Divdesmit gadu biedrībā (2. daļa)

Tāpēc nekad neesmu meklējis darbu

Katra mēneša pirmajā otrdienā LOB birojā notika “informatīvā otrdiena”, kurā LOB darbinieki ziņoja LOB biedriem par paveikto. Reizēm šajās otrdienās biju vienīgais LOB biedrus pārstāvošais klausītājs. Un vienā no šīm reizēm Māris ieminējās, ka ir viens darbs, kas mani varētu interesēt – jāievada datorā Ķemeru atlanta dati. Uz manu stomīšanos, ka nemāku strādāt ar datoru, topošie kolēģi atbildēja: “Iemācīsies!”

Ja Māris savulaik rakstīja par Engures dubļos aprakto jaunību, tad mana jaunība ar to brīdi tika aprakta LOB pagrabā. Sākumā bija no anketām datorā jāievada Ķemeru atlanta dati, par ko man pat tika samaksāts (šķiet, pirmā alga, ja neskaita Ls 4,50 autoratlīdzību par rakstu avīzē “Atmoda Atpūtai”). Vēlāk sākās brīvprātīgs darbs jau Latvijas ligzdojošo putnu atlanta datu ievadīšanai. Pēcpusdienas pēc skolas pavadīju nevis ar klasesbieriem, bet dBase for Windows 5.0 pelēko logu, datu ievadīšanai brīžiem pārvēršoties konveijera cienīgā darbā: sugas kods-pazīme, kods-pazīme, kods-pazīme, kods-pazīme, kods-pazīme... Reiz pat uznāca šausmīga atklāsme, ka darbs, ko sāku 16 gadu vecumā, būt pabeigts tad, kad man būs jau 20.

Pēc Edmunda Račinska pamudinājuma 2004. gadā piedalījos savā pirmajā
ornitoloģijas konferencē - Eiropas Putnu uzskaišu padomes konferencē
Kaiseros, Turcijā. Foto: Edmunds Račinskis

Darbs pie atlanta bija laba iespēja neiepatikties cilvēkiem, kas mani līdz tam nemaz nepazina. "Ja trūkst kādas papildziņas, anketa jāsūta atpakaļ," stingri pieteica Māris. "Ja?" pārjautāju, atmiņā pārcilādams novērojumus, par kuriem pats neesmu iesniedzis prasītās papildziņas. "Bez ļodzīšanās!" bija Māra galavārds. Tad nu sūtīju arī, un, šķiet, jaukākais komentārs, ko saņēmu pretī, bija: "Nopērc jaunas brilles!"

Jaukākus brīžus ikdienas darbā sagādāja nevis tas, kā anketās trūka, bet gan tas, kas bija šķietami lieks. Kad esi pāršķirstījis anketu simtus, ir dīvains prieks uzdurties Andra Avotiņa seniora anketai ar pielipinātu košļājamo gumiju un īpašu norādi: "Košļene, mazlietota!" Filologu atvases sirdi silda arī biotopa apraksts: "Ar niedrēm aizaudzis niedrājs." Bet vislabāk atmiņā (un arī atlanta papildziņu datubāzē) palicis tobrīd vēl tikai nākošā LOB prezidenta komentārs par kādu mazā ērgļa novērojumu: "Sēž bēdīgs pie nocirsta veca meža nogabala."

Tomēr atlants nebija anketas un datubāze vien, tā bija arī iespēja doties uz dažādiem Latvijas nostūriem, lai apsekotu “tukšos” kvadrātus. Viens no šādiem pasākumiem bija arī Māra Strazda vadītā ekspedīcija uz Balvu rajona purviem – vienu no neapdzīvotākajām teritorijām Latvijā. Šis pasākums deva iespēju ne tikai iebrist purvos līdz salām, kur savulaik dzīvojuši vecticībnieki, gan uzkāpt pie melnā stārķa ligzdas, gan izbaudīt Pededzes ozolu audzes burvību, gan kļūt par Māra “ieroču nesēju”, cīnoties cauri krūmiem ar teleskopu plecā, kamēr Māris brīvām rokām veikli soļoja pa priekšu.

Dažādās kompānijās un reizēm arī bez kompānijas atlanta darbos izdevās iepazīt dažādas Latvijas vietas – gan tik tālas kā Zilupe un Piedruja, gan tik tuvas kā Mālpils un Mēdema purvs. Darbošanās Mēdema purvā un tā apkārtnē radīja arī manas īpašās attiecības ar pupuķiem, bet tas būtu cits stāsts, kas stāstāms citu reizi.

Strazda ēras beigas...

Bet LOB birojā, kamēr es dzīvoju savos “kods-pazīme, kods-pazīme” darbos, brieda ziepes. Naudas trūkums ģimenē rada kašķus, un naudas trūka arī LOB ģimenē. Man bija labi – es biju brīvprātīgais, ko naudas trūkums neskāra, bet pārējo kolēģu starpā, pareizāk sakot, starp Māri un pārējiem darbiniekiem, pieauga nesaskaņas, kā rezultātā galu galā Māris aizgāja no darba. Pirmā LOB direktora atkāpšanās, protams, radīja zināmas bažas (vismaz man) par to, kas LOB gaida turpmāk. Nekas dramatisks gan nenotika, un arī Māris nekur tālu neaizgāja, bet viņa iespaids uz sabiedrību bija tāds, ka vēl pēc vairākiem gadiem, kad LOB jau vadīju es, kāds cilvēks ieminējās par galveno ornitologu Latvijā. Acīmredzot netiku domāts es, tāpēc pārjautāju: “Vīksne?” “Nē, nē – PATS galvenais.” Un ar to tika domāts Māris Strazds.

Pēc Māra LOB biroju vadīja Vita Pūķe, pēc viņas – Ainārs Komarovskis, bet, tā kā viņi abi bija cilvēki no malas bez īpašas intereses par putniem, neviens no viņiem ilgi neuzkavējās. LOB valdei un darbiniekiem nācās vien atzīt, ka jaunais priekšnieks jāmeklē savējo vidū, un 2003. gadā par LOB direktori kļuva Santa Golde, kas jau kopš LOB sekretariāta dzimšanas 1994. gadā bija bijusi otrais cilvēks rangā pēc Māra.

2005. gadā mainījās likums, kas regulē biedrību darbu, un tā rezultātā LOB valde kļuva par padomi, bet direktors – par valdi (“Ja sieviete, tad valde, ja vīrietis, tad valdis,” smējās Jānis Vīksne), un, lai valde nebūtu tikai viens cilvēks, tai pievienojās arī Edmunds Račinskis, kas kopā ar Santu faktiski bija vadījis LOB biroju jau kopš Māra aiziešanas no amata.

Bet par Latvijas ligzdojošo putnu atlanta vadītāju pēc Māra aiziešanas kļuva Ieva Mārdega, kas līdz tam bija strādājusi ar LOB reģionālajām grupām, un, kad Ievu aiziet piespieda viņas topošais dēls, Ievas vietā paliku es, Edmundam gan saglabājot neoficiālu projekta virsvadību.

...un manas ēras sākums

2008. gada LOB kopsapulce bija pirmā, kas jāvada man, un pēdējā ko atklāja
Jānis Vīksne. Jānim aizejot pēc daudziem gadiem LOB prezidenta amatā,
viņš tika ievēlēts par LOB Goda biedru. Foto: Ruslans Matrozis

Arī Santa LOB vadībā ilgi neuzkavējās, un Edmunds, apzinoties, ka, viņa vārdiem runājot, “paliek par vecāko”, uzņēmās valdes priekšsēdētāja lomu, bet par otro valdes locekli kļuva Ilze Vilšķērste. Kad arī Edmunds saprata, ka administratīvs darbs nav tas, kam viņš vēlas veltīt savu laiku, tā iznāca, ka par vecāko paliku es. Nezinu, kuram radās ideja, ka es varētu kļūt par jauno LOB valdes priekšsēdētāju, bet jāatzīst, ka no puikas, kas bez citu palīdzības nemāk ieslēgt datoru, biju kļuvis par puiku ar ambīcijām un iedomām, ka es zinu, kā viss jādara pareizi, tāpēc amata paaugstinājuma piedāvājumam nepretojos. Mans darbs pašreizējā amatā sākās 2007. gada nogalē.

Divas nedēļas pēc stāšanās jaunajā amatā man radās iespēja pa īstam izbaudīt starptautisko mērogu, kurā LOB darbojās jau kādu laiku - kopš kļūšanas par BirdLife International potenciālo partneri 1994. gadā un pilntiesīgu partneri 2001. gadā. Jūrmalā pulcējās Eiropas BirdLife organizāciju vadītāji, un, lai gan šīs sanāksmes rīkošanā man nebija nekādu nopelnu, šī bija mana iespēja citu valstu kolēģiem parādīt sevi kā jauno LOB vadītāju. No vienas puses šķiet, ka 2007. gads bija pavisam nesen, bet atceroties dažādus BirdLife organizāciju vadītājus, kas kopš tā laika savu amatu atstājuši (Lietuva, Polija, Spānija, Portugāle, Malta, Īrija, Kipra...) brīžiem rodas sajūta, ka drīz būšu viens no maza pulciņa, kas kopš tā laika joprojām vada savu organizāciju. Pat BirdLife Eiropas reģionālā direktora (tolaik Klērija Papazoglu) un pasaules direktora (Maiks Rendss) amatos kopš tā laika stājušies citi. Patīkama stabilitāte gan jūtama tepat kaimiņos – Andress Kalamēss Igaunijas Ornitoloģijas biedrības priekšgalā bija jau kādu laiku pirms es tiku pie sava amata, un nav atmetis savam darbam ar roku arī tagad.

2008. gada nogalē meža nozare radīja vienu no saviem kaitinošākajiem kritiķiem. Caur visiem līmeņiem agresīvi izgrūstais lēmums palielināt maksimāli pieļaujamo koku ciršanas apjomu Latvijas valsts mežos, lika LOB saprast, ka mums aktīvāk jāpievēršas mežu problēmām, ko bijām mazliet palaiduši pašplūsmā pēc Māra aiziešanas no direktora amata. Noformējām Mežu darba grupu, kurā apvienojās mežu lietās rūdīti vīri – Jānis Priednieks, Māris Strazds, Aivars Petriņš un Jānis Ķuze un arī nebūt ne rūdītais es.

Turpinājums sekos