejā "mēs" esot iedevuši mapi ar nepieciešamajiem grozījumiem mežu regulējumā (sk. šeit). Un 4. septembrī šie grozījumi (visticamāk - tikai daļa no tās mapes) ieraudzīja dienasgaismu, Zemkopības ministrijai rosinot samazināt ciršanas vecumu lielākajā daļā mežu (sk. šeit).

Taču, protams, pieeja "es sēžu savā mežā un redzu" īsti neļauj vispārināt savus novērojumus uz Latviju kopumā. Tāpēc, lai saprastu, kādi ir grozījumu cēloņi un iespējamās sekas, paskatīsimies plašāk. 

Lai gan Zemkopības ministrija mēģināja radīt steidzamības sajūtu, iesniedzot grozījumus Meža likumā īsi pirms nākamā gada valsts budžeta apstiprināšanas, vēlme tikt pie jaunāku mežu ciršanas nav ne jaunums, ne pārsteigums. Viedokli, ka ciršanas vecums būtu jāsamazina, Dagnis Dubrovskis (šobrīd - LVM valdes loceklis) pauda jau 2016. gadā (sk. šeit).

Un arī es pats jautājumu par to, kas varētu būt pamatā centieniem tikt pie jaunāku mežu ciršanas, aplūkoju šajā pašā blogā jau pirms astoņiem gadiem (sk. šeit). Toreiz, aprakstot Latvijas mežu vecuma struktūru, norādīju, ka visticamāk "bedre" vecuma struktūrā, t.i., prognozējamais kritums tajās mežu platībās, kas sasniedz ciršanas vecumu, novedīs nevis pie tā, ka meža nozare atzīs Latvijas mežu pārmērīgu izciršanu, bet gribēs panākt atļauju cirst jaunākus mežus. Un te nu mēs esam.

Lai saprastu, ko Zemkopības ministrijas rosinātie grozījumi nozīmē ne tikai mežiem pie manām mājām, bet Latvijai kopumā, aicinu vēlreiz apskatīties uz mežu vecuma struktūru. Zemāk redzamajos grafikos ir atspoguļoti Valsts meža dienesta dati par mežu vecuma struktūru mežos bez saimnieciskās darbības ierobežojumiem. Nepārtrauktā sarkanā līnija iezīmē pašreizējo ciršanas vecumu, raustītā - Zemkopības ministrijas piedāvātos grozījumus.

Kā redzams grafikos, lielākajā daļā gadījumu (izņemot apsi) ciršanas vecuma slieksni Zemkopības ministrija vēlas nolikt vecuma struktūras "bedres" malā vai jau pašā "bedrē". Kamēr vecumstruktūras "pīķis" bija pa kreisi no ciršanas vecuma sliekšņa, tikmēr katrā desmitgadē ciršanas vecumu sasniedza lielākas meža platības, pēc grozījumiem būtu otrādi - ciršanas vecumu katrā nākošajā desmitgadē sasniegtu mazāka mežu platība nekā iepriekšējā.

Protams, daudz tiek runāts par to, ka grozījumi būtu tikai iespēja, nevis pienākums mežu nocirst, tikai brīvība meža īpašniekiem. Iespējams, ka meža apsaimniekotāji rīkosies piesardzīgi un ciršanas intensitāti piebremzēs jau laikus, lai "bedri" pārdzīvotu bez krīzēm un krituma koksnes pieejamībā. Taču līdzšinējā pieredze neļauj pārāk cerēt uz šādu scenāriju. Arī tas, ka grozījumus rosinājuši LVM, liek šaubīties, vai grozījumi ir tikai iespējas radīšana, nevis reāls plāns jaunākus mežus tiešām arī cirst.

Tas, ka ciršanai pieejamo mežu platība grozījumu rezultātā pieaugs apmēram divkārt, noteikti nenozīmē to, ka arī ciršanas apjoms kļūst divreiz lielāks, taču par to, ka vispār ciršanas intensitāte augs, nav pamata šaubīties. To norāda arī Zemkopības ministrija likumprojekta anotācijā: "Īstermiņā iespējams lielāks koksnes ieguves apjoms. (..) Pēc grozījumiem ilgākā laika periodā kopējais nocirsto koku apjoms nemainīsies." No šiem teikumiem īsti nav saprotams, kāds ir "nemainīsies" atskaites punkts (vai tie būtu pašreizējie rekordlielie ciršanas apjomi?), bet skaidrs ir tas, ka uzreiz pēc grozījumiem koksnes ieguves apjomi pieaugs, bet pēc tam samazināsies. Par šāda scenārija ticamību liecina arī augstāk redzamās diagrammas - grozījumu rezultātā pieaugtu ciršanai pieejamās platības, pēc tam - "bedre". Un tad, kad šis kritums pienāks, atkal varēsim klausīties, cik ilgtspējīgi apsaimniekoti meži, bet nu... karš, krīze, dabas aizsardzība, klimata pārmaiņas, tehnoloģiju attīstība vai kas nu tobrīd būs aktuāls, bet skaidrs, ka no mežsaimniecības neatkarīgu iemeslu dēļ ierobežojumi ciršanai ir jāmazina.

Tomēr Zemkopības ministrija un grozījumu autori min dažādus iemeslus, kāpēc par spīti prognozējamām svārstībām koksnes pieejamībā jaunākus mežus cirst ir ne tikai prātīgi, bet pat kritiski svarīgi. Visbiežāk tiek piesaukta egle, kas ejot bojā kaitēkļu, slimību un klimata dēļ, tāpēc vajagot paspēt nocirst, pirms kāds cits kokus nobeidzis. Par egli jau esmu rakstījis iepriekš (šeit), tāpēc daudz neatkārtošos. Piebildīšu vien to, ka problēmas ar egli nevar būt pamats citu mežu ciršanas vecuma samazināšanai un risinājums būtu nevis agrāka egļu nociršana, bet izvairīšanās no egļu tīraudžu stādīšanas. Kad šo pieminēju Latvijas Radio raidījumā "Krustpunktā" (ko var noklausīties šeit), "Latvijas Finiera" vadītājs Uldis Biķis sadusmojās, ka es noliedzot selekciju. Uz to varu atbildēt tikai to, ka tad, ja selekcijas rezultātā koks, kas dabiski varētu nodzīvot 200 gadus, aiziet bojā jau pēc 50 gadu vecuma sasniegšanas, selekcija tiešām varētu būt aizgājusi šķērsām.

Tajā pašā laikā tiek izmantots arī pretējais arguments - koki tagad augot ātrāk, un tāpēc vajagot ļaut tos ātrāk nocirst. Te uzreiz jāatgādina, ka saimnieciski svarīgākās sugas - priedi, egli un bērzu - jau šobrīd ir atļauts cirst ne tikai pēc vecuma, bet arī pēc caurmēra, t.i., ja koki noteiktu resnumu sasniedz pirms ciršanas vecuma, mežu ir atļauts nocirst. Tātad pat tad, ja koki tiešām augtu ātrāk, attiecībā uz šīm koku sugām tas nekādi nevar kalpot kā pamatojums ciršanas vecuma samazināšanai.

Taču apsei un melnalksnim caurmērs (resnums), pie kāda mežu atļauts nocirst galvenajā cirtē, nav noteikts, tāpēc, labi, aplūkosim, vai ir pamats apgalvot, ka koki aug ātrāk. Lai to novērtētu, ielūkojos LVMI "Silava" datos (atrodami šeit) un skatījos, kāds ir vidējais caurmērs kokiem tajā vecuma desmitgadē, kad tie sasniedz ciršanas vecumu. 

Koku vidējais caurmērs desmitgadē, kad tie sasniedz
ciršanas vecumu, pie pašreizējā regulējuma ("2008" un "2024")
un pie grozījumos piedāvātā ciršanas vecuma ("Grozījumi 2024")

Salīdzinot 2008. un 2024. gadu, redzams, ka priedes, egles un apses caurmērs ciršanas vecumā tiešām ir mazliet lielāks, bet bērzi un melnalkšņi ciršanas vecumā šobrīd ir tievāki nekā 2008. gadā. Taču, ja skatāmies, cik resni koki ir vecumā, kas atbilstu Meža likuma grozījumiem, tad redzam, ka visos gadījumos tiktu cirsti koki, kas tievāki nekā tie, kas ciršanas vecumu bija sasnieguši 2008. gadā (un starp citu arī tievāki nekā paredzēja Satversmes tiesas atceltie noteikumu grozījumi). Un šādas "loģikas" Zemkopības ministrijas argumentācijā netrūkst: "Ir pārāk daudz vecu mežu, tāpēc mums jācērt jaunākus. Koki ātrāk izaug resni, tāpēc mums jācērt tievākus." 

Taču, patiesību sakot, no dabas aizsardzības viedokļa mani tik daudz nesatrauc tas, kādi koki un kad tiek cirsti. Arī par koksnes pieejamības prognozējamo samazināšanos meža nozarei vajadzētu uztraukties vairāk nekā dabas aizsardzības organizācijām. No dabas aizsardzības viedokļa būtiskākais ir tas, kas mežā paliek pēc ciršanas. Mūsu kailcirtēs balstītā apsaimniekošana paredz to, ka tiek pilnībā iznīcināta meža ekosistēma, atstājot tukšu vietu - izcirtumu. Šajā tukšajā vietā nereti tiek stādīti vienas sugas kociņi, kas nozīmē koku sugu un struktūru daudzveidības ziņā nabadzīgas audzes veidošanos, un tas nozīmē, ka maz būs sugu, kas šādā vietā var dzīvot. Varbūt laika gaitā arī šāda audze varētu attīstīties līdz daudzveidīgam mežam, bet, samazinot ciršanas vecumu, laika vairs nav. Tātad daudzām sugām tiks laupītas dzīvotnes, kam vairs nebūs lemts atjaunoties.

Ja jūs nesatrauc mežu stāvoklis Latvijā kopumā un melnie stārķi un visādi citi susuriņi, kas tajā mežā dzīvo, padomājiet par savām mājām. Vai jūs dzīvojat meža tuvumā? Vai mēdzat pastaigāties mežā? Vai lasāt sēnes vectēva ierādītajās sēņu vietās? Vai jūs zināt, cik vecs ir jums tuvais un svarīgais mežs, kurš varbūt nepieder jums, bet valstij? Iesaku noskaidrot, un tad redzēsiet, ko Meža likuma grozījumi var nozīmēt jums personīgi. Šeit viens nejauši izvēlēts piemērs (nē, tā nav manu māju apkārtne), kur esmu iezīmējis, kuri meži ir cērtami saskaņā ar šobrīd spēkā esošo Meža likumu, un kuri kļūtu cērtami grozījumu rezultātā. Protams, visi cērtamie meži netiks nocirsti "parīt", bet iespēja, ka šie meži, ja tie ir LVM apsaimniekošanā un nav aizsargāti, pārdzīvos nākamos 10-20 gadus, nav īpaši liela.

Ciršanas vecumu sasnieguši meži.

Noslēgumā vēlreiz gribu ar divām svītrām pasvītrot, ka problēma nav koku ciršana kā tāda. Protams, mums nepieciešams iegūt un izmantot koksni. Problēma ir tajā, ka Latvijā neesam iemācījušies saimniekot ar bezkailciršu metodēm. Vakar piedalījos "Rīgas mežu" rīkotā konferencē, kur bija iespēja gan no "Rīgas mežu" pieredzes, gan no citu valstu ekspertiem mācīties, kā plānot un īstenot dabai draudzīgāku meža apsaimniekošanu. Vai mēģināsiet minēt, kurš ministrs atteicās šajā konferencē piedalīties?

"Nost ar radikālismu!"

Savulaik viens no meža nozares aktīvākajiem propagandistiem Māris Liopa uzaicināja uz sarunu dabas aizsardzības organizāciju pārstāvjus. Mazliet ieintriģēti par to, ko tad Liopas kungs mums grib vēstīt, piekritām šai sarunai. Viņa vēstījums bija: "Pirmais, ko es gribu teikt - nost ar radikālismu!" Protams, ar to bija jāsaprot, ka radikāļi, kuriem vajadzētu piebremzēt, esam mēs.

Tagad Māris Liopa ir zemkopības ministra Armanda Krauzes ārštata padomnieks meža resursu ilgtspējīgas pārvaldības un izmantošanas jautājumos. Man ir aizdomas, ka padomu "Nost ar radikālismu!" Liopa savam priekšniekam nav devis, drīzāk pretēji. Šķiet, neesam tālu no tā brīža, kad ministrs aicinās dabas aizsardzības organizāciju biedrus un atbalstītājus deportēt vai vismaz nošaut.

Pirms kāda laika, atbildot uz manu rakstu portālā "Satori" (lasāms šeit), Krauze vides organizācijas pielīdzināja komunistiem. Daļu cilvēku pārsteidza šāds ministriem kopumā ne pārāk raksturīgs un piedienīgs izteiksmes veids, bet Krauze tik turpināja gan Facebook komentāros, gan citur, kur vien radās iespēja, uzsvērt savu pārliecību - komunisti un viss.

Ja pie apsaukāšanās esmu pieradis, tad nākamais ministra izteikums pārsteidza arī mani. Krauze nāca klajā ar paziņojumu: "Katrs mežs, ko noliekam malā (lasīt - nenocērtam), tas ir zaudējums nākamajām paaudzēm." (lasāms šeit) Nē, nepārprotiet, šī paziņojuma saturs mani nepārsteidza nemaz, jo šāds lozungs jau sen (jau pirms Krauzes) atbilst Zemkopības ministrijas īstenotajai meža politikai. Pārsteigums bija tas, ka ministrs to pateica skaļi. Dabas aizsardzības organizācijām bieži tiek piedēvēts aicinājums mežus pārstāt cirst vispār un visu Latviju pārvērst par rezervātu. Tiešām radikāli! Taču neviena no man zināmajām organizācijām nekad šādu aicinājumu nav izteikusi. Otra galējība - katra meža nociršana - ministram acīmredzot īpaši radikāla nešķiet. Tad nu mums tagad jāaizbrauc aplūkot zaudētos mežus Slīteres Nacionālajā parkā vai Ķemeru Nacionālajā parkā un jāapzinās, ka šādus mežus mēs drīz varēsim redzēt tikai aizsargājamās teritorijās. Pārējie meži būs uzvarēti.

Ja radikāli būtu tikai ministra izteikumi, varētu par tiem tikai pasmaidīt. Nekas iepriekš nedzirdēts tas nav, varbūt vienīgi ne no ministra. Taču radikāla ir arī rīcība. Ja 4. septembra rītā varējām lasīt, ka Zemkopības ministrija tikai "vērtē iespējas samazināt koku ciršanas vecumu", tad pēcpusdienā vērtējums jau bija gatavs, un tika publicēti grozījumi Meža likumā (lasāmi šeit), kuros ietverts ne tikai ciršanas vecuma samazinājums lielākajā daļā mežu, bet arī atteikšanās no regulāras meža inventarizācijas un vēl kāds absolūti burvīgs punkts: "Mežsaimnieciskā darbība, ko veic atbilstoši šim likumam, atzīstama par atbilstošu normatīvo aktu prasībām sugu un biotopu aizsardzības jomā." Iedomājieties - lai kas tiktu sarakstīts Sugu un biotopu aizsardzības likumā (un lai kādi būtu turpmākie grozījumi Meža likumā), attiecībā uz mežiem par noteicošo dabas aizsardzības likumu kļūtu Meža likums. Ar to Zemkopības ministrija mēģina ar likuma spēku atņemt VARAM jebkādu kompetenci par dabas aizsardzību mežos.

Tomēr ir skaidrs, ka Krauze šajā gadījumā ir tikai izpildītājs, kas tikai atskaņo to, ko viņam pasaka priekšā, un dara to, ko viņam liek. Arī Māris Liopa, kurš varētu būt autors daļai Krauzes krāšņāko izteikumu, noteikti nav galvenā galva, kas stāv aiz visām šīm radikālajām iecerēm. Galu galā arī Latvijas Kokrūpniecības federācija un Latvijas Meža īpašnieku biedrība, ko bieži dzirdam par šiem jautājumiem izsakāmies, ir tikai izsūtāmie zēni, kuru darbiņš ir publiski cīnīties pret dabas aizsardzību, lai lielie spēlētāji ("Latvijas valsts meži", "Latvijas Finieris" u.c.) varētu neaptraipīt savus uzvalkus ar publiskiem konfliktiem, veidot nosvērtu un pragmatisku nozares pārstāvju tēlu un krāsoties zaļi jo zaļi.

Tomēr vai nu nejauši vai apzināti pirms kāda laika atbildību par šiem un citiem grozījumiem jau uzņēmās "Latvijas valsts meži" valdes priekšsēdētājs Pēters Putniņš, Latvijas Radio raidījumā "Krustpunktā" (skatāms šeit) informējot: "Mēs esam sagatavojuši grozījumus dažādos normatīvajos aktos līdz pat konkrētiem formulējumiem. Tā ir tāda mape, kas ir iedota gan Valsts kancelejā, gan ministrijā. Mēs esam savu izdarījuši, un valsts solīja, ka šis viss tiks ņemts vērā."

To, ka Putniņa minētais "mēs" ietver arī "Latvijas Finieri", var redzēt pēc tā vadītāja Ulda Biķa publiskajiem izteikumiem, kas jau kādu laiku iezīmē ceļu, pa kuru iet Zemkopības ministrijai. Tāpēc nav pārsteigums, ka iepriekš minēto Krauzes gānīšanos par komunistiem "Latvijas Finieris" Feisbukā daudzināja kā piemēru "konstruktīvai un pragmatiskai diskusijai".

Lūk, tātad konstruktīvi un pragmatiski ir uzskatīt, ka katrs nenocirstais mežs ir zaudējums nākamajām paaudzēm. Konstruktīvi un pragmatiski ir ļaut izcirst tik jaunus mežus, ko, pretojoties Maskavas spiedienam, nepieļāva iepriekšējās mežkopju paaudzes. Konstruktīvi un pragmatiski ir virzīt vērienīgus likuma grozījumus bez sabiedriskās apspriešanas un ietekmes uz vidi novērtējuma. Taču atgādināt par tajā pašā Meža likumā definēto ilgtspējīgo meža apsaimniekošanu un to, ka Latvijas meža politikā stāv ierakstīts, ka mežs nav mērāms tikai latos un kubikmetros, tas gan ir radikālisms. Nost ar tādu!

Mežu ciršanas vecums un okupācija

Jau daudzus gadus iesaistoties diskusijās ar meža nozares runasvīriem un sabiedrisko attiecību veidotājiem, esmu pamanījis, ka nozares pamatuzstādījums ir vienkāršs - pēc iespējas mazāk ierobežojumu mežu ciršanai, no kā likumsakarīgi izriet - pēc iespējas mazāk dabas aizsardzības. Lai kāds būtu diskusijas izejas punkts, lai kāda būtu izmantoto argumentu taciņa, mērķis ir viens un tas pats. Tad nu reizēm pat pretrunīgas lietas tiek demagoģiski savirpinātas tā, lai nonāktu pie vēlamā secinājuma.

Pretrunīgie argumenti

Viens no argumentiem, ko, lai attaisnotu mežizstrādes ierobežojumu vājināšanu, piesavinājies arī zemkopības ministrs Armands Krauze ir, ka pašreizējie vecuma ierobežojumi meža ciršanai esot "okupācijas laika normas", kas būtu grozāmas. Tas ļauj izvairīties no diskusijām par faktiem un būtību, tā vietā sabiedrības acīs iekrāsojot pašreiz spēkā esošos noteikumus un to aizstāvjus emocionāli negatīvā krāsā.

Tajā pašā laikā meža nozares publicitātes materiālos atradīsiet apgalvojumus, ka tieši mežu apsaimniekošana veidojusi Latvijas mežu dabas daudzveidību, un, protams, šie apgalvojumi tiek izmantoti pret dabas aizsardzību. Nereti tas izskan kā: "Ja reiz tik daudz dabas vērtību atrodams ārpus aizsargājamām teritorijām, tad tieši meža apsaimniekošana ir šīs vērtības radījusi un to saglabāšanai aizsargājamas teritorijas nav vajadzīgas."

Tātad meža nozares lobisti vienlaikus apgalvo, ka līdzšinējās meža apsaimniekošanas normas ir sliktas un maināmas un ka mežu apsaimniekošana atbilstoši šīm normām ir nodrošinājusi dabas daudzveidību mežos. Tad nu šoreiz iztirzāšu šos argumentus mazliet sīkāk, fokusējoties tieši uz meža ciršanas vecumu un tā nozīmi mežu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā.

Vēsturisks atskats uz mežu ciršanas vecumu

Galvenās cirtes vecums (saukts arī par cirtmetu) ir vecums, kādu kokiem jāsasniedz, lai mežu būtu atļauts nocirst galvenajā cirtē, kas visbiežāk izpaužas kā kailcirte. Šīs tātad ir tās "okupācijas laika normas", no kurām meža nozares vadoņi gribētu tikt vaļā un iebarojuši šo ideju arī zemkopības ministram.

Pirmkārt vērts atzīmēt, ka mežu ciršanas vecums Latvijā bija noteikts jau pirms tās okupācijas. Dažādos mežos tas bija atšķirīgs, bet skujkoku mežos tas lielākoties bija 100 gadu (kopumā robežās no 80 līdz 140 gadiem), lapu koku mežos - 60 gadi (15-150 gadi), tātad lielos vilcienos tas bija apmēram tāds pats kā mūsdienās.

Šobrīd Meža likumā noteiktie galvenās cirtes vecumi pa valdošajām sugām gan pamatā tiešām noteikti padomju laikos (ir atšķirības niansēs). Tomēr izrādās, ka konkrētie cirtmeti Latvijā noteikti nevis okupācijas varas ietekmē, bet par spīti tai. Kā raksta Jānis Vanags, 20. gs. 50. gadu beigās "Maskavas funkcionāri bija iecerējuši revidēt cirtmetus" [1]. Maskava kategoriski pieprasīja priežu cirtmeta samazināšanu uz 81 gadu (101 gada vietā). Priežu cirtmetu izdevās noturēt, taču tika pazemināts ciršanas vecums lapu koku mežiem. Atkal citējot Jāni Vanagu: "Latvijas Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrija tomēr nesamierinājās ar šo uzspiesto lēmumu un meklēja iespējas, lai arī bērzam, melnalksnim un apsei atgūtu pareizo cirtmetu." Tas galu galā izdevās, bet: "Izcīnītās pozīcijas par cirtmetiem un tāmi nebija stabilas. Tās bija jāaizstāv un no jauna jāpamato ik piecgadi. Republikas atbildīgajiem meža darbiniekiem tas paņēma daudz spēka un prasīja no viņiem īpašu diplomātiju, atjautību un pat viltību, lai panāktu Latvijai pieņemamus rezultātus."

Iepazīstoties ar šo vēsturisko atskatu, top skaidrs, ka ciršanas vecuma pazemināšana līdzīgi kā Daugavpils HES būve ir viena no tām okupācijas varas idejām, kuras latviešiem tolaik izdevās apturēt, bet tagad pēc neatkarības atgūšanas, kad Maskava vairs nespiež, paši sākam domāt, ka "varbūt tomēr varētu..."

Vēsturiskais ienesīgums un pašreizējā saimniekošana

Bet kāpēc mums, kam rūp mežu dabas daudzveidības saglabāšana, vispār vajadzētu uztraukties par meža ciršanas vecumu? Kā mums nereti tiek atgādināts, ciršanas vecums jau netiek noteikts ar mērķi saglabāt dabu, bet tīri saimniecisku apsvērumu dēļ, t.i., tas ir vecums, kad koki sasnieguši izmēru, kurā tos visizdevīgāk nocirst. Laika gaitā saimnieciskie apsvērumi var būt mainījušies, kāpēc tad nemainīt mežu ciršanas vecumu (vienalga - okupantu vai pašu latviešu noteikto)?

Te nonāku pie meža nozares argumentācijas otrās daļas - Latvijas mežu bioloģiskā daudzveidība radusies mežu apsaimniekošanas rezultātā. Šis man atgādina atrunu, kas tiek iekļauta dažādu ieguldījumu plānu reklāmās: "Vēsturiskais ienesīgums negarantē līdzvērtīgu ienesīgumu nākotnē." Tas, ka dabas vērtības pārdzīvojušas līdzšinējo mežu apsaimniekošanu, nebūt nenozīmē, ka tās spēs izturēt arī turpmāko. 

Par mūsdienu mežu apsaimniekošanas sistēmas sākumu varētu uzskatīt laiku ap 2000. gadu. 1998. gadā tika pieņemta Latvijas meža politika, 1999. gadā dibināta AS "Latvijas valsts meži", kam uzticēta valsts mežu apsaimniekošana, un 2000. gadā pieņemts pašreizējais Meža likums. Laiks kopš 2000. gada iezīmējas ar simtgades rekordiem mežu izciršanas intensitātē, bet pat vecākie skujkoku meži, ko stādījuši LVM darbinieki, vēl pieskaitāmi jaunaudzēm. Meži, kas šobrīd tiek cirsti un nes peļņu meža nozarei, un arī tie meži, kuros sastopamas lielākās dabas vērtības, lielākoties audzēti vai saudzēti iepriekšējās desmitgadēs, tostarp, jā, arī laikā, kad Latvija bija okupēta.

Kāpēc ciršanas vecums svarīgs dabai

Mežizstrādes intensitātes kāpums, protams, jau atstājis negatīvas sekas uz mežu ekosistēmām. Meža likumā noteiktais ciršanas vecums kopš 2000. gada nav mainījies, bet, ja tas tiktu pazemināts, tas būtu vēl viens pamatīgs trieciens Latvijas mežiem ar ilgstošām vai pat neatgriezeniskām sekām. Kāpēc?

Nav šaubu, ka Latvijas mežus lielā mērā ietekmējis cilvēks, tomēr galveno lomu spēlē daba. Jā, cilvēks var izvēlēties, kādus kokus sēt vai stādīt (tomēr vairāk nekā 80% Latvijas mežu izcelsme ir dabiska[2]). Turklāt arī dabiski atjaunojušus mežus cilvēks "ravē" un retina (mežsaimnieki šīs darbības sauc par meža kopšanu), izvāc kalstošos un nokaltušos kokus, nosusina slapjos mežus, tā kopumā mežu stipri attālinot no tā, kāds tas būtu veidojies dabiskos apstākļos. Tomēr noteicošie tajā, kāds augs mežs un kas tajā varēs dzīvot, ir dabiskie apstākļi - augsne, ūdens, gaisma, klimats un dažādu sugu - no augsnes mikroorganismiem līdz aļņiem - klātbūtne.

Dabiskos apstākļos meži Latvijā ir pamata ekosistēma, t.i., citas ekosistēmas dabiskos apstākļos lielākoties pārveidotos par mežu. Un, protams, bez cilvēka iejaukšanās tie būtu veci un dabiski meži - etalons mežu dabas daudzveidībai mūsu apstākļos. Mežs, ko atstāsiet savā vaļā, ar laiku kļūs arvien dabiskāks un vērtīgāks. Arī cilvēka kļūdas - neatbilstošos apstākļos iestādītus kokus - daba "dzēsīs", t.i., šie koki iznīks, dodot vietu dabiskam mežam. Līdz ar to jautājums ir nevis par to, kā cilvēks veido mežu bioloģisko daudzveidību, bet gan par to, cik lielā mērā viņš ļauj tai veidoties. Un, lai tā veidotos, ir vajadzīgs laiks. 

Latvijā koksnes ieguvē dominē kailcirtes. Kailciršu saimniecībā, kokiem sasniedzot noteiktu vecumu (vai izmēru), mežs tiek nocirsts un meža ekosistēmai jāsāk atjaunoties "no nulles". Tas, cik daudz ekosistēma paspēs atjaunoties, atkarīgs no šī noteiktā ciršanas vecuma. Lai gan pieļauju, ka visiem, izņemot meža nozares lobistus un zemkopības ministru, tas tāpat jau ir skaidrs, tomēr uzsvēršu, ka tad, ja vecā mežā ir sastopamas aizsargājamas sugas, tad tas ir tāpēc, ka šis mežs nav nocirsts, nevis tāpēc, ka pašreizējā meža apsaimniekošanas prakse būtu dabai labvēlīga. Tātad, lai gan patiesi ciršanas vecums savulaik ir noteikts tīri saimniecisku, nevis vides apsvērumu dēļ, no tā lielā mērā atkarīgs tas, kāda būs Latvijas mežu dabas daudzveidība.

Ko tad lai cērt?

Kāds jautās - bet, pag, tad jaunus mežus cirst ir slikti, vecus mežus cirst arī ir slikti, tad ko lai cērt? Te jāsaka, ka pamatproblēma ir nevis ciršanas vecums, bet kailciršu saimniecība. Šādā saimniekošanā tiešām īsti labi nebūs nevienā no variantiem - zems galvenās cirtes vecums nozīmē, ka ārpus aizsargājamām teritorijām mežu ekosistēmas nekad nespēs atjaunoties, bet augsts ciršanas vecums nozīmē to, ka tiek iznīcināti augstvērtīgi meži. Otrais variants tomēr ir mazliet labāks, jo nozīmē, ka Latvijā tomēr visu laiku būs arī veci meži, kuros varēs mitināties šiem mežiem raksturīgās sugas. Taču vēlreiz jāpasvītro - ciršanas vecums ir problēma kailciršu saimniecībā. Ja Latvijas meža nozare spētu atteikties no kailcirtēm kā dominējošā koksnes ieguves veida un raudzītos, lai pēc koksnes ieguves attiecīgajā vietā joprojām būtu meža ekosistēma (ar lieliem un veciem kokiem, kritalām, atbilstošu mikroklimatu utt.), tad nebūtu īpaši būtiski, kādā vecumā koki tiek cirsti.

Šeit gribu citēt LLU Meža fakultātes profesora Zigurda Saliņa savulaik rakstīto: "Meža apsaimniekošanas procesā, t.sk. arī mežizstrādē, jālieto dabai tuvas metodes, kas vienlaicīgi ir arī lētākas, saglabājot pie tam dzīvnieku un augu daudzveidību. Šajā sakarā jāizmaina mežsaimniecības speciālistu viedoklis, pēc iespējas pārejot uz dabisko atjaunošanu, izlases cirtēm..."[3].

Vai es drīkstu cerēt?

Par to, ka meža nozares runasvīri, ministru ieskaitot, apsaukā dabas aizsardzības organizācijas un to atbalstītājus par komunistiem vai fašistiem un citādi cenšas tos nomelnot, lai uzsvērtu, ka šīs sabiedrības grupas viedoklis vispār nav leģitīms un uzklausīšanas vērts, sen vairs neesmu pārsteigts. Taču īpatnēji, ka tieši tāpat tiek izsmieti un nozākāti vecākās paaudzes mežkopji, ja tie atļaujas paust "nepareizu" viedokli. Piemēram, leģendārā mežkopja Gunāra Skribas raksts, kurā kritizēta pašreizējā mežu apsaimniekošana[4], izpelnījās Latvijas Meža īpašnieku biedrības tā brīža izpilddirektores apzīmējumu "Latvijas PSR fanu vaimanoloģija par to, ka labie laiki beigušies".  Savukārt, komentējot vairāku pensionētu mežkopju atklāto vēstuli, tika apgalvots, ka to viņu vietā sacerējis kāds cits[5].

Protams, man patiktu, ja diskusijas par Latvijas mežu apsaimniekošanu balstītos uz faktiem. Šobrīd, ja LOB vai citas dabas aizsardzības organizācijas norāda uz problēmām Latvijas mežu dabas daudzveidības saglabāšanā, AS "Latvijas valsts meži", AS "Latvijas Finieris", Zemkopības ministrijai u.c. nepietiek drosmes atzīt, ka viņiem tas vienkārši nešķiet svarīgi. Tā vietā tiek ieguldīti līdzekļi ne tikai savās sabiedriskajās attiecībās ("Latvijas meži tiek apsaimniekoti lieliski!"), bet arī kritizētāju nomelnošanā ("Neklausieties tos komunistus!"). Es neloloju ilūzijas, ka šajā ziņā kaut kas pārskatāmā nākotnē mainīsies, bet atļaujiet man turpināt cerēt, ka tomēr ir sabiedrības daļa, tostarp arī starp lēmumu pieņēmējiem, kas redz faktus un saprot, ka dabu ar sabiedriskajām attiecībām apmānīt nevar.

---

1 - Vanags, J. 2018. Meža uzraudzība Latvijā 100 gados, ALGENTA.

2 - https://foresteurope.org/wp-content/uploads/2016/08/SoEF_2020.pdf

3 - Saliņš, Z. 1999. Meža izmantošana Latvijā: vēsture, stāvoklis, perspektīvas, Jelgava: LLU Meža izmantošanas katedra.

4 - https://www.la.lv/jauna-meza-politika-un-tas-enas-puses

5 - https://www.ventasbalss.lv/zinas/vide/40839-izdoma-redaktoru-un-neciena-vecos-mezkopjus

Es te biju

Bērns, guļot gultā, noplēsis tapetes strēmeli, un tētis dusmīgs: "Nu, kāpēc tev tā bija jādara?" Tētis nesaka, ka pats bērnībā izdarījis tieši tāpat, un arī to, ka saprot, ka nav nekāda "kāpēc" - vienkārši tobrīd tas šķita interesanti. Varbūt tas tikai laika īsināšanai, bet varbūt bērns neapzināti izpauž cilvēkam raksturīgo vēlmi mainīt pasauli, kaut vai savu tuvāko. Izrādās, ka arī tāds mazs ķipars var atstāt savu nospiedumu pasaulē - pirms manis bija tā, un tagad ir citādi. Un es biju tas, kas to izdarīja!

Nekur jau tā vēlme atstāt apliecinājumu savai klātbūtnei nepazūd, arī cilvēkam pieaugot. Ja mēs redzam māju, kam viss pagalms aizaudzis ar gārsām un nātrēm, mēs saprotam, ka māja ir pamesta - neviens nav papūlējies sakopt pagalmu, tā parādot - te es esmu! Apmetoties jaunā vietā, mums gribas kaut nedaudz to mainīt - ne tikai nopļaut zāli, bet arī iekopt jaunu dobi, nocirst krūmu, iestādīt kādu kociņu...

Ar mani jau tāpat - drīz pēc ievākšanās pašreizējā dzīvesvietā iestādīju ozoliņu, tā iedzenot jaunajā dzīvesvietā saknes gan pārnestā, gan tiešā nozīmē. Tagad skatos uz ozolu un mulstu. Šķiet, manā bērnībā koki auga lēnāk. Ja arī turpmāk kokam dzīvē veiksies, mani bērni saviem bērniem vēlāk varēs stāstīt: "Redz, to ozolu iestādīja jūsu vectēvs."

Līdzīgi ir arī ar mežu. Gan vecie mežkopji, gan ne viens vien meža īpašnieks mūsdienās mežu neredz tikai kā koksnes audzēšanas un naudas ieguves vietu, bet kā dārzu, par kuru rūpēties un turēt kārtībā. Lai ir izkopts, sakopts un skaists. Lai bērniem un mazbērniem prieks par savu senču paveikto.

Viens no šiem vecā kaluma mežkopjiem bija atnācis apskatīties uz mūsu jaunaudzēm. Ar tām viss esot kārtībā un nekas neesot jādara. Tad iegājām vecākā meža nogabalā: "Te gan tev bēdu leja." Jā, vecākās egles lielākoties nokaltušas. Daļa mirušo koku stāv, citi jau nogāzušies. Taču tieši šajos kalstošajos kokos nāk bungot un barību meklēt dzeņi. Un lielie bērzi joprojām stāv, starp tiem aug jauni kociņi. Mežs turpina dzīvot, apliecinot to, ka spēks ir daudzveidībā - kur vieni koki nevar izdzīvot, tur citi zeļ. "Ā, nu ja tu gribi, lai te veidojas tāds kā biotops, tad gan," secināja mežkopis.

Jā, es gribu. Var jau šķist paradoksāli, ka nospiedums, ko es gribu atstāt pasaulē, ir cilvēka (manis) pēc iespējas mazāk aiztikts mežs, bet man ir bažas, ka nākotnē Latvijā meži, kuriem ļauts attīstīties savā vaļā, ārpus aizsargājamām teritorijām būs retums. Protams, mūsu Mazais mežiņš ir tikai tāds krikums, nekas daudz vairāk par noplēstu tapetes strēmeli, un pasauli tas neizglābs, tomēr arī tas būs mans apliecinājums - es te biju.

Ko īsti Armands Krauze grib mums pateikt?

Pavisam nesen jau rakstīju par zemkopības ministra Armanda Krauzes vēlmi kāpināt valsts mežu izciršanas apjomus (šeit), taču, tā kā nupat ministrs vēlreiz publiski paudis šo ideju (šeit), arī no manas puses vēl dažas piebildes.

Kas ir intensīvākas mežu izciršanas idejas autors, A. Krauze neatklāj joprojām. Iepriekš viņš par šādu ideju "bija dzirdējis", bet nu jau "mēs esam sapratuši, ka valsts mežos ir milzīgs apjoms koksnes, kura faktiski netiek saimnieciski apsaimniekota". Kas ir šie "mēs", joprojām paliek noslēpums. Tā kā A. Krauze ir tikai atskaņotājs meža nozares virzītajām idejām, nedodu ne pieci, ka pats ministrs tiešām ir kaut ko sapratis. Taču tagad viņam piebalso arī otrs ZZS kolēģis - klimata un enerģētikas ministrs Kaspars Melnis - ja varam radīt pievienoto vērtību, tad tik "ejam uz priekšu"!

Jāatzīmē, ka apgalvojums, ka valsts mežos ir milzīgs apjoms neapsaimniekotas koksnes, kas vienkārši sapūst, ir dzirdēts jau daudzkārt. Kā zināms, ciršanas apjomus valsts mežos uz Valsts meža dienesta (VMD) aprēķinu pamata ierobežo Ministru kabineta rīkojums. Tātad A. Krauze mums liek saprast, ka šis rīkojums nosaka mazāku mežizstrādes apjomu nekā reāli būtu iespējams. Un te nu rodas jautājumi...

Ja nu tā tiešām būtu, ka cērtamu valsts mežu ir "pāri galvai", tad kāpēc AS "Latvijas valsts meži" (LVM) izcērt starptautiskas nozīmes aizsargājamus mežus (sk. šeit un šeit) un aizsargājamu sugu dzīvotnes (sk. šeit un šeit)? Tad šī būtu apzināta un mērķtiecīga dabas vērtību iznīcināšana, nevis mežizstrādei pieejamo mežu trūkuma radīts izmisums?

Tajā pašā laikā ir zināms, ka visus "pāraugušos" mežus VMD jau ņem vērā, rēķinot, kāds būtu maksimāli pieļaujamais ciršanas apjoms valsts mežos. No aprēķina tiek izslēgti tikai tie meži, kuros galvenā cirte nav atļauta. Pārējos mežos VMD rēķina, kādi būtu maksimālie ciršanas apjomi, lai koksnes plūsma saglabātos stabila, t.i., tikpat daudz varētu cirst arī turpmāk. Pasvītroju - runa ir tikai par koksnes plūsmu, nevis ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu. Taču tagad A. Krauze apgalvo, ka faktiski vajadzētu cirst vairāk. Un tas rada nākošo jautājumu - vai A. Krauze uzskata, ka mums šobrīd būtu jācērt uz turpmāko gadu koksnes ieguves rēķina vai ka VMD dati un līdz ar to arī aprēķini ir kļūdaini un neatbilst situācijai dabā? Vai varbūt ministrs liek saprast, ka vajadzētu izcirst mežus aizsargājamās teritorijās, kur šobrīd galvenā cirte nav atļauta?

Runājot par VMD datiem, aicinu aplūkot šo grafiku.

Galvenās cirtes vecumu pārsniegušu valsts mežu platība
saskaņā ar VMD un LMVI "Silava" datiem.

Tā kā publiski pieejamie LVMI "Silava" dati neļauj atsevišķi izdalīt mežus, kuros galvenā cirte nav atļauta, šeit salīdzinu visus galveno koku sugu mežus, kas pārsnieguši Meža likumā noteikto galvenās cirtes vecumu. Kā redzams, ciršanas vecumu pārsniegušu priežu un bērzu mežu (un arī šo trīs sugu mežu kopumā) pēc LVMI "Silava" datiem ir mazāk nekā pēc VMD datiem. Šāds vienkāršs salīdzinājums gan neļauj noteikt, kuri no datiem ir pareizāki, jo kļūdas var būt abās datu kopās, taču redzams, ka nav datu, kas liecinātu, ka faktiski cērtamu mežu ir vairāk nekā VMD datos.

Un visbeidzot jāatzīmē pats svarīgākais: abi ZZS ministri - gan A. Krauze, gan K. Melnis - vēlreiz pasvītro, ka vai nu nezina, ko nozīmē ilgtspējīga meža apsaimniekošana, vai arī viņus tas vienkārši neinteresē. Runa ir tikai par koksnes kubikmetriem un iegūstamo peļņu, bet viss, kas netiek nocirsts, tiek uzskatīts vienkārši par sapuvušu koksni. Tāpēc vēlreiz un vēlreiz jāatgādina tas, kas rakstīts Latvijas meža politikā (šeit):

MEŽS NAV MĒRĀMS TIKAI LATOS UN KUBIKMETROS, TAS PILDA NEAIZSTĀJAMAS EKOLOĢISKĀS UN SOCIĀLĀS FUNKCIJAS GAN NACIONĀLĀ, GAN STARPTAUTISKĀ LĪMENĪ.

Latvijas meži tiek pārmērīgi izcirsti

Daudzi, ieraugot virsrakstu, teiks: "Labrīt! Tas jau sen ir zināms!" Jā, mēs jau sen redzam, kā mainās Latvijas ainava, aizvien pieaugot mežu fragmentācijai, redzam, kā samazinās mežu bioloģiskā daudzveidība un oglekļa piesaiste mežos. Tas viss liecina par neilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu, un par to jau rakstīju pirms sešiem gadiem šeit.

Tomēr meža nozares runasvīri turpina skandēt, ka "nocērtam mazāk nekā pieaug", tātad, no koksnes plūsmas viedokļa raugoties, mežu apsaimniekošana ir ilgtspējīga. Tiek apgalvots, ka mēs varētu cirst vēl vairāk, vai pat, ka ir jācērt vēl vairāk, kā to, piemēram, varējām redzēt 7. maija "Panorāmas" sižetā (skatāms šeit). Lūk, mežu novecošanas dēļ mazinoties to spēja piesaistīt oglekli (manu atspēkojumu šiem apgalvojumiem var izlasīt šeit), bet dabas aizsardzības pasākumi samazinot resursu pieejamību (sk., piemēram, A. Muižnieka komentāru iepriekš minētajā "Panorāmas" sižetā).

Un par spīti tam, ka meža nozare tiek apcelta un ierobežota, tiek sasniegti arvien jauni mežizstrādes rekordi. 2023. gadā tika sasniegts augstākais mežizstrādes apjoms, kāds Latvijā pieredzēts vismaz pēdējos 100 gados, - 15 miljoni kubikmetru. Taču jau 2024. gadā šis rekords tika pārspēts, izcērtot jau 16 miljonus kubikmetru koksnes.

Kopējais mežizstrādes apjoms Latvijas mežos.
Datu avots: Valsts meža dienests

Kā jau minēju, tie, kas mežsaimniecības ilgtspēju mēra tikai koksnes kubikmetros, līdz šim ir apgalvojuši, ka viss ir kārtībā, jo izcirstās koksnes apjoms ir mazāks nekā koksnes pieaugums mežā. It kā tā ir joprojām. Šo "it kā" gribu pasvītrot tāpēc, ka kopējo koksnes bilanci nosaka ne tikai koksnes pieaugums un mežizstrāde, bet arī dabiskais atmirums. Ja liekam kopā šos visus rādītājus, redzam, ka esam iebraukuši mīnusos.

Koksnes krājas bilance Latvijas mežos.
Datu avots: LVMI "Silava"

Kā redzams, dabiskais atmirums ir saglabājies gandrīz nemainīgs (mazliet samazinājies), bet, samazinoties koksnes pieaugumam un palielinoties mežizstrādes apjomam (nebrīnieties, ka skaitļi atšķiras no VMD datiem - šeit atšķiras metodikas), bilance pēdējos gados kļuvusi negatīva. Tas loģiski noved pie mežaudžu kopējās krājas samazināšanās.

Kopējā krāja Latvijas mežos.
Datu avots: LVMI "Silava"

Jāatzīmē, ka redzamais koksnes krājas samazinājums attiecas uz visiem mežiem kopā, ieskaitot arī aizsargājamās teritorijas. Tātad aizsargājamie meži nav varējuši kompensēt izcirsto apjomu. Šeit redzams arī tas, ka tāpat kā vecus mežus nevar vainot pie oglekļa piesaistes samazinājuma, dabas aizsardzību nevar vainot pie koksnes apjomu samazināšanās. Abos gadījumos galvenais faktors ir pārmērīgs mežizstrādes apjoms.

Un tagad palūkosimies uz valsts mežiem - mums visiem piederošajiem mežiem, no kuriem lielāko daļu (apmēram 80%) apsaimnieko viens uzņēmums - AS "Latvijas valsts meži". Šajos mežos maksimāli pieļaujamos ciršanas apjomus nosaka Ministru kabineta rīkojums, un tieši šo ciršanas apjomu palielināt kārtējo reizi grib vārdā nenosaukti meža nozares pārstāvji, par kuru vēlmi ministrs Krauze "ir dzirdējis" un ir gatavs to atbalstīt.

Kopējais mežizstrādes apjoms Latvijas valsts mežos. Datu avots: Valsts meža dienests

Arī valsts mežos mežizstrādes apjoms kāpj - pēdējo desmit gadu laikā pieaugums ir par 36%. Un arī valsts mežos koksnes krājas bilance ir negatīva, vēl lielākā mērā nekā Latvijas mežos kopumā.

Koksnes krājas bilance Latvijas valsts mežos.
Datu avots: LVMI "Silava"

To, ka pašreizējā periodā valsts mežos pieļaujamais ciršanas apjoms ir samazināts, salīdzinot ar iepriekšējo periodu, Zemkopības ministrija mēdz pasniegt kā kādu īpašu labo darbu. Taču pieļaujamā apjoma aprēķināšanas formulas nav mainījušās. Tas nozīmē, ka pieļaujamā apjoma samazinājums ir nevis piesardzība, domājot par dabas daudzveidības saglabāšanu vai klimata pārmaiņu mazināšanu, bet tikai apliecinājums tam, ka mežizstrāde jau līdz šim nav bijusi ilgtspējīga un tā rezultātā samazinājusies cērtamu mežu pieejamība.

Ieskatoties datos dziļāk, redzama vēl kāda interesanta nianse - arvien mazāku īpatsvaru no kopējā mežizstrādes apjoma valsts mežos veido galvenā cirte. 2014. gadā tas bija 74%, 2024. gadā - tikai 57%. 

Galvenās cirtes īpatsvars no kopējā mežizstrādes apjoma valsts mežos.
Datu avots: Valsts meža dienests

Šeit jāatzīmē, ka iepriekš minētais MK rīkojums par maksimāli pieļaujamo ciršanas apjomu valsts mežos limitē tikai galveno cirti. Tāpēc manuprāt ticamākie iemesli galvenās cirtes īpatsvara sarukumam ir šādi:

1) AS "Latvijas valsts meži" meklē iespējas izcirst vairāk mežu nekā pieļauj MK rīkojums.

2) Statistikā, kas pamatā pieļaujamā apjoma aprēķinam, ir kļūdas, un reāli dabā pieejamo ciršanas vecumu sasniegušo mežu ir mazāk un tāpēc AS "Latvijas valsts meži" intensīvāk cērt citas cirtes (t.i., ciršanas vecumu nesasniegušus mežus).

3) Ir pasliktinājies valsts mežu sanitārais stāvoklis, un tā rezultātā tiek veikts vairāk sanitāro ciršu.

Iespējams, ka pareizā atbilde ir kombinācija no šiem trim variantiem un varbūt vēl kāda ceturtā vai piektā, bet tas nemaina būtību - pastiprināta ciršanas vecumu nesasniegušu mežu ciršana nozīmē mazāk cērtamu mežu nākotnē.

Vēl nesen meža nozares priekšstāvji izmantoja pozitīvo koksnes bilanci kā apliecinājumu tam, ka par spīti mežu dabas daudzveidības noplicināšanai to apsaimniekošana ir ilgtspējīga. Tagad, kad šī bilance ir negatīva, varam gaidīt jaunus radošus demagoģijas vingrinājumus ar mērķi pārliecināt, ka viss joprojām ir kārtībā. Bet var jau būt, ka neko radošu nesagaidīsim - tikai nemitīgu skandināšanu, ka pirms 100 gadiem mežu bija mazāk. Apdomājiet - vai ir vēl kāda joma, kurā tas, ka pirms 100 gadiem bija sliktāk, mums šķiet pietiekams apliecinājums tam, ka tagad viss ir kārtībā?

Un vēl mēs varam gaidīt, ka arī turpmāk Armands Krauze dzirdēs idejas, ka vajadzētu palielināt mežizstrādes apjomu. Arī turpmāk no Zemkopības ministrijas nāks tādi vai citādi noteikumu grozījumi, kas mazinātu ierobežojumus mežizstrādei. Lai gan meža nozares runasvīri to nekad neatzīs, Latvijas mežu apsaimniekošana nav ilgtspējīga. Esošajā rāmī tā vairs ilgi turpināties nevar, bet tā vietā lai piebremzētu, tiek meklētas iespējas šo rāmi sagraut. Un šī mērķa vārdā ministram dažādas idejas ausī čukstošie ļaudis nekautrējas atsperties pat pret karu Ukrainā.

Prasme neredzēt

Mani sen vairs nepārsteidz tas, ka Latvijas meža nozares runasvīri cītīgi turas pie ideoloģijas, kas balstās dogmā, ka Latvijas meži tiek apsaimniekoti ideāli un vienīgais šķērslis tam, lai tos apsaimniekotu vēl ideālāk, ir dabas aizsardzība. Ja fakti runā šai pārliecībai pretī, tad skaidrs, ka problēma ir faktos, nevis pārliecībā. Protams, dati, kas nāk no dabas aizsardzības organizācijām, jau saknē tiek atzīti par apšaubāmiem, taču īpatnēji, ka šis faktu aklums attiecas arī uz pašas nozares apkoptajiem datiem.

Lūk, piemēram, 31. janvārī Saeimas un Pasaules Dabas Fonda kopīgi rīkotajā konferencē "Bioloģiskā daudzveidība - cilvēces nākotnei" (ieraksts skatāms šeit) AS "Latvijas valsts meži" valdes loceklis Dagnis Dubrovskis atkal ķērās pie iemīļotā stāsta, ka esot pretrunas starp bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas un klimata pārmaiņu mazināšanas mērķiem. D. Dubrovskis apgalvoja, ka lielākais emisiju avots no meža zemēm esot mirusī koksne, kuras daudzums "ir audzis augumā", un krājas pieauguma samazināšanos valsts mežos skaidroja ar to, ka vecās mežaudzēs pieaugums ir mazāks.

Minētos apgalvojumus D. Dubrovskis balstīja uz LVMI "Silava" datiem. Tad nu palūkosimies, ko šie dati rāda.

Varētu jau teikt, ka galvenais oglekļa emisiju avots no meža zemēm patiesi ir mirušie koki, tikai viena būtiska nianse - nevis dabiski mirušie, kā to liek saprast D. Dubrovskis, bet gan nocirstie koki. Ja skatāmies tieši uz valsts mežiem, redzam, ka mežizstrādes apjoms valsts mežos jau pirms desmit gadiem bija vairāk nekā divkārt lielāks par ikgadējo dabisko atmirumu, un šo desmit gadu laikā mežizstrādes apjoms ir audzis, bet dabiskais atmirums - mazinājies.

Mežizstrādes apjoms un dabiskais atmirums valsts mežos gadā.
LVMI "Silava" dati.

D. Dubrovska apgalvojumu, ka saskaņā ar IPCC vadlīnijām, mirusī koksne mežā kļūst par oglekļa emisijām 20 gadu laikā, pārbaudījis neesmu, bet pieņemu, ka tas ir patiess. Šoreiz pat nerunāšu par to, ka mirusī koksne ir kritiski būtiska veselīgas meža ekosistēmas sastāvdaļa. Taču jāpatur prātā, ka nocirstie koki no meža tiek aizvākti, tā noplicinot meža oglekļa krātuvi, un tikai neliela daļa no šīs koksnes nokļūst produktos, kuru "oglekļa mūžs" ir ilgāks par 20 gadiem, kas atvēlēti mežā palikušajiem mirušajiem kokiem.

Tas par oglekļa bilances negatīvo pusi, bet kā ar pozitīvo - piesaisti?

"Silavas" dati apstiprina D. Dubrovska apgalvojumu, ka koksnes krājas pieaugums (un tātad arī oglekļa piesaiste dzīvajos kokos) valsts mežos 15 gadu laikā samazinājies par diviem miljoniem kubikmetru. Taču šajā samazinājumā grūti saskatīt veco mežu vainu.

Ikgadējā krājas pieauguma starpība valsts mežos
pa mežu vecuma desmitgadēm starp 2004-2008.
un 2019.-2023. gadu. LVMI "Silava" dati.

Kā redzams, pieauguma "mīnusu" valsts mežos nosaka, nevis vecie meži, kuros krājas pieaugums turpinājis augt, bet gan krājas pieauguma kritums 31-80 gadus veco mežu grupā. Daļēji šādu kritumu var izskaidrot ar to, ka šāda vecuma mežu vienkārši ir kļuvis mazāk. Tas noticis gan mežizstrādes, gan meža vecuma struktūras dēļ. Taču interesanti, ka šo mežu platības samazinājums nav vienīgais iemesls krājas pieauguma kritumam. Šajos mežos samazinājies arī vidējais pieaugums uz hektāru.

Vidējais krājas pieaugums uz hektāru gadā valsts mežos
 pa mežu vecuma desmitgadēm. LVMI "Silava" dati.

Pati "Silava" šo pieauguma samazinājumu skaidro šādi: "Šo tendenci, visticamāk, var izskaidrot ar intensīvākām krājas kopšanas cirtēm nekā tas bija pirms 15 gadiem." (ziņojums šeit). Tātad oglekļa piesaisti samazinājusi ne tikai mežu nociršana (kailcirtes), bet arī kopšanas cirtes.

Rokoties pa šiem skaitļiem, pamanīju vēl vienu interesantu lietu - arī kopējā mežaudžu platība valsts mežos pēdējos 15 gados ir samazinājusies. Atgādinu, ka "mežaudze" šajā gadījumā ir teritorija, kur aug kaut pavisam jauni kociņi, kamēr "mežs" juridiski var būt arī tāda teritorija, kur koki neaug. Tātad - kopējā valsts mežu mežaudžu platība samazinājusies. Vai tas būtu skaidrojams ar to, ka valsts mežu zeme atdota privātajiem? Nē, "meža zemju" platība valsts īpašumā šajā laikā ir augusi. Kas tad?

Meža zemju kopējās platības pārmaiņas pa kategorijām
valsts mežos starp 2004.-2008. un 2019.-2023. gadu.
LVMI "Silava" dati.

No "Silavas" datiem redzams, ka valsts mežos, sarūkot meža zemju platībām, kas piesaista oglekli - mežaudzēm, pieaugušas tādas platības, kas oglekli nepiesaista šobrīd (izcirtumi) vai nepiesaistīs nekad (ceļi, grāvji), ja vien netiks veikti renaturalizācijas pasākumi.

Tātad kopsavilkumā - redzams, ka valsts mežos audzis ciršanas apjoms, samazinājies krājas pieaugums uz hektāru produktīvākajos mežos un pieaugusi atmežošana. No kā arī likumsakarīgi izriet kopējā koksnes krājas pieauguma un oglekļa piesaistes samazināšanās.

Un nekādu "Ameriku" jau es ar šo neesmu atklājis - arī Latvijas ziņojumā par siltumnīcefekta gāzu emisijām jau vairākus gadus pēc kārtas lasāms, ka oglekļa piesaistes samazinājums mežos skaidrojams galvenokārt ar mežizstrādes apjoma pieaugumu, un būtiska nozīme ir arī atmežošanai (jaunākais ziņojums šeit). Jautājums tikai, kāpēc AS "Latvijas valsts meži" joprojām izliekas to neredzam un cenšas vainot vecus mežus, kuru saglabāšanu zinātnieki uzskata par vienu no būtiskākajiem pasākumiem gan klimata pārmaiņu mazināšanai, gan dabas daudzveidības saglabāšanai.