Vai putni dzied no prieka?

Kad stāstu skolēniem un studentiem par putnu dziedāšanu, bieži uzsveru, ka dziedāšana putniem ir bīstams darbs un putni nedzied no prieka, bet tāpēc, ka vajag. Tomēr, kad jau atkal kāds no maniem cienījamiem kolēģiem izteica pieņēmumu, ka varbūt dzied gan, nolēmu šajā jautājumā iedziļināties vairāk. Tad nu devos plašajā interneta pasaulē virzienā, kādā reti esmu devies, un cerēju atgriezties ar atbildi uz diviem jautājumiem: 1) Kas ir prieks? 2)  Vai cilvēka prieka fizioloģiskās izpausmes ir līdzīgas putnu fizioloģiskajām izpausmēm dziedāšanas laikā?

Bet vispirms par to, kāpēc uzskatīju, ka putni nedzied no prieka.

Kad domāju par dziedāšanu no prieka, šī ir aina, kas parasti nāk prātā:

The hills are alive with the sound of music...

Putniem nevarētu būt tik vienkārši kā Džūlijai Endrjūsai, skraidot pa pļaviņu, kaut vai tāpēc, ka Endrjūsas kundzes dziedāšana nepiesaistīja uzmanību no tiem, kas varētu gribēt viņu apēst. Putnu  dziedāšana ir bīstams pasākums, tāpēc ir jābūt ļoti labam iemeslam, lai ar to nodarbotos. Vai ar prieku varētu pietikt?

Svarīgi iemesli putnu dziedāšanai ir iespēja piesaistīt mātītes (parasti dzied tieši tēviņi) un nosargāt savu teritoriju. Vajadzība aizsargāt mājas un turpināt sugu varētu būt vairāk riska vērta, nekā vēlme skaļi paust savu prieku. Tajā pašā laikā pašam sava māja un sava sieviete - tas varētu būt labs iemesls priecāties. Es biju priecīgs gan nodibinot attiecības ar savu sievu, gan apmetoties mājā, kur tagad dzīvoju. Dziedāt gan nedziedāju, bet, ja būtu Džūlija Endrjūsa, droši vien dziedātu. Tomēr atcerēsimies putnu provocēšanu - dziesmas ieraksta atskaņošanu, lai izraisītu putna reakciju, kas visbiežāk ir atbildes dziedāšana. Atbilde uz iebrukumu teritorijā ar dziesmu liek domāt, ka vismaz šajos gadījumos dziesma ir drīzāk dusmu un greizsirdības, nevis prieka izpausme.

Džeimss Brauns koncertā. Attēls no http://harlemlifestyle.wordpress.com/ 

Ja mēs pieņemtu, ka iemesls putnu dziedāšanai ir prieks, tad mums būtu jāpieņem, ka priecājas tikai putnu tēviņi, turklāt tie pavasarī ir priecīgāki nekā rudenī, no rīta priecīgāki nekā pusdienlaikā un kļūst mazāk priecīgi, kad atraduši partneri un ligzdā iedētas olas (hmm... sava jēga tur ir). Protams, tā būtu ļoti vienkāršota argumentācija. Mēs zinām, ka bieži vien arī cilvēku dziedāšanai nav nekāda sakara ar dziedātāja prieku, bet dziedāts tiek, tāpēc ka vajag. Zinām, ka arī cilvēku izpildījumā dziedāšana ir smags darbs, nevis skraidīšana pa pļaviņu. Zinām arī to, ka arī cilvēku izpildījumā dziedāšana var būt bīstama, un Džons Lenons tam noteikti nav vienīgais piemērs.

Labi, tad pieņemsim, ka putni, tāpat kā cilvēki, biežāk dzied, tāpēc ka vajag, nevis tāpēc, ka tie būtu priecīgi. Bet kā ar tām reizēm, kad putni dzied šķietami bezjēdzīgi (piemēram, melnais mežastrazds iedziedas ziemas vidū), varbūt, ka tajos brīžos putnu dzied no prieka? Tad nu dosimies interneta plašumos...

Visbiežāk izziņas ceļi internetā man sākas ar Vikipēdiju. Protams, meklēju informāciju angļu valodā, un uzreiz nācās saprast, ka aplūkojamā nav tikai fizioloģijas, bet arī valodas problēma. Meklējot "joy" (kas, manuprāt, nozīmē "prieks"), tiku pārsūtīts uz "happiness", kas, manuprāt, nozīmē kaut ko nedaudz citu - "laime". Šeit arī rodam skaidrojumu, ka laime (vai prieks?) "ir garīgs vai emocionāls labsajūtas stāvoklis, ko raksturo pozitīvas vai patīkamas emocijas robežās no apmierinājuma līdz lielam priekam." Vikipēdija arī apstiprina manas aizdomas, ka "laime ir izplūdis jēdziens un daudziem cilvēkiem var nozīmēt dažādas lietas." Šeit varam lasīt arī atsauci uz divu zinātnieku - Sara Algoe un Jonathan Haidt (es pat neminēšu, kā šos uzvārdus izrunā) - rakstīto, ka "laime" var būt apzīmējums veselai grupai radniecīgu emocionālo stāvokļu, piemēram, priekam (aha!), jautrībai, apmierinājumam, gandarījumam, eiforijai un triumfam. Visbeidzot atrodu arī meklētās prieka fizioloģiskās izpausmes - prieks saistīts ar paaugstinātu aktivitāti smadzeņu kreisās puslodes pieres daivas garozā. Bēda tikai tā, ka putniem smadzeņu uzbūve ir stipri citāda nekā cilvēkam un šādas smadzeņu daļas tiem vienkārši nav...

Pieres daiva cilvēkam gan atbild ne tikai par prieku, bet arī citām emocijām un uzvedības reakciju kontroli vispār, kā arī gribai pakļauto kustību kontroli, ieskaitot runu (sk. šeit). Skaidrs, ka ar lielāko daļu no šī visa jātiek galā arī putniem, tātad skaidrs, ka kaut kādai analoģiskai smadzeņu daļai jābūt arī putniem. Tāda ir - nidopallium caudolaterale (sk. šeit). Problēma tikai tā, ka šī smadzeņu daļa putnam, tāpat kā kreisās puslodes pieres daivas garoza cilvēkam, ir ar vairākām funkcijām. Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka tieši šajā smadzeņu daļā putniem atrodas augšējais vokālais centrs, kas ir viens no smadzeņu kodoliem, kas nodrošina spēju dziedāt (sk. šeit).

Skaidrs, putni ir gudri, bet vai putni spēj just emocijas? Putnu vērotāja Melisa Meinca savā rakstā norāda, ka, lai gan jautājums ir diskutabls, var gan (sk. šeit). Autore piemin arī prieku un, tāpat kā es iepriekš, pieļauj, ka prieka izpausme varētu būt dziedāšana, kad tas nav nepieciešams. M. Meinca norāda arī uz kādu citu lietu, ko svarīgi paturēt prātā - emocijas var būt līdzeklis, lai nodrošinātu izdzīvošanu un vairošanos, tātad arī cilvēkam tās nav tikai "plika" intelekta izpausme.

Jāatzīmē gan, ka Melisa Meinca ir tikai ļoti pieredzējusi putnu vērotāja, bet ne zinātniece. Ko par putnu emocijām, un jo īpaši prieku, saka zinātnieki? Man nav pieejas zinātnisko publikāciju datubāzēm, tāpēc mēģināju izlīdzēties ar Google Scholar. Diemžēl nācās secināt, ka zinātniekus acīmredzot nenodarbina jautājumi par putnu spējām just emocijas vispār un prieku konkrēti, jo neko jēdzīgu atrast nespēju.

Tad nolēmu mazliet izkāpt no interneta un iekāpt mūsu pašu profesores Tatjanas Zorenko grāmatā "Dzīvnieku uzvedība." Profesore savā grāmatā raksta: "Acīmredzot spēja demonstrēt emocijas ir raksturīga tikai zīdītājiem un nedaudz putniem." Aizdomājos par pupuķi... Jā, uztraukumā - cekuls gaisā un šņāc. Kā ar prieku? Ieraugot kādu lielu kukaini, arī cekuls gaisā! Varbūt priecājas? Bet dziedot gan pupuķi cekulu parasti nevirina...

Jutos jau gandrīz nonācis strupceļā, un atgriezos internetā. Dziļi smadzenēs noglabātas nojausmas dēļ iegūglēju "hormone of happiness". Ahā, serotonīns! Ne gluži hormons, bet neiromediators, kurš nosaka daudz ko, laimes sajūtu ieskaitot (sk. šeit).

Zināms, ka putniem dziedāt liek paaugstināts testosterona līmenis, kas gan vairāk varētu būt saistīts ar agresiju, nevis prieku, bet varbūt arī serotonīnam ir kāda loma putnu dziedāšanā? Ir! Viljams Vuds no Vašingtonas universitātes pat izstrādājis promocijas darbu par šo tēmu (sk. šeit). Vuds noskaidrojis, ka serotonīns iedarbojas uz vienu no putnu smadzeņu kodoliem, kas atbild gan par dziesmas mācīšanos, gan pašu dziedāšanu (šis gan nav iepriekš minētais augšējais vokālais centrs). Šī iedarbība gan ir visai nosacīta - serotonīna trūkums putna dziesmas uzbūvi maina gan, bet dziedāšanas intensitāti nē. Turklāt arī dziesmas uzbūve drīz vien atgriežas normālās sliedēs.

Te arī mans ceļojums beidzās... Tā arī līdz galam neatbildēti palika jautājumi, vai putni vispār mēdz priecāties un vai serotonīns tos dara laimīgus. Vienīgais, ko varu secināt ir - pat pieņemot, ka putni reizēm dzied no prieka, ir skaidrs, ka prieks nav obligāts priekšnosacījums putnu dziedāšanai.

Gribu tikai vēl pieminēt, ka savos meklējumos uzdūros kādam blogam, kurā šis jautājums tika apskatīts mazliet citādi - vai putnus iepriecina to dziedāšana (sk. šeit). Zem šī raksta vairāki lasītāji bija komentējuši: "Es nezinu, vai pašus putnus iepriecina to dziedāšana, bet mani gan." Varbūt pie tā arī paliksim.