Pirms kāda laika, kad Tviterī nedaudz nesmuki izteicos par žurnālu "Medības", man zvanīja žurnāla redaktore Linda Dombrovska un lūdza turpmāk savus kreņķus žurnāla sakarā izteikt viņai personīgi. Šoreiz iznāk solījumu pārkāpt, jo, piedod, Linda, publiski pārmetumi prasa publisku atbildi.
Šīs pārdomas tapa pēc raksta "Medniekiem atņemts. Bet vai mednim iedots?" izlasīšanas žurnāla "Medības" aprīļa numurā. Domāju, ka raksts sadusmos jebkuras iesaistītās interešu grupas pārstāvjus, bet šķiet, tieši tāds ir arī raksta mērķis. Dažas frāzes minētajā rakstā nevilšus atgādināja krievvalodīgo "aizstāvju" izteikumus, ka viņu "aizstāvamie" ir otrās šķiras pilsoņi u.tml. Lūk, arī šeit, lai labāk uzkurinātu emocijas, tiek apgalvots, ka mednieki ir "nopelti par asinskāriem šāvējiem." Varu droši apgalvot, ka NEVIENĀ no daudzajām mednim veltītajām sarunām, kurās esmu piedalījies, NEVIENS medniekus tā nav nosaucis.
Bet stāsts nav tikai par šo rakstu, bet par skaļi izskanējušo medņu medību aizliegumu. Aizliegumu, kas patiesībā ir tik tukšs, ka tā skaļa daudzināšana liek domāt, ka vai nu daudzinātāji kaut ko nesaprot vai saprot ļoti labi, bet uztver šo aizliegumu kā dāvanu - iespēju piemest vēl vienu pagalīti, lai uzkurinātu naidu starp "medniekiem" un "ornitologiem".
No mana raksta autorei sniegtā skaidrojuma ir saglabāts tikai viens teikums - tas, ka zinu, ka mednieki šo to dara medņu labā, bet par šo darbu apjomiem un ietekmi uz medņu populāciju man nav informācijas. Laikam manis teiktais īsti neatbilda raksta kopējai noskaņai, bet tad nu paskaidroju šeit.
Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā, arī pie mums spēkā stājās Putnu direktīva, kas, nedaudz vienkāršojot, nosaka to, ka putnu medības pavasarī ir aizliegtas. Tātad pirmais būtiskais punkts - medņu pavasara medības Latvijā ir aizliegtas jau kopš 2004. gada. Tomēr jāuzsver, ka saskaņā ar Putnu direktīvu Latvija ir viena no desmit valstīm Eiropas Savienībā, kurās medņus vispār medīt drīkst. Tas, ka to drīkst, un tas, ka to līdz šim mierīgi varēja darīt pavasarī (lai gan tas izrādījās kļūdains pieņēmums, par ko tālāk), lielā mērā ir nīstamo "ornitologu", konkrēti - mana priekšgājēja Māra Strazda - nopelns. LOB savulaik aktīvi iestājās par medņu medību atļaušanu Latvijā, cerot, ka mednieku interese par šo sugu palīdzēs sugas aizsardzībai. Un Medību noteikumos parādījās frāze, ka medņu medības atļautas saskaņā ar sugas aizsardzības plānu.
Bet kāpēc bija iespējamas medņu pavasara medības, ja Putnu direktīva aizliedz visu putnu sugu medības pavasarī visā Eiropas Savienībā? Tāpēc, ka Putnu direktīva paredz arī iespējas izņēmumiem (atkāpēm) no šīs prasības. Viena no tām - lai stingri kontrolētos apstākļos un izlases veidā atļautu nelielā skaitā sagūstīt, turēt vai citādi saprātīgi izmantot dažus putnus. Tieši šo iespēju Latvija arī cītīgi izmantoja. Piesaucot minēto sugas aizsardzības plānu, Vides aizsardzības ministrija, kā to paredz Putnu direktīva, par katru nomedīto medni gatavoja ziņojumu Eiropas Komisijai. Mednieki pa tam lāgam mierīgi turpināja pavasarī medīt medņus, īpaši neaizdomājoties, kas šo iespēju nodrošina. Šeit nonākam pie otrā svarīgā punkta - medņu pavasara medības lielā mērā ir bijusi "ornitologu" un Vides ministrijas dāvana medniekiem. Arī Linda Dombrovska, kas, kā raksta žurnāla ievadslejā, pirms četriem gadiem nomedīja vienu gaili un "izbaudīja šo medību burvību", var par šo iespēju teikt paldies, iespējams, mednieku visienīstākajam ornitologam - Mārim Strazdam.
Neparastā manu kolēģu labvēlība pret medņu medniekiem, kā jau minēju iepriekš, izrietēja no cerības, ka mednieku interese varētu mednim nākt par labu. Šī cerība līdz šim nav attaisnojusies - medņu stāvoklis, cik to liecina pieejamie dati, turpina pasliktināties, bet brīdī, kad LOB aicināja pasaudzēt medni un brīvprātīgi pārtraukt tā medības, mednieku reakcija bija lielākais pēdējos gados nomedīto medņu skaits. Arī medniekiem kādā L. Dombrovskas organizētā sanāksmē nācās pašiem sev atzīt, ka priekšstats par mednieku interesi un rūpēm par medni ir pārspīlēts.
Galu galā izrādījās arī, ka ar sugas aizsardzības plāna piesaukšanu Medību noteikumos ir par maz. Eiropas Komisija norādīja, ka ir skaidrs, ka medņu pavasara medības faktiski nav izņēmums, ja reiz medību termiņš pavasarī ir noteikts MK noteikumos. Vides ministrija vēl mēģināja taisnoties un skaidrot, bet Eiropas Komisija nepiekāpās, nācās paklausīt - medību termiņš pavasarī tika svītrots no noteikumiem.
Bet šeit trešais svarīgais punkts - iespēju medņus medīt pavasarī nenosaka tas, kas rakstīts Medību noteikumos. Vismaz, cik tas attiecas uz Putnu direktīvu, iepriekš minētās atkāpes piemērošanas iespēju nenosaka tas, kādos termiņos suga ir medījama un pat tas, vai tā vispār ir medījama. Piemēram, izmantojot Putnu direktīvas paredzēto atkāpes iespēju (gan citu apakšpunktu, nevis iepriekš citēto) katru gadu tiek nošauts zināms skaits jūraskraukļu, lai gan šī suga nav medījamo sarakstā. Šajā gadījumā svarīgi ir nevis, kas Medību noteikumos rakstīts, bet, vai mums ir jēdzīgi argumenti zināma skaita medņu nomedīšanai pavasarī. Pašlaik šādu argumentu nav.
Savā ziņā dusmas uz LOB ir Latvijas Mednieku asociācijas (LATMA) un daļas citu mednieku izteikta atzinība LOB par tās spējām interešu aizstāvībā un pašiem savas nespējas atzīšana. Protams, ir viegli dusmoties uz citiem par to, ka tie medni nepienes medniekiem uz šķīvīša ar zilu maliņu (atgādinu, ka "izejas stāvoklis" jau kopš 2004. gada ir - medņu pavasara medības ir aizliegtas), nevis cīnīties par mednieku interesēm un pašiem mesties argumentētā diskusijā ar Eiropas Komisiju. Tas varbūt tāpēc, ka ir skaidrs, ka ar argumentiem "mednieks - vienīgais labais" šajā gadījumā nebūs līdzēts. Būs jāmāk paskaidrot un pierādīt, kāpēc medību aizliegšana būs posts mednim, bet medību atļaušana visus šos gadus nav spējusi veicināt populācijas atjaunošanos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru