Šodien portālā Pietiek.com izlasīju, ko Latvijas Kokrūpniecības federācijas (LKF) šefs Kristaps Klauss sūta federācijas biedriem: http://www.pietiek.com/raksti/atklatiba_nakusi_e-pasta_vestule_parada_mezrupnieku_patieso_satraukumu_par_kritiku
Kāds no raksta komentētājiem bija ierakstījis, ka nu tik būs skandāls... Varbūt, nu jau kādu laiciņu darbojoties ar mežu lietām, esmu pret to noturlinājies, bet nekā skandāla cienīga K. Klausa un L. Lapsas sarakstē nemanīju. Vismaz nekā tāda, kas nebūtu jau zināms vai vismaz nojausts. Vai mēs nezinājām, ka LKF ir "teikšana pie partijām"? Vai mēs nezinājām par LKF ciešo sadarbību ar AS "Latvijas valsts meži"? Vai mēs nezinājām, ka Meža īpašnieku biedrība nepārstāv meža īpašniekus, bet ir LKF filiāle? Vai mums jābūt pārsteigtiem, ka LKF, lai notiekošo ieliktu sev saprotamos rāmjos, visām oponentu aktivitātēm mēģina atrast politisku vai ekonomisku motivāciju? Vai mums nav gadījies runāt ar LFK draudzīgajiem žurnālistiem? Vienīgais pārsteigums ir tas, cik K. Klauss atklāti izrakstījies vēstulē, ko acīmredzot sūtījis nepārdomāti plašam adresātu lokam, naivi piebilstot, ka jādara viss, lai vēstule nenoplūst nepareizās rokās.
Tas, ko mēs no šī visa varam mācīties ir: 1) domāt, ko rakstām pat iekšējos e-pastos; 2) neko nesūtīt un nepārsūtīt pārāk plašam adresātu lokam. Kad aizrakstīju šo saviem kolēģiem, viena no replikām bija: "Domāt vispār šad tad ir noderīgi."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru