Svēts putns un liels maita

"You loved me as a loser, but now you're worried that I just might win"*
(Leonard Cohen)

Nesen piedalījos "Latvenergo" rīkotā baltajam stārķim veltītā pasākumā. Pēc tā laiku pa laikam atgriezos pie domām par to, cik pretrunīgas emocijas cilvēkam izraisa šis putns. Ir tāds klišejisks teiciens, ko mēdz attiecināt uz ne vienu vien cilvēku - viņu vai nu mīl vai ienīst, bet vienaldzīgu viņš neatstāj nevienu. Ar balto stārķi ir tāpat. Kamēr prātā ieskicējās raksts, pie kāda cita raksta manā blogā - "Par labajiem un sliktajiem putniem" - tika pierakstīts komentārs, kas ļoti labi atbilst tam, par ko šoreiz gribu stāstīt: "Bet... cilvēkam vienmēr mīļāks vājākais."

Kas attiecas uz kopējo populācijas lielumu, grūti teikt, ka baltais stārķis kādreiz būtu bijis vājākais. Lai gan laikā starp 20. gs. 30. un 70. gadiem Latvijā ligzdojošo balto stārķu skaits ir samazinājies, tas svārstījies starp visnotaļ cienījamiem sešiem un septiņiem tūkstošiem pāru. Bet 80. gados balto stārķu skaits sāka palielināties un pašlaik jau pārsniedz 10 tūkstošus pāru.

Stārķu populācijai augot, arī attieksme pret putnu ir mainījusies. Nevienam nav noslēpums, ka savulaik baltais stārķis ticis saukts par svēteli. Svēts putns, kam nedrīkst ne ligzdu postīt, ne citādi pāri darīt, ja vien negrib iekulties dažādās nelaimēs. Ja stārķis uz mājas jumta ligzdu uzbūvējis, tad liela laime māju piemeklēs, vai vismaz no ugunsgrēka tā tiks pasargāta. Interesanti gan, ka ar visu savu svētumu (bet laikam jau tas piedien) baltais stārķis bijis arī atriebīgs putns - tam, kas ligzdu noposta, uzsūta mājai uguni, ja ar akmeni stārķim sviež, tas paņem akmeni un nosit pašu sviedēju un tādā garā.

Mūsdienās arvien mazāk cilvēku uzstāda ratu riteņus vai līdzīgas konstrukcijas, kas varētu kalpot stārķim par ligzdas pamatu, tomēr par ļaunu stārķim tas nav nācis - elektrolīniju kļuvis vairāk, un to balsti ir lieliskas vietas ligzdu būvei. Bet... elektrolīniju galvenā loma tomēr nav kalpot putniem, un šeit stārķu tieksme pēc cilvēku negribēti radītajām ligzdošanas vietām nonāk pretrunā ar mūsu interesēm - stārķu ligzdas un paši stārķi nereti tā vai citādi mēdz radīt problēmas elektrības piegādē (sliktākajā gadījumā - pašam stārķim ieskrienot vados un nositoties). Arī stārķa ligzda uz mājas jumta, kas kādreiz nesa svētību vai vismaz bērnus, tagad vairs nešķiet tik laba doma - stārķu mēsli un barības atliekas pa visu jumtu un pagalmu. Nedod Dievs, tas putns vēl iekārtojas ligzdot uz skursteņa!

Un vēl stārķis ēd! Bērnībā mēs visi domājam, ka stārķi ēd vardes. Jā, ēd arī tās, bet ne tikai. Būtībā stārķis var apēst gandrīz jebkuru piemērota izmēra dzīvnieku, kas gadās pa ceļam. Turklāt "piemērotais izmērs" arī ir visnotaļ plašs - no kukaiņiem līdz pat literatūrā pieminētam kazlēnam (un kaut kur tur pa vidu arī pa kādam nelielam bet dārgam sunītim). Svētam putnam neklājas būt tādam kaitniekam un plēsoņam!

Vienu vārdu sakot, jo vairāk stārķu un jo labāk tiem klājas (reizēm - mūsu pašu darbošanās rezultātā), jo lielāku nepatiku cilvēkam tie sāk izraisīt. Brīžiem pat ieskanas pa kādai domai, ka vajadzētu sākt tos medīt, lai tik skaitu ierobežotu.

Tomēr gadās pa kādam vājuma mirklim - stārķim nogāžas (vai tiek nogāzta) ligzda, kāds stārķis nav aizlidojis uz Āfriku vai ir atlidojis pārāk ātri, varbūt vienkārši uzvedas kaut kā jocīgi. Stārķis ir nokļuvis zaudētājos un kļuvis mūsu uzmanības un uztraukuma vērts. Jāglābj! Tad mēģinājumi skaidrot, ka putnam visticamāk viss ir kārtībā, bet, ja nav, tad tā nu dabā iekārtots - kas nemāk izdzīvot, tas mirst - tiek uztverti labākajā gadījumā kā izvairīšanās no atbildības, bet sliktākajā - neiedomājamas cietsirdības izpausme. Svētelis taču!

Bet baltais stārķis vienkārši dzīvo savu dzīvi - ēd, ceļo, būvē ligzdu, audzina mazuļus un mirst. Tieši tāpat kā citi putni. Un patiesībā tikai tas, ka stārķis ir liels un balts un tā dzīve norisinās mūsu acu priekšā, liek mums uz to raudzīties caur mūsu pretrunīgo emociju prizmu.

-------
*Tu mīlēji mani kā zaudētāju, bet tagad uztraucies, ka es varētu uzvarēt.