Sveicieni Džerijam no Korfu

"Es esmu izlasījis visas latviski tulkotās Darela grāmatas," savulaik lepni paziņoju Rīgas Zoodārza pulciņa vadītājai Rūtai Sukovskai. "Jā, mēs visi tās esam izlasījuši," atbildēja Sukovskas kundze.






Džeralds Darels 10 gadu vecumā. Attēls no http://www.shoarns.com/

Tiešām - kurš no mums, kam rūp dzīvā daba, nav savulaik lasījis Džeralda Darela grāmatas, izklaidējies, smējies un iedvesmojies? Droši vien latviešu lasītājam pat mazliet dīvaini šķistu kaut kur reiz lasītais, ka "Džeralds Darels ir ievērojamā rakstnieka Lorensa Darela jaunākais brālis", jo latviski, cik nu atceros, tulkotas vien divas Lorensa grāmatas, bet vesels lērums Džeralda darbu.
Iespējams, tēls, kas parasti nāk prātā, domājot par Džeraldu Darelu, ir apaļīgs, sirms, smaidīgs kungs ar pagariem matiem un bārdu, bet domāju, ka daudziem no mums dabas mīlestības iedvesmas avots ir šis desmitgadīgais puika - Džerijs, kas dzīvoja Grieķijai piederošajā Korfu salā pirms Otrā pasaules kara.

Šķiet, man pašam vēl nebija gluži desmit gadu, kad mamma mani pasauca, jo pa televizoru rādīja filmu "par puiku, kam visādi kukaiņi patīk tāpat kā tev". Tā bija BBC daudzsēriju filma, kas uzņemta pēc Darela grāmatas "Mana ģimene un citi zvēri". Pēc kāda laika mamma iedeva arī pašu grāmatu, jau tolaik samērā nobružātu, bet nu jau stipri vairāk nolietotu.

Bija laiks, kad šo grāmatu pārlasīju katru vasaru. Tā bija par manu sapņu pasauli - par zēnu, kas klīst pa laukiem un olīvu birzīm, gar dīķiem un jūru, vērojot, iepazīstot un ķerot visdažādākos dzīvniekus, turklāt nereti - zinoša un ieinteresēta skolotāja pavadībā. Gan sala, gan tās iemītnieki no skorpioniem un zirnekļiem līdz zemniekiem un skolotājiem bija aprakstīti tik krāšņi, ka radās sajūta it kā visu redzētu pats savām acīm. Tieši tik krāšņi, kā pasauli redz bērni.

Katrā ziņā nekas tā neaizrauj mazus puikas kā viņu vienaudžu piedzīvojumi. Tad nu arī es, vīnogu vietā mugursomā salicis ērkšķogas, devos ekspedīcijās pa dārzu. Cikāžu vietā klausījos sienāžus un vēroju skudras, kurām arī devu vārdus (protams, citu no citas neatšķirdams), un sev par lielu prieku gluži kā Darela grāmatā atradu spīļastu perēkli. Mazus blociņus pildīju ar "piezīmēm" - pārspīlēti poētiskiem un bērnišķīgiem apkārtnes dabas aprakstiem. Pēc Džerija parauga rakstīju arī nopietnāku "dienasgrāmatu", kurā atzīmēts gan mans pirmais paipalas novērojums (vēlāk izrādījās, ka tā bija sloka), gan pirmais redzētais baltsvītru krustknābis (kuru retrospektīvi atpazinu kā žubīti).

Ir divas lietas, ko, lasot Darela grāmatas, esmu vēlējies izdarīt. Pirmā - aizbraukt uz Korfu salu. Kādreiz nevarēju, tagad vairs negribu. Esmu aptvēris, ka gadi, karš un tūristi būs atstājuši maz no tās burvības, kas lasāma Darela grāmatās. Turklāt jāatceras, ka Darels apraksta bērna skatījumu uz pasauli, un pilnīgi iespējams, ka jau 20. gadsimta 30. gados Korfu sala nemaz nebija tik romantiska, tāpēc vienīgais ceļojums uz Korfu, ko šad tad vēl veicu, ir Darela grāmatu pārlasīšana.

Otrā lieta, ko esmu gribējis izdarīt - kļūt par Džersijas (mūsdienās - Darela) Dabas aizsardzības tresta biedru. Daļā latviski tulkoto Darela grāmatu atrodams autora aicinājums: "Ja jums sagādājušas prieku manas grāmatas, ja mani aprakstītie dzīvnieki jūs ieinteresējuši un uzjautrinājuši, lūdzu, pievienojieties manam trestam un palīdziet..." Ar lepnumu varu paziņot, ka beidzot esmu to izdarījis, un Darela dabas aizsardzības trests ir otrā organizācija, par kuras biedru esmu kļuvis, kopš iestājos Latvijas Ornitoloģijas biedrībā. Iespējams, Darela trests nav ne ietekmīgākā, ne ievērojamākā dabas aizsardzības organizācija pasaulē, bet, jā, Darela grāmatas man ir sagādājušas prieku, un šis ir mans cieņas apliecinājums to autoram.