Es te biju

Bērns, guļot gultā, noplēsis tapetes strēmeli, un tētis dusmīgs: "Nu, kāpēc tev tā bija jādara?" Tētis nesaka, ka pats bērnībā izdarījis tieši tāpat, un arī to, ka saprot, ka nav nekāda "kāpēc" - vienkārši tobrīd tas šķita interesanti. Varbūt tas tikai laika īsināšanai, bet varbūt bērns neapzināti izpauž cilvēkam raksturīgo vēlmi mainīt pasauli, kaut vai savu tuvāko. Izrādās, ka arī tāds mazs ķipars var atstāt savu nospiedumu pasaulē - pirms manis bija tā, un tagad ir citādi. Un es biju tas, kas to izdarīja!

Nekur jau tā vēlme atstāt apliecinājumu savai klātbūtnei nepazūd, arī cilvēkam pieaugot. Ja mēs redzam māju, kam viss pagalms aizaudzis ar gārsām un nātrēm, mēs saprotam, ka māja ir pamesta - neviens nav papūlējies sakopt pagalmu, tā parādot - te es esmu! Apmetoties jaunā vietā, mums gribas kaut nedaudz to mainīt - ne tikai nopļaut zāli, bet arī iekopt jaunu dobi, nocirst krūmu, iestādīt kādu kociņu...

Ar mani jau tāpat - drīz pēc ievākšanās pašreizējā dzīvesvietā iestādīju ozoliņu, tā iedzenot jaunajā dzīvesvietā saknes gan pārnestā, gan tiešā nozīmē. Tagad skatos uz ozolu un mulstu. Šķiet, manā bērnībā koki auga lēnāk. Ja arī turpmāk kokam dzīvē veiksies, mani bērni saviem bērniem vēlāk varēs stāstīt: "Redz, to ozolu iestādīja jūsu vectēvs."

Līdzīgi ir arī ar mežu. Gan vecie mežkopji, gan ne viens vien meža īpašnieks mūsdienās mežu neredz tikai kā koksnes audzēšanas un naudas ieguves vietu, bet kā dārzu, par kuru rūpēties un turēt kārtībā. Lai ir izkopts, sakopts un skaists. Lai bērniem un mazbērniem prieks par savu senču paveikto.

Viens no šiem vecā kaluma mežkopjiem bija atnācis apskatīties uz mūsu jaunaudzēm. Ar tām viss esot kārtībā un nekas neesot jādara. Tad iegājām vecākā meža nogabalā: "Te gan tev bēdu leja." Jā, vecākās egles lielākoties nokaltušas. Daļa mirušo koku stāv, citi jau nogāzušies. Taču tieši šajos kalstošajos kokos nāk bungot un barību meklēt dzeņi. Un lielie bērzi joprojām stāv, starp tiem aug jauni kociņi. Mežs turpina dzīvot, apliecinot to, ka spēks ir daudzveidībā - kur vieni koki nevar izdzīvot, tur citi zeļ. "Ā, nu ja tu gribi, lai te veidojas tāds kā biotops, tad gan," secināja mežkopis.

Jā, es gribu. Var jau šķist paradoksāli, ka nospiedums, ko es gribu atstāt pasaulē, ir cilvēka (manis) pēc iespējas mazāk aiztikts mežs, bet man ir bažas, ka nākotnē Latvijā meži, kuriem ļauts attīstīties savā vaļā, ārpus aizsargājamām teritorijām būs retums. Protams, mūsu Mazais mežiņš ir tikai tāds krikums, nekas daudz vairāk par noplēstu tapetes strēmeli, un pasauli tas neizglābs, tomēr arī tas būs mans apliecinājums - es te biju.