Bieži vien dabas aizsardzība Latvijā notiek tikai tik daudz, cik prasa "Eiropa". Tā vien šķiet, ka paši neko sargāt negribam, bet vienkārši baidāmies no tā, ka Eiropa sados pa muguru, ja prasības nepildīsim. Gatavojoties Eiropas Ornitologu savienības konferencei, izdomāju paanalizēt, cik lielā mērā Eiropas prasības, šajā gadījumā tā sauktā Putnu direktīva, aizsargā mūsu putnu sugas. Būtībā Putnu direktīva aizsargā visus Eiropas savvaļas putnus un nosaka to, ka putnus nedrīkst galēt (ar izņēmumiem), traucēt utt., vienu vārdu sakot, jārūpējas par to labvēlīgu aizsardzības stāvokli. Reālajā dzīvē gan Putnu direktīva bieži vien tiek noreducēta uz tās 1. pielikumā uzskaitītajām sugām (īpaši aizsargājamām), kuru aizsardzībai tiek veidotas īpaši aizsargājamas dabas teritorijas (Natura 2000 teritoriju tīkla ietvaros).
Tā kā Natura 2000 tīkla izveide Latvijā lielos vilcienos ir pabeigta, varētu pieņemt, ka to, ko nu Eiropa mums prasa sargāt, to sargājam. Neņemot vērā dažus ekstrēmus retumus, Latvijā ligzdo 58 Putnu direktīvas 1. pielikuma sugas. Ja pieņemam, ka tā putnu populācijas daļa, kas ligzdo Natura 2000 teritorijā ir aizsargāta, tad visaizsargātākās no šīm ir purva putnu sugas (vidēji 61% šo sugu populāciju ligzdo Natura 2000 vietās), tām seko lauku sugas (40%), ūdeņu sugas (39%) un piekrastes sugas (35%), bet pašas pēdējās, ar vidējo populācijas aizsardzības līmeni tikai 11%, ir meža putnu sugas. No vienas puses iznāk labi - mūsu mežos arī ārpus īpaši aizsargājamām teritorijām vēl dzīvo daudz putnu, kas Eiropas mērogā ir īpaši aizsargājami. No otras puses, tie (vidēji) 89% paliek Eiropas likumu neaizsargāti. Jā, jā, populāciju lielumi samazināties nedrīkst (arī par to Eiropa dod pa muguru), bet tāda īsta mehānisma sugu aizsardzībai ārpus īpaši aizsargājamām teritorijām pagaidām nav...
...vai, pareizāk sakot, gandrīz nav. Dažām meža putnu sugām Latvijā var veidot mikroliegumus, un no populācijas aizsardzības līmeņa viedokļa vismaz daļai sugu (piemēram, melnajam stārķim un mednim) tie ir daudz būtiskāki nekā Natura 2000 teritorijas. Problēma tikai tā, ka mikroliegumi ir tikai mazi aizsargāti meža pleķīši ligzdu apkārtnē, kas bieži vien visu sugai nepieciešamo nenodrošina (t.i., ja nocirsts tiek viss pārējais, arī mikroliegums neko īsti nedod), un ar visu to reti kurai sugai aizsardzības līmenis ir virs 10% kopējās populācijas.
Tām sugām, kas Putnu direktīvas 1. pielikumā vai kam mikroliegumi veidojami, vēl ir paveicies, bet ir ne viena vien suga (vistu vanags droši vien ir labākais piemērs), ko Eiropa īsti neaizsargā un kam mikroliegumus veidot arī nav paredzēts, bet kam tik labi nemaz neiet.
Nav šaubu, ka tad, ja gribam nodrošināt meža putnu saglabāšanos, gan Putnu direktīvai, gan mikroliegumu viedošanai ir liela nozīme, bet ar to vien ir par maz. Patiesībā jebkuras sugas jēdzīgai aizsardzībai nepietiek arī īpaši aizsargājamu teritoriju (vienalga, kādu) izveidošanu, aizmirstot par to, kas notiek ārpus tām. Vienmēr būs zināma populācijas daļa "ārpusē", kuru pazaudēt mēs negribētu (nedod Dievs, Latvijā saglabātos tikai tie 3% melno dzilnu, kas ligzdo Natura 2000 vietās!). Visu Latviju par aizsargājamo teritoriju padarīt arī nebūtu jēdzīgi, tāpēc jādomā par sugu aizsardzību ne tikai vietu, bet ainavas (vai valsts) līmenī (un nevis tikai nosaucot kādu sugu par īpaši aizsargājamu). Ja atgriežamies tieši pie meža sugām, tad jādomā, kā mežā saimniekot - ekoloģiskie koki, kas atstāti izcirtumos, ir vērtīgs pasākums, bet noteikti būtu jādomā arī par miera periodu putnu ligzdošanas laikā un kailciršu īpatsvara samazināšanu, vecu mežu aizsardzību, "ekoloģiskajiem koridoriem" starp īpaši aizsargājamām dabas teritorijām (lai tās nekļūtu par saliņām tuksnesī) utt. Bet to visu mums Eiropa neprasīs, būs vien pašiem jāgrib...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru