Pirms kāda laika šajā blogā (rakstā "Cirvja ēnā: Meži un klimata pārmaiņas"), kā arī nedaudz vēlāk rakstā žurnālā "Vides Vēstis" (lasāms šeit) mēģināju atspēkot LVMI "Silava" publicēto un dažu citu daudzināto apgalvojumu, ka klimata pārmaiņu mazināšanai vajadzētu cirst nost vecos mežus, jo jauniem mežiem esot lielāks CO2 piesaistes potenciāls. Nav brīnums, ka mazliet salecos, kad uzzināju, ka šī gada 18. augustā žurnālā "Nature Climate Change" (kas ir žurnāla "Nature" "piedēklis" un tātad visnotaļ cienījams izdevums) publicēts raksts "Pirmās oglekļa krātuves piesātinājuma pazīmes Eiropas mežu biomasā" ("First signs of carbon sink saturation in European forest biomass").
Salecos nevis tāpēc, ka justu sašķobāmies savu pārliecību par to, ka mūsu vietējie speciālisti mums mēģina iebarot muļķības, bet gan tāpēc, ka jutu vēju iepūšam šo muļķību sludinātāju burās. Nav noslēpums, ka vismaz daļa meža nozares runasvīru naski izmanto pa kādam virsrakstam vai vārdam, kas atbilst vēlamajai nostājai, un tad nu vicinās ar to visur, kur tas nepieciešams. Tāpēc ar zināmu pārliecību, ka noteikti dzirdēšu atsauces uz šo rakstu, netērēju laiku un ķēros tam klāt jau tagad. Starp citu (neliela atkāpe un praktisks padoms) liela daļa zinātnisko rakstu ir pieejami internetā, bet tikai par zināmu samaksu (šajā gadījumā 30 dolāriem). Ja gribas ietaupīt, vienkārši jāpalūdz raksta autoram. Autori parasti ir atsaucīgi un iedos jums rakstu par velti. Tā tas bija arī šoreiz.
Maza, bet svarīga piebilde: šis raksts publicēts kategorijā "perspectives", kas nav gluži pētījums, bet viedoklis. Protams, ņemot vērā cienījamo izdevumu un peer review procesu, cienījams viedoklis, bet tomēr... Iespējams, tas arī ir pamatā dažiem acīmredzamiem raksta trūkumiem.
Bet, īpaši nekavējoties pie raksta iespējamiem trūkumiem, gribu uzsvērt galvenās lietas, ko vajadzētu paturēt prātā, ja kāds šo rakstu mēģina izmantot kā attaisnojumu vecu mežu "novākšanai" klimata pārmaiņu vārdā:
1) Rakstā runāts par oglekļa krātuves piesātinājumu apsaimniekotos mežos - maksimālo oglekļa piesaisti, kāda iespējama pie pašreizējā koku sugu un mežu vecuma klašu sadalījuma un apsaimniekošanas intensitātes. Autori norāda, ka tuvošanās oglekļa krātuves piesātinājumam saistīta ar mežu pieauguma mazināšanos un izciršanas apjomu palielināšanos un ka intensīvāka mežizstrāde vēl vairāk samazinās oglekļa piesaistes potenciālu.
2) Norādot, ka nav vienas atbildes, kā rīkoties, visām situācijām, raksta autori starp citiem iesaka šādus iespējamos risinājumus:
- Saglabāt vecus mežus, kuros nav augsts traucējumu risks (vējš, uguns, kukaiņi) un ļaut tiem kļūt par dabiskiem mežiem.
- Izstrādāt pieaugušus mežus, kuros ir augsts traucējumu risks un zema produktivitāte, bet pāriet uz "nepārtraukta klājuma mežu apsaimniekošanu" (continuous-cover forest management), t.i., izvairīties no kailcirtēm, ja to pieļauj ekonomiskie un mežsaimnieciskie apstākļi.
- Saglabāt ar oglekli bagātus mežus jutīgās vietās, uz augsnēm ar augstu oglekļa saturu un stāvās nogāzēs.
Lūk, galvenās lietas, ko paturēt prātā, ja gadās dzirdēt kādu atsaucamies uz šo rakstu. Tātad netiek apgalvots, ka vecu mežu aizstāšana ar jauniem ļaus palielināt oglekļa piesaistes apjomus un tiek norādīts, ka vēlamais mežu apsaimniekošanas veids būtu iztikt bez kailcirtēm.
piektdiena, 2013. gada 23. augusts
pirmdiena, 2013. gada 12. augusts
Nekliedz!
"Nekliedz! Neesi mežā," vecāki bērniem mēdz aizrādīt. Jau sen nespēju saprast, kāpēc mežā būtu jākliedz. Vajadzētu teikt: "Neesi pilsētā." Pilsēta ir tik pilna trokšņu! Arī bērnībā, rotaļājoties ar kasešu magnetofonu, viena no ainām, ko ar brāļiem mēdzām izspēlēt un ierakstīt, bija "Pilsētas trokšņi". Tas bija vienkārši - jābļauj un jātaisa iespējami lielāks troksnis ar visu, kas pie rokas.
Gribas izlādēties? Izej pilsētā uz ielas un kliedz, cik spēka! Tavs kliedziens nogrims mašīnu, tramvaju, rūpnīcu un citu kliedzēju troknsī un nevienam netraucēs. Pat klusā vakarā izkliegts "Ķeriet zagli!" vai "Izvaro!" neizjauks neviena ierastās gaitas (vienīgi saucienam "Deg!" esot kāda īpaša maģija). Kliedz droši! Neesi taču mežā.
Bet, ja esi kaija, tad gan labāk nekliedz! Tad kā Kalniņa dziesmā: "Tikai pavisam klusu, tikai pavisam klusu!" Vai prom, kliegt mežā! Nav pilsētā pretīgāka trokšņa par kaiju klaigāšanu! It īpaši no rītiem. Cilvēks var pierast pie visa - tramvajiem, vilcieniem un pat lidmašīnām, bet pie kaijām nekad. Ja nu cilvēks tomēr arī pie citiem pilsētas trokšņiem nespēj pierast, tad viņš pārceļas uz kādu klusāku vietu vai uz laukiem, bet kaiju dēļ tak nepārcelsies. Ja kaijas traucē, tās jālikvidē! Kaiju vieta ir mežā, jūrā, Getliņos, vai kur nu tās kaijas dzīvo, bet ne jau pilsētā!
Ja esi kaija, nekliedz! Nesapratīs.
Gribas izlādēties? Izej pilsētā uz ielas un kliedz, cik spēka! Tavs kliedziens nogrims mašīnu, tramvaju, rūpnīcu un citu kliedzēju troknsī un nevienam netraucēs. Pat klusā vakarā izkliegts "Ķeriet zagli!" vai "Izvaro!" neizjauks neviena ierastās gaitas (vienīgi saucienam "Deg!" esot kāda īpaša maģija). Kliedz droši! Neesi taču mežā.
Bet, ja esi kaija, tad gan labāk nekliedz! Tad kā Kalniņa dziesmā: "Tikai pavisam klusu, tikai pavisam klusu!" Vai prom, kliegt mežā! Nav pilsētā pretīgāka trokšņa par kaiju klaigāšanu! It īpaši no rītiem. Cilvēks var pierast pie visa - tramvajiem, vilcieniem un pat lidmašīnām, bet pie kaijām nekad. Ja nu cilvēks tomēr arī pie citiem pilsētas trokšņiem nespēj pierast, tad viņš pārceļas uz kādu klusāku vietu vai uz laukiem, bet kaiju dēļ tak nepārcelsies. Ja kaijas traucē, tās jālikvidē! Kaiju vieta ir mežā, jūrā, Getliņos, vai kur nu tās kaijas dzīvo, bet ne jau pilsētā!
Ja esi kaija, nekliedz! Nesapratīs.
otrdiena, 2013. gada 6. augusts
Sveicieni Džerijam no Korfu
"Es esmu izlasījis visas latviski tulkotās Darela grāmatas," savulaik lepni paziņoju Rīgas Zoodārza pulciņa vadītājai Rūtai Sukovskai. "Jā, mēs visi tās esam izlasījuši," atbildēja Sukovskas kundze.
Tiešām - kurš no mums, kam rūp dzīvā daba, nav savulaik lasījis Džeralda Darela grāmatas, izklaidējies, smējies un iedvesmojies? Droši vien latviešu lasītājam pat mazliet dīvaini šķistu kaut kur reiz lasītais, ka "Džeralds Darels ir ievērojamā rakstnieka Lorensa Darela jaunākais brālis", jo latviski, cik nu atceros, tulkotas vien divas Lorensa grāmatas, bet vesels lērums Džeralda darbu.
Iespējams, tēls, kas parasti nāk prātā, domājot par Džeraldu Darelu, ir apaļīgs, sirms, smaidīgs kungs ar pagariem matiem un bārdu, bet domāju, ka daudziem no mums dabas mīlestības iedvesmas avots ir šis desmitgadīgais puika - Džerijs, kas dzīvoja Grieķijai piederošajā Korfu salā pirms Otrā pasaules kara.
Šķiet, man pašam vēl nebija gluži desmit gadu, kad mamma mani pasauca, jo pa televizoru rādīja filmu "par puiku, kam visādi kukaiņi patīk tāpat kā tev". Tā bija BBC daudzsēriju filma, kas uzņemta pēc Darela grāmatas "Mana ģimene un citi zvēri". Pēc kāda laika mamma iedeva arī pašu grāmatu, jau tolaik samērā nobružātu, bet nu jau stipri vairāk nolietotu.
Bija laiks, kad šo grāmatu pārlasīju katru vasaru. Tā bija par manu sapņu pasauli - par zēnu, kas klīst pa laukiem un olīvu birzīm, gar dīķiem un jūru, vērojot, iepazīstot un ķerot visdažādākos dzīvniekus, turklāt nereti - zinoša un ieinteresēta skolotāja pavadībā. Gan sala, gan tās iemītnieki no skorpioniem un zirnekļiem līdz zemniekiem un skolotājiem bija aprakstīti tik krāšņi, ka radās sajūta it kā visu redzētu pats savām acīm. Tieši tik krāšņi, kā pasauli redz bērni.
Katrā ziņā nekas tā neaizrauj mazus puikas kā viņu vienaudžu piedzīvojumi. Tad nu arī es, vīnogu vietā mugursomā salicis ērkšķogas, devos ekspedīcijās pa dārzu. Cikāžu vietā klausījos sienāžus un vēroju skudras, kurām arī devu vārdus (protams, citu no citas neatšķirdams), un sev par lielu prieku gluži kā Darela grāmatā atradu spīļastu perēkli. Mazus blociņus pildīju ar "piezīmēm" - pārspīlēti poētiskiem un bērnišķīgiem apkārtnes dabas aprakstiem. Pēc Džerija parauga rakstīju arī nopietnāku "dienasgrāmatu", kurā atzīmēts gan mans pirmais paipalas novērojums (vēlāk izrādījās, ka tā bija sloka), gan pirmais redzētais baltsvītru krustknābis (kuru retrospektīvi atpazinu kā žubīti).
Ir divas lietas, ko, lasot Darela grāmatas, esmu vēlējies izdarīt. Pirmā - aizbraukt uz Korfu salu. Kādreiz nevarēju, tagad vairs negribu. Esmu aptvēris, ka gadi, karš un tūristi būs atstājuši maz no tās burvības, kas lasāma Darela grāmatās. Turklāt jāatceras, ka Darels apraksta bērna skatījumu uz pasauli, un pilnīgi iespējams, ka jau 20. gadsimta 30. gados Korfu sala nemaz nebija tik romantiska, tāpēc vienīgais ceļojums uz Korfu, ko šad tad vēl veicu, ir Darela grāmatu pārlasīšana.
Otrā lieta, ko esmu gribējis izdarīt - kļūt par Džersijas (mūsdienās - Darela) Dabas aizsardzības tresta biedru. Daļā latviski tulkoto Darela grāmatu atrodams autora aicinājums: "Ja jums sagādājušas prieku manas grāmatas, ja mani aprakstītie dzīvnieki jūs ieinteresējuši un uzjautrinājuši, lūdzu, pievienojieties manam trestam un palīdziet..." Ar lepnumu varu paziņot, ka beidzot esmu to izdarījis, un Darela dabas aizsardzības trests ir otrā organizācija, par kuras biedru esmu kļuvis, kopš iestājos Latvijas Ornitoloģijas biedrībā. Iespējams, Darela trests nav ne ietekmīgākā, ne ievērojamākā dabas aizsardzības organizācija pasaulē, bet, jā, Darela grāmatas man ir sagādājušas prieku, un šis ir mans cieņas apliecinājums to autoram.
 |
| Džeralds Darels 10 gadu vecumā. Attēls no http://www.shoarns.com/ |
Iespējams, tēls, kas parasti nāk prātā, domājot par Džeraldu Darelu, ir apaļīgs, sirms, smaidīgs kungs ar pagariem matiem un bārdu, bet domāju, ka daudziem no mums dabas mīlestības iedvesmas avots ir šis desmitgadīgais puika - Džerijs, kas dzīvoja Grieķijai piederošajā Korfu salā pirms Otrā pasaules kara.
Šķiet, man pašam vēl nebija gluži desmit gadu, kad mamma mani pasauca, jo pa televizoru rādīja filmu "par puiku, kam visādi kukaiņi patīk tāpat kā tev". Tā bija BBC daudzsēriju filma, kas uzņemta pēc Darela grāmatas "Mana ģimene un citi zvēri". Pēc kāda laika mamma iedeva arī pašu grāmatu, jau tolaik samērā nobružātu, bet nu jau stipri vairāk nolietotu.
Bija laiks, kad šo grāmatu pārlasīju katru vasaru. Tā bija par manu sapņu pasauli - par zēnu, kas klīst pa laukiem un olīvu birzīm, gar dīķiem un jūru, vērojot, iepazīstot un ķerot visdažādākos dzīvniekus, turklāt nereti - zinoša un ieinteresēta skolotāja pavadībā. Gan sala, gan tās iemītnieki no skorpioniem un zirnekļiem līdz zemniekiem un skolotājiem bija aprakstīti tik krāšņi, ka radās sajūta it kā visu redzētu pats savām acīm. Tieši tik krāšņi, kā pasauli redz bērni.
Katrā ziņā nekas tā neaizrauj mazus puikas kā viņu vienaudžu piedzīvojumi. Tad nu arī es, vīnogu vietā mugursomā salicis ērkšķogas, devos ekspedīcijās pa dārzu. Cikāžu vietā klausījos sienāžus un vēroju skudras, kurām arī devu vārdus (protams, citu no citas neatšķirdams), un sev par lielu prieku gluži kā Darela grāmatā atradu spīļastu perēkli. Mazus blociņus pildīju ar "piezīmēm" - pārspīlēti poētiskiem un bērnišķīgiem apkārtnes dabas aprakstiem. Pēc Džerija parauga rakstīju arī nopietnāku "dienasgrāmatu", kurā atzīmēts gan mans pirmais paipalas novērojums (vēlāk izrādījās, ka tā bija sloka), gan pirmais redzētais baltsvītru krustknābis (kuru retrospektīvi atpazinu kā žubīti).
Ir divas lietas, ko, lasot Darela grāmatas, esmu vēlējies izdarīt. Pirmā - aizbraukt uz Korfu salu. Kādreiz nevarēju, tagad vairs negribu. Esmu aptvēris, ka gadi, karš un tūristi būs atstājuši maz no tās burvības, kas lasāma Darela grāmatās. Turklāt jāatceras, ka Darels apraksta bērna skatījumu uz pasauli, un pilnīgi iespējams, ka jau 20. gadsimta 30. gados Korfu sala nemaz nebija tik romantiska, tāpēc vienīgais ceļojums uz Korfu, ko šad tad vēl veicu, ir Darela grāmatu pārlasīšana.
Otrā lieta, ko esmu gribējis izdarīt - kļūt par Džersijas (mūsdienās - Darela) Dabas aizsardzības tresta biedru. Daļā latviski tulkoto Darela grāmatu atrodams autora aicinājums: "Ja jums sagādājušas prieku manas grāmatas, ja mani aprakstītie dzīvnieki jūs ieinteresējuši un uzjautrinājuši, lūdzu, pievienojieties manam trestam un palīdziet..." Ar lepnumu varu paziņot, ka beidzot esmu to izdarījis, un Darela dabas aizsardzības trests ir otrā organizācija, par kuras biedru esmu kļuvis, kopš iestājos Latvijas Ornitoloģijas biedrībā. Iespējams, Darela trests nav ne ietekmīgākā, ne ievērojamākā dabas aizsardzības organizācija pasaulē, bet, jā, Darela grāmatas man ir sagādājušas prieku, un šis ir mans cieņas apliecinājums to autoram.
trešdiena, 2013. gada 24. jūlijs
"Un jūs domājāt, ka mums par to nekas nebūs?..."
"...Mums būs baigie sūdi," tā mans tēvs reiz citēja krietno kareivi Šveiku, kurš uzzinājis par Austrijas hercoga Franca Ferdinanda noslepkavošanu. Neesmu redzējis padomjlaika izrādi par Šveiku un grāmatu esmu lasījis pārāk sen lai atcerētos, tāpēc neesmu drošs, ka Šveiks tā tiešām kādreiz teicis, bet citāts ir tik trāpīgs daudzās situācijās, ka, reiz bērnībā dzirdēts, no prāta tas man nav izgājis. Ar mums pilnīgi nesaistīta slepkavība, kas galu galā sāka Pirmo pasaules karu, vai tauriņu izzušana Eiropā...
Vakar Eiropas Vides aģentūras interneta lapā tika publicēta ziņa par Eiropas tauriņu populāciju lejupslīdi (lasīt šeit): kopš 1990. gada zālāju tauriņu populācijas Eiropā samazinājušās par gandrīz 50%. Ziņa izskanēja arī Latvijas plašsaziņas līdzekļos. Žurnāla "ir" interneta lapā kāds j_zalitis to komentē: "Tātad samazinājās šo tauriņu dabiskās vides platības. Kur tieši ir problēma? Ja 2x samazinātos mežu platības, arī meža zvēru kļūtu apmēram 2x mazāk." Mums taču par to nekas nebūs, vai ne?
Piemēra pēc aicinu iztēloties pasauli, kurā cilvēku "dabiskās vides platības" samazinās divas reizes. Puse no mums šobrīd apdzīvojamās pasaules daļas kļūst neapdzīvojama. Nevis tāda, kur cilvēki nedzīvo, bet tāda, kur cilvēki nevar dzīvot. Iedomājieties, cik draudīgai šai pasaulei būtu jābūt! Tuksnesis varbūt būtu pirmais, kas ienāk prātā, bet es uzreiz iedomājos ainas no izkusušas lavas klātām planētām bez atmosfēras. Jebkurā gadījumā skaidrs, ka šādas pasaules iezīme būtu ne tikai cilvēku neesamība, trūktu arī visa, kas nodrošina cilvēku eksistenci - ūdens, augsnes, augu, dzīvnieku...
Cilvēks varbūt ir slikts piemērs, jo šī ir ekoloģiski plastiska suga, bet tas, ko gribēju ilustrēt - tauriņu izzušana nenozīmē tikai to, ka Eiropas laukos vairs nav mazu krāsainu kukainīšu. Tas nozīmē, ka ir izzudis viss, kas tauriņiem nepieciešams - no laukiem pazūd dzīvība. Starp citu to pašu jau daudzus gadus rāda arī lauku putnu populāciju samazināšanās Eiropā. "Kur tieši ir problēma?" Kas gan var būt labāks nekā lauki bez kaitēkļiem un nezālēm!
Neatceros, vai par barības ķēdēm sāk mācīt piektajā klasē vai agrāk, bet visiem, kas vismaz šos dažus gadus skolā pavadījuši, vajadzētu būt tapušam skaidram, ka dabā viss ir saistīts. Par to ir tik daudz runāts, ka šoreiz ābeces patiesības nevēlos atkārtot. J_zalisiem un citiem tādiem droši vien nav vērts skaidrot arī to, ka daļa cilvēku par vērtību uzskata tauriņus un cīruļus kā tādus neatkarīgi no tā, vai tie ko dod. Šoreiz gribu uzsvērt kaut ko citu - lauksaimniecība, kas balstīta uz dabu kā ienaidnieku, nevis sabiedroto, ir spiesta kļūt arvien "mākslīgāka" - minerālmēsli, insekticīdi, herbicīdi... Un jo vairāk savu lauksaimniecību samākslojam, jo vairāk kļūstam atkarīgi no visām tām sintētiskajām drazām, ko gāžam uz saviem laukiem (noindē kukaiņus, izzūd putni, un tev būs vien jāturpina kukaiņus indēt, jo vairs nebūs putnu, kas tos apēd). Un kas notiek tad, kad "Eiropa" aizliedz kādu no šīm drazām? Kas notiek, kad izrādās, ka kaut kas no tā visa ir kaitīgs mūsu pašu veselībai? Kas notiek, kad izbeidzas kāda no izejvielām šo vielu ražošanai vai mums izbeidzas naudiņa to iegādei? Labākajā gadījumā lauksaimniekiem sarūk peļņa, jo izrādās, ka šo to no tā, ko esam pieraduši audzēt, Latvijā izaudzēt vispār nevar, sliktākajā gadījumā - mums nav ko ēst.
Varu iztēloties, kā j_zalitis, izvilcis no paduses termometru, konstatē, ka tas rāda, piemēram, 38,0 un nodomā: "Tātad dzīvsudrabs siltumā izplešas. Ja es pieliktu to pie lampas, izplestos vēl vairāk. Kur tieši ir problēma?"
Vakar Eiropas Vides aģentūras interneta lapā tika publicēta ziņa par Eiropas tauriņu populāciju lejupslīdi (lasīt šeit): kopš 1990. gada zālāju tauriņu populācijas Eiropā samazinājušās par gandrīz 50%. Ziņa izskanēja arī Latvijas plašsaziņas līdzekļos. Žurnāla "ir" interneta lapā kāds j_zalitis to komentē: "Tātad samazinājās šo tauriņu dabiskās vides platības. Kur tieši ir problēma? Ja 2x samazinātos mežu platības, arī meža zvēru kļūtu apmēram 2x mazāk." Mums taču par to nekas nebūs, vai ne?
Piemēra pēc aicinu iztēloties pasauli, kurā cilvēku "dabiskās vides platības" samazinās divas reizes. Puse no mums šobrīd apdzīvojamās pasaules daļas kļūst neapdzīvojama. Nevis tāda, kur cilvēki nedzīvo, bet tāda, kur cilvēki nevar dzīvot. Iedomājieties, cik draudīgai šai pasaulei būtu jābūt! Tuksnesis varbūt būtu pirmais, kas ienāk prātā, bet es uzreiz iedomājos ainas no izkusušas lavas klātām planētām bez atmosfēras. Jebkurā gadījumā skaidrs, ka šādas pasaules iezīme būtu ne tikai cilvēku neesamība, trūktu arī visa, kas nodrošina cilvēku eksistenci - ūdens, augsnes, augu, dzīvnieku...
Cilvēks varbūt ir slikts piemērs, jo šī ir ekoloģiski plastiska suga, bet tas, ko gribēju ilustrēt - tauriņu izzušana nenozīmē tikai to, ka Eiropas laukos vairs nav mazu krāsainu kukainīšu. Tas nozīmē, ka ir izzudis viss, kas tauriņiem nepieciešams - no laukiem pazūd dzīvība. Starp citu to pašu jau daudzus gadus rāda arī lauku putnu populāciju samazināšanās Eiropā. "Kur tieši ir problēma?" Kas gan var būt labāks nekā lauki bez kaitēkļiem un nezālēm!
Neatceros, vai par barības ķēdēm sāk mācīt piektajā klasē vai agrāk, bet visiem, kas vismaz šos dažus gadus skolā pavadījuši, vajadzētu būt tapušam skaidram, ka dabā viss ir saistīts. Par to ir tik daudz runāts, ka šoreiz ābeces patiesības nevēlos atkārtot. J_zalisiem un citiem tādiem droši vien nav vērts skaidrot arī to, ka daļa cilvēku par vērtību uzskata tauriņus un cīruļus kā tādus neatkarīgi no tā, vai tie ko dod. Šoreiz gribu uzsvērt kaut ko citu - lauksaimniecība, kas balstīta uz dabu kā ienaidnieku, nevis sabiedroto, ir spiesta kļūt arvien "mākslīgāka" - minerālmēsli, insekticīdi, herbicīdi... Un jo vairāk savu lauksaimniecību samākslojam, jo vairāk kļūstam atkarīgi no visām tām sintētiskajām drazām, ko gāžam uz saviem laukiem (noindē kukaiņus, izzūd putni, un tev būs vien jāturpina kukaiņus indēt, jo vairs nebūs putnu, kas tos apēd). Un kas notiek tad, kad "Eiropa" aizliedz kādu no šīm drazām? Kas notiek, kad izrādās, ka kaut kas no tā visa ir kaitīgs mūsu pašu veselībai? Kas notiek, kad izbeidzas kāda no izejvielām šo vielu ražošanai vai mums izbeidzas naudiņa to iegādei? Labākajā gadījumā lauksaimniekiem sarūk peļņa, jo izrādās, ka šo to no tā, ko esam pieraduši audzēt, Latvijā izaudzēt vispār nevar, sliktākajā gadījumā - mums nav ko ēst.
Varu iztēloties, kā j_zalitis, izvilcis no paduses termometru, konstatē, ka tas rāda, piemēram, 38,0 un nodomā: "Tātad dzīvsudrabs siltumā izplešas. Ja es pieliktu to pie lampas, izplestos vēl vairāk. Kur tieši ir problēma?"
ceturtdiena, 2013. gada 18. jūlijs
Kā meža īpašnieki ministriju izjokoja
Pirms divām nedēļām internetā tika publicēta ziņa, ka meža īpašnieki esot definējuši kritērijus un nosacījumus atbalsta pasākumiem mežsaimniecībā Lauku attīstības programmai 2014.-2020.gadam (ziņa šeit). Tiem, kas nezina, paskaidroju, ka tas nozīmē noteikt pasākumus, kuru īstenošanai varēs saņemt Eiropas Savienības finansējumu.
Mani, protams, īpaši ieinteresēja pasākums "Ieguldījumi meža ekosistēmu noturības un ekoloģiskās vērtības uzlabošanai". Kā jau esmu minējis, būt atbildīgam un domāt par vidi ir mūsdienīgi, un, protams, arī mežu īpašnieki grib iet līdzi laikam. Vēl reizēm gadās, ka ES pārstāvji, redzot mūsu plānus Eiropas publiskās naudas tērēšanai, rauc uzacis un saka: "Pag, pag, vai tik jūs neesat par vidi aizmirsuši?" Bet te nu mums ir tieši videi veltīts pasākums. Paņemam naudiņu, īstenojam pasākumu un pēc tam varam teikt: "Redz, tik un tik naudiņas esam iztērējuši mežu ekoloģiskās vērtības uzlabošanai." Jauki!
Mazāk jauki tad, ja lasām vairāk nekā tikai virsrakstu. Šī pasākuma mērķis ir "uzlabot privāto mežu ekosistēmu potenciālu, palielinot oglekļa piesaistes apjomu mežaudzēs, uzlabot to pielāgošanos klimata pārmaiņām un mazināt klimata pārmaiņu sekas, kā arī paaugstināt zemes izmantošanas produktivitāti un rentabilitāti," kas arī pats par sevi it kā nav nekas slikts. Vienīgi man nav īsti skaidrs, kas ir "ekosistēmu potenciāls" (skan gan varen labi), un arī rentabilitātes un izmantošanas produktivitātes pieminēšana ekoloģijas kontekstā šķiet mazliet dīvaina.
Un tad nāk atbalstāmie pasākumi... Jaunaudžu kopšana, mazvērtīgu audžu nomaiņa, valdošās koku sugas maiņa. Redzat ekoloģiju? Ir gan šim visam pasākumam arī jauki savirpināts paskaidrojošais teksts, kur minētas aktuālās frāzes "CO2 piesaistes apjomi", "pielāgošanās klimata pārmaiņām", "atjaunojamie dabas resursi", bet pat šajā jaukajā pamatojumā neatradīsiet vārdus "ekosistēma" vai "ekoloģija".
Šo visu lasot, iedomājos par skolēniem, kas reizēm izklaidējas, kaut kur sacerējuma vai refertāta vidū ierakstot kaut kādas blēņas, lai pārbaudītu, vai skolotājs visu uzmanīgi izlasa. Interestanti, ka Zemkopības ministrija šo visu ir ne tikai izlasījusi, bet arī uztvērusi nopietni un attīstījusi vēl tālāk. Ministrijas atsūtītajā pasākumu apraksta melnrakstā atbalstāmās aktivitātes ieguvušas jau konkrētāku formulējumu:
1) Jaunaudžu kopšana (sastāva kopšana mākslīgi un dabiski atjaunotās un ieaudzētās mežaudzēs) un atzarošana;
2) Mazvērtīgo mežaudžu nomaiņa (ietver mazvērtīgu mežaudžu nomaiņu neproduktīvu mežaudžu aizstāšanu ar produktīvām audzēm no ciršanas noteikumiem;
3) Valdošās koku sugas nomaiņa pāraugušās apšu un baltalkšņu audzēs
Pamatojumā atkal: "bla bla bla CO2 bla bla bla klimata pārmaiņas bla bla bla mežaudžu noturība..." Katrā ziņā skaidrs, ka mežu ekoloģisko vērtību var uzlabot, "novācot" no ekonomiskā viedokļa mazvērtīgas audzes un "pāraugušas" (jā, tas tāds vispārpieņemts jēdziens mežu ekoloģijā) apšu un baltalkšņu audzes. Nu, jā, dzīvo jau it kā visādi "žurki, peļi,vabuļi" tajos vecajos apšu mežos, bet to tak nevar salīdzināt ar ekosistēmas potenciālu, kāds ir godīgi iestādītai un labi izkoptai egļu jaunaudzei!
Atgriežoties pie salīdzinājuma ar skolēniem, ir skaidrs, ka šajā gadījumā viss referāts ir blēņas un tēmai atbilst tikai virsraksts. Droši vien nevienam īpaši nepatiktu apakšpasākumu nosaukt par "Citas lietas, kam gribam Eiropas naudu, bet ko nevaram salikt zem citiem virsrakstiem", tāpēc jāizlīdzas ar jaukajām un mūsdienīgajām frāzēm par ekoloģiju un ekosistēmām. Līdz šim jau bija zināms, ka intensīva uz kailcirtēm balstīta mežsaimniecība ir pareiza no klimata pārmaiņu viedokļa (mans komentārs par to šeit), bet tagad izrādās, ka tā palīdz arī uzlabot mežu ekoloģisko vērtību. Lieliski! Es tikai nesaprotu, kurš tagad ir stulbais skolotājs, kam tas viss būtu jāuztver nopietni.
Mani, protams, īpaši ieinteresēja pasākums "Ieguldījumi meža ekosistēmu noturības un ekoloģiskās vērtības uzlabošanai". Kā jau esmu minējis, būt atbildīgam un domāt par vidi ir mūsdienīgi, un, protams, arī mežu īpašnieki grib iet līdzi laikam. Vēl reizēm gadās, ka ES pārstāvji, redzot mūsu plānus Eiropas publiskās naudas tērēšanai, rauc uzacis un saka: "Pag, pag, vai tik jūs neesat par vidi aizmirsuši?" Bet te nu mums ir tieši videi veltīts pasākums. Paņemam naudiņu, īstenojam pasākumu un pēc tam varam teikt: "Redz, tik un tik naudiņas esam iztērējuši mežu ekoloģiskās vērtības uzlabošanai." Jauki!
Mazāk jauki tad, ja lasām vairāk nekā tikai virsrakstu. Šī pasākuma mērķis ir "uzlabot privāto mežu ekosistēmu potenciālu, palielinot oglekļa piesaistes apjomu mežaudzēs, uzlabot to pielāgošanos klimata pārmaiņām un mazināt klimata pārmaiņu sekas, kā arī paaugstināt zemes izmantošanas produktivitāti un rentabilitāti," kas arī pats par sevi it kā nav nekas slikts. Vienīgi man nav īsti skaidrs, kas ir "ekosistēmu potenciāls" (skan gan varen labi), un arī rentabilitātes un izmantošanas produktivitātes pieminēšana ekoloģijas kontekstā šķiet mazliet dīvaina.
Un tad nāk atbalstāmie pasākumi... Jaunaudžu kopšana, mazvērtīgu audžu nomaiņa, valdošās koku sugas maiņa. Redzat ekoloģiju? Ir gan šim visam pasākumam arī jauki savirpināts paskaidrojošais teksts, kur minētas aktuālās frāzes "CO2 piesaistes apjomi", "pielāgošanās klimata pārmaiņām", "atjaunojamie dabas resursi", bet pat šajā jaukajā pamatojumā neatradīsiet vārdus "ekosistēma" vai "ekoloģija".
