"Jūs taču saprotat, ka pilsētā putni nedrīkst būt!" kāda dusmīga kaiju pamodināta kundze man skaidro. Protams, putnu vieta ir mežā! Tad, kad cilvēks ir mežu nocirtis un tā vietā ierīkojis savu netīro un trokšņaino pūzni, putniem tajā vietas nav.
Tomēr par spīti tam, ka pilsētās tie nedrīkst būt, un par spīti visām briesmām, kas tos pilsētās sagaida, putni pilsētās dzīvo. Vēl vairāk - daļa putnu pilsētās jūtas pat labāk nekā "mežā". Lielākā daļa Latvijas sudrabkaiju šobrīd ligzdo nevis purvos, bet uz Rīgas ēku jumtiem. Pilsētu parkos un skvēros savas kolonijas būvē krauķi. Meža pīles, kam ziemā tā kā būtu jālido uz "siltajām zemēm", pulcējas Rīgas kanālā un ļauj, lai cilvēki tās baro ar maizi. Vistu vanagi medī pilsētas kuslos baložus. Un, protams, ir paši mājas baloži, kas tikai pilsētās vien dzīvo.
Interesanti, ka visbiežāk tie putni, kas pilsētās jūtas vislabāk - tie, kas vislabāk pielāgojušies mūsu pārveidotajai videi - ir tie, kas izpelnās vislielāko nepatiku no cilvēku puses. Redz, vārnu tā savairojies, ka visus mazos putniņus apēdušas! Vainīgi esam mēs paši - esam radījuši vidi, kas daudziem citiem putniem nav īpaši piemērota, bet visu ēdošajai (mmm, cik mūsu pilsētas atkritumu pilnas!) un visnotaļ pielāgoties spējīgajai vārnai ir pašā laikā. Un galu galā varbūt ne jau vārnas, bet mūsu pašu (un arī nevienam nepiederošie) kaķi tos mazos putnus apēd...
Un galu galā nav jau tā, ka visi mazie putni būtu apēsti. Mēs tikai nemākam redzēt un dzirdēt. Pilsētas trokšņi, ierastais "mājas-darbs-mājas" maršruts, steiga un domas par svarīgākām lietām neļauj mums saskatīt pasauli sev visapkārt. "Kur pazuduši zvirbuļi?" man reiz jautāja klasesbiedrs. "Nav nekur pazuduši. Redz, tajā krūmā sēž," norādīju. "Ā, pats nebūtu pamanījis."
Bet pastaigājieties kādreiz agrā rītā pa Rīgu, tā ap saullēktu! Āgenskalnā dzirdēsiet erickiņu dziedam. Gar Kalnciema ielas daudzstāvu namiem (ne tiem, kas no koka, bet tiem otrā ceļa pusē) riņķo un sasaucas svīres. Ejot pa Vanšu tiltu, protams, kaijas, bet paskatieties uzmanīgi - virs "Olimpijas" jumta lidinās zīriņi (droši vien daļa no tiem, kas no Preses nama padzīti, bet Zaķusalas galu nav atzinuši par labu esam). Kronvalda parks ir putnu pilns (zaļžubītes sauc: "Žžžīīīīds"), un biežāk sastopamu putnu vidū var gadīties dzirdēt pat ģirlici vai zaļo ķauķīti. Paejiet uz Vecrīgas pusi - uz Doma baznīcas jumta čirkst melnais erickiņš. Kādā šaurā ieliņā pie vienīgā koka pielikts strazdu būris. Strazda gan nav, bet kāds zvirbulis tajā varētu dzīvot.
Vienu vārdu sakot, pilsētās putnu netrūkst. Reiz pamatskolā projektu nedēļā kopā ar klasesbiedru gatavojām darbu par putniem pilsētā. Pats darbs lielā mērā bija Strazdu brāļu grāmatas "Putni pilsētā" kopsavilkums, bet toreiz visiem stilīgi šķita projektu nedēļas ietvaros veikt dažādas aptaujas. Tad nu mēs arī skraidījām pa Rīgu un jautājām cilvēkiem: "Kāda ir jūsu attieksme pret putniem pilsētā?" "Taisa uz galvas," nobubināja kāds sētnieks. "Bet nu smuki dzied arī." Galu galā mums nācās secināt, ka negatīva attieksme pret pilsētas putniem nav nevienam. Jā, ir jau mūsu kaimiņiem pa kādai īpašībai, kas mums reizēm traucē - skaļi klaigā un ķēza, kur pagadās. Bet varbūt par to vien, ka putni ir gatavi dzīvot kopā ar mums, mūsu migā, kas labākajā gadījumā "is alright as a holiday place", mums vajadzētu tos cienīt un mīlēt. Un vēl tie smuki dzied!
---
*Tai nav ne vainas kā vietai, kur pavadīt brīvdienas, bet dzīvošanai gan tā diemžēl nav piemērota.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru