otrdiena, 2020. gada 27. oktobris

Tas notiek arī pie mums

Pagājušajā nedēļā noskatījos Deivida Atenboro jaunāko filmu "A Life on Our Planet" un joprojām gremdējos pārdomās.

Filma bija tiešām lieliska, taču nelaime ar šādām filmām ir tā, ka, lai gan Atenboro īpaši mēģina uzsvērt, cik viss uz šīs planētas ir saistīts, var rasties sajūta, ka daba tiek postīta kaut kur citur. Kāds kaut kur tālu okeānā medī vaļus, ūdeni iekrāsojot asinīm. Kādā tropu mežā krakšķēdams gāžas koks un vientuļš orangutans paliek izcirtumā. Brākšķēdami brūk Arktikas ledāji, un baltais lācis paliek bez mājām. Pat mūsu kokrūpnieku publikācijās un retorikā nereti dzirdams, ka tur Dienvidamerikā, tur tropos, jā, tur nu gan traki izcērt mežus! Tas gan tikai, lai demonstrētu, cik zaļi un prātīgi mēs apsaimniekojam savējos.


Šeit bija mežs, un pēc papīriem tas šeit ir joprojām.

Patiesībā ir tā, ka savus mežus lielākoties iznīcinājām jau pirms dažiem gadsimtiem. Tolaik neviens neskatījās no satelīta, lai varētu parādīt, kā Latvijas plašie meži, kas klāja gandrīz visu teritoriju, saruka  līdz tām druskām, kas bija palikušas 20. gadsimta 30. gados. Mežu platība kopš tā laika ir augusi, bet aizaugušu lauksaimniecības zemju, industriālu stādījumu un retorikas "izcirtums arī ir mežs" aizsegā esam turpinājuši iznīcināt to, kas vēl bija saglabājies 20. gs. sākumā. "Latvijas valsts meži" pat vairs neslēpj, ka izcērt aizsargājamus meža biotopus - dabas pērles mūsu mežos. Mežu kļūst vairāk, bet melno stārķu, mežirbju - mazāk.

Reiz izcirsto mežu vietā nāca labības lauki un zālāji. Mūsu lopiem vajadzēja ganības vasarā un sienu ziemā. Melnajam stārķim, mednim, lūsim un citiem nācās atkāpties uz atlikušajiem mežiem, bet līdz ar zālāju platību pieaugumu varēja uzplaukt citas - gan augu, gan dzīvnieku - sugas. Naktīs pļavās grieza griezes, un rītos debesīs dziedāja cīruļi. Jāņos varēja lasīt un vainagos vīt visdažādākos pļavu ziedus. Taču mēs iemācījāmies apindēt mums nevēlamos augus un kukaiņus. Mēs izdomājām, ka lopiem jādzīvo kūtīs vai jāganās kultivētos zālājos, nevis dabiskās pļavās. Un sākās subsīdijas par hektāru - ja gribi vairāk naudas, tev vajag lielāku lauku! Un tas noved pie ainavas noplicināšas, jo viss, kas nav lauks, aizņem vietu un nedod ienākumus. Manas dzīvesvietas - Lestenes - apkārtnē vairākas mājvietas, kas pārdzīvojušas karu, nepārdzīvoja mūsdienu lauksaimniecību. Līdz ar mājām pazuduši koki un krūmi, kas nodrošināja dzīvotnes dažādām radībām, to vietā nākot vienlaikus laukiem. Griežu un cīruļu kļūst arvien mazāk, bet jāņuzāles jāmeklē nevis pļavās, bet izcirtumos.

Reiz šeit bija "Cīruļu" mājas.

Atšķirībā no mežiem un pļavām purvi jau no seniem laikiem cilvēkiem izraisījuši nepatiku - izaudzēt tajos neko nevar, toties var iestigt un noslīkt. Taču Latvijā grūti iedomāties unikālāku dabas mantojumu par augstajiem purviem. Nākamreiz kad būsiet Ķemeru tīrelī, paskatieties apkārt un padomājiet - šis purvs sācis veidoties pirms vairāk nekā 8000 gadiem! Šeit bija purvs jau tad, kad netālajā Siliņupes apmetnē uzturējās akmens laikmeta zvejnieki un mednieki. Ja purvs būtu mežs, tad es gribētu cerēt, ka mežam, kas neskarts saglabājies vairākus gadu tūkstošus, pat karstasinīgākais zāģeris neatļautos skarties klāt. Bet tas ir tikai purvs... Mēs izdomājām, ka purvu vērtība slēpjas kūdrā, ko var kurināt vai izmantot augsnes uzlabošanai. Dabas veidojumu, kas tapis tūkstošiem gadu laikā, dažu gadu laikā var pārvērst kūdras laukā, par kuru nedzīvāks ir tikai asfaltēts laukums. Melnkakla gārgale, baltirbe, lielais piekūns, lietuvainis, kuitala - šīm sugām kopīga ne tikai ligzdošana augstajos purvos, bet arī tas, ka tās ir Latvijā apdraudētas sugas, dažas no tām jau izzudušas.

Kad 20. gs. 40. gados sākās intensīva purvu norakšana, nevienam nešķita svarīgi, ka purvi ir ne tikai unikāla dzīvotne, bet arī svarīga oglekļa krātuve. Tagad mums it kā vajadzētu būt gudrākiem. Tolaik arī par purvu lomu ūdens režīma regulēšanā neviens īpaši nesatraucās. Ūdens režīmu regulēt varam mēs paši! Upes iztaisnotas un padarītas par meliorācijas notekām, lai tikai tiktu vaļā no ūdens, tā degradējot ne tikai pašas upes, bet arī slapjos mežus, purvus un citus mitrājus. Un pat tagad, kad sausums nav tikai teorētisks drauds klimata pārmaiņu prognozēs, bet pavisam reāla parādība, mums joprojām šķiet saprātīgi rakt grāvjus un tecināt no zemes prom ūdeni tā vietā, lai atjaunotu un uzturētu palienes un citus mitrājus, kas palīdzētu mazināt gan plūdu, gan sausuma riskus.

Gribat labo ziņu? Mēs neesam īpaši svarīgi. Arktikas ledāju kušana ietekmē visu pasauli, taču  mēs varam Latviju padarīt par vietu, kur ir tikai plaši robotu apstrādāti lauki un ātraudzīgas koksnes plantācijas, un Daugavas vietā izrakt milzu grāvi, un nekas īpašs nenotiktu. Jā, mazajam ērglim un vēl dažām sugām klātos sliktāk, bet kopumā pasaulē joprojām būtu melnie stārķi, ziedošas pļavas, plaši, neskarti purvi un līkumotas, dzīvības pilnas upes. Vienīgie, kam mēs patiešām būtu sagandējuši dzīvi, būtu mēs paši - Latvijas iedzīvotāji.

Taču mēs varam būt svarīgi. Ja mēs gribētu, nākamajā filmā labais piemērs pasaulei varētu būt Latvija, nevis Nīderlande. Ja kādam rastos šaubas, vai iespējams gūt no meža peļņu, vienlaikus respektējot un saglabājot dabas vērtības, viņš varētu atbraukt uz Latviju un pamācīties. Ja kādam dikti gribētos ēst gaļu, tad labākā izvēle varētu būt liellops no Latvijas, kur govju ganības uztur dabiskus zālājus, nevis noplicina vidi. Kā, sakot "Šveice", mēs domājam "pulkstenis", tā, dzirdot "Latvija", citu valstu iedzīvotāji varētu domāt "bioloģiskā pārtika" vai "dabiski meži". Bet, lai to panāktu, būtu nepieciešams politisks lēmums, ka mums ir svarīgi ne tikai uzņēmumu peļņas rādītāji, bet arī Latvijas daba un iedzīvotāju dzīves vides kvalitāte.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana