Laiku pa laikam, skaldot malku un klausoties, kā pieklust apkārtnē dzirdamie putni, iedomājos, ka jāuzraksta turpinājums savulaik šeit blogā publicētajam rakstam "Nekliedz!" Te nu beidzot būs.
Kad piedzima mana otrā meita Marta, Dobeles slimnīcā blakus dzemdību nodaļai notika remonts. Strādnieku rībināšanās man krita uz nerviem un lika bažīties par tikko dzimušā bērna mieru, bet mazulis par spīti manām bažām un remonta trokšņiem gulēja mierīgi, un tā tas turpinājās visas trīs dienas, ko pavadījām slimnīcā.
Jau no pirmās dzīves dienas pieradusi pie trokšņošanas slimnīcā, arī mājās Marta, kad nu gribēja gulēt, darīja to, nepievēršot uzmanību apkārt notiekošajam. Ak, cik tas svētīgi vecākiem, kam viena meita jau dauzās pa māju! Tomēr ar laiku, dzīvojot meža klusumā (lielākai augot, Martu pa dienu parasti likām gulēt ārā), arī viņa kļuva tikpat tramīga pret trokšņošanu, kā savulaik vecākā māsa. Tad nu sēņu sezonas laikā, vizinot ratiņos bērnu un cerot uz drīzu viņas aizmigšanu, sēņotāju bļaustīšanās kļuva tikpat kaitinoša, kā savulaik slimnīcas remonta trokšņi. "Andri! ĀĀĀNDRĪĪĪ!" un bērns atkal ir augšā un raud.
Es, protams, neesmu vienīgais meža iemītnieks, kuru traucē šāda bļaustīšanās. Mežā mītošie putni un zvēri šādus traucējumus uztver vēl asāk. Mēs esam pieraduši, ka mūsu trokšņošana mūs neapdraud. Skaldot malku mežmalā, man nav jābaidās, ka no meža iznāks vilks un mani apēdīs. Dabā ir citādi - trokšņot ir bīstami, jo ēdāji ir visapkārt. Ja kāds taisa troksni, tad vai nu tam nav jābaidās tikt apēstam (un no tāda būtu saprātīgi baidīties) vai tas jau tiek ēsts (un arī šādai vietai labāk mest līkumu).
Mums pēkšņs troksnis liek vien salekties, bet putnu gadījumā sekas var būt nopietnākas. Pat varenais plēsējs ūpis ir visai tramīgs dzīvnieks - no ligzdas iztramdīts, tas atgriežas negribīgi, un pa to laiku olas var būt kļuvušas par kraukļu barību. Ogotāju izbiedēta medņu ģimene pajūk uz visām pusēm, un mazajiem mednēniem nav daudz laika, lai tiktu atpakaļ mātes siltumā, citādi tie var nosalt.
Pavasaris. Putnu tēviņi sparīgi dzied - dziņa turpināt sugu ir spēcīgāka par bailēm par paša drošību, bet, tiklīdz ieskanas kāds negaidīts troksnis - klusums... Dziesmu vietā ieskanas uztraukuma saucieni. Ja neaizbiedēs traucētāju, tad vismaz brīdinās pārējos. Varbūt traucētājs ir nekaitīgs un aiziet, bet varbūt tas ir ēdājs, ko piesaistījusi dziedāšana. Ja kāds nogrābj nagos vai zobos, tad jākliedz, jākliedz, cik skaļi un cik ilgi var - vairs nav ko zaudēt.
Pilsētās trokšņu netrūkst, tāpēc, gluži kā mazā Marta Dobeles slimnīcā, putni iemācās nebīties no katra trokšņa. Tur arī cilvēks var brēkāt, cik tīk, bet, kad esi mežā, un no tavas kliegšanas nav atkarīga dzīvība vai vismaz pārošanās iespējas... varbūt nekliedz.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru