"Nekliedz! Neesi mežā," vecāki bērniem mēdz aizrādīt. Jau sen nespēju saprast, kāpēc mežā būtu jākliedz. Vajadzētu teikt: "Neesi pilsētā." Pilsēta ir tik pilna trokšņu! Arī bērnībā, rotaļājoties ar kasešu magnetofonu, viena no ainām, ko ar brāļiem mēdzām izspēlēt un ierakstīt, bija "Pilsētas trokšņi". Tas bija vienkārši - jābļauj un jātaisa iespējami lielāks troksnis ar visu, kas pie rokas.
Gribas izlādēties? Izej pilsētā uz ielas un kliedz, cik spēka! Tavs kliedziens nogrims mašīnu, tramvaju, rūpnīcu un citu kliedzēju troknsī un nevienam netraucēs. Pat klusā vakarā izkliegts "Ķeriet zagli!" vai "Izvaro!" neizjauks neviena ierastās gaitas (vienīgi saucienam "Deg!" esot kāda īpaša maģija). Kliedz droši! Neesi taču mežā.
Bet, ja esi kaija, tad gan labāk nekliedz! Tad kā Kalniņa dziesmā: "Tikai pavisam klusu, tikai pavisam klusu!" Vai prom, kliegt mežā! Nav pilsētā pretīgāka trokšņa par kaiju klaigāšanu! It īpaši no rītiem. Cilvēks var pierast pie visa - tramvajiem, vilcieniem un pat lidmašīnām, bet pie kaijām nekad. Ja nu cilvēks tomēr arī pie citiem pilsētas trokšņiem nespēj pierast, tad viņš pārceļas uz kādu klusāku vietu vai uz laukiem, bet kaiju dēļ tak nepārcelsies. Ja kaijas traucē, tās jālikvidē! Kaiju vieta ir mežā, jūrā, Getliņos, vai kur nu tās kaijas dzīvo, bet ne jau pilsētā!
Ja esi kaija, nekliedz! Nesapratīs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru