Vakar, šķirstot nupat saņemto žurnālu MMD, uzdūros AS "Latvijas valsts meži" adresētai vēstulei, kuras autors gānās par mežā atstātajiem sakritušajiem un pūstošajiem kokiem (no minētās vēstules arī aizņēmos šī ieraksta virsrakstu). Lasot pārmetumus par koksnes kubikmetriem, kas atstāti neizmantoti, aizdomājos par to, cik ļoti nevietā mēdz izpausties mūsu kārtības izjūta.
Cilvēkiem sakopšana ir asinīs. Jau bērnībā mamma mums saka: "Sakop istabu!" Mēs mācāmies, ka atkritumus uz ielas mest nav labi, rudenī jāsagrābj pagalmā lapas, īsāk sakot - mūsu apkārtējā vide jāsakopj. Bet ir tāda dīvainu cilvēku grupa, kam, jāatzīst, piederu arī es pats, kas nepatikā noskurinās katru reizi, kad izdzird frāzi "sakopta vide". Ir jau viss kārtībā, ja tas attiecas uz mūsu "dzīvotni" - istabu, kurā neizmētājam netīru veļu, pagalmu, kurā nemētājam atkritumus, vai pilsētu, kurā nolīdzinām kādu nesmuku graustu. Problēmas sākas, tad, kad ar savu sakopšanas kāri sākam rīkoties citu istabās... Ak, cik labi es to saprotu, pēc tam, kad manu darba vietu kāds apzinīgs cilvēks ir sakopis! Tāpat arī mežā, kur dabai pašai ir sava kārtība, mūsu idejas par sakopšanu ir pilnīgi liekas.
Pati par sevi jau vēlme visu sakopt nav slikta, un bieži vien cilvēki, kas aicina sakopt mežus, pēc savas pārliecības tiešām ir dabas draugi. Arī kungs, kura žurnālā publicētā vēstule kalpoja par iedvesmu šim rakstam, aizrāda, ka, izcērtot mežā paaugu un otro stāvu "paliek dzīvniekiem neapdzīvojama platība", bet mežizstrādes troksnis traucē staltbriežu riestu. Šis un līdzīgi gadījumi liek domāt, ka cilvēkiem visticamāk nebūtu iebildumu pret "nesmukumu" mežā, ja viņi zinātu, cik vērtīgi ir šie kaltušie un pūstošie koki.
Lai atceramies, ka mežs Latvijā ir dabiskā ekosistēma, t.i., klimatam būtiski nemainoties, tas te varētu pastāvēt mūžīgi bez jebkādas cilvēka iejaukšanās. Protams, mūsdienās mežu, kur cilvēku iejaukšanās nav īpaši jūtama, Latvijā ir ļoti maz, un šos mežus tad mēs lolojam kā īpašas dabas pērles. Bet viens no rādītājiem tam, cik mežs ir dabisks un cilvēka neskarts ir - miruši koki. Reiz apstulbināju savu klases biedru ar apgalvojumu - jo vairāk mežā beigtu koku, jo mežs dabiskāks. Bet tas taču ir loģiski - koki, tāpat kā visi citi dzīvi radījumi, nodzīvo savu dzīvi un mirst. Ja kaltušos un kritušos kokus cilvēks neaizvāc, tie vēl daudzus gadus stāv mežā, līdz satrūd pavisam.
Bet ne jau par mirušiem kokiem kā tādiem ir stāsts. Stāsts ir par to, ka miris koks nodrošina dzīvesvietu virknei sugu, kas dzīvus kokus izmantot nevar. Turklāt vieniem noder tikko nogāzies koks, citiem - nokaltis un stāvošs, vēl citiem - tāds, kas jau gandrīz satrūdējis. Liela daļa no manis pieminētajiem "vieniem" un "citiem" ir kukaiņi. Ja kāds tagad noskurinās, domājot par kaitēkļiem, jāatgādina, ka mirušus kokus apdzīvo galvenokārt kukaiņi, kas dzīvus kokus izmantot nevar un līdz ar to nekādus saimnieciskus draudus nerada. Daļai no šiem kukaiņiem ir ļoti ierobežotas izplatīšanās spējas, un to populācijas pastāvēšanai nepieciešams, lai tad, kad viens koks ir pārāk sadalījies lai būtu izmantojams, turpat netālu būtu kāds cits miris koks tieši pareizajā sadalīšanās stadijā.
Ja kukaiņi vien nešķiet tā vērti, lai mežā pūdētu kokus, jāatceras, ka no šiem kukaiņiem pārtiek putni. Gandrīz ikkatrs mežā nokaltis koks būs viena vai cita dzeņa sacaurumots. Mirušie koki ir putniem noderīgi ne tikai kā vieta, kur atrast barību. Paceplīši labprāt būvē ligzdas izgāzto koku saknēs un izmanto šīs saknes kā posteni dziedāšanai, pelēkās zīlītes kaļ sev ligzdošanai dobumus mirušos un daļēji satrūdējušos kokos (jo tikai tādos tās dobumus var izkalt), medņi kritušos kokus izmanto, lai slēptos no plēsējiem utt.
Izvācot no meža visus mirušos kokus līdz ar tiem mēs atņemtu dzīvesvietu veselam lērumam dzīvu radību, kas ar šiem kokiem saistīti. Turklāt daļa no šīm radībām ir reti sastopamas un īpaši saudzējamas tieši šīs saistības dēļ (atgādinu: daudz mirušu koku nozīmē mazskartu mežu, bet šādu mežu Latvijā ir maz). Mēs varam iegūt tīru un sakoptu mežu, bet šis mežs būs nedabisks un līdz ar to arī daudz tukšāks no dzīvības.
Kādā vakarā pirms vairākiem gadiem kopā ar kolēģi Helmutu biju izbraucis Slīteres nacionālā parka mežos, pameklēt apodziņus. Stāvot pie kādas upītes, cauri ūdens burbuļošanai arī dzirdējām, kā mazā pūcīte tālumā svilpo. Pierakstot novērojumu, apvaicājos kolēģim, kā viņaprāt man aprakstīt putna novērošanas biotopu. "Raksti - nekopts mežs," noteica Helmuts...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru