Esmu vairākkārt teicis, ka šobrīd neticēt klimata pārmaiņām ir tas pats, kas neticēt evolūcijai - ir pārāk daudz acīmredzamu pierādījumu, kas to neļauj apšaubīt. Bet... kā reiz teicis bijušais Valsts meža dienesta Medību daļas vadītājs Jānis Ozoliņš, vienmēr būs cilvēki, kas netic, ka smēķēšana ir kaitīga. Interesanti, ka reizēm klimata pārmaiņu apšaubītāji vienā elpas vilcienā apgalvo, ka nekādas globālas pārmaiņas nenotiek, šīs pārmaiņas nav izraisījis cilvēks, turklāt klimata pārmaiņas vienmēr ir notikušas (sak, Dievs radīja cilvēku un pēc tam arī evolūciju).
Klimata pārmaiņu skeptiķu argumenti, ņemot vērā, ka par šo tēmu ir vesels lērums pētījumu, lielos vilcienos balstās uz pieņēmumu, ka zinātnieki (vismaz redzamākie) melo vai vismaz pārspīlē. "Zinātnieki melo" ir ļoti ērts arguments, jo ar to ir gandrīz neiespējami strīdēties - gandrīz viss, ko mēs pieņemam par faktiem, ir kādreiz zinātnieku izpētīts. Ar "zinātnieki melo" argumentāciju mēs varam apstrīdēt pat to, ka, naftai sadegot, rodas CO2. Un kas tas CO2 vispār tāds ir? Neko neizsakoša zīmju kombinācija, ko zinātnieki izgudrojuši, lai biedētu cilvēkus!
Reiz, kad par šo tēmu Tviterī diskutēju ar kādu dabas fotogrāfu, viņš ticību cilvēka izraisītām klimata pārmaiņām arī salīdzināja ar reliģiju. Apdomāju šo jautājumu un sapratu, ka šoreiz nepūlēšos nevienu pārliecināt, kārtējo reizi apkopojot pētījumu rezultātus par klimata pārmaiņām un to cēloņiem. Gana daudz cilvēku, kas daudz gudrāki par mani, to darījuši jau gana daudz reižu, turklāt blogs šā vai tā nebūtu īstā vieta, kur meklēt zinātniskus argumentus. Tad nu - lai notiek! - šoreiz par ticību klimata pārmaiņām kā par reliģiju.
Zināt, kāpēc es cienu reliģijas? Cik nu manas ierobežotās zināšanas šajā jomā ļauj spriest, parasti reliģijām ir kāds morāles kodekss. Ja cilvēki cenšas dzīvot atbilstoši šim kodeksam, tad man patiesībā vienalga, vai cilvēka labās rīcības pamatā ir bailes no elles vai cerība pārdzimt kādā augstākā amatā. No cilvēku rīcības atbilstoši morāles normām iegūst visa sabiedrība, neatkarīgi no tā, vai citi tic vai netic tam, kas šo morāles normu pamatā.
Kāds ir klimata pārmaiņu ticīgo morāles kodekss? Galvenais bauslis ir: "Tev būs siltumnīcefekta gāzu emisijas mazināt." Šim bauslim ir divas būtiskākās izpausmes - resursu (t.sk., enerģijas) patēriņa mazināšana un fosilo energoresursu aizstāšana ar atjaunojamiem.
Domāju, lasītāji piekritīs, ka dzīvot taupīgi ir saprātīgi neatkarīgi no tā, vai ticam vai neticam klimata pārmaiņām. Savās mājsaimniecībās mēs cenšamies netērēt vairāk nekā saņemam. Lai taupītu elektrību (piemēram, neatstātu gaismu bezjēdzīgi degam), mums nav jābaidās no klimata pārmaiņu sekām. Mums pietiek ar to, ka zinām, ka, maksājot mazāk par elektrību, mēs varbūt varēsim aiziet ar bērniem uz kino.
Ar apjēgu par to, ka taupība pasaules mērogā ir tikpat pašsaprotama kā taupība ģimenē, mums iet mazliet grūtāk. Šim apjēgas trūkumam pamatā tas, ka mūsu pasaulītes ir stipri mazākas nekā planēta Zeme, un, pat ja mūs interesētu, kas notiek aiz mūsu pasaulītes robežām, mums to ir grūti aptvert. Kaut kur no kosmosa pie mums atnāk elektrība, gāze un ūdens, bet savus atkritumus mēs pārmetam pār zemes malu, un kas to zina, kur tie nokrīt. Labi, mazliet pārspīlēju - apjēga par ierobežotajiem pasaules resursiem pēdējos gadu desmitos arvien pieaug, bet kaut kā vienalga dzīvojam pēc principa "lai taupa citi, es gribu dzīvot ērtībās" un dzenamies notrallināt pasaules resursus, tiecoties pēc amerikāniska dzīvesveida. Varbūt šādā brīdī kāda reliģija, kas mūs biedē ar klimata pārmaiņu radītiem taifūniem un grēku plūdiem, ir tieši tas, kas vajadzīgs.
Zināmā mērā ar taupību saistās arī fosilo energoresursu aizstāšana ar atjaunojamiem. Izmantot kaut ko, kas drīz beigsies, vai mācīties izmantot to, kas nekad nebeigsies - vai tad izvēle nav loģiska? Skaidrs, ka ne ogles, ne nafta vēl nebeigsies tik drīz, varbūt tāpēc arī manis minētais dabas fotogrāfs pauda, ka jādedzina vien fosilie resursi, kamēr tie vēl ir pieejami. Protams, ir ļoti ērti iet pa iestaigātu taciņu (arī es pats joprojām leju mašīnā dīzeļdegvielu), bet sākt domāt, kā dzīvot tālāk, tikai tad, kad fosilie energoresursi būs beigušies (vai, pareizāk sakot, to ieguve būs kļuvusi bezjēdzīgi dārga), ir cilvēciski, bet muļķīgi... Nav jātic klimata pārmaiņām, pietiek ar veselo saprātu, lai jau laikus sāktu meklēt alternatīvas resursiem, kas kaut kad beigsies.
Manas kompetences - dabas aizsardzības - jomā klimata pārmaiņu ticīgie sludina nepieciešamību saglabāt un atjaunot bioloģisko daudzveidību. Zināms, piemēram, ka ģenētiski daudzveidīgas populācijas ir spējīgākas pielāgoties klimata pārmaiņān, upju palieņu atjaunošana palīdz mazināt klimata pārmaiņu radītos plūdu un sausuma riskus, bet purvu atjaunošana un vecu un dabisku mežu aizsardzība nodrošina CO2 piesaisti, tā mazinot klimata pārmaiņas. Un atkal - bioloģiskās daudzveidības saglabāšana nodrošina tik daudz ieguvumu, ka tā ir saprātīgākā lieta, ar ko cilvēcei nodarboties, neatkarīgi no tā, kādas ticības vārdā tas tiek darīts.
Bet reliģijām mēdz būt arī tumšā puse. Par to - otrajā daļā...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru