Sācies politiski interesants gads - divas vēlēšanas un jau tagad, pašā gada sākumā - jauna valdība. Nemitīgi plašsaziņas līdzekļos izskan ziņas par jaunās valdības tapšanu: "Neoficiāla informācija liecina, ka, iespējams,..." Gribētos jau tādas ziņas laist gar ausīm, kamēr tās ir tikai baumas, nevis oficiāla informācija, bet zināms nemiers un iekšēja saraušanās ir pēc katra jaunā ministru prezidenta kandidāta izskanēšanas. Tagad gan jau oficiāli ir skaidrs, ka "Vienotība" šim amatam virzīs pašreizējo zemkopības ministri Laimdotu Straujumu. Vēl gan Andrim Bērziņam šī kandidatūra oficiāli jāizvirza un Saeimai jāapstiprina jaunā valdība, tā kā teikt "hop" ir vēl daudz par ātru, bet tomēr... Kas varētu notikt, ja Laimdota Straujuma kļūtu par ministru prezidenti?
Iepazīstoties ar L. Straujumu, viņa izpelnījās manu cieņu, ko par spīti visam viņa manās acīs ir saglabājusi, tomēr ar viņas pakāpšanos pa karjeras kāpnēm man saistās zināmas bažas. Pirmkārt, vienu no L. Straujumas it kā stiprajām pusēm - izcilas spējas aizstāvēt nozares intereses - es uzskatu par vājo pusi. Kāds samērā ievērojams cilvēks, ko vārdā nesaukšu (jo teikto neatceros precīzi), reiz teica, ka būtu svarīgi atcerēties, ka ministriem nav jāpārstāv nozaru intereses. Varbūt pirmajā brīdī izklausās jocīgi, bet es šim izteikumam piekrītu par visiem 100%: ministriem jāstrādā sabiedrības, nevis nozares interesēs. Zemkopības ministrija ir "nozares" (t.i., konkrētu uzņēmumu lobija) visvairāk nozombētā ministrija no tām, ar ko man iznācis saskarties. Vai jaunā ministru prezidente spētu tikt vaļā no šīs ietekmes, kam viņa bija pakļauta, vadot Zemkopības ministriju?
Bažījos arī par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju. Savas pārdomas jau izteicu pēc E. Sprūdža paziņojuma par atkāpšanos no amata (lasīt šeit), baidoties, ka ministra posteni ieņems "pašvaldību ministrs", nevis "vides ministrs" un aktuālo vides problēmu risināšana tiks nostumta otrajā plānā vai vēl ļaunāk - ekonomisko interešu vārdā tiks radītas jaunas vides problēmas un pastiprinātas esošās. Šobrīd pie apvāršņa vīd manu bažu apstiprinājums - jaunākās ziņas liecina, ka iespējamais vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs varētu būt Artis Stucka. Mēģinot izzināt, "kas tas par putnu", uzdūros šādam rakstiņam "Delfos": http://www.delfi.lv/news/comment/comment/artis-stucka-nedaudz-par-iecereto-varam-reorganizaciju.d?id=42184400 Galvenais teikums, kas duras acīs: "Par vides jautājumiem (..) šoreiz neizteikšos, bet par pašvaldību darbības jomu, kas ir sirdij tuva, gan." Ja nemaldos, tad ar līdzīgu uzstādījumu "par vidi neizteikšos" sāka arī E. Sprūdžs. Vai jaunais ministrs spētu viņam atvēlētajos mēnešos aptver, ka arī vide ir būtiska?
Par dzīvnieku uzvedību es šo to zinu, bet par politiķu uzvedību - gandrīz neko, tāpēc neesmu drošs, vai nākošās valdības īsais valdīšanas laiks uztverams ar mieru vai bažām. No vienas puses - tik īsā laikā neko daudz nevar paspēt izdarīt (un arī lielus mēslus sataisīt it kā nevar), bet no otras - ja parasti valdības domā četru gadu mērogā vai šī neredzēs tikai desmit mēnešus uz priekšu? Liktenim tā labpaticies, ka vairāki svarīgi jautājumi, kas skar dabas aizsardzību, būs jāizlemj tieši šai valdībai atvēlētajā laikā (lai likteni vēl vairāk neizaicinātu, pagaidām paturēšu pie sevis, kuri).
Bet ziniet, par ko man sirds ir pilnīgi mierīga? Par Zemkopības ministriju. Lai gan ar šo ministriju man iznācis cieši saskarties tikai kādus sešus gadus, šajā laikā esmu piedzīvojis trīs ministrus, un šī pieredze man liek domāt, ka Zemkopības ministrijas darbu ministra persona nekādi neietekmē. Esmu mierīgs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru