Tiktāl runājot līdzībās, bet stāsts, kā jau var nojaust, ir par mežiem. Mēs visu laiku runājam par nepieciešamību mežus apsaimniekot ilgtspējīgi. Dabas aizsardzības NVO ik pa laikam ir uzsvērušas to, ka mežu apsaimniekošana šobrīd Latvijā nav ilgtspējīga. Emocionālāk noskaņoti cilvēki pat pasludina, ka Latvija pārvērtīsies tuksnesī. Atbilde ir: "Kādas blēņas! Latvijas klimatā mežs vienmēr ir bijis un būs, turklāt mēs nocērtam tikai mazu daļu no pieauguma, tātad mežu apsaimniekošana ir ilgtspējīga." Turklāt emocionālie izteikumi par tuksnesi ir medusmaize "meža" nozares vadoņiem, jo tos tad nu var vicināt kā karodziņu katrā diskusijā, lai ilustrētu to, ka oponenti vispār nekā nesajēdz.
Jā, pirmais apgalvojums tiešām ir pilnīgi patiess - Latvija atrodas tādā klimata zonā, ka mežs šeit aug dabiski, un (gandrīz) viss, kas savā vaļā atstāts, ar laiku kļūs par mežu. No šī viedokļa pat nebūtu vērs satraukties, vai mežs pēc nociršanas tiek atjaunots. No dabas aizsardzības skatu punkta bieži vien pat labāk būtu mežu nevis atjaunot, bet ļaut tam atjaunoties. Vienu vārdu sakot, mēs pat teorētiski nevaram palikt bez meža, ja vien dramatiski nemainās klimats vai mēs nepārvēršam visu Latviju lauksaimniecības zemēs.
Arī otro apgalvojumu man nav pamata apšaubīt - vismaz manā rīcībā esošā informācija liecina, ka nocirstais koksnes apjoms nepārsniedz pieaugumu.
Tad nu nekritisks vai vienkārši labticīgs cilvēks, redzot, cik patiesi ir pirmie apgalvojumi (un, redz, pat dabas draugi tos nenoliedz!), atviegloti nopūšas - jā, mežu apsaimniekošana Latvijā tiešām ir ilgtspējīga.
Bet te nāk āķis - pirmais apgalvojums saka to, ka Latvijā vienmēr būs meži (t.i., vietas, kur savvaļā aug koki), bet nemin to, kādi tie būs un kas mežos dzīvos, bet otrais vispār nerunā par mežu, bet tikai par koksni. Protams, gan mežu platību, gan koksnes plūsmu var izmantot kā divus rādītājus, bet tie vien ne tuvu neliecina par to, ka meži tiktu apsaimniekoti ilgtspējīgi.
Tas, kas ir mana galvenā rūpe un kompetence, ir putni, un arī putnu populāciju (bet, protams, ne tikai) stāvoklis ir jāņem vērā, runājot par ilgtspējīgu mežsaimniecību. Šodien vienā diskusijā kā ilustrāciju "mežu dabiskajai dinamikai" dzirdēju šādu piemēru: Somijā mežs, kurā dzīvojuši medņi, nocirsts 10000 ha lielā kailcirtē, bet pēc sešdesmit gadiem medņi atkal ir klāt, tātad nav jāsatraucas, ja tagad kāda suga "iet uz leju", jo "dabiskās dinamikas" rezultātā tā atkal atnāks atpakaļ. Aizmirstas tikai tas, ka, lai mednis atgrieztos izcirtumā (jau?) pēc sešdesmit gadiem, tam ir jābūt, no kurienes atgriezties.
Nedaudz sabiezinot krāsas, varu piedāvāt piemēru: Mēs tagad varētu ņemt un nocirst visus priežu mežus Latvijā. Medņi, protams, izzustu. Paietu piecdesmit vai sešdesmit gadi, meži atkal būtu mednim piemēroti, bet, ja mednim nav bijis, kur patverties, medņu šajos mežos nebūtu. Tuksneša Latvijā nav, medņu arī nav... Vai mums ir ilgtspējīga mežu apsaimniekošana?
---
Skaidrībai - ilgtspējīgas apsaimniekošanas definīcija no Meža politikas:
"ilgtspējīga" apsaimniekošana nozīmē meža un meža zemju
pārvaldīšanu un izmantošanu tādā veidā un pakāpē, lai saglabātos to
bioloģiskā daudzveidība, produktivitāte, atjaunošanās spēja, vitalitāte un
potenciālā spēja veikt nozīmīgas ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās
funkcijas vietējā, nacionālā un globālā līmenī tagad un nākotnē, kā arī, lai
neizraisītu draudus citām ekosistēmām"
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru