Divdesmit gadu biedrībā (3. daļa)

Tumsas laiki

Iespējams, tas, ka tumšākais laiks LOB vēsturē atspoguļojas
arī divdesmitpiecgades logo, ir tikai sakritība.

Laiks norūdījis ne tikai meža problēmu risināšanā... 2009. gada nogalē, apsīkstot ierastajiem finanšu avotiem, nāca atklāsme, ka LOB birojs vairāk balstās uz optimisma un ilūzijām, nevis uz rūpīgas finanšu plānošanas un to izlietojuma uzraudzības. Jā, protams, tā, ka naudas trūkst, bija bijis jau iepriekš. Iespējams, zināma iztrūkuma bumba bija sākusi ripot no kalna jau pirms vairākiem gadiem, bet kopējā finanšu plūsmā palika ja ne nepamanīta, tad stipri nenovērtēta gan. Bet nu šī bumba bija samilzusi tik liela, ka draudēja notriekt no kraujas LOB ar visām parpalām.

Krīzes laiks ļāva piedzīvot ne vienu vien brīdi, kuru atkārtot negribētos, piemēram, darbinieku informēšanu, ka visi var iet mājās, jo naudas algām vairs nav, vai padomes sēdi, kurā izskatāmais jautājums ir, vai laist LOB uz bankrotu vai tomēr turpināt cīnīties. Un visu laiku balansēšana starp atklātību (jo biedriem ir tiesības visu zināt) un sabiedriskajām attiecībām (jo neviens nemīl zaudētājus).

Tolaik mans priekšgājējs Māris man rakstīja, ka šie ir brīži, kad vari novērtēt, kam LOB tiešām rūp. “Jā, tādi ir četri cilvēki,” es viņam atbildēju. Laiks ir pierādījis, ka toreiz kļūdījos gan par to, ka šiem četriem rūp, gan par to, ka citiem nē.

Ar telefonu uzņemta bilde, no Kalnciema ielas biroja aizejot.

Padomes lēmums tomēr turpināt cīnīties bija stabils atbalsts, lai no zemākā punkta varētu sākt kārpīties uz augšu. Loģisks pirmais solis bija maksimāla izdevumu samazināšana un līdz ar to arī atteikšanās no piecpadsmit gadu apdzīvotā biroja Kalnciema ielā. Lielākā daļa LOB mantu tika aiztransportēta uz manām mājām, kas arī kļuva par LOB oficiālo adresi līdz pat šī gada sākumam.

Turpmākie gadi bija nervus svilinošs laiks, bet par laimi šī cīņa man nebija jāuzvar vienam pašam. Droši vien Otars Opermanis uz šo brīdi mazliet nožēloja, ka bija piekritis kļūt par LOB prezidentu, taču viņš (un arī padome kopumā) bija būtisks atbalsts, it īpaši brīdī, kad bija jāpārliecina BirdLife kolēģi, ka es, kas biju pie organizācijas stūres, kad tā noskrēja no ceļa, tomēr esmu pelnījis uzticību un varu LOB atkal dabūt uz sliedēm. Izrādījās, ka arī Dace Andžāne, kas 2003 gadā nomainīja Santu LOB grāmatvedes krēslā, bet drīz no darba aizgāja, bija saglabājusi pietiekami siltu jūtu pret biedrību, lai par niecīgu samaksu atgrieztos un ķertos pie LOB brūkošās grāmatvedības savešanas likumā paredzētajā kārtībā.

Jau no krīzes sākuma sapratām, ka nevaram tikai koncentrēt spēkus cīņai par izdzīvošanu. Lai kādam šķistu, ka mūs ir vērts atbalstīt, nedrīkst atstāt novārtā arī LOB pamatuzdevumus – turpinājās gan putnu izpētes un aizsardzības pasākumi, gan cīņa par dabas aizsardzības ņemšanu vērā mežu apsaimniekošanā, gan lekciju lasīšana skolās. Māra vadībā un sadarbībā ar Latvijas Universitāti un Daugavpils universitāti izdevās pat sarīkot Rīgā Eiropas Ornitologu savienības konferenci.

Jā, varbūt neviens nemīl zaudētājus, tomēr cīnītājus ir gatavi atbalstīt – saprotot, ka pienākuši grūti laiki, LOB rindās atgriezās aizgājuši biedri un kontā ieplūda ziedojumi. Lai šos ienākumus papildinātu, Edmunds Račinskis sagatavoja disku ar putnu balsīm, ko izplatīt pret ziedojumiem. Arī BirdLife, kas bija vērojuši situācijas attīstību ar bažām un bez pārliecības, ka ieguldījumi LOB palīdzēs organizāciju glābt, tomēr nolēma mums piešķirt Arcadia fonda naudu. Pat uzņēmumi mūs bija gatavi atbalstīt, gan parādu norakstot kā ziedojumu, gan sniedzot savus pakalpojumus “uz parāda”, gan vienkārši ziedojot. Un sākās laiks, kad visiem, kas rūpju māktu seju jautāja, kā klājas LOB, es varēju ar tīru sirdsapziņu atbildēt: “Arvien labāk!”

Kas tevi nenogalina...

Nezinu, vai no krīzes iznācām stiprāki, bet gudrāki noteikti. Galvenais, ka vispār iznācām, nokārtojām visus parādus un LOB arvien turpināja atjaunoties. Mūsu komandai kā skolu programmas koordinatore uz laiku pievienojās Inga Freiberga, ko vēlāk nomainīja Daiga Brakmane. Andris Avotiņš no manis pārņēma putnu noteikšanas lekciju vadīšanu un kļuva arī par būtisku LOB dabas aizsardzības virziena balstu. Andra Avotiņa lekcijas ievilka putnos arī citu Andri – Andri Dekantu, kurš bija gatavs uzņemties Eiropas ligzdojošo putnu atlanta koordinēšanu Latvijā, kad es biju saņēmies atzīt, ka tā nav lieta, ar ko es pats varu nodarboties no citiem darbiem brīvajā laikā. LOB biedru aprūpēšanu uzņēmās Ilze Sauša, kuras vietā šobrīd jau stājusies Elīna Kokareviča (bet arī Ilze tepat vien ir – Madonas vietējā grupā). Mani kā bakalaura darba recenzentu pārdzīvojusī Linda Dambeniece pievienojās žurnāla “Putni dabā” redakcijai, bet žurnāla galvenais redaktors Agnis Bušs pa to laiku kļuva par manu vietnieku zemes virsū un uzturēja LOB komandas garu, kamēr es vēl sēdēju Lestenes pagasta mežos.

Galu galā LOB bija izaugusi tik tālu, ka padomes locekļi aizvien biežāk norādīja, ka cienījamai organizācijai tomēr jābūt savam birojam, līdz galu galā pērn atsaucāmies Latvijas Ārstu biedrības (vai, pareizāk sakot, tās prezidenta un bijušā putnu gredzenotāja Pētera Apiņa) piedāvājumam apmesties viņu mājā Skolas ielā 3. Es pēc dabas esmu piepe un, ja kaut kur esmu iesēdies, mani atraut ir grūti, tomēr visbeidzot arī es atrāvos no sava mājas biroja mežā un pagājušā gada nogalē pievienojos kolēģiem Rīgā.

Varbūt starp viņiem ir nākošais LOB valdes priekšsēdētājs.
Foto: Mārtiņš Zilgalvis

Un te nu es esmu – divdesmit gadus pēc tam, kad ar latu kabatā soļoju pa Kalnciema ielu. Ja man jāpasaka, ko LOB man šajā laikā devusi, jāatzīst, ka papildus pārliecībai par sevi, iespējai iepazīt Latvijas putnus labāko speciālistu pavadībā, būšanai kopā ar domubiedriem, prasmei strādāt ar datoru un publiski uzstāties, izglītībai, darbam, kas man patīk (vismaz labajās dienās), rūdījumam rīcībai krīzes situācijās un arī sievai (par to es jums nemaz nepastāstīju, vai ne? ;-)) neko daudz... Arī Tu vari pievienoties LOB un pavērot, kādos ceļos Tevi tas aizvedīs. Tiekamies?