Šo visu lasot, iedomājos par skolēniem, kas reizēm izklaidējas, kaut kur sacerējuma vai refertāta vidū ierakstot kaut kādas blēņas, lai pārbaudītu, vai skolotājs visu uzmanīgi izlasa. Interestanti, ka Zemkopības ministrija šo visu ir ne tikai izlasījusi, bet arī uztvērusi nopietni un attīstījusi vēl tālāk. Ministrijas atsūtītajā pasākumu apraksta melnrakstā atbalstāmās aktivitātes ieguvušas jau konkrētāku formulējumu:
1) Jaunaudžu kopšana (sastāva kopšana mākslīgi un dabiski atjaunotās un ieaudzētās mežaudzēs) un atzarošana;
2) Mazvērtīgo mežaudžu nomaiņa (ietver mazvērtīgu mežaudžu nomaiņu neproduktīvu mežaudžu aizstāšanu ar produktīvām audzēm no ciršanas noteikumiem;
3) Valdošās koku sugas nomaiņa pāraugušās apšu un baltalkšņu audzēs
Pamatojumā atkal: "bla bla bla CO2 bla bla bla klimata pārmaiņas bla bla bla mežaudžu noturība..." Katrā ziņā skaidrs, ka mežu ekoloģisko vērtību var uzlabot, "novācot" no ekonomiskā viedokļa mazvērtīgas audzes un "pāraugušas" (jā, tas tāds vispārpieņemts jēdziens mežu ekoloģijā) apšu un baltalkšņu audzes. Nu, jā, dzīvo jau it kā visādi "žurki, peļi,vabuļi" tajos vecajos apšu mežos, bet to tak nevar salīdzināt ar ekosistēmas potenciālu, kāds ir godīgi iestādītai un labi izkoptai egļu jaunaudzei!
Atgriežoties pie salīdzinājuma ar skolēniem, ir skaidrs, ka šajā gadījumā viss referāts ir blēņas un tēmai atbilst tikai virsraksts. Droši vien nevienam īpaši nepatiktu apakšpasākumu nosaukt par "Citas lietas, kam gribam Eiropas naudu, bet ko nevaram salikt zem citiem virsrakstiem", tāpēc jāizlīdzas ar jaukajām un mūsdienīgajām frāzēm par ekoloģiju un ekosistēmām. Līdz šim jau bija zināms, ka intensīva uz kailcirtēm balstīta mežsaimniecība ir pareiza no klimata pārmaiņu viedokļa (mans komentārs par to šeit), bet tagad izrādās, ka tā palīdz arī uzlabot mežu ekoloģisko vērtību. Lieliski! Es tikai nesaprotu, kurš tagad ir stulbais skolotājs, kam tas viss būtu jāuztver nopietni.
pirmdiena, 2013. gada 15. jūlijs
Māte, laid bērnus mežā!
atvadies puisīti vecais
no gaišiem un ausainiem laikiem
kad sūkāji liepu lapas
un Salacā peldējies
tie bija lieliski laiki
maigi kā atmiņas
tu nezināji cik smalkā
diegā viss karājas
(K. Elsbergs)
Kad sāku domāt par šī raksta tēmu, Klāva Elsberga dzejolis iesēdās galvā un ārā vairs nesēdās. Savā dzejolī Elsbergs runā par pagājušo bērnību un droši vien vēl šo to, kas tikai pašam Elsbergam zināms, bet man šis dzejolis saistās ar problēmu, kas pašam autoram droši vien prātā nenāca - arvien lielāku bērnu attālināšanos no dabas.
Vairākas nopietnas vispasaules dabas aizsardzības organizācijas, piemēram, IUCN un BirdLife International, ir aptvērušas, ka laiki, kad puisīši "sūkāja liepu lapas un Salacā peldējās", tiešām ir pagājuši. Par vienu no draudiem dabas aizsardzībai, cilvēcei kopumā un galā pašiem bērniem ir kļuvusi saiknes ar dabu saraušana, lielākoties urbanizācijas (pārcelšanās no laukiem uz pilsētu) rezultātā. Bērni vairs nepazīst augus un dzīvniekus, kas dzīvo to tuvākajā apkārtnē, bet par dabu spriež pēc tā, ko rāda pa televizoru. Lielāko daļu laika bērni pavada telpās un neiet ārā rotaļāties, un tas noved pie veselības problēmām (liekais svars, alerģijas) un arī pie arvien lielākas vienaldzības pret citu sugu saglabāšanas nepieciešamību.
Latvijā, kur netrūkst mežu, peldamu upju un ezeru un vecmāmiņu laukos un kuras galvaspilsēta pēc ne viena vien ārzemju tūrista teiktā ir "jauka mazpilsēta", šī problēma vēl varētu nebūt tik aktuāla, tomēr iezīmes ir redzamas. Uz jautājumu "Kā jums radās interese par dabu?" kādreiz vienmēr atbildēju, ka interese par dabu nevis rodas, bet nepazūd - visiem maziem cilvēciņiem interesē, kas ir tie citi, kas rāpo un lidinās apkārt. Bet reiz kāds, komentējot šo manu izteikumu, atzina, ka viņš gan neatceras, ka apkārtējā daba būtu viņu kādreiz īpaši interesējusi. Tie, kam bijusi darīšana ar bērniem, paši droši vien labi zina, cik viegli bērnus atraut no datora vai televizora un dabūt ārā no mājas.
Kad pašam vēl bērnu nebija, salasījies "National Geographic" par to, kā bērniem rodas alerģijas no dzīves pārmēru sterilā vidē, nolēmu savus bērnus audzināt kūtī. Tagad man ir gan bērni, gan kūts (turklāt samērā brīva), bet kūtī dzīvot bērniem nelieku. Savām meitām ļauju gan "Disney Junior" multenes skatīties, gan ar (sievas) datoru spēlēties, bet lielāko daļu dienas vismaz vasarā viņas tomēr pavada ārā - rokoties smiltīs, ķerstot tauriņus, raujot puķes, bakstot krupjus, dzenājot strazdus no ķiršiem un visādi citādi izbaudot dzīvi meža vidū. Esmu pārliecināts, ka lēmums pārcelties uz laukiem bija pareizais gan man, gan bērniem.
Protams, visiem nav iespējams pārcelties uz dzīvi laukos, un patiesībā no dabas aizsardzības viedokļa tas arī nebūtu vēlams, bet es gribu aicināt visus vecākus atcerēties savu bērnību un "gaišos un ausainos laikus" un dot iespēju šādus pašus laikus izdzīvot arī saviem bērniem. Parādiet kā zirneklis istabas stūrī mušas ķer! Ejiet skatīties, kā pīles Rīgas kanālā vadā savus mazuļus! Brīvdienās brauciet uz laukiem! Ejiet uz mežu sēnēs! Vienkārši ejiet pastaigāties ārpus pilsētas! Ejiet peldēties ezerā, nevis baseinā! Nemāciet bērniem, ka odze ir "kaitīgs čūskveidīgais"! Nemāciet, ka mežā dzīvo slepkavas, vilkači un sumpurņi! Nemāciet baidīties, māciet saprast! Atcerieties, ka tas ir gan jūsu bērnu, gan mūsu pasaules labā.
***
Mežā ieskanas: "Kukū, kukū, kukū." "Kas tas par putnu?" divgadīgā meita apmierināti smaida. "Pareizi, tētu, dzeguze!"
no gaišiem un ausainiem laikiem
kad sūkāji liepu lapas
un Salacā peldējies
tie bija lieliski laiki
maigi kā atmiņas
tu nezināji cik smalkā
diegā viss karājas
(K. Elsbergs)
Kad sāku domāt par šī raksta tēmu, Klāva Elsberga dzejolis iesēdās galvā un ārā vairs nesēdās. Savā dzejolī Elsbergs runā par pagājušo bērnību un droši vien vēl šo to, kas tikai pašam Elsbergam zināms, bet man šis dzejolis saistās ar problēmu, kas pašam autoram droši vien prātā nenāca - arvien lielāku bērnu attālināšanos no dabas.
Vairākas nopietnas vispasaules dabas aizsardzības organizācijas, piemēram, IUCN un BirdLife International, ir aptvērušas, ka laiki, kad puisīši "sūkāja liepu lapas un Salacā peldējās", tiešām ir pagājuši. Par vienu no draudiem dabas aizsardzībai, cilvēcei kopumā un galā pašiem bērniem ir kļuvusi saiknes ar dabu saraušana, lielākoties urbanizācijas (pārcelšanās no laukiem uz pilsētu) rezultātā. Bērni vairs nepazīst augus un dzīvniekus, kas dzīvo to tuvākajā apkārtnē, bet par dabu spriež pēc tā, ko rāda pa televizoru. Lielāko daļu laika bērni pavada telpās un neiet ārā rotaļāties, un tas noved pie veselības problēmām (liekais svars, alerģijas) un arī pie arvien lielākas vienaldzības pret citu sugu saglabāšanas nepieciešamību.
Latvijā, kur netrūkst mežu, peldamu upju un ezeru un vecmāmiņu laukos un kuras galvaspilsēta pēc ne viena vien ārzemju tūrista teiktā ir "jauka mazpilsēta", šī problēma vēl varētu nebūt tik aktuāla, tomēr iezīmes ir redzamas. Uz jautājumu "Kā jums radās interese par dabu?" kādreiz vienmēr atbildēju, ka interese par dabu nevis rodas, bet nepazūd - visiem maziem cilvēciņiem interesē, kas ir tie citi, kas rāpo un lidinās apkārt. Bet reiz kāds, komentējot šo manu izteikumu, atzina, ka viņš gan neatceras, ka apkārtējā daba būtu viņu kādreiz īpaši interesējusi. Tie, kam bijusi darīšana ar bērniem, paši droši vien labi zina, cik viegli bērnus atraut no datora vai televizora un dabūt ārā no mājas.
Kad pašam vēl bērnu nebija, salasījies "National Geographic" par to, kā bērniem rodas alerģijas no dzīves pārmēru sterilā vidē, nolēmu savus bērnus audzināt kūtī. Tagad man ir gan bērni, gan kūts (turklāt samērā brīva), bet kūtī dzīvot bērniem nelieku. Savām meitām ļauju gan "Disney Junior" multenes skatīties, gan ar (sievas) datoru spēlēties, bet lielāko daļu dienas vismaz vasarā viņas tomēr pavada ārā - rokoties smiltīs, ķerstot tauriņus, raujot puķes, bakstot krupjus, dzenājot strazdus no ķiršiem un visādi citādi izbaudot dzīvi meža vidū. Esmu pārliecināts, ka lēmums pārcelties uz laukiem bija pareizais gan man, gan bērniem.
Protams, visiem nav iespējams pārcelties uz dzīvi laukos, un patiesībā no dabas aizsardzības viedokļa tas arī nebūtu vēlams, bet es gribu aicināt visus vecākus atcerēties savu bērnību un "gaišos un ausainos laikus" un dot iespēju šādus pašus laikus izdzīvot arī saviem bērniem. Parādiet kā zirneklis istabas stūrī mušas ķer! Ejiet skatīties, kā pīles Rīgas kanālā vadā savus mazuļus! Brīvdienās brauciet uz laukiem! Ejiet uz mežu sēnēs! Vienkārši ejiet pastaigāties ārpus pilsētas! Ejiet peldēties ezerā, nevis baseinā! Nemāciet bērniem, ka odze ir "kaitīgs čūskveidīgais"! Nemāciet, ka mežā dzīvo slepkavas, vilkači un sumpurņi! Nemāciet baidīties, māciet saprast! Atcerieties, ka tas ir gan jūsu bērnu, gan mūsu pasaules labā.
***
Mežā ieskanas: "Kukū, kukū, kukū." "Kas tas par putnu?" divgadīgā meita apmierināti smaida. "Pareizi, tētu, dzeguze!"
ceturtdiena, 2013. gada 4. jūlijs
Mēs gribam, lai pirmdiena nepienāk
Vakar notika pirmā sanāksme darba grupai, ko pēc Ministru kabineta rīkojuma izveidoja Zemkopības ministrija, lai apspriestu trīs jautājumus. Pirmais no tiem (un būtībā arī galvenais iemesls darba grupas veidošanai) ir mežizstrādes pātraukums jeb miera periods putnu ligzdošanas laikā, abi pārējie - meža apsaimniekošanas telpiskā plānojuma principi un iespējas samazināt esošos aprobežojumus un nosacījumus koku ciršanai.
Darba grupai dots laiks izstrādāt informatīvo ziņojumu līdz 2014. gada beigām, tāpēc pirmajā sēdē vēl netika spriests par konkrētajiem jautājumiem, bet tikai par to, kā organizēsim darba grupas darbu utt. Tomēr arī šī sanāksme bija gana interesanta, jo tajā ne tikai tika ieskicēta formālā darba kārība, bet iezīmējās arī sagaidāmo diskusiju un to rezultātu scenārijs. Lai turpmākais būtu skaidrāks, jāatzīmē, ka no 21 darba grupas locekļa vides interešu pārstāvji ir trīs.
Pirmais, kas šķita atzīmēšanas vērts - neskatoties uz to, ka it kā runājām par formālo procedūru visu trīs jautājumu apspriešanai, no klātesošo izteikumiem varēja nojaust, ka faktiski runājam par putniem un ciršanas pārtraukumu pavasarī. Izteikumi, ka "jautājuma iniciatoriem jāpierāda, ka kāds putns tiešām ir apdraudēts" un "mums jāiepazīstas ar aprēķiniem, lai varētu veikt alternatīvus aprēķinus" laikam nebija domāti par Latvijas Kokrūpniecības federācijas rosināto ciršanas ierobežojumu samazināšanu.
Tā kā arī pēc manām domām miera periods ir galvenais darba grupā apspriežamais jautājums, protams, nav slikti, ka arī pārējiem darba grupas locekļiem tas šķiet tikpat svarīgs. Bet, kā jau minēju, klātesošo izteikumi ļāva spriest arī par turpmāko diskusiju scenāriju (vismaz šī jautājuma apspriešanā). Tagad iedomājieties, ka es tālāko tekstu ielieku aploksnē un aizlīmēju. Nākošā gada beigās varēsim vērt aploksni vaļā un skatīties, vai man izrādījusies taisnība.
Pirmkārt, tiks (un jau tiek) apšaubīts, ka ornitologiem vispār ir kādi skaitļi un fakti, uz kuru pamata tiek rosināts noteikt miera periodu (radās nedaudz jocīga sajūta, ka lielākā daļa klātesošo "nav bijuši klāt" pēdējos sešus gadus, bet var jau būt...). Skaidrs, ka skaitļi un fakti ir. Tad, kad tie tiks piedāvāti, tie, protams, tiks apstrīdēti - vai nu aprēķins slikts, vai fakts nemaz nav tik svarīgs utt. Ja nu tiešām atrodas kāds, kas var sniegt alternatīvu izvērtējumu (lai gan iespēja, ka tāds tiešām tiks meklēts, ir visai neliela), skaidrs, ka šis "kāds" nonāks apmēram pie tādiem pašiem skaitļiem un faktiem. Šā vai tā galu galā nonāksim līdz pamatojumam, kas lielos vilcienos ir neapstrīdams. Un tad ekonomisko interešu pārstāvji... vienkārši nepiekritīs miera perioda noteikšanai, un, kā minēja kāds no darba grupas locekļiem: "Varēsim iet mājās."
Bet skaidrs ir arī tas, ka agri vai vēlu mežu ciršanas pārtraukums putnu ligzdošanas laikā Latvijā tiks ieviests. Ir pārāk daudz argumentu par to un pārāk maz - pret. Es ļoti labi apzinos, ka tas radīs zināmas problēmas ekonomisko interešu pārstāvjiem (galvenokārt mežizstrādes veicējiem), bet mans aicinājums darba grupai izmantot laiku lietderīgi un apspriest, kā šīs problēmas risināt, tika noraidīts, vienojoties vēlreiz atgriezties pie tā, kāpēc šāds pārtraukums ir vajadzīgs. Tā nu darba grupa ir nolēmusi kārtējo reizi padiskutēt par to, vai pēc svētdienas nāk pirmdiena, nevis to, cikos un ar kādu transportu brauksim uz darbu.
Darba grupai dots laiks izstrādāt informatīvo ziņojumu līdz 2014. gada beigām, tāpēc pirmajā sēdē vēl netika spriests par konkrētajiem jautājumiem, bet tikai par to, kā organizēsim darba grupas darbu utt. Tomēr arī šī sanāksme bija gana interesanta, jo tajā ne tikai tika ieskicēta formālā darba kārība, bet iezīmējās arī sagaidāmo diskusiju un to rezultātu scenārijs. Lai turpmākais būtu skaidrāks, jāatzīmē, ka no 21 darba grupas locekļa vides interešu pārstāvji ir trīs.
Pirmais, kas šķita atzīmēšanas vērts - neskatoties uz to, ka it kā runājām par formālo procedūru visu trīs jautājumu apspriešanai, no klātesošo izteikumiem varēja nojaust, ka faktiski runājam par putniem un ciršanas pārtraukumu pavasarī. Izteikumi, ka "jautājuma iniciatoriem jāpierāda, ka kāds putns tiešām ir apdraudēts" un "mums jāiepazīstas ar aprēķiniem, lai varētu veikt alternatīvus aprēķinus" laikam nebija domāti par Latvijas Kokrūpniecības federācijas rosināto ciršanas ierobežojumu samazināšanu.
Tā kā arī pēc manām domām miera periods ir galvenais darba grupā apspriežamais jautājums, protams, nav slikti, ka arī pārējiem darba grupas locekļiem tas šķiet tikpat svarīgs. Bet, kā jau minēju, klātesošo izteikumi ļāva spriest arī par turpmāko diskusiju scenāriju (vismaz šī jautājuma apspriešanā). Tagad iedomājieties, ka es tālāko tekstu ielieku aploksnē un aizlīmēju. Nākošā gada beigās varēsim vērt aploksni vaļā un skatīties, vai man izrādījusies taisnība.
Pirmkārt, tiks (un jau tiek) apšaubīts, ka ornitologiem vispār ir kādi skaitļi un fakti, uz kuru pamata tiek rosināts noteikt miera periodu (radās nedaudz jocīga sajūta, ka lielākā daļa klātesošo "nav bijuši klāt" pēdējos sešus gadus, bet var jau būt...). Skaidrs, ka skaitļi un fakti ir. Tad, kad tie tiks piedāvāti, tie, protams, tiks apstrīdēti - vai nu aprēķins slikts, vai fakts nemaz nav tik svarīgs utt. Ja nu tiešām atrodas kāds, kas var sniegt alternatīvu izvērtējumu (lai gan iespēja, ka tāds tiešām tiks meklēts, ir visai neliela), skaidrs, ka šis "kāds" nonāks apmēram pie tādiem pašiem skaitļiem un faktiem. Šā vai tā galu galā nonāksim līdz pamatojumam, kas lielos vilcienos ir neapstrīdams. Un tad ekonomisko interešu pārstāvji... vienkārši nepiekritīs miera perioda noteikšanai, un, kā minēja kāds no darba grupas locekļiem: "Varēsim iet mājās."
Bet skaidrs ir arī tas, ka agri vai vēlu mežu ciršanas pārtraukums putnu ligzdošanas laikā Latvijā tiks ieviests. Ir pārāk daudz argumentu par to un pārāk maz - pret. Es ļoti labi apzinos, ka tas radīs zināmas problēmas ekonomisko interešu pārstāvjiem (galvenokārt mežizstrādes veicējiem), bet mans aicinājums darba grupai izmantot laiku lietderīgi un apspriest, kā šīs problēmas risināt, tika noraidīts, vienojoties vēlreiz atgriezties pie tā, kāpēc šāds pārtraukums ir vajadzīgs. Tā nu darba grupa ir nolēmusi kārtējo reizi padiskutēt par to, vai pēc svētdienas nāk pirmdiena, nevis to, cikos un ar kādu transportu brauksim uz darbu.
Abonēt:
Ziņas (Atom)