Meža okšķera memuāri

"Tad arī iztēlojos, ka paaudzies es noteikti kļūšu par meža okšķeri, uzmeklēšu visus putnu perēkļus, lai tos pasargātu no iespējamiem ļaundariem. Kā šos cēlos mērķus sasniegt, man pašam pilnīgas skaidrības gan nebija," atceroties bērnību, raksta Juris Lipsbergs nesen iznākušajā grāmatā "Klaidonīga putnu pētnieka piedzīvojumi".

Ja neesat dzirdējuši par Juri Lipsbergu, tad ziniet  - Salacgrīvas pusē augušajam puikam nācās pārdzīvot izsūtījumu uz Sibīriju, kas gandrīz laupīja viņa dzīvību, bet pēc atgriešanās Latvijā viņam izdevās īstenot sapni kļūt par "meža okšķeri" un kļūt par vienu no ievērojamākajām personām Latvijas dabas aizsardzībā - gan apzinot apdraudētu putnu ligzdošanas vietas (t.sk., vācot informāciju Latvijas Sarkanajai grāmatai), gan būvējot mākslīgās ligzdas ērgļiem un ūpjiem, gan ieviešot Latvijā mikroliegumu veidošanas pieeju, ar ko varam lepoties arī šodien. Tātad, ja Jūs tiešām neesat dzirdējuši par Juri Lipsbergu, mazliet nokaunieties un noteikti nopērciet viņa grāmatu!

"Klaidonīga putnu pētnieka piedzīvojumi" atradīsiet gan īstus piedzīvojumu stāstus, gan populārzinātniskus rakstus par Latvijas putniem, gan autora pārdomas par Latvijas dabas aizsardzību. Grāmatā apkopoti nesen tapuši raksti un arī stipri senas publikācijas (pat no 20. gs. 70. gadiem). Visu vieno un stāstītajam īpašu garšu piešķir J. Lipsberga valoda, kurā poētiskas frāzes mijas ar profesionāļu lietotiem svešvārdiem: "Arī visas mazdārziņu kooperatīva "Reiņi" vasaras dzīvojamās mītnes bija tukšas un gluži kā izmirušas - nekur nevienu dzīvu dvēseli šeit sastapt neizdevās. (..) Te pēkšņi no attālākā Reiņu meža nostūra tomēr sadzirdēju kaut kādus antropogēnas izcelsmes trokšņus un klaudzienus."

Īpašu manu ievērību izpelnījās nodaļa "Cik ierakstu būs Sarkanajā grāmatā?". Tā tapusi 1982. gadā (tātad pirms pirmās Latvijas Sarkanās grāmatas izdošanas). Pirmkārt, mani tā pārsteidza ar uzdrīkstēšanos jau toreiz - padomju laikos - norādīt uz problēmām valdošajā kārtībā: "Aplūkotais piemērs ir visai uzskatāma ilustrācija tam, kādas nepieredzētas un tālejošas negatīvas sekas bijušas (un iespējamas arī nākotnē) cilvēka pārsteidzīgai darbībai, kaut arī tā veikta it kā cildena mērķa sasniegšanai - lauksaimnieciskās ražošanas kāpināšanai." "Ir jāatceras, ka dabā ne visur ir vēlama nemitīga cirpšana, pļaušana un visāda veida "uzlabošana"."

Bet tas, kas mani šajā nodaļā skāra sāpīgi, bija tas, cik ļoti tā atbilst mūsdienām. Ir pagājuši vairāk nekā 30 gadi, nomainījušies režīmi, bet joprojām dabas aizsardzībā jācīnās pret nepārdomātu pesticīdu lietojumu, meliorāciju, nepareizu lauku pļaušanu, iedomu, ka dabas vērtības var pārcelt uz vietām, kur tās netraucē... "Šis pārspīlētais utilitārisms vēl arvien izpaužas arī ierastajā tradicionālajā terminoloģijā, it īpaši, ja vērtējumu "izdevīgi" vai "neizdevīgi" izdarām ar kādas vienas ražošanas sfēras svaru kausiem. Tāds nu diemžēl ir triviālais atsevišķo resoru vadītāju viedoklis."

Bet drūmās domas pie malas! Domāju, ka galvenā grāmatas vērtība ir skats no kāda Juris Lipsbergs parāda Latviju. Mums varbūt šķiet, ka Latvija ir maza zemīte, kurai var ar mašīnu izskriet cauri dažās stundās, bet J. Lipsbergs mūs aizved uz vietām, kurās varbūt neesam bijuši, ja esam bijuši, neesam skatījušies uzmanīgi, bet, ja esam skatījušies uzmanīgi, neesam tās mēģinājuši  pa īstam izbaudīt. Izlasiet, piemēram, nodaļas "Uz tālīno ezeru meža zosis lūkoties", "Ziemā piecas diennaktis laivā" vai "Papes ezera vilinājums" un it kā zināmās Latvijas nostūri Jums pavērsies tādā krāšņumā, ka ceļotāju stāsti par piedzīvojumiem svešzemju džungļos šķitīs pliekani.

Tomēr mazliet un negribīgi jāpieskaras arī grāmatas trūkumiem, kas gan visbiežāk ir akmens izdevniecības, nevis grāmatas autora lauciņā. Dažādus niekus neminēšu, bet man visvairāk traucēja tas, ka tikai nodaļu beigās norādīts gads, kad raksts tapis. Tāpēc it bieži, sākot kādu nodaļu lasīt, bija uzreiz jāšķir uz tās beigām, lai saprastu, par kuru laiku ir runa. Tāpat mums, kas pieraduši vienmēr uz visu atsaukties (un zinu, ka Juris Lipsbergs ir tāds pats), varētu dīvaini šķist, ka grāmatā iekļautajiem rakstiem, kas iepriekš publicēti kaut kur citur, trūkst norādes uz sākotnējās publikācijas vietu.

Manuprāt būtiska problēma ir tā, ka acīmredzot ar grāmatas izdošanu saistīto izdevumu mazināšanas dēļ krāsainās fotogrāfijas ir sastumtas kopā grāmatas beigās, turklāt iespiestas ļoti mazā formātā un nereti sliktā kvalitātē. Ja šāda pieeja varētu būt attaisnojama attēliem, kuru mērķis ir dokumentēt konkrēto notikumu (lai gan vismaz cilvēku sejas būtu labi atšķirt), tad ar attēliem, kuru mērķis ir bijis ilustrēt konkrēto rakstu un radīt atbilstošu noskaņu, šāda izdarīšanās ir nesaprotama. Ko gan dod grāmatas beigās ielikta bilde ar pilnmēnesi, kas atrauta no autora stāsta par Sibīrijas sniegos piedzīvotajām dzīvības briesmām? Žēl, ka šāds liktenis tapt nodrukātām mazā formātā un sliktā kvalitātē piemeklējis arī divu no Latvijas izcilākajiem dabas fotogrāfiem - Andra Eglīša un Jāņa Ķuzes - darbus, kas atbilstošā vietā un kvalitātē noteikti būtu bijušas lieliskas ilustrācijas Jura Lipsberga stāstiem.

Tomēr lai paliek mans rūgtums pret izdevniecību. Jura Lipsberga stāstus būtu vērts lasīt arī tad, ja tie būtu ar roku uzrakstīti uz salvetēm. Rakstītā formā tie, protams, nekad neaizstās Jura Lipsberga stāstus "dzīvajā", tomēr dod lielisku iespēju paskatīties uz Latviju caur šī unikālā vīra acīm un iemīlēt mūsu zemi un tās putnus vēl vairāk.