Un šoreiz stāsts ir par Dagņa Dubrovska rakstu "Meža nozares regulējumam pārmaiņas nāks par labu" portālā "Delfi".
Lai lasītājam būtu skaidrs konteksts, jāzina, ka saknes D. Dubrovska rakstā izmantotajiem argumentiem meklējamas Zemkopības ministrijas organizētajā darba grupā koku ciršanas noteikumu apspriešanai. Šajā darba grupā vides organizācijas norādīja uz konkrētiem riskiem, ko radītu galvenās cirtes caurmēra samazināšana, un aicināja grozījumu virzītājus šos riskus izvērtēt. Analīzi veikt uzņēmās AS "Latvijas valsts meži" un, kā noprotams, uzticēja šo darbu D. Dubrovskim.
Analīze tika veikta, bet tā bija ārkārtīgi nepilnīga. Vides organizācijas, Dabas aizsardzības pārvalde, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija un arī LU profesors (!) Guntis Brūmelis norādīja uz nepieciešamajiem papildinājumiem un precizējumiem, bet tā vietā lai turpinātu diskusiju darba grupā, ir tapusi publikācija "Delfos". Tas apliecina, ka "analīze" ir bijusi tikai ķeksīša pasākums (lai varētu teikt, ka tā veikta), nevis mēģinājums godprātīgi novērtēt ar noteikumu grozījumiem saistītos vides riskus un izlemt, kā tos mazināt.
Kad nu konteksts ir skaidrs, ielūkosimies dažos konkrētos punktos no D. Dubrovska rakstītā:
"Iebildumi ir dažādi – sākot no nezinātniskiem apgalvojumiem, ka priedes vienmēr sekmīgi iespējams atjaunot pēc izlases cirtēm, un beidzot ar visai antikapitālistiskiem aicinājumiem nepieļaut, ka mežu īpašnieki domā saimnieciskās kategorijās, meklē izdevīgākos saimniekošanas modeļus un vēlas gūt peļņu."
Skumji, ka zinātnieks savu rakstu sāk ar sen apzelētām demagoģijas klišejām - apstrīd apgalvojumus, ko neviens nav izteicis. Neviens no vides organizāciju pārstāvjiem nav apgalvojis, ka priedes vienmēr sekmīgi iespējams atjaunot pēc izlases cirtēm. Kā zināms, dabā (un zinātnē!) gandrīz nekur nepastāv "vienmēr". Protams, var atrast sliktus piemērus un var atrast labus piemērus, bet zinātne meklē likumsakarības. Un atrod - piemēram, LVMI "Silava" zinātnieku veiktajā pētījumā, kas parāda, ka šobrīd atļautajos 0,2 ha atvērumos priedi ir iespējams atjaunot (lasīt šeit).
Protams, neviens arī nav aicinājis nepieļaut, ka meža īpašnieki vēlas gūt peļņu. Tikai izmisums, ar kādu tiek virzīti šie noteikumu grozījumi, liek kārtējo reizi uzdot jautājumu - vai tad līdz šim meža īpašnieki peļņu neguva? Protams, vienmēr var gūt vēl lielāku peļņu, bet maksimālas peļņas gūšanai nedrīkst upurēt citas meža funkcijas. Tā nu mums tajā Meža politikā rakstīts (šeit), ka būtu jālīdzsvaro vides, ekonomiskās un sociālās vajadzības mežu apsaimniekošanā. Īpaši tas attiektos uz valsts mežiem, bet tā nu iznācis, ka likumdevējs tos sasējis kopā ar privātajiem, un arī šoreiz Zemkopības ministrija nevēlas dzirdēt ieteikumu, ka grozījumus, kas samazinās galvenās cirtes caurmēru, varētu attiecināt tikai uz privātajiem mežiem.
"Lai gan kaimiņu valstīs normatīvie akti jau ir liberālāki, tomēr tas nenozīmē, ka tur būtu palielinājušies ciršanas apjomi."
Par kaimiņvalstīm šajā gadījumā D. Dubrovskis sauc Somiju, Zviedriju un Igauniju. Runājot par Somiju, viņš pat norāda konkrēti, ka "2014. gada 1. janvārī tika pieņemtas Meža likuma izmaiņas, ar kurām tika atcelti galvenās cirtes (meža atjaunošanas cirtes) vecuma ierobežojumi". Šis konkrētais datums tad arī ļauj viegli pārliecināties, ka D. Dubrovska rakstītais, ka "tas nenozīmē, ka tur būtu palielinājušies ciršanas apjomi", neatbilst patiesībai. Ielūkojoties "Eurostat" datos (šeit), redzams, ka mežizstrādes apjoms Somijā 2015. gadā sasniedza augstāko līmeni pēdējos desmit gados (par 2016. g. datu nav):
Protams, nevaru apgalvot, ka mežizstrādes apjoma pieaugums noticis tieši un tikai Meža likuma grozījumu dēļ, bet tas, ka ciršanas apjoms ir palielinājies, ir redzams.
Arī informācija par mežsaimniecības ietekmi uz dabu Somijā ir viegli pieejama (šeit). Tas dod mums iespēju pārliecināties, ka Somijā īstenojas visi galvenie riski, uz kuriem šo grozījumu sakarā norāda vides NVO: maz vecu mežu, samazinās mirušās koksnes daudzums, vienkāršojas mežu struktūra.
"Līdzšinējā privāto mežu apsaimniekošanas prakse liecina, ka bieži vien pēc skujkoku audžu nociršanas dabiskās atjaunošanās rezultātā saaug mīkstie lapu koki, kā rezultātā Latvijā samazinās skujkoku audžu īpatsvars. Mēs riskējam pazaudēt piejūras teritorijām raksturīgās priedes."
Par priedi esmu detalizēti rakstījis jau iepriekš (šeit), bet šeit arī D. Dubrovskis lieliski savelk kopā, kāpēc mazinās skujkoku mežu īpatsvars. Vai tas attaisno grozījumus, kas ļautu šos mežus nocirst ātrāk?
"Grozījumi nodrošinās iespēju pārējo meža apsaimniekotāju mežos (aprēķinos nav iekļauti valstij piederošie meži) meža kapitālvērtību palielināt par 440 miljoni eiro (no 5 līdz 5,440 miljardiem eiro) ar nosacījumu, ka tiek veikta mērķtiecīga meža atjaunošana ar saimnieciski vērtīgām koku sugām un intensificēta meža apsaimniekošana. Ja meža atjaunošanā lielā daļā privāto īpašumu turpināsies atjaunošana, izmantojot saimnieciski mazāk vērtīgas koku sugas, tad meža kapitālvērtība turpinās samazināties, kas nav vēlams."
440 miljoni grozījumu sakarā tiek pieminēti laiku pa laikam, bet tas, kas netiek pieminēts un ko dīvainā kārtā nepiemin arī pats D. Dubrovskis, ka šie aprēķini balstīti uz D. Dubrovska piedāvājumu noteikumu grozījumiem, kas neatbilst Zemkopības ministrijas faktiski izstrādātajiem grozījumiem (D. Dubrovska prezentāciju ar aprēķiniem var skatīt šeit).
Komentējot to, ka "meža kapitālvērtība turpinās samazināties", vienu attēlu no D. Dubrovska prezentācijas gribu izcelt īpaši:
 |
| Zilā līnija - spēkā esošās normatīvo aktu prasības un līdzšinējā meža atjaunošanas prakse; oranžā - ieteiktās normatīvo aktu prasības un vēlamā atjaunošanas prakse; pelēkā - ieteiktās normatīvo aktu prasības un līdzšinējā atjaunošanas prakse |
Meža politikā noteikts, ka meža kapitālvērtība nedrīkst samazināties, tai vēlams pieaugt. D. Dubrovskis norāda, ka meža kapitālvērtības samazināšanās nav vēlama. Grafikā redzams, ka pašreizējais regulējums un līdzšinējā atjaunošanas prakse (zilā līnija) nodrošina stabilu privāto mežu kapitālvērtības pieaugumu līdz šī gadsimta beigām. Pēc tam tā nedaudz samazinās, bet līdz mūsdienu līmenim vairs nenokrīt.
Jā, veicot grozījumus, mežu kapitālvērtība ir lielāka uzreiz (loģiski - ir iespēja pārdot to, ko šobrīd pārdot nav iespējams), bet jau nākošajā desmitgadē tā sāk samazināties, īpaši dramatisku lejupsīdi piedzīvojot ap 2090. gadu.
Vissliktākais scenārijs (no kapitālvērtības viedokļa) - ļaut mežus cirst ātrāk, bet nenoteikt papildu prasības mežu atjaunošanai.
Īsāk sakot ir acīmredzams, ka tieši spēkā esošās normatīvo aktu prasības nodrošina Meža politikā noteiktā uzdevuma attiecībā uz meža kapitālvērtību izpildi, neradot riskus ilgtermiņā.
"Izpētīts, ka prognozētais ciršanas apjomu pieaugums ir aptuveni 10% no ikgadējā ciršanas apjoma (aptuveni 1670 ha)."
Lūk, šis gan ir patiešām zinātnieka necienīgi! Daudz godīgāka bija D. Dubrovska atbilde uz jautājumu, kā varētu mainīties mežizstrādes apjoms, klātienē: "Es nezinu." Arī pēc tam izpētīts nav nekas. Minētie hektāri balstās uz pieņēmumu, ka, būtiski palielinoties to mežu platībām, kuras var nocirst pēc caurmēra (un nemainoties platībai, ko var nocirst pēc vecuma), pēc caurmēra nocirsto cirsmu īpatsvars nepalielināsies. Aicinājums aprēķināt arī alternatīvu scenāriju - ciršanas apjomu palielināšanos proporcionāli kopējam izstrādei pieejamo platību palielinājumam (tātad lielākam caurmēra ciršu īpatsvaram) - palika bez atbildes. Vēl būtiskāk - prognozējot mežizstrādes apjomu pieaugumu valsts meži vispār nav ņemti vērā.
"Savukārt galvenās cirtes mērķa caurmēra samazināšanas rezultātā resno stumbru īpatsvars nedaudz saruks, bet tas joprojām būs lielāks par resno stumbru īpatsvaru dabiskās, cilvēka saimnieciskās darbības neietekmētās audzēs."
Lūk, arī D. Dubrovskis norāda, ka resnu koku īpatsvars samazināsies. Uz jautājumu, kur radušies dati par saimnieciskās darbības neietekmētām audzēm, atbilde šajā rakstā nav rodama un arī privātā sarakstē ar autoru tas palika neatbildēts.
"Tika veikta arī mežaudžu vecumstruktūras analīze, lai noskaidrotu, vai vecāku mežu īpatsvars (virs 60 - 70 gadiem) samazināsies. Rezultāti liecina, ka, ieviešot piedāvātos grozījumus, galvenās cirtes parametrus audzes sasniegs vecumā virs 60 gadiem (priedei intervālā no 74-88 gadiem, eglei 63-73 gadiem, bērzam 60-64 gadiem). Tātad pamatā netiks cirstas jaunākas audzes."
Vēl viens klajas demagoģijas piemērs - pēc grozījumiem netiks cirsti meži, kas jaunāki par 60 gadiem, tāpēc šo vecumu īpatsvars nesamazināsies. Fakti rāda pretējo - 60 gadu vecumu pārsniegušu mežu platība samazinās jau tagad (kopš 2012. gada). Kā tas iespējams, ja jaunākus mežus nedrīkst cirst? Elementāri - arī 100-gadīgs mežs, ko drīkst nocirst, ir par 60 gadiem vecāks, un tā nociršana samazina 60 gadu vecumu pārsniegušu īpatsvaru. Kāds gan būtu pamats pieņēmumam, ka šī tendence nepastiprināsies, nolaižot vecuma latiņu, pie kuras mežu atļauts cirst?
"Attiecībā uz mežu fragmentācijas palielināšanos (...) jāatzīmē, ka galvenās cirtes mērķa caurmēra izmaiņas neskar esošo, atbilstoši normatīvajiem aktiem izveidoto īpaši aizsargājamo dabas teritoriju un mikroliegumu tīklu, kā arī galvenās cirtes platība ierosināto izmaiņu gadījumā pieaugtu nebūtiski."
Arī šajā punktā D. Dubrovskis izliekas nedzirdējis darba grupā runāto - mežu fragmentācijas pieaugums gaidāms ārpus īpaši aizsargājamām dabas teritorijām un mikroliegumiem. Pagaidām Latvijā vēl ir gana daudz aizsargājamu sugu, kas mīt ārpus šīm teritorijām un kuru dzīvi būtiski apgrūtinātu mežu fragmentācijas pieaugums. Tāpat esam daudzkārt norādījuši, ka esošais mikroliegumu tīkls ir nepietiekams. Zemkopības ministrija novilkusi politisku svītru, ka aizsargājamu mežu platības palielināties nedrīkst, bet, tā vietā, lai domātu, kā tad saimniekot dabai draudzīgāk ārpus aizsargājamām teritorijām, tiek virzītas šādas iniciatīvas, kas tikai veicinās mežu izciršanu.
"Zinātnieki savus argumentus ir pateikuši..."
Jā, patiesi - zinātnieki ir pateikuši savus argumentus. Bet mežzinātnieki ir bijuši vienīgie, kas pagaidām ir uzklausīti, lai gan viņu argumenti ir.. nu... skatīt iepriekš.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru