Intensīvāka mežsaimniecība nepalīdzēs pret klimata pārmaiņām

Mežizstrādes kāpums samazina oglekļa piesaisti mežā

 Arvien jaudīgāk no meža nozares puses dažādos forumos tiek popularizēta ideja, ka intensīvāka mežu apsaimniekošana (ietverot arī intensīvāku to ciršanu) palīdzēs mazināt klimata pārmaiņas un pielāgoties tām. Nesen arī Gaujas Nacionālā parka dabas aizsardzības apspriešanas laikā "Latvijas Finiera" padomes priekšsēdētājs aicināja uz mazākiem ierobežojumiem meža ciršanai, jo mums esot jādomā par klimatu. Reizēm šķiet, ka meža nozari tagad oglekļa piesaiste interesē pat vairāk nekā koksnes ieguve.

Tagad vai visi meža nozares runasvīri korī skandina, ka klausīties vajag tikai zinātniekos un visam jābūt zinātniski pamatotam (mazliet klusākā balsī piebalsojot, ka jāieklausās tikai pareizajos zinātniekos). Tad nu aicinu aplūkot dažus piemērus, kas ļauj novērtēt, cik zinātniski pamatota ir doma par to, ka klimata mērķu vārdā vajadzētu intensificēt meža apsaimniekošanu.

Neapšaubāmi galvenais pasākums klimata pārmaiņu mazināšanai ir atteikšanās no fosilo energoresursu izmantošanas, lai neturpinātu kāpināt CO2 koncentrāciju atmosfērā. Tomēr, lai šo koncentrāciju mazinātu, svarīgi veicināt arī oglekļa piesaisti. Lai gan būtiskāko lomu oglekļa piesaistē spēlē okeāns un svarīgi oglekļa piesaistītāji ir arī purvi un citi mitrāji, visbiežāk oglekļa piesaistes kontekstā tiek runāts par mežiem.

Tieši pieņēmums, ka intensīvāka mežu apsaimniekošana, kas ietver mežizstrādes apjomu kāpināšanu, veicina oglekļa piesaisti mežā, ir galvenais iemesls meža nozares šķietamajām rūpēm par klimatu. Tomēr atgādināšu, ka līdzšinējā pieredze liecina pretējo - mežizstrādes kāpums oglekļa piesaisti mežā ir samazinājis. Tas atspoguļots zemāk redzamajā attēlā, kur oglekļa piesaisti (negatīvās vērtības) mežā atspoguļo oranžais stabiņš.

ZIZIMM sektora emisijas un CO2 piesaiste 1990.-2018.gadā (kt CO2 ekv.)

Savās sabiedriskajās attiecībās meža nozares pārstāvji uzsver, ka piesaistes samazinājums skaidrojams ar mežu novecošanu (tātad - jācērt cītīgāk). Taču ziņojums, no kura nāk augstāk redzamais grafiks, saka ko citu: "CO2 piesaistes samazinājums ZIZIMM sektorā saistāms ar mežizstrādes apjoma pieaugumu." (sk. šeit).

Tātad mums tiek mēģināts iebarot domu, ka ciršanas apjomu kāpums, kas kopš 90. gadiem samazinājis oglekļa piesaisti mežā, sāks šo piesaisti palielināt tad, ja cirtīsim vēl vairāk...

Teorētiski pieņēmumi un reālā dzīve

Kad esat sagremojuši iepriekš minētās domas absurdumu, pamēģiniet sagremot arī šo - tā patiešām varētu būt (vismaz teorētiski). Jāpatur prātā, ka augstāk redzamajā grafikā redzama ikgadējā oglekļa piesaiste, nevis kopējais oglekļa uzkrājums. Tātad hipotētisks koks, kas vairs neaug, var saturēt daudz oglekļa, bet piesaiste būs 0, tāpat kā tad, ja koka (un piesaistītā oglekļa) nav vispār. Ja jūs šo hipotētisko koku nocirtīsiet, bet vietā iestādīsiet koku, kas aug ātri, sākumā jūs būsiet lielos "mīnusos", palaižot gaisā pirmā koka piesaistīto oglekli, taču turpmāk piesaiste augs. Kopējais oglekļa uzkrājums vienā brīdī var pat pārsniegt to piesaistes apjomu, ko būtu varējis nodrošināt lēnaudzīgais koks, ja nebūtu nocirsts. Un ja jūs šo lēnaudzīgo koku nebūsiet sakurinājis, bet uzbūvējis no tā māju, būs laime pilnībā - pirmā koka uzņemtais ogleklis būs palicis piesaistīts un tam klāt būs nācis vēl otrā koka piesaistītais.

Uz iepriekš aprakstītās loģikas tad arī balstās meža nozares runasvīru argumenti, ka cirst mežu ir labi klimatam. Pagaidām mēs pat varētu atlikt malā dabas daudzveidības jautājumu (piemēram, to, ka nocirstais lēnaudzīgais koks varbūt bija izcila dzīvotne virknei aizsargājamu sugu, bet ātraudzīgais ir svešzemju koks, ko nevienai vietējai sugai nevajag). Galvenā problēma meža nozares pārstāvju argumentācijā ir tā, ka aprakstītajam vienkāršotajam piemēram ir maz sakara ar reālo dzīvi, jo:

• parasti tiek nocirsti koki, kas vēl ilgi būtu sekmīgi turpinājuši piesaistīt oglekli;
• pavisam neliela daļa nocirsto koku piesaistītā oglekļa tiek uzglabāta ilgmūžīgos produktos;
• nocirstā meža vietā iestādītie koki var nemaz nebūt labāki oglekļa piesaistītāji nekā iepriekš augušie koki;
• jaunie koki var tikt nocirsti daudz ātrāk nekā tie būtu varējuši kompensēt iepriekšējās mežizstrādes rezultātā zaudēto oglekli;
• pats mežizstrādes process un augsnes sagatavošana pirms meža atjaunošanas rada papildu emisijas.

Mazāk cērtot, paliek vairāk koku

Zinot, ka oglekļa piesaistes samazinājumu radījis galvenokārt mežizstrādes apjoma kāpums, loģiski būtu piesaistes uzlabošanai ciršanas apjomus mazināt. Protams, šādu iespēju nopietni apsvērt meža nozares politikas veidotāji nav gatavi.

Taču nesen uzzināju par kādu LVMI "Silava" pētījumu, kas sniedz zināmu priekšstatu par to, kādas sekas varētu būt dažādiem mežu apsaimniekošanas scenārijiem (pētījuma pārskats atrodams šeit). 

Minētajā pētījumā izvērtēti trīs scenāriji (esmu saglabājis pētījuma autoru lietotos scenāriju nosaukumus):

1. ikdienišķa mežsaimniecība (tiek turpināta līdzšinējā prakse);

2. pasīva mežsaimniecība (tiek turpināta līdzšinējā prakse, bet aizsargāto mežu platība palielināta līdz 500 tūkst. ha);

3. intensīvi-mērķtiecīga mežsaimniecība (tiek īstenoti Zemkopības ministrijas virzītie koku ciršanas un atjaunošanas noteikumu grozījumi (par ko esmu rakstījis šeit), palielinās mākslīgi atjaunoto mežu īpatsvars, jaunaudzes tiek koptas (t.i., retinātas) intensīvāk).

Protams, kā jebkuru nākotnes prognožu gadījumā, arī šajā pētījumā "Silavai" bijis jābalstās uz dažādiem pieņēmumiem, turklāt bijuši nepieciešami ne tikai pieņēmumi par koku augšanu, bet arī par mežu apsaimniekotāju uzvedību, tā vēl vairāk palielinot prognožu nenoteiktību. Par to, cik šie pieņēmumi reālistiski, varētu diskutēt citreiz, un skaidrs, ka vienīgais, par ko varam būt puslīdz droši, ir tas, ka precīzi neīstenosies neviens no šiem scenārijiem. Tomēr pētījums ļauj ieskatīties nākotnē, kāda tā būtu tad, ja izteiktie pieņēmumi īstenotos.

Rezultāti parāda to, kas, loģiski domājot, skaidrs ir jau tāpat - mazāk cērtot mežus (šajā gadījumā - palielinot aizsargāto mežu platību), dzīvu koku kopējā krāja (līdz ar to arī dzīvajos kokos uzkrātais ogleklis) būtu lielāka nekā ikdienišķas vai intensīvas mežsaimniecības gadījumā.

Dzīvu koku kopējā krāja mežaudzēs (datu avots: Šņepsts 2020)

Taču, kā jau minēju, pirmais attēls (ZIZIMM sektora emisijas un piesaiste) neatspoguļo kopējo oglekļa uzkrājumu, bet ikgadējo tā piesaistes apjomu. Ja vērtējam nevis kopējo krāju, bet tās pieaugumu (šajā gadījumā - pa piecgadēm), redzams, ka arī šādā griezumā līdz 2050. gadam labākais ir pasīvās mežsaimniecības scenārijs. Jāatzīmē, ka tieši 2050. gads, ir tas, līdz kuram šobrīd nosprausti Latvijas un ES mērķi klimata pārmaiņu mazināšanai. Pēc 2050. gada katrs no trim scenārijiem kādā piecgadē ir labākais un kādā citā - sliktākais.

Dzīvu koku kopējās krājas starpība, salīdzinot ar
iepriekšējo piecgadi (datu avots: Šņepsts 2020)

Skaidrībai gribu pasvītrot, ka neviens no diviem iepriekšējiem grafikiem nerāda oglekļa piesaisti mežā (t.i., neviens no tiem neatbilst oranžajiem stabiņiem pirmajā grafikā). Kopējo oglekļa bilanci mežā veido vairāki mainīgie, ne tikai dzīvu koku krājas pārmaiņas. Tomēr koksnes krājas pārmaiņas spēlē šajā vienādojumā būtisku lomu, turklāt tieši uz "koksnes ražošanu" ir vērsta intensīva mežsaimniecība un šis aspekts ir galvenais meža nozares arguments diskusijās par šo tēmu.

Varbūt kāds atgādinās citu tradicionālu meža nozares argumentu - intensīvākas mežsaimniecības rezultātā vairāk oglekļa tiek piesaistīts koksnes produktos. Arī Šņepsta pētījumā redzams, ka, summējot nocirsto un mežā palikušo koksnes apjomu, intensīvas mežsaimniecības rezultātā summa būs vislielākā.

Arguments par oglekļa zudumu mežā kompensēšanu ar piesaisti koksnes produktiem ir tikpat hipotētisks un ar reālo dzīvi nesaistīts kā apgalvojums, ka oglekļa piesaistes palielināšanai jācērt vairāk mežu. Jau minēju, ka ilgmūžīgos produktos tiek izmantota vien neliela mežā iegūtās koksnes daļa. Turklāt aicinu vēlreiz apskatīties uz pašu pirmo grafiku, kur oranžais stabiņš ir oglekļa piesaiste mežā, tumšzilais - koksnes produktos. Kā redzat, piesaiste produktos nav kompensējusi oglekļa piesaistes mazināšanos mežā.

Cits meža nozares arguments saistīts ar t.s. "aizstāšanas efektu", resp., domu, ka ar koku tiek aizstāti fosilie resursi, tā kopumā tomēr uzlabojot oglekļa bilanci pat tad, ja piesaiste mežā tiek samazināta. Šis ir sarežģīts jautājums un arī augsta līmeņa zinātniski pētījumi reizēm ir šķietami pretrunīgi, jo stāsts jau ir ne tikai par "koksne pret fosilie", bet par to, kas tieši ar ko tieši tiek aizstāts un cik precīzi izrēķinātas emisijas katrā no gadījumiem. Taču pamatproblēma stāstā par aizstāšanas efektu ir līdzīga kā anekdotē, kurā dēls lielās tēvam, ka ietaupījis naudu, skrienot pakaļ autobusam, nevis braucot ar to, bet tēvs iesaka nākamreiz skriet pakaļ taksim, lai ietaupītu vairāk. Respektīvi, mēs varam aprēķināt dažādus hipotētiskos aizstāšanas efektus, bet tas vēl nenozīmē, ka kaut kas reāli tiek aizstāts.

Intensīvāka mežsaimniecība mazina mežu pielāgotību klimata pārmaiņām

Atgādinu, ka, no klimata pārmaiņu viedokļa raugoties, būtiska ir ne tikai klimata pārmaiņu mazināšana, bet arī pielāgošanās šīm pārmaiņām. Arī šajā gadījumā meža nozares piedāvātais risinājums ir intensīva mežsaimniecība - mežu ciršana kailcirtē un mākslīga atjaunošana. Iepriekš aprakstītās "Silavas" prognozes parāda arī to, kā šāda intensīva saimniekošana mainītu meža koku sugu sastāvu.

Mežaudžu platības īpatsvars dalījumā pa I stāva valdošajām
koku sugām atkarībā no meža apsaimniekošanas scenārija
(datu avots: Šņepsts 2020)

Redzams, ka, izpildoties intensīvas mežsaimniecības scenārijam, par galveno koku sugu Latvijas mežos kļūtu egle - vairāk nekā 40% mežu būtu egļu meži. Atkal varētu runāt par acīmredzamo mežu bioloģiskās daudzveidības noplicināšanos intensīvākas mežsaimniecības scenārijā, bet šoreiz palikšu pie klimata pārmaiņu tēmas.

Arvien vairāk pētījumu rāda, ka mākslīga egļu kultivēšana mūsu reģionā, ņemot vērā prognozējamās klimata pārmaiņas, nav saprātīga. Vienu no šiem pētījumiem (lasāms šeit) savās prezentācijās, par klimata pārmaiņām runājot, nereti demonstrē arī "Silavas" pārstāvji. No šī raksta arī zemāk redzamais attēls, kas parāda prognozi, ka līdz šī gadsimta beigām egles izplatības areāls (t.i., apgabals ar egļu mežiem piemērotiem apstākļiem) Eiropā būs pavirzījies uz ziemeļiem, atkāpjoties no Baltijas valstīm. Tātad intensīvās mežsaimniecības scenārijs mūs ved uz jaunajiem apstākļiem nepiemērotu mežu platību palielināšanos.

Potenciālie galveno koku sugu izplatības areāli 2070.-2100. gadā
mērenu klimata pārmaiņu gadījumā (Hanewinkel et al. 2013).
Egle (spruce) - tumši zaļa krāsa.

Secinājumi

No iepriekš rakstītā varam secināt, ka mežizstrādes intensitātes kāpums jau līdz šim ir mazinājis oglekļa piesaisti Latvijas mežos un arī turpmāk tam nav gaidāmas labas sekas. Intensīvāka mežizstrāde pat kombinācijā ar ražīgāku koku stādīšanu novestu pie mazākas kopējās dzīvu koku krājas mežaudzēs (t.i., mazāka oglekļa uzkrājuma dzīvajos kokos) nekā tā, ko varētu nodrošināt lielāku meža platību aizsardzība. Turklāt "Silavas" iezīmētais intensīvākas mežsaimniecības scenārijs padarītu Latvijas mežus nepiemērotus prognozētajām klimata pārmaiņām, palielinot mākslīgi atjaunotu egļu mežu platības, kam prognozējamais Latvijas klimats nebūs piemērots.