Savā nesen iznākušajā grāmatā "Klaidonīga putnu pētnieka piedzīvojumi" Juris Lipsbergs nodaļā "Ūpja ligzdošana pie atkritumu izgāztuvēm" starp citu piemin Viestura Ķerus atrasto ūpja ligzdu netālu no Ķekavas pagasta bijušās atkritumu izgāztuves. Ar Juri Lipsbergu ticies esmu bieži, bet šī ligzda bija iemesls vienīgajai reizei, kad kopā ar šo leģendāro putnu vīru esmu devies dabā. Šis raksts būs garā versija stāstam par grāmatā minēto ūpja ligzdu.Bija 2001. gada pavasaris, tātad man bija 17 gadu, un intensīvi norisinājās darbs pie informācijas vākšanas otrajam Latvijas ligzdojošo putnu atlantam. Kopā ar brāli togad īstenojām arī savu mazo atlantu - pētījām uz dienvidiem no Rīgas esošo Mēdema purvu un tā apkārtni, 1x1 km kvadrātu tīklā reģistrējot ligzdojošo putnu novērojumus (vēlāk šis kļuva par manu skolēna zinātniski pētniecisko darbu).
Tajā dienā maija vidū Mēdema purva apkārtnes mežos es klaiņoju viens pats. Savā ceļā nonācu pie kāda veca un applūduša kūdras karjera, pie kura iepriekš nebiju bijis. Kamēr pārskatīju karjeru cerībā pamanīt kādu ūdensputnu, no kādas saliņas pacēlās un aizlaidās liels, brūns putns. Kārtīgi putnu apskatīt nepaspēju, bet nodomāju, ka tā varētu būt niedru lija. Tas, ka putns bija tik ilgi cieties pirms pacelšanās gaisā, radīja aizdomas, tāpēc rūpīgi nopētīju saliņu binoklī. Man par pārsteigumu no saliņas pretī ar lielām, oranžām acīm raudzījās pūču mazuļi. Ūpis!
Tam, kas nav bijis septiņpadsmitgadīgs topošais putnu pētnieks, būs grūti saprast sajūtas, kas mani pārņēma, un ne sevišķi saprātīgo rīcību, ko šīs sajūtas izraisīja. Ja jums patīk autosports, iztēlojieties, ka pie Purvciema "Super Neto" ieraugāt Ferrari F1 formulu, kurā iepirkumu maisiņus krāmē Mihaels Šūmahers. Ja skatāties amerikāņu filmas, iedomājieties, ka jums piezvana Andželīna Džolija un aicina kopā aiziet vakariņās. Apmēram tik nereāla un satraucoša bija apziņa, ka esmu atradis līdz šim nezināmu ūpja ligzdu vietā, kur nebiju iedomājies redzēt neko sevišķi vairāk par meža pīli.
Kā jau teicu, pacilājošajam satraukumam sekoja iracionāla rīcība - bija jātiek uz saliņas un jāredz ūpja mazuļi tuvumā! Skaidrs, ka suga jau bija noteikta un ligzdošana pierādīta. Varētu doties tālāk, bet, nē, tas ir pārāk neticami! Jātiek klāt! Drīz vien pārliecinājos, ka karjeru nepārbridīšu, uzrotot bikses un pat tās novelkot nē. Metos pliks un devos iekšā ūdenī. Jāatzīmē, ka ūdens karjerā patiesībā bija samērā maz, bet zem neliela ūdens slāņa bija daudz biezāks slānis ar dūņām. Tad nu, pret kādu karjera malā nogāztu bērzu atspiedies, lēnām gremdējos dūņās, cerot, ka kādā saprātīgā dziļumā kājas atdursies pret drošu pamatu.
Cerības attaisnojās un pēc kāda laika, kad ūdens jau bija man līdz vidum, sasniedzu cietu zemi. Joprojām emociju uzkurināts lēnām bridu cauri dūņām saliņas virzienā, pie sevis pārdomājot iespējamo notikumu gaitu, ja kaut kur pusceļā tomēr iestigšu tā, ka ārā vairs saviem spēkiem nevarēšu tikt. Šis scenārijs par laimi tomēr neīstenojās un, līdz saliņai aizbridis, protams, pārliecinājos par to, ko jau varēju redzēt no krasta - ūpja ligzda ar trim mazuļiem.
Pie pirmās iespējas par savu vērtīgo atradumu ziņoju savam tā brīža priekšniekam (biju LOB brīvprātīgais) Mārim Strazdam, kurš man norādīja, ka šī informācija varētu interesēt Juri Lipsbergu. Tad nu sazinājos arī ar Juri un vienojāmies, ka dosimies uz ligzdu kopā.
Vēl viena lieta, ko sapratīs tikai tie, kas paši bijuši līdzīgās situācijās, ir tas, cik grūti sev pašam noticēt. Jo ilgāks laiks pagājis no novērojuma brīža, jo lielākas šaubas prātā iezogas. Ja nu tomēr ausainās pūces mazuļi? Pārskatīju noteicēju, secināju, ka ūpja mazuļus spēju atšķirt no ausainās pūces mazuļiem. Mēģināju sevi pārliecināt ar racionāliem argumentiem, taču "bet ja nu tomēr..." no kāda apziņas stūrīša izdzīt nespēju.
Ar šīm mazajām šaubām cīnījos arī dienā, kad satiku Juri autobusa pieturā, lai kopīgi brauktu uz Baložiem un tālāk kājām dotos uz ūpja ligzdu. Diena, ja pareizi atceros, bija vasarīgi silta, un līdz ligzdai no pieturas kādi četri kilometri bija jānoiet. Es biju tukšām rokām kā uz brīdi no mājām izgājis, bet Juris soļoja apkrāvies ar savu ekipējumu. Piedāvājos palīdzēt kaut ko panest, bet Juris kategoriski atteicās. Patiesībā jau droši vien par spīti cienījamam vecumam (vismaz pret maniem septiņpadsmit) Juris varētu vēl arī mani pārmest pār plecu un turpināt ceļu, nepalēninot soli.
Nonācām līdz karjeram, Juris pārģērbās dūņās brienamajās drēbēs un ķērās pie darba. Tiem, kas nav klātienē redzējuši Juri vai mani, būtu jāzina, ka liels pēc balss un iznešanās Juris tomēr nav sevišķi ražens augumā, savukārt es jau toreiz biju turpat "divi metri bez galvas". Tātad dūņas un ūdens, kas sniedzās man līdz vidum, bija vēl dziļāks bridiens Jurim, tomēr arī viņš līdz saliņai aizkūlās. Jāatzīstas, ka arī vēl tobrīd gaidīju atskanam slēdzienu: "Bet tie taču nav ūpji!" Tomēr man par atvieglojumu, Juris darbojās pa salu, pūčulēnus gredzenodams, tā it kā viss būtu vislabākajā kārtībā. Pēc laika arī pieaugušais ūpis atlaidās un sāka protestēt pret mūsu klātbūtni.
Beidzis gredzenošanu, uzmetis atpakaļ uz saliņas ūpēnu, kas procesa laikā bija no tās novēlies, Juris atbrida atpakaļ, pārģērbās un visbeidzot nāca klajā ar atzīšanos: "Zini, ja tu tur nebūtu pārbridis, es nebūtu riskējis."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru