otrdiena, 2020. gada 13. oktobris

Svilpošana "Mežā"

Nedēļas nogalē noskatījos Valtera Sīļa un Lindas Rudenes izrādi "Mežs" par dažādu interešu grupu cīņām par to, kas ir mežs un kā tajā būtu jāsaimnieko. Varbūt pareizāk būtu teikt, ka nogāju šo izrādi, jo tā veidota kā pastaiga pa Mežaparku, kam izrādē piešķirta meža loma.

Lai gan biju viens no tiem, kuru viedokli, gatavojot izrādi, uzklausīja tās veidotāji, jāatzīst, ka gāju uz to ar zināmu skepsi un, jā, kā uz darbu - jāredz, kas tad tur galu galā ir iznācis. Šaubas par to, vai rezultāts man patiks, radīja lasītās atsauksmes. Gan tas, ka katrs varēšot saklausīt izrādē atbalstu tieši savam viedoklim, gan tas, ka to par spīti manām prognozēm ar sajūsmu uzņēma meža industrijas tēla spodrinātāji. Tad nu gatavojos uz politkorektu laipošanu, sak, visi labi (ko katrs sadzird kā "Es labs!") un miers.

Un izrādes sākums šķita apstiprinām manas aizdomas - aktieri paskaidroja, ka, lai kas arī būtu izrādes skatītāji, svarīgi, lai pastaigas beigās neviens nebūtu vīlies. Kā apliecinājums ar smaidu tiek piedāvāts fragments no Aleksandra Ostrovska lugas "Mežs", ja nu kāds būtu gribējis dzirdēt tieši to.

Turpmākā izrāde tomēr atbilst pieteiktajai tēmai. Tā ir kā diskusija starp Ivara Kļavinska un Raimonda Celma atveidotajiem tēliem. Tēlu uzdevumi gan nav sadalīti līdzvērtīgi. I. Kļavinska tēlam jāaizstāv koksnes ieguves intereses, kamēr R. Celma tēlam rūp ne tikai koksne, bet arī visas pārējās meža vērtības, gan materiālās, gan nemateriālās. Šajā vienā tēlā ir sapludināts ļoti plašs cilvēku, viedokļu un zināšanu spektrs - gan vienkārši dabas draugi, gan zinātnieki, gan mežkopji. R. Celma runā atpazinu divu konkrētu mežkopju - gan pensionēta, gan šobrīd strādājoša - teikto. Tad nu R. Celms mēģina aizstāvēt visu viņa tēlā sapludinātos viedokļus - no tā, ka kokam sāp, līdz tam, ka arī vecs koks piesaista CO2. Tikmēr I. Kļavinskis atkārto daudzkārt dzirdētos meža nozares argumentus par mežu kā labības lauku, koksnes apjomu pieaugumu, eksportu utt.

Izrādes saturs būtībā ir mana ikdiena. Reizēm pat varēja aizmirst, ka I. Kļavinskis ir aktieris, kas runā lugas tekstu, nevis kāds no meža nozares lobistiem. Reizēm mēle niezēja atbildēt uz kādu no demagoģiskajiem argumentiem, kad tas palika bez pienācīgas atbildes no R. Celma tēla puses. Kaut vai par to, cik brīvi ir mežu apsaimniekošanas noteikumi Somijā, bet mežs tur nav izzudis šā vai tā. Lai gan izrādes pieteikums liek domāt, ka tā sniegs atbildi uz jautājumu, "vai abu pušu retorika ir godprātīga un kādos gadījumos tā kļūst demagoģiska", izrādes veidotāji gluži kā dzīvē atstājuši šo lēmumu pašu skatītāju ziņā. Cerams, ka skatītāji būs tik gudri, lai to izšķirtu, jo citādi ir risks, ka izrāde palīdzēs norīt kādu no meža nozares sabiedriskajās attiecībās bieži lietotajiem demagoģijas āķiem.

Katrā ziņā man laiku pa laikam vajadzēja sev atgādināt, ka izrāde zināmā mērā ir par mani, bet tā nav izrāde man. Tā nav izrāde, kas mums ļauj izskatīties tā, kā mēs gribētu, bet parāda to, kā mēs izskatāmies cilvēkam no malas. Nevilšus prātā nāca tas, kā putni mācās dziesmas. Meža putniem dziesmas ir svilpojošākas nekā atklātās vietās dzīvojošiem, jo svilpieni mežā ir labāk sadzirdami nekā čerkstošas skaņas, un iemācīties tu, protams, vari tikai to, ko dzirdi. Īsāk sakot, mēs varam izpausties, kā vien vēlamies, bet nozīme ir tikai tam, kas tiek sadzirdēts. Šis ir galvenais izrādes devums man personīgi - iespēja izvērtēt, kuri svilpieni ir labi dzirdami, bet kura čerkstēšana netiek cauri lapotnei.

Tā kā es izrādi izdzīvoju realitātē, galveno intrigu man radīja tās noslēgums. Kā gan izrādes veidotāji atrisinās situāciju, kura reālajā dzīvē nav atrisināta? Kaut kādam noslēgumam jābūt ir. Nevar vienkārši pateikt: "Tiksimies nākamajā darba grupā." Pateikt "katram savā ziņā ir taisnība" būtu patiesi, bet banāli. Taču skaidrs, ka nebūs arī tā, ka vai nu Raimonds Celms vai Ivars Kļavinskis "savu naidnieku, vienu pašu lejā grūdis, noslīcinās atvarā". Vai varam gaidīt, ka izrāde mums parādīs ceļu, kā virzīties uz risinājumu un savstarpēju sapratni? Vai izrādes autori būs bijuši tik drosmīgi, lai prognozētu, kā šis viss beigsies?

Izrādes noslēgums man labā nozīmē iedeva pa pieri. Pēc tam vēl kādu brīdi klīdu pa Mežaparku pārdomās, jūtot, ka izplēnējusi visa mana skepse, un vēloties nosūtīt Valteram Sīlim īsziņu: "Valter, cepuri nost, to es negaidīju!"

Kad rodas iespēja, noteikti aizejiet uz "Mežu", jo šī tiešām nav izrāde man, bet jums. Tikai esiet uzmanīgi - jāskatās ar ieslēgtām smadzenēm! Pēc tam pastāstiet arī man, kā jums patika! Labi?

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana