Pēc "Visi putni skaisti dzied" noskatīšanās

Sarkanrīklīte. Foto: Tomass Ķerus

Ja gribat zināt, ko par Kristas Burānes filmu "Visi putni skaisti dzied" domā jomas speciālisti, jums jāizlasa manas kolēģes Kitijas Balcares recenzija, bet šeit manas - ornitologa - pārdomas pēc filmas noskatīšanās.

Kad uz ekrāna parādījās filmas nosaukums, es pirmoreiz iedomājos: Nez, kā šis nosaukums pareizi jālasa? Un atcerējos vienu no pāris reizēm, kad esmu dzīvē ticies ar Jāni Baltvilku.

Tā bija Baltvilka tikšanās ar bērniem mūzikas skolā, kurā mācījās mans brālis. Kad tika dota iespēja uzdot dzejniekam jautājumus, viena meitene piecēlās un jautāja: "Kāpēc ir tā, ka lakstīgala skaisti dzied, bet vārna neglīti ķērc?" Uz to Baltvilks atbildēja, ka vārnām arī vārnu balss šķiet skaista.

...un tāpēc es nolēmu, ka vismaz man šīs filmas nosaukums ir nevis kā ierasts skaitīt tautasdziesmā "Visi putni SKAISTI dzied", bet gan "VISI putni skaisti dzied". Jā, jā, es zinu, ka "dzenis vien nedziedāja" un ne jau dzenis vienīgais putns, kam trūkst tā, ko ornitologi sauc par dziesmu, taču galvenā doma, ko es saskatu filmas nosaukumā, ir - visi putni ir svarīgi. Un pat tad, ja es pārāk brīvi interpretēju filmas nosaukumu, kopējais filmas vēstījums ir tieši tāds līdz pat pēdējiem kadriem.

Tā kā man ir bijusi iespēja mazliet palīdzēt šīs filmas tapšanā, varu apliecināt, ka Kristai svarīgi ir ne tikai putni, bet arī fakti. No dramaturģiskā materiāla (atgādinu, ka pirms filmas bija izrāde) līdz pat filmas montāžai Krista rūpīgi raudzījās, lai viss, kas tiek stāstīts un rādīts par putniem, būtu pareizi. Tāpēc viens no filmas pamatakmeņiem līdzās latviešu tautasdziesmām ir LOB veikto ligzdojošo putnu uzskaišu rezultāti, un tikai tagad sapratu, ka filmas pirmizrāde bija "pirmizrāde" arī jaunākajam ziņojumam par Latvijas putnu populāciju stāvokli, kas vēl tikai gaida oficiālo publicēšanu.

Taču filma nav tikai faktu izklāsts - tā ir daudzslāņains vēstījums, kurā ekoloģija savērpta ar mitoloģiju un teātra izrāde - ar tās dalībnieku privātajām dzīvēm, un būtībā parāda to, ko mēs, dabas aizsardzības jomā strādājošie, vienmēr esam centušies uzsvērt - dabā viss ir saistīts. Putni nevar eksistēt atrauti no savām dzīvotnēm: ja mēs gribam Latvijā mežirbes un dzeņus, mums būs vajadzīgi veci meži ar kritušiem kokiem; ja gribam, lai šeit arī turpmāk dzīvotu dzeltenās cielavas, mums būs vajadzīgas slapjas pļavas. Sava dzīvotne ir arī mums - cilvēkiem, un, gluži tāpat kā putnu gadījumā, to veido ne tikai fiziski vides parametri, bet arī savstarpējās attiecības - ar vecākiem, kaimiņiem, konkurentiem un arī citām sugām. Tāpēc vēl viens no svarīgiem filmas slāņiem man šķita patriotisms, turklāt ne muzejisks vai karojošs patriotisms, bet tāds, kas liek mums visiem aizdomāties, kā mēs savā dzīvotnē - Latvijā - dzīvojam un kā mums vajadzētu dzīvot.

Šķiet, ka pašai Kristai svarīgs ir filmā vairākkārt uzdotais jautājums "Kam pieder daba?", bet man, jau dramaturģisko materiālu pārlasot, sirdī visvairāk trāpīja cits teikums: "Neesmu dzirdējis, nezinu, kā izskatās." Atgādinājums, ka pamatproblēma dabas aizsardzībā bieži vien ir nezināšana un vienaldzība. Tā nereti ir atbilde uz dabas aizsardzības organizāciju pausto satraukumu par kādas sugas lejupslīdi. Neesmu dzirdējis, nezinu, kā izskatās. Tāpēc esmu ne tikai priecīgs par šo filmu, bet no sirds pateicīgs Kristai, kas problēmas, par kurām runā dabas aizsardzības speciālisti, izstāsta vēl plašākai auditorijai, lai mazāk būtu to, kas varētu teikt: "Neesmu dzirdējis, nezinu, kā izskatās."

Filmu "Visi putni skaisti dzied" varēs noskatīties arī 27. oktobrī, kad pēc seansa notiks saruna ar Kristu Burāni, galveno operatoru Mārtiņu Jansonu un mani. Biļetes nopērkamas šeit.