pirmdiena, 2012. gada 5. marts

Mana dārza koki

Bērnībā dzīvoju Rīgas nomalē, un pie mūsu mājas bija dārzs pilns ar lieliem kokiem (fotogrāfijās no gaisa šī vieta izskatās kā zaļš pleķītis uz pilsētas fona), un arī pēc pārcelšanās uz laukiem (vai, pareizāk sakot, mežu) man ir tā laime dzīvot koku vidū. "Acis aug ciet," saka manas sievas vecāmamma, kas pati kopā ar savu vīru lielāko daļu koku ir iestādījusi. Pašā dārza malā augošos vītolus sievas vecvecāki noskatījuši Jaunpils-Tukuma ceļa malā, kur joprojām aug to senči. Visvairāk droši vien acis ciet audzē ozols, kas aug pie paša mājas loga, un kurā pa ziemu karam putnu barotavu. Aiz ozola - ābeles, visādas šķirnes, kuru nosaukumus un atrašanās vietas neesmu iegaumējis joprojām. Pagaidām esmu tikai sapratis, kuri āboli ir garšīgie, kuri - mazāk garšīgie un kuri vispār nav ēdami. Nu... varbūt man nav ēdami - pa ziemu stirnas visu sniegu ap ābeli izkašņājušas, ābolus meklējot. Kamēr vieni ēd augļus, citi ēd kokus: dīķmalā augošos bērzus ik pa laikam apdraud bebri. Sacensībā - kurš pirmais - es ar drāšu žogu vai bebrs - reizēm veiklāks izrādos es, bet reizēm atliek tikai bebra apgrauztus koka gabalus no dīķa ķeksēt ārā. Un vēl ir liepas, kuru ziedus, ar bitēm konkurējot, tējām lasīja sievas māsas, pirms izklīda pa ārzemēm. Un vesels lērums citu koku...

Ziniet, kas kopīgs visiem mana dārza kokiem? Tie ir pilnīgi bezjēdzīgi! Mums tie nenes nekādu peļņu - varbūt tik vien kā uz ābolu un ābolu sulu pirkšanu varam nedaudz ietaupīt un liepziedu tēju iedzert veikalā dabūjamās tējas vietā. Bet citādi tie vienkārši aizņem vietu un audzē ciet acis. Droši vien ir dīvaini, ka, skatoties pa logu dārzā, es nedomāju par to, kāds sortiments man sanāktu no loga priekšā augošā ozola, vai bērzus varētu pārdot finiera rūpnīcai un cik naudiņas varētu ietirgot, ja malkā saskaldītu visas ābeles...

Cilvēki, kas praktiskāk domājoši nekā es, izrēķinājuši, ka mežos nenocirstie ekoloģiskie koki ir 45 miljonus latu vērti. Laikam jau latvietis praktiskais nevar augošu koku naudiņā nepārrēķināt! Nu, labi, dzīvo tai kokā kāda dzilna vai cits mūdzis, bet no tā jau paēdis nebūsi.

Bet var būt mēs varētu kādreiz paskatīties uz mežu nevis kā uz burkānu vai labības lauku, bet kā uz dārzu? Protams, es saprotu, ka meža salīdzinājums ar dārzu ir apmēram tikpat tāls no realitātes kā salīdzinājums ar lauku. Protams, mežam ir nesalīdzināmi lielāka vērtība par cilvēka ekonomisko vai emocionālo vajadzību apmierināšanu, bet tas, kas ir kopīgs mežam un dārzam, ir tas, ka to patieso vērtību nevar pārrēķināt par koksnes kubikmetriem iegūstamajās naudiņās.

2 komentāri:

  1. Man jau nu gan liekas, ka tas gājiens ar to ekol. koku krāju ir diezgan skaidrs un efektīgs PR gājiens no to aprēķinātāju puses - lai tauta redz, ka mežiniekiem nav prātā vienīgi nauda, nauda un nauda, bet ka redz arī par dabu rūpējamies. Protams, ka tā visa rēķināšana ir muļķošanās un ekol. koku atstāšanai būtu jābūt pašsaprotamai, bet man ir aizdomas, ka cilvēki, kam to būtu vērtīgi saprast ir salīdzinoši neliela cilvēku grupa augstos amatos, un viņu smadzenes jau ir iegrozītas. Mežu kā dārzu viņi redzēs tikai vecumdienās, kad būs ar mazbērniem jādodas sēņot. Ja pat tad.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Vaiii, tāds naivums Jūsu vecumā! :-) Šī statistika ir domāta, lai parādītu, ka mežu apsaimniekotāji dabas aizsardzības vārdā ir piespiesti atstāt cirsmās koksni (un naudu). Sk.: http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=343460:mea-nozare-prezentjas-meapark&catid=119:mesaimniecba&Itemid=140

      Dzēst