Ko nozīmētu grozījumi Meža likumā

Es dzīvoju mežā. Mums pašiem gan pieder tikai neliela platība no meža, kas mums apkārt. Lielākoties tas ir AS "Latvijas valsts meži" apsaimniekots valsts mežs, tāpēc ietekmēt tajā notiekošo es nevaru, tikai vērot. Pēdējā laikā varu vērot mežizstrādes intensitātes kāpumu. Pirmajos astoņos gados, kad šeit dzīvoju, 500 metru rādiusā ap manām mājām LVM nocirta tikai divus meža nogabalus, bet pēdējo desmit gadu laikā  izcirtumos pārvērtušies deviņi nogabali kopumā 15 hektāru platībā. Tagad ārpus netālā mikrolieguma LVM apsaimniekotajos mežos atlikuši tikai astoņi nogabali kopumā 12 hektāru platībā, kas ciršanas vecumu jau sasnieguši vai sasniegs nākamo desmit gadu laikā. Kā redzams, nākamajos desmit gados vairs tik intensīva ciršana neiznāks. Kā jums šķiet, vai LVM mežizstrādi piebremzēs? Vai varbūt mēģinās panāk grozījumus Meža likumā, kas ļautu cirst jaunākus mežus, tā palielinot mežizstrādei pieejamās platības?

Pēdējā laika notikumi rāda, ka LVM ir izvēlējušies otro variantu. Šī gada jūnijā Latvijas Radio raidījumā "Krustpunktā" LVM valdes priekšsēdētājs Pēters Putniņš stāstīja, ka Zemkopības ministrijā un Valsts kancelejā "mēs" esot iedevuši mapi ar nepieciešamajiem grozījumiem mežu regulējumā (sk. šeit). Un 4. septembrī šie grozījumi (visticamāk - tikai daļa no tās mapes) ieraudzīja dienasgaismu, Zemkopības ministrijai rosinot samazināt ciršanas vecumu lielākajā daļā mežu (sk. šeit).

Taču, protams, pieeja "es sēžu savā mežā un redzu" īsti neļauj vispārināt savus novērojumus uz Latviju kopumā. Tāpēc, lai saprastu, kādi ir grozījumu cēloņi un iespējamās sekas, paskatīsimies plašāk. 

Lai gan Zemkopības ministrija mēģināja radīt steidzamības sajūtu, iesniedzot grozījumus Meža likumā īsi pirms nākamā gada valsts budžeta apstiprināšanas, vēlme tikt pie jaunāku mežu ciršanas nav ne jaunums, ne pārsteigums. Viedokli, ka ciršanas vecums būtu jāsamazina, Dagnis Dubrovskis (šobrīd - LVM valdes loceklis) pauda jau 2016. gadā (sk. šeit).

Un arī es pats jautājumu par to, kas varētu būt pamatā centieniem tikt pie jaunāku mežu ciršanas, aplūkoju šajā pašā blogā jau pirms astoņiem gadiem (sk. šeit). Toreiz, aprakstot Latvijas mežu vecuma struktūru, norādīju, ka visticamāk "bedre" vecuma struktūrā, t.i., prognozējamais kritums tajās mežu platībās, kas sasniedz ciršanas vecumu, novedīs nevis pie tā, ka meža nozare atzīs Latvijas mežu pārmērīgu izciršanu, bet gribēs panākt atļauju cirst jaunākus mežus. Un te nu mēs esam.

Lai saprastu, ko Zemkopības ministrijas rosinātie grozījumi nozīmē ne tikai mežiem pie manām mājām, bet Latvijai kopumā, aicinu vēlreiz apskatīties uz mežu vecuma struktūru. Zemāk redzamajos grafikos ir atspoguļoti Valsts meža dienesta dati par mežu vecuma struktūru mežos bez saimnieciskās darbības ierobežojumiem. Nepārtrauktā sarkanā līnija iezīmē pašreizējo ciršanas vecumu, raustītā - Zemkopības ministrijas piedāvātos grozījumus.

Kā redzams grafikos, lielākajā daļā gadījumu (izņemot apsi) ciršanas vecuma slieksni Zemkopības ministrija vēlas nolikt vecuma struktūras "bedres" malā vai jau pašā "bedrē". Kamēr vecumstruktūras "pīķis" bija pa kreisi no ciršanas vecuma sliekšņa, tikmēr katrā desmitgadē ciršanas vecumu sasniedza lielākas meža platības, pēc grozījumiem būtu otrādi - ciršanas vecumu katrā nākošajā desmitgadē sasniegtu mazāka mežu platība nekā iepriekšējā.

Protams, daudz tiek runāts par to, ka grozījumi būtu tikai iespēja, nevis pienākums mežu nocirst, tikai brīvība meža īpašniekiem. Iespējams, ka meža apsaimniekotāji rīkosies piesardzīgi un ciršanas intensitāti piebremzēs jau laikus, lai "bedri" pārdzīvotu bez krīzēm un krituma koksnes pieejamībā. Taču līdzšinējā pieredze neļauj pārāk cerēt uz šādu scenāriju. Arī tas, ka grozījumus rosinājuši LVM, liek šaubīties, vai grozījumi ir tikai iespējas radīšana, nevis reāls plāns jaunākus mežus tiešām arī cirst.

Tas, ka ciršanai pieejamo mežu platība grozījumu rezultātā pieaugs apmēram divkārt, noteikti nenozīmē to, ka arī ciršanas apjoms kļūst divreiz lielāks, taču par to, ka vispār ciršanas intensitāte augs, nav pamata šaubīties. To norāda arī Zemkopības ministrija likumprojekta anotācijā: "Īstermiņā iespējams lielāks koksnes ieguves apjoms. (..) Pēc grozījumiem ilgākā laika periodā kopējais nocirsto koku apjoms nemainīsies." No šiem teikumiem īsti nav saprotams, kāds ir "nemainīsies" atskaites punkts (vai tie būtu pašreizējie rekordlielie ciršanas apjomi?), bet skaidrs ir tas, ka uzreiz pēc grozījumiem koksnes ieguves apjomi pieaugs, bet pēc tam samazināsies. Par šāda scenārija ticamību liecina arī augstāk redzamās diagrammas - grozījumu rezultātā pieaugtu ciršanai pieejamās platības, pēc tam - "bedre". Un tad, kad šis kritums pienāks, atkal varēsim klausīties, cik ilgtspējīgi apsaimniekoti meži, bet nu... karš, krīze, dabas aizsardzība, klimata pārmaiņas, tehnoloģiju attīstība vai kas nu tobrīd būs aktuāls, bet skaidrs, ka no mežsaimniecības neatkarīgu iemeslu dēļ ierobežojumi ciršanai ir jāmazina.

Tomēr Zemkopības ministrija un grozījumu autori min dažādus iemeslus, kāpēc par spīti prognozējamām svārstībām koksnes pieejamībā jaunākus mežus cirst ir ne tikai prātīgi, bet par kritiski svarīgi. Visbiežāk tiek piesaukta egle, kas ejot bojā kaitēkļu, slimību un klimata dēļ, tāpēc vajagot paspēt nocirst, pirms kāds cits kokus nobeidzis. Par egli jau esmu rakstījis iepriekš (šeit), tāpēc daudz neatkārtošos. Piebildīšu vien to, ka problēmas ar egli nevar būt pamats citu mežu ciršanas vecuma samazināšanai un risinājums būtu nevis agrāka egļu nociršana, bet izvairīšanās no egļu tīraudžu stādīšanas. Kad šo pieminēju Latvijas Radio raidījumā "Krustpunktā" (ko var noklausīties šeit), "Latvijas Finiera" vadītājs Uldis Biķis sadusmojās, ka es noliedzot selekciju. Uz to varu atbildēt tikai to, ka tad, ja selekcijas rezultātā koks, kas dabiski varētu nodzīvot 200 gadus, aiziet bojā jau pēc 50 gadu vecuma sasniegšanas, selekcija tiešām varētu būt aizgājusi šķērsām.

Tajā pašā laikā tiek izmantots arī pretējais arguments - koki tagad augot ātrāk, un tāpēc vajagot ļaut tos ātrāk nocirst. Te uzreiz jāatgādina, ka saimnieciski svarīgākās sugas - priedi, egli un bērzu - jau šobrīd ir atļauts cirst ne tikai pēc vecuma, bet arī pēc caurmēra, t.i., ja koki noteiktu resnumu sasniedz pirms ciršanas vecuma, mežu ir atļauts nocirst. Tātad pat tad, ja koki tiešām augtu ātrāk, attiecībā uz šīm koku sugām tas nekādi nevar kalpot kā pamatojums ciršanas vecuma samazināšanai.

Taču apsei un melnalksnim caurmērs (resnums), pie kāda mežu atļauts nocirst galvenajā cirtē, nav noteikts, tāpēc, labi, aplūkosim, vai ir pamats apgalvot, ka koki aug ātrāk. Lai to novērtētu, ielūkojos LVMI "Silava" datos (atrodami šeit) un skatījos, kāds ir vidējais caurmērs kokiem tajā vecuma desmitgadē, kad tie sasniedz ciršanas vecumu. 

Koku vidējais caurmērs desmitgadē, kad tie sasniedz
ciršanas vecumu, pie pašreizējā regulējuma ("2008" un "2024")
un pie grozījumos piedāvātā ciršanas vecuma ("Grozījumi 2024")

Salīdzinot 2008. un 2024. gadu, redzams, ka priedes, egles un apses caurmērs ciršanas vecumā tiešām ir mazliet lielāks, bet bērzi un melnalkšņi ciršanas vecumā šobrīd ir tievāki nekā 2008. gadā. Taču, ja skatāmies, cik resni koki ir vecumā, kas atbilstu Meža likuma grozījumiem, tad redzam, ka visos gadījumos tiktu cirsti koki, kas tievāki nekā tie, kas ciršanas vecumu bija sasnieguši 2008. gadā (un starp citu arī tievāki nekā paredzēja Satversmes tiesas atceltie noteikumu grozījumi). Un šādas "loģikas" Zemkopības ministrijas argumentācijā netrūkst: "Ir pārāk daudz vecu mežu, tāpēc mums jācērt jaunākus. Koki ātrāk izaug resni, tāpēc mums jācērt tievākus." 

Taču, patiesību sakot, no dabas aizsardzības viedokļa mani tik daudz nesatrauc tas, kādi koki un kad tiek cirsti. Arī par koksnes pieejamības prognozējamo samazināšanos meža nozarei vajadzētu uztraukties vairāk nekā dabas aizsardzības organizācijām. No dabas aizsardzības viedokļa būtiskākais ir tas, kas mežā paliek pēc ciršanas. Mūsu kailcirtēs balstītā apsaimniekošana paredz to, ka tiek pilnībā iznīcināta meža ekosistēma, atstājot tukšu vietu - izcirtumu. Šajā tukšajā vietā nereti tiek stādīti vienas sugas kociņi, kas nozīmē koku sugu un struktūru daudzveidības ziņā nabadzīgas audzes veidošanos, un tas nozīmē, ka maz būs sugu, kas šādā vietā var dzīvot. Varbūt laika gaitā arī šāda audze varētu attīstīties līdz daudzveidīgam mežam, bet, samazinot ciršanas vecumu, laika vairs nav. Tātad daudzām sugām tiks laupītas dzīvotnes, kam vairs nebūs lemts atjaunoties.

Ja jūs nesatrauc mežu stāvoklis Latvijā kopumā un melnie stārķi un visādi citi susuriņi, kas tajā mežā dzīvo, padomājiet par savām mājām. Vai jūs dzīvojat meža tuvumā? Vai mēdzat pastaigāties mežā? Vai lasāt sēnes vectēva ierādītajās sēņu vietās? Vai jūs zināt, cik vecs ir jums tuvais un svarīgais mežs, kurš varbūt nepieder jums, bet valstij? Iesaku noskaidrot, un tad redzēsiet, ko Meža likuma grozījumi var nozīmēt jums personīgi. Šeit viens nejauši izvēlēts piemērs (nē, tā nav manu māju apkārtne), kur esmu iezīmējis, kuri meži ir cērtami saskaņā ar šobrīd spēkā esošo Meža likumu, un kuri kļūtu cērtami grozījumu rezultātā. Protams, visi cērtamie meži netiks nocirsti "parīt", bet iespēja, ka šie meži, ja tie ir LVM apsaimniekošanā un nav aizsargāti, pārdzīvos nākamos 10-20 gadus, nav īpaši liela.

Ciršanas vecumu sasnieguši meži.

Noslēgumā vēlreiz gribu ar divām svītrām pasvītrot, ka problēma nav koku ciršana kā tāda. Protams, mums nepieciešams iegūt un izmantot koksni. Problēma ir tajā, ka Latvijā neesam iemācījušies saimniekot ar bezkailciršu metodēm. Vakar piedalījos "Rīgas mežu" rīkotā konferencē, kur bija iespēja gan no "Rīgas mežu" pieredzes, gan no citu valstu ekspertiem mācīties, kā plānot un īstenot dabai draudzīgāku meža apsaimniekošanu. Vai mēģināsiet minēt, kurš ministrs atteicās šajā konferencē piedalīties?