atvadies puisīti vecais
no gaišiem un ausainiem laikiem
kad sūkāji liepu lapas
un Salacā peldējies
tie bija lieliski laiki
maigi kā atmiņas
tu nezināji cik smalkā
diegā viss karājas
(K. Elsbergs)
Kad sāku domāt par šī raksta tēmu, Klāva Elsberga dzejolis iesēdās galvā un ārā vairs nesēdās. Savā dzejolī Elsbergs runā par pagājušo bērnību un droši vien vēl šo to, kas tikai pašam Elsbergam zināms, bet man šis dzejolis saistās ar problēmu, kas pašam autoram droši vien prātā nenāca - arvien lielāku bērnu attālināšanos no dabas.
Vairākas nopietnas vispasaules dabas aizsardzības organizācijas, piemēram, IUCN un BirdLife International, ir aptvērušas, ka laiki, kad puisīši "sūkāja liepu lapas un Salacā peldējās", tiešām ir pagājuši. Par vienu no draudiem dabas aizsardzībai, cilvēcei kopumā un galā pašiem bērniem ir kļuvusi saiknes ar dabu saraušana, lielākoties urbanizācijas (pārcelšanās no laukiem uz pilsētu) rezultātā. Bērni vairs nepazīst augus un dzīvniekus, kas dzīvo to tuvākajā apkārtnē, bet par dabu spriež pēc tā, ko rāda pa televizoru. Lielāko daļu laika bērni pavada telpās un neiet ārā rotaļāties, un tas noved pie veselības problēmām (liekais svars, alerģijas) un arī pie arvien lielākas vienaldzības pret citu sugu saglabāšanas nepieciešamību.
Latvijā, kur netrūkst mežu, peldamu upju un ezeru un vecmāmiņu laukos un kuras galvaspilsēta pēc ne viena vien ārzemju tūrista teiktā ir "jauka mazpilsēta", šī problēma vēl varētu nebūt tik aktuāla, tomēr iezīmes ir redzamas. Uz jautājumu "Kā jums radās interese par dabu?" kādreiz vienmēr atbildēju, ka interese par dabu nevis rodas, bet nepazūd - visiem maziem cilvēciņiem interesē, kas ir tie citi, kas rāpo un lidinās apkārt. Bet reiz kāds, komentējot šo manu izteikumu, atzina, ka viņš gan neatceras, ka apkārtējā daba būtu viņu kādreiz īpaši interesējusi. Tie, kam bijusi darīšana ar bērniem, paši droši vien labi zina, cik viegli bērnus atraut no datora vai televizora un dabūt ārā no mājas.
Kad pašam vēl bērnu nebija, salasījies "National Geographic" par to, kā bērniem rodas alerģijas no dzīves pārmēru sterilā vidē, nolēmu savus bērnus audzināt kūtī. Tagad man ir gan bērni, gan kūts (turklāt samērā brīva), bet kūtī dzīvot bērniem nelieku. Savām meitām ļauju gan "Disney Junior" multenes skatīties, gan ar (sievas) datoru spēlēties, bet lielāko daļu dienas vismaz vasarā viņas tomēr pavada ārā - rokoties smiltīs, ķerstot tauriņus, raujot puķes, bakstot krupjus, dzenājot strazdus no ķiršiem un visādi citādi izbaudot dzīvi meža vidū. Esmu pārliecināts, ka lēmums pārcelties uz laukiem bija pareizais gan man, gan bērniem.
Protams, visiem nav iespējams pārcelties uz dzīvi laukos, un patiesībā no dabas aizsardzības viedokļa tas arī nebūtu vēlams, bet es gribu aicināt visus vecākus atcerēties savu bērnību un "gaišos un ausainos laikus" un dot iespēju šādus pašus laikus izdzīvot arī saviem bērniem. Parādiet kā zirneklis istabas stūrī mušas ķer! Ejiet skatīties, kā pīles Rīgas kanālā vadā savus mazuļus! Brīvdienās brauciet uz laukiem! Ejiet uz mežu sēnēs! Vienkārši ejiet pastaigāties ārpus pilsētas! Ejiet peldēties ezerā, nevis baseinā! Nemāciet bērniem, ka odze ir "kaitīgs čūskveidīgais"! Nemāciet, ka mežā dzīvo slepkavas, vilkači un sumpurņi! Nemāciet baidīties, māciet saprast! Atcerieties, ka tas ir gan jūsu bērnu, gan mūsu pasaules labā.
***
Mežā ieskanas: "Kukū, kukū, kukū." "Kas tas par putnu?" divgadīgā meita apmierināti smaida. "Pareizi, tētu, dzeguze!"
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru