Par nākotnes neizbēgamību

"Mēs vēl neesam sapratuši, ka process sācies, un mums tajā jāatrod sava vieta zem saules."

(Kristaps Klauss)

Lasu svaigu interviju ar Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektoru Kristapu Klausu (jūs to varat izlasīt šeit) un mazliet brīnos, ka K. Klauss šķiet pārsteigts un apstulbis Eiropas Savienības Zaļā kursa priekšā.

Nezinu, vai iemesls apjukumam ir "apvāršņa pārskatīšanas" (t.i., nākotnes izaicinājumu prognozēšanas) trūkums meža nozarē vai tiešām nozare ir pati sevi pārliecinājusi ar dogmu "mežu platības pieaug, krāja pieaug, tātad mēs visu darām labi un pareizi". Taču ir skaidrs, ka, stiprinot sevi ticībā ar intensīvu darbu pie sabiedriskajām attiecībām, nozare ir palaidusi garām to, ka sabiedrības pieprasījums no mežu apsaimniekošanas jau sen vairs nav formālas mežu platības un kopējie koksnes kubikmetri.

Tas, ko mūsdienās nozīmē ilgtspējīga mežu apsaimniekošana, un tas, kādi ir galvenie klimata un dabas aizsardzības mērķi, ir zināms jau gadu desmitiem. Taču līdz šim meža nozares lēmumu pieņēmēji ir izlikušies to nemanām. Ciršanas apjomu kāpuma dēļ oglekļa piesaiste mežos samazinās, bet ciršanas apjomi joprojām tiek kāpināti. Aizsargājamie biotopi jau šobrīd ir nelabvēlīgā stāvoklī, bet tie joprojām tiek izcirsti. Uz problēmām Latvijas mežu apsaimniekošanā vides organizācijas ir norādījušas jau sen. "Bet tie jau tikai "zaļie"," ir bijusi meža nozares attieksme, turpinot neilgtspējīgu saimniekošanu.

Bet tagad to, ka būs jāmainās, vairs nesaka tikai vides organizācijas un vietējie iedzīvotāji, bet arī Eiropas Savienības lēmumu pieņēmēji un finanšu institūcijas. Izrādās, ka klimata un dabas daudzveidības krīze patiešām pastāv un būs jārisina. Tagad meža nozare, attapusies, ka CO2 emisijas tiešām būs jāmazina un aizsargājamie meži tiešām būs jāaizsargā, kasa galvu un domā: "Kur mēs bijām aizvakar?"

Skaidrs, ka tad, ja jau 1998. gadā, kad tika pieņemta Latvijas meža politika (kurā faktiski visi šobrīd aktuālie mērķi jau ir iestrādāti), to būtu sākts arī godprātīgi īstenot, Latvijas meža nozare šobrīd ar mierīgu smaidu varētu uztver ES Zaļo kursu un atgādināt saviem kolēģiem un konkurentiem citās valstīs, ka Latvija šo kursu ietur jau sen. Ja esam attapušies tikai tagad, tad, protams, pārmaiņas būs sāpīgākas. Bet neizbēgamas šā vai tā.

Tad nu, lai K. Klausam un viņa kolēģiem aiztaupītu nepatīkamus pārsteigumus turpmāk, te minēšu vēl dažas lietas, kas ir neizbēgamas tāpat kā aizsargājamo mežu platību palielināšana un ciršanas apjomu sarukums:

• Būs ne tikai jāaizsargā atlikušie aizsargājamie mežu biotopi, bet arī jāatvēl teritorijas, kur šādiem biotopiem atjaunoties, lai kompensētu jau nocirsto (šim mērķim var palīdzēt aizsargājamo sugu dzīvotņu aizsardzība).
• Mežizstrāde putnu ligzdošanas laikā būs jāpārtrauc vai kļūs tik sarežģīta, ka pārtraukt būs vienkāršāk.
• FSC sertifikācijas prasības kļūs būtiski stingrākas vai arī šī sertifikācijas sistēma zaudēs atbalstu un tās vietā būs jānāk citai.
• Par dominējošo kļūs bezkailciršu mežsaimniecība, līdz ar to samazināsies iespējas un vajadzība mežus atjaunot mākslīgi. Kailciršu nosaukšana citā vārdā šeit nelīdzēs.
• Egles nozīme Latvijas mežsaimniecībā samazināsies, jo egles šeit izaudzēt kļūs arvien grūtāk.
• Kūdras nozares dzīvotspēja nav "zem jautājuma". Kūdras nozare nav dzīvotspējīga.

Saprotu, ka šobrīd, izlasot šo sarakstu, kādam varētu gribēties smieties vai dusmoties, bet tad, kad pirmās emocijas būs pārgājušas, aicinu sākt domāt par šiem kā reāliem nākotnes scenārijiem. Laicīga virzīšanās uz patiešām ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu tā vietā, lai turpinātu "pa vecam", kamēr tas vēl iespējams un atļauts, būtu arī labs apliecinājums tam, ka meža nozarē nevalda īstermiņa intereses.