Dzīvnieku aizsardzības likums - priekš kaķiem

Varu pateikt godīgi, ka mani dabas aizsardzībā strādājošie kolēģi (un arī es) mēdz pasmīnēt par Dzīvnieku aizsardzības likumu. Nosaukumā it kā dzīvnieki minēti, bet likuma gars liek domāt, ka tas vairāk tāds Mājdzīvnieku aizsardzības likums vien ir. Bet, pārfrazējot klasiķi Gunti Pilsumu, par likumiem nevajag smieties, valsts tos ir domājusi nopietni! Turklāt, ja atceramies, ka par likumu nepildīšanu pienākas sods, tad patiešām smiekli vairs nenāk.

"Bez Tabu" 15. maija sižets par kurmju spridzināšanu pamudināja mani beidzot izdarīt to, par ko laiku pa laikam aizdomājos jau ziemā, ķerot savā virtuvē peles, - uzmanīgi palūkoties, ko par šādām izdarībām saka Dzīvnieku aizsardzības likums.

Un likums saka, lūk, ko:

44.pants. Dzīvnieku aizliegts nogalināt. Aizliegums neattiecas uz:

1) lauksaimniecības dzīvniekiem;
2) dzīvnieka eitanāziju;
3) medībām;
4) zveju;
5) kaitīgo grauzēju un kukaiņu iznīcināšanu;
6) gadījumiem, kad dzīvnieks, uzbrūkot cilvēkam, apdraud viņa veselību vai dzīvību;
7) gadījumiem, kad dzīvnieka nogalināšana paredzēta infekcijas slimību vai invazīvo sugu apkarošanas programmā;
8) izmēģinājumu dzīvnieku nogalināšanu, ja to paredz izmēģinājuma mērķis.

 

Saskaņā ar Medību noteikumiem kurmis nav medījamo dzīvnieku sarakstā, tātad atbilsoši Medību likumā noteiktajai medību definīcijai kurmju nogalināšanu nevar saukt par medībām. Diskusijā Tviterī SIA "Mednieks LV" pārstāvis man norādīja uz 5. apakšpunktu, kurā minēta "kaitīgo grauzēju un kukaiņu iznīcināšana". Atkal nekā! Kurmis nav ne grauzējs, ne kukainis! Var jau būt, ka kādam šķiet, ka kurmi var pieskaitīt grauzējiem, bet, ja atkāpjamies no biologu pieņemtās dzīvnieku sistemātikas (un nekādas citas grauzēja definīcijas likumā nav), kādam var šķist, ka kaimiņš... nē, nu labi, kaimiņa suns ir "kaitīgs grauzējs" un jāslaktē tik nost. Galu galā jāsecina, ka kurmju nogalināšana vienalga, kādā veidā - ar bisi, spridzināšanu vai kailām rokām - ir nelikumīga.

 

Peles ir grauzēji. Tad varētu pieņemt, ka par manā virtuvē nobendētajām pelēm man jājūtas vainīgam tikai peļu, bet ne likuma priekšā. Bet varbūt nemaz nav tik vienkārši. Redz, "kaitīgums" jau arī likumā nav nodefinēts. Labi, peles ēd manu pārtiku un piekakā plauktus. Pieņemsim, ka tas tās padara kaitīgas. Tomēr jāpatur prātā, ka kaitīguma izpratne ir vēl krietni vairāk izplūdusi nekā izpratne par to, kas ir grauzēji. Piemēram, kukaiņi (tas pats apakšpunkts - kaitīgos kukaiņus arī drīkst iznīcināt)... Spradzis - protams, kaitēklis! Ods - dzeļ, tātad arī kaitīgs (bliukš!). Bite? Derīga, protams, apputeksnētājs taču! Un tad, kad iedzeļ?

 

Tad vēl gliemeži, dažādi tārpi, zirnekļi, ērces (ne obligāti tās, kas encefalītu pārnēsā) - vesels lērums dažādu dzīvnieku, kas nav ne kukaiņi, ne grauzēji, ne lauksaimniecības, ne medījamie, ne izmēģinājuma dzīvnieki, bet kuru nogalināšana zināmos apstākļos, ja tā var teikt, ir pieņemta prakse.

 

Ar visu šo noteikti negribu aicināt legalizēt kurmju spridzināšanu, bet gan norādīt uz to, kāds rezultāts var būt, ja likumu raksta cilvēki, kas īsti nesaprot, par ko ir runa. Man ir zināmas bažas, ka šajā gadījumā likuma autori nav pat īsti izpratuši, kas ir dzīvnieks, nemaz nerunājot par zīdītāju sistemātikas niansēm. Var jau, protams, teikt, ka visi esam saprātīgi cilvēki un visiem arī bez likuma ir skaidrs, ka odu drīkst nosist, bet kaimiņa suni - nē. Tad gan rodas jautājums, kam tāds likums vispār ir vajadzīgs. Turklāt arī saprāts var būt katram savs. Un ja es iesūdzēšu kādu tiesā par kurmju ķeršanu? Varēsiet pierādīt, ka kurmis ir kaitīgs grauzējs?