Kad un kur notika mūsu otrā tikšanās, vairs neatceros, bet skaidrs, ka tobrīd jau abi bijām pavisam citā statusā: Ingmārs Līdaka - Saeimas deputāts, bet es - LOB vadītājs. Tomēr arī jaunajā statusā Ingmārs nav metis pie malas cilvēku izglītošanu par dabu, un tā ir tapusi viņa pirmā grāmata "Zoodārzs manā pagalmā". Savukārt mans jaunais statuss man nodrošināja ielūgumu uz grāmatas atvēršanas svētkiem (Ingmārs ir ne tikai deputāts, bet ilgus gadus arī LOB biedrs) un iespēju tikt pie grāmatas eksemplāra LOB bibliotēkai. Izmantojot dienesta stāvokli un to, ka LOB bibliotēka šobrīd atrodas manās mājās, ķēros pie grāmatas lasīšanas jau pirmajā vakarā...
Varētu domāt, ka cilvēks, kas pirms kāda laika ieguvis bioloģijas doktora grādu un pats dzīvo lauku mājās meža vidū, neko īpašu neatradīs grāmatā "par zvēriņiem" "tautai". Bet tā varētu domāt tikai kāds, kurš nav iepazinis Ingmāra stāstnieka talantu. Vakaros, kad, ticis galā ar darbiem, pievērsos grāmatas lasīšanai, tiku ierauts vasarā. No lappusēm pretī rāpoja krupienes ar krupjiem uz mugurām, un gluži miermīlīgi gar ausi aizdūca pa kādam sirsenim, bet odi krita virsū, lai sūktu manas asinis. Kaut kur ierējās stirnu buks un zālē iesisinājās siseņi, un krūmu galotnēs - sienāži, bet visu laiku fonā - putnu dziesmas: erickiņš, melnais mušķērājs, melnais mežastrazds, mazais svilpis un vesels lērums citu. Aiziet no vasaras negribas, tāpēc arī no grāmatas atrauties bija tikpat grūti kā no spriedzes romāna, un 400 lappušu biezajam izdevumam tiku cauri pirmajā nedēļā.
"Zoodārzs manā pagalmā" nav enciklopēdija vai mācību grāmata, bet dzīvajā un iztēli rosinošajā valodā rakstītie stāsti ietver arī mazas noderīgas pamācības gan par putnu būrīšu izgatavošanu, gan putnu barošanu ziemā, gan par to, kā tikt vaļā no nevietā ligzdojošām čurkstēm, gan sirseņiem. Lasītājs var apgūt arī galvenās pazīmes, pēc kurām atšķirt dažādās biežāk sastopamās dzīvnieku sugas. Patīkams pārsteigums ir tas, ka Ingmārs Līdaka, atšķirībā no daudziem citiem ar līdzvērtīgu "dabas veča" rūdījumu, neuzstāj uz to, ka viņa viedoklis vai pieredze ir neapšaubāma patiesība: ik pa laikam atradīsiet piezīmes, "cik esmu novērojis", "es domāju, ka", "pēc manas pieredzes spriežot" u.tml.
Lai lasītājs nedomātu, ka šis raksts ir apmaksāta reklāma, negribīgi jāpieskaras arī dažiem grāmatas trūkumiem. Dažiem maniem kolēģiem iebildumus noteikti radītu no video ņemto attēlu kvalitāte, bet man pašam kā filologu atvasei acīs dūrās valodas kļūdas, kuras grāmatas redaktorei būtu gan vajadzējis pamanīt, piemēram, uzstājīgs mazā sākumburta lietojums Seivi ķauķa nosaukumā, lai gan skaidrs, ka Seivi nevarētu būt nekas cits kā uzvārds. Brīžiem traucēja arī pa kādam nelielam bet nevajadzīgam krikumam, kas grāmatā iespraucās no Ingmāra pašreizējā darba politikā, kas grāmatas lasītājiem visticamāk neko neizteiks jau pēc gada.
Tomēr ceru, ka no rakstītā ir tapis skaidrs, ka man ir liels prieks par šīs grāmatas iznākšanu. Grāmatu veikalos tik ļoti trūkst mūsu pašu cilvēku rakstītu darbu par Latvijas dabu "vienkāršajai tautai"! Visi zinām par lauvām un ziloņiem, bet cik no latviešiem pazīst žubīti? Gan jau zināma vaina šajā gadījumā ir izdevniecībām, kam šādas grāmatas varētu nebūt biznesa projekti, bet noteikti cēloņi šādu grāmatu trūkumam meklējami arī tajā, ka trūkst rakstītāju. Pat tie, kas varētu stāstīt par dabu ne mazāk garšīgi kā to dara Ingmārs, neatrod laiku, lai piesēstos un kaut ko uzrakstītu. Arī Ingmārs šai grāmatai pievērsās ilgi ārstējamas traumas dēļ. Bet varbūt arī bez traumām mums vajadzētu uz brīdi atrauties no saviem bieži nemaz ne tik patīkamajiem darbiem dabas aizsardzībā un politikā, lai radītu kaut ko skaistu un paliekošu. Ceru, ka Ingmāra grāmata daudziem kalpos par iedvesmu! Jā, un, protams, pērciet šo grāmatu, lai izdevniecībām ir skaidrs, ka pēc tādām ir pieprasījums!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru