Divdesmit gadu biedrībā (1. daļa)

Pirms divdesmit gadiem LOB birojs Kalnciema ielā 27, Rīgā vēl bija vairāk pagrabs, nekā birojs. Toreizējam LOB direktoram Mārim Strazdam bija mazliet vairāk gadu, nekā man šobrīd. Birojā vēl strādāja grāmatvede Santa Golde, Edmunds Račinskis, kurš vēl nebija pievērsies zaļajai vārnai, un Māris Maskalāns, kurš vēl nebija kļuvis par Latvijas ievērojamāko dabas operatoru. Jau tolaik Latvijas vadošais pūču pētnieks bija Andris Avotiņš, tikai tas bija cits Andris Avotiņš - seniors, kuru par senioru vēl neviens nesauca, jo Avotiņš juniors vēl bija mazs puisītis, par kura potenciālu aizēnot tēvu pūču pētījumu jomā droši vien nojauta tikai pats tēvs. Bet kāds cits mazs puisītis - Viesturs Ķerus no Rīgas - pirms divdesmit gadiem kļuva par LOB biedru...

"Iknedēļas dabas maratona" ekskursija uz Papi
1994. gadā. Kreisajā pusē soļojošais puikiņš
nenojauš, ka pēc 13 gadiem būs bārdainā kunga
vietā. Foto: Mārcis Gasūns

Izcelsme - “laba”

LOB "kadru" (šobrīd - biedru) datubāzē laukā "Izcelsme" pretī manam vārdam atzīmēts "laba". Nē, nav tā, ka pirms iestāšanās tika pārbaudīta manu asiņu tīrība trīs paaudzēs. Ieraksts pat nenozīmē to, ka esmu labs cilvēks, bet tikai to, ka LOB uzskaitē esmu nokļuvis jau dažus gadus agrāk - piedaloties bērnu avīzē "LaBA" 1994. gadā publicētajā konkursā "Iknedēļas dabas maratons". Šķiet, tobrīd LOB un Latvijas Dabas fonds vēl nebija salikuši pa plauktiņiem savas attiecības, jo konkursa rīkotājs skaitījās fonds, lai gan faktiski aiz tā stāvēja LOB cilvēki – pirmkārt Māris Strazds, kura zīmētos augus un dzīvniekus atpazīt bija konkursa uzdevums. Pirmās kārtas uzdevums bija pavisam vienkāršs. Uz mazas lapeles uzrakstīju: "Tas ir zivju dzenītis," un sūtīju prom.

Galu galā man veicās visai labi, tāpēc varēju piedalīties ekskursijā uz Papi 1994. g. rudenī, un galu galā, konkursam noslēdzoties nākošā gada februārī, biju ierindojies 6. vietā (pavisam nedaudz zemāk konkursa dalībnieku sarakstā atrodams arī pūču pētnieks Gaidis Grandāns). Saņemto balvu kaudzītē bija gan Jāņa Vīksnes sagatavotais pirmais pārskats par putniem nozīmīgajām vietām Latvijā (“Ja jums zūd interese, atnesiet to atpakaļ!” piekodināja Māris Strazds), gan abonements žurnālam “Putni dabā” 1995. gadam. Noslēguma pasākumā Māris pieminēja arī iespēju kļūt par LOB biedru. Neatceros, vai to nojautu jau toreiz, bet biju noķerts.

Esmu iekšā!

Nē, uzreiz LOB vēl neiestājos un pat gandrīz norāvos no āķa (lasīt šeit), bet 1996. gada rudenī jau ļepatoju pa Rīgas nomales puikas acīs milzīgo Kalnciema ielu ar mērķtiecīgu latu kabatā. Patiesībā tas bija jau septembrī, bet biedru datubāzē oficiālais manas iestāšanās datums ir 1996. gada 23. oktobris. Jāatzīmē, ka kļūt par LOB biedru varēju tāpēc, ka ar jaunajiem statūtiem bija atmests sākotnējais noteikums par 16 gadu vecuma slieksni un rekomendācijām, kas nepieciešamas, lai pievienotos organizācijai.

Jau iestājoties, saņēmu “LOB Jaunumu” 3. numuru, kurā var lasīt gan Māra Maskalāna ziņu, ka “vismaz divus gadus žurnāls “Putni dabā” iznāks četras reizes gadā”, gan aicinājumu piedalīties “Putnošanas dienās '96” (kas mūsdienās pazīstamas kā Putnu vērošanas dienas), gan informāciju par iespēju pieteikties uz lekciju kursu putnu noteikšanā.

Uz lekcijām (kas toreiz Māra Strazda vadībā tika rīkotas Dabas muzejā) pieteicos, bet “LOB Jaunumi” iegūla īpaši LOB sūtījumiem domātā mapē “LOBismi”. Tajā atrodamas gan gājputnu atlidošanas reģistrācijas anketu kopijas, ko sāku iesniegt 1997. g. pavasarī, gan aicinājums piedalīties ziemojošo ūdensputnu uzskaitē 1999. gada janvārī. Aicinājumam piedalīties Ķemeru nacionālā parka ligzdojošo putnu atlanta lauka darbos nepievērsu uzmanību, bet 1999. gada februāra “LOB Jaunumos” ievēroju ziņu “Jaunais atlants”, kas informēja ne tikai par to, ka 2000. gadā LOB sāks darbu pie jauna Latvijas ligzdojošo putnu atlanta, bet arī, ka “tiem, kas vēlas uzlabot savas zināšanas un pavingrināties pavasara putnu noteikšanā, LOB piedāvā atlanta dalībnieku mācību semināru Ķemeros.”

Ornitoloģiskās nevainības zaudēšana

Ķemeru semināri man kļuva par robežu starp interesi par putniem, kas faktiski bija bērna rotaļu līmenī, un darbu. Tolaik LOB bija pievienojies arī mans jaunākais brālis, un ārpus kolektīvajām ekskursijām Māris Strazds mums iedeva kartes un nosūtīja uz neapsekotajiem Ķemeru nacionālā parka ligzdojošo putnu atlanta kvadrātiem. Galvenais darbs, protams, bija putnu novērojumu reģistrēšana, bet reizēs, kad apmaldījāmies, darbus dalījām – viens krīt panikā, otrs saglabā vēsu prātu. Nākošajā reizē – otrādi. Pats to neapzinoties, Māris mums deva kādu būtisku brīvību – tas, ka, mājās atgriezušies, varējām vecākiem paziņot, ka esam klīduši pa mežiem vieni paši, atņēma iespējamos argumentus mums neļaut to darīt arī turpmāk.

Ķemeros izpaudās mana brāļa, kam tolaik bija 13 gadu, talants putnu ligzdu atrašanā un atpazīšanā. Pie pagrieziena uz “Meža māju” autobusa pieturā atradās ligzda. “Pelēkais mušķērājs,” teica mans brālis. “Žubīte,” teica Māris, piebilstot gan, ka novietojums ir neparasts. Tad, kad vēlāk ar brāli redzējām arī ligzdas saimnieku, kas patiešām bija pelēkais mušķērājs, ilgi pie sevis ķiķinājām, ka, iespējams, tā bija neparasta izskata žubīte.

Lielāko daļu no cilvēkiem, kas toreiz piedalījās Ķemeru semināros, vairs īsti neatceros, bet zinu, ka tur mūsu kompānijā parādījās mans skolas biedrs Agnis Bušs, kurš gan izpelnījās ne vienu vien nejaucību no manis un brāļa, no kurām skarbākā droši vien bija Agņa atstāšana uz “Meža mājas” jumta, kad Agnis uz tā bija pa logu izrāpies.

Dažus no pārgājieniem vadīja arī Jānis Ķuze, kurš pats ap to laiku bija kļuvis par Ķemeru nacionālā parka darbinieku un apsvēra, kādu tehniku vislabāk iegādāties putnu fotografēšanai. Šobrīd Jānis ir mazliet pagājis malā no šīs nodarbes, tomēr viņa fotogrāfijas joprojām ir starp labākajiem Latvijas putnu fotogrāfu darbiem.

Ķemeru nacionālajā parkā ar brāli atgriezāmies arī pēc kopīgajiem semināriem, ne velti šī teritorija man joprojām sagādā patīkamas atmiņas, bet pēc sezonas beigām, manas attiecības ar LOB sasniedza nākošo līmeni.

Turpinājums sekos