pirmdiena, 2015. gada 29. jūnijs

Jānis

Engurē vienlaikus strādāja vesela rinda Jāņu, liekas, kopā kādi pieci. Un tad, lai nebūtu cilvēki ikdienā jālamā uzvārdā, bija izdomājuši visādas šim vārdam analoģiskas iesaukas, katram citādāku, tikai lielākais no Jāņiem palika vienkārši Jānis.
(Klaidonis "Četras vasaras laivā jeb (Engures) dubļos apraktā jaunība")

Skaistā jūnija dienā ģimene, kolēģi un draugi tikās pie Engures ezera, lai atdotu ezeram lielāko no Jāņiem - Jāni Vīksni. Februārī mūžībā aizgājušā Jāņa vēlme, lai viņa pelni tiktu izkaisīti Engures ezerā, šķita tik pašsaprotama. Kur gan citur, ja ne Engures ezerā, varētu gribēt savu mūžību pavadīt cilvēks, kurš ezeram un ezerā pavadījis savu mūžu. Kur gan citur, ja ne dabā, varētu atgriezties biologs, kurš, es pieļauju, īsti neticēja Engures himnā minētajai iespējai pagriezt muguru Svētajam Pēterim un doties uz elli dzert kopā ar aizgājušajiem kolēģiem.

Kopš Jāņa nāves pagājuši daži mēneši, noskrējušas pirmās emocijas, kuru iespaidā tapa mans viegli nesakarīgais veltījums (lasāms šeit). Pirmo emociju vietā stājušās pārdomas - par Jāņa dzīvi, paveikto, par Jāņa atvadu vārdiem...

Oficiālie Jāņa atvadu vārdi Latvijas Ornitoloģijas biedrībai izskanēja Edgara Dzeņa filmētajā video LOB jubilejas pasākumā divas dienas pēc Jāņa bērēm.


Vien īsu brīdi pēc nāves Jāni jau bija piemeklējis klasiķa liktenis. Literatūras klasiķus katrs interpretē pēc saviem ieskatiem, apzinoties, ka interpretētāja gudros spriedumus pats autors apstrīdēt nevarēs. Pēc jubilejas pasākuma saņēmu kāda bijušā LOB biedra zvanu. Lūk, LOB esot kļuvuši tādi "ultrazaļie", no kuriem Jāni aicināja vairīties!

Par laimi man nav tikai šis video, man ir arī sarunas ar Jāni klātienē. Arī pēdējā no tām - Ornitoloģijas laboratorijas Ziemassvētku pasākumā. Šajā sarunā Jānis nepūlējās būt tik korekts, kāds pret LOB viņš vienmēr ir bijis savos publiskajos izteikumos. Filmas vajadzībām nogludināto domu par to, kas viņam LOB patīk un nepatīk, viņš pateica bez aplinkiem, brīžiem tik tieši, ka lika viņa kolēģiem salekties un mest manā virzienā skatienus, kas vēstīja "Tu tikai neņem ļaunā!"

Es ļaunā neņēmu. Galvenokārt tāpēc, ka viss Jāņa teiktais bija pilnīgi pamatots un saprotams. Atļaušos šo sarunu necitēt, bet teikšu vien to, ka papildus video stāstītajam Jānis pauda arī bažas par Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas likteni un sprieda par to, kā LOB un laboratorija varētu sadarboties, nevis konkurēt.

Tagad domāju gan par šo sarunu, gan par iepriekšējām... Liels cilvēks ir aizgājis. Daba nemīl tukšumu, tāpēc mums, kas mīl dabu, jādomā, kā šo tukšumu aizpildīt. Mums ir Jāņa ceļavārdi, tagad jāiet tālāk. Jādomā, kā stiprināt ornitoloģiju ("Ornitoloģija ir zinātne par putniem," dzirdu Jāņa balsi galvā), ne tikai LOB projektos un uzskaitēs ievāktos datus pārvēršot pilnvērtīgās publikācijās, bet arī rūpējoties par to, lai tad, ja kādam ienāktu prātā zem kāda cita institucionālā "jumta" palikt vai vispār izšķīdināt Bioloģijas institūtu ar tā Ornitoloģijas laboratoriju, neietu zudumā gadu desmitos ievāktā informācija un neaprautos iesāktie pētījumi, lai Latvijai būtu spēcīga zinātniska institūcija, kas pēta putnus.

Jārūpējas par bērnu un jauniešu interesi par putniem. Pats to neesmu piedzīvojis, bet no stāstiem zinu, ka Engures skola Jāņa vadībā nereti bijusi skarba un dažus pat atturējusi no turpmākas darbošanās ornitoloģijā, bet Enguri "absolvējuši" vairāki no mūsdienu Latvijas ievērojamākajiem ornitologiem. Bet lai jaunie ornitologi varētu turpināt īstenot savu interesi par putniem arī profesionālā līmenī, mums jānodrošina viņiem darba vietas. Tas atkal liek atgriezties pie institūta - lai cik attīstīta būtu LOB, nevalstiska organizācija nav stabila darba vieta un nekad nevarēs aizstāt zinātniskas institūcijas, kurās karjeru būtu jāveido jaunajiem zinātniekiem.

Un, protams, jārūpējas par Latvijas putniem. Nē, cienījamie interpreti, putnu aizsardzība nav tas "ultrazaļums", par ko runāja Jānis! Vienmēr Jānis uzsvēris, ka rūpes par putniem ir rūpes par to dzīvotni - ūdeņiem, mežiem, laukiem, purviem. Šo rūpju dēļ ir vērts censties atrast kopīgu valodu arī ar medniekiem. Droši vien Jānis priecātos redzot, ka LOB un mednieku organizācijas, kas bieži ir ierakumu pretējās pusēs (un, to rakstot, atkal skan galvā Jāņa balss, kas aizrāda, ka šajā gadījumā lietot kara terminoloģiju gan nevajadzētu), šobrīd kopīgi iestājas par vienu mērķi - Putnu un Biotopu direktīvu saglabāšanu (par akciju "Dabas trauksme" var lasīt šeit).

Lielisks apliecinājums sadarbībai starp ornitologiem un medniekiem ir arī mākslīgās ligzdvietas meža pīlēm. Pīļu "bunduļu" uzstādīšana ir Jāņa dedzīgi popularizēts pasākums, ko Latvijā aktīvi īstenojuši mednieki (un, protams, ne tikai viņi). Jāatzīst, ka tagad katru reizi, ieraugot kādā dīķī pīļu būri, redzu piemineklīti Jānim Vīksnem.

Bet oficiālais piemineklis Jānim stāv Engures ezera krastā. Varbūt Jāņa prasība, lai viņa pelni tiktu izkaisīti Engures ezerā, nebija tikai liriska "rociet mani rožu dārzā" vēlme atdusēties kādā skaistā, sirdij tuvā vietā. Varbūt tas bija aicinājums palicējiem: "Ja gribat apkopt manu kapa vietu, jums būs jāatbrauc uz Enguri un jāparūpējas par manu ezeru. Neaizmirst par mani nozīmē neaizmirst par maniem putniem."

Tepat jau Jānis būs - savā meitā, kas ir viena no aktīvākajām Latvijas ūdensputnu pētniecēm, un mazdēlā, kas, pats būdams mednieks, aktīvi izglīto citus medniekus par putniem, bet arī Engures ezera ūdenī un hārās, zivīs un ķīros. Un tā nav lirika, tā ir bioloģija.

ceturtdiena, 2015. gada 11. jūnijs

Trīs kilogramus meža līdzņemšanai?

Un atkal zilā vakarā
Dzied birzī lakstīgala.
Viss nāk un aiziet tālumā,
Un sākas viss no gala.
Jau atkal mizā rievainā
Kāds sirdi griež un bultu,
Zem bērza zara līganā
Klāj sūnās kāzu gultu.
Bet cauri zaļiem biezokņiem
Skan soļu klusie švīksti,
Un atkal kādam šūpulim
Kāds meklē bērza līksti...
(Laimonis Vāczemnieks)

Reiz, piedaloties kādā no mežu jautājumiem veltītām sanāksmēm, klausījos, kā AS "Latvijas valsts meži" pārstāvis skaidro, ka koksne mums ienes daudz vairāk naudas nekā citi meža resursi. Tagad šo pašu apgalvojumu jālasa arī topošajās Meža un saistīto nozaru attīstības pamatnostādnēs. Koksne esot pieprasītākais un efektīvāk izmantotais meža resurss. Tad nu, patīk tas kādam vai nē, mežu apsaimniekošanā jārūpējas par šīs galvenās vērtības vairošanu.

Apgalvojumi par koksnes un visa pārējā vērtību balstās uz manis daudz reklamētā institūta "Silava" savulaik veikta pētījuma rezultātiem:




Kāpēc ievadā esmu licis Laimoņa Vāczemnieka dzejoli? Pieņemu, ka gluži nejauši autors dzejolī ietvēris visas galvenās meža vērtību grupas, par kurām notiek diskusijas. Tur ir gan dabas vērtības ("Dzied birzī lakstīgala"), gan... nu, teiksim, rekreācija ("Klāj sūnās kāzu gultu"), gan arī koksne ("Kāds meklē bērza līksti"). Tas, ko mums skaidro LVM, Zemkopības ministrija un "Silava" ir, ka bērza līksts ir tā, ko vislabāk var pārdot, tāpēc tam jāpakārto visas birzs apsaimniekošana.

No vienas puses ir saprotama vēlme izteikt visas meža vērtības naudā, jo tikai naudas izteiksme ir tā, ko saprot lielākā daļa lēmumu pieņēmēju. Problēma tikai tā, ka, vērtējot mežu, šim jautājumam pieejam ārkārtīgi vienkāršoti un skaitām vien to, ko uzreiz var pārdod - koksne, ogas, dzīvnieku ādas utt. Šāds vērtējums ir vienkāršs, saprotams un nepilnīgs, jo ekonomiska vērtība ir arī nepārdodamām lietām (piemēram, putniem kā "kaitēkļu" ierobežotājiem, svaigam gaisam, tīram ūdenim utt.), kas visticamāk ir pašas vērtīgākās, bet ko "Silava" savā pētījumā nav iekļāvusi un līdz ar to arī par nozari atbildīgās ministrijas nostāja ir, ka šīs lietas neeksistē vai ir bezvērtīgas. Nepārdodamu ekosistēmu pakalpojumu vērtību var mēģināt aprēķināt netieši (cik izmaksātu pesticīdi vai cilvēku ārstēšana u.tml.), bet ir tādas vērtības, kuras naudas izteiksmē ir faktiski neizsakāmas - zilais vakars vai kāzu gulta sūnās. Nē, nu ja ļoti gribētu, varētu jau palauzīt galvu un izteikt naudā (romantiskā vakara noskaņa, kuras rezultātā top jaunie nodokļu maksātāji utt.), bet vai vajag?

Visbiežāk nevajag, jo, pirmkārt, naudas mērs ir pārlieku vienkāršots. Iedomājieties: zils vakars - 3,00 eiro stundā; lakstīgala - 1,00 eiro; sirds un bulta bērza mizā - 0,50 eiro... Otrkārt, pašas naudas vērtība mainās (100 eiro nākošgad vairs nebūs tas pats, kas 100 eiro šogad), un, treškārt, arī pērkamo lietu vērtība mainās. Ja mēs sāktu medīt un tirgot lakstīgalas smalkiem restorāniem, šo putnu tirgus vērtība uzreiz celtos (varbūt mežu vietā būvēt lakstīgalu fermas?). Meža īpašnieks varētu prasīt samaksu par "kāzu gultu" sūnās, un, opā, sūnas izrādās ekskluzīva vērtība!

Varbūt labāk mežu mērīt kilogramos? Kilograms šogad būs kilograms arī nākošgad, un lakstīgalas svaru nemainīs cilvēka attieksme pret putnu. Mēs varētu pat augsni un ūdeni izteikt kilogramos, bet, ak vai, tas zilais vakars...

Ceru, ka iepriekš rakstītais skaidri parāda, ka nav sevišķi saprātīgi balstīt mūsu mežu apsaimniekošanu uz tik šauru skatījumu un nepilnīgām zināšanām. Nevar vērtēt meža vērtības tikai pēc tā, cik par tām nav nopelnīt, nokaujot un iznesot no meža. Nevar visus savus meža apsaimniekošanas centienus balstīt uz mūsu pašreizējo viedokli par meža resursu ekonomisko vērtību. Dažādas cenas mainās vairākas reizes dienā, bet mežu vienā dienā neizaudzēsi, tāpēc ir liels risks, ka tas, ko mežā audzējam, nemaksās tik, cik mēs gribētu, tad, kad būs izaudzis.

Ar to gribu uzsvērt nepieciešamību pēc patiesi līdzsvarotas mežu apsaimniekošanas, pēc spējas skatīties uz mežu kā uz ekosistēmu, nevis koksnes plantāciju. Lūk, viens zaļi ekstrēms piedāvājums: Kā būtu, ja mēs mācītos gūt labumu (t.sk., ekonomisko) no meža, kāds tas ir dabiski, nevis mēģinātu dabisku sistēmu pielāgot savām nepilnīgās zināšanās balstītajām iedomām par meža nākotnes vērtību? Kā būtu, ja mēs beidzot tiktu vaļā no pārliecības, ka mežs būtībā ir tikai sasodīti lēni augošs burkānu lauks?

trešdiena, 2015. gada 3. jūnijs

Zaļais prezidents




Jāatzīst, ka biju viens no tiem, kas bija pārliecināti, ka pirmajā kārtā prezidentu neievēlēs. Doma, ka par prezidentu varētu kļūt Raimonds Vējonis šķita interesanta, bet ne pārāk reāla. Bet diez vai man var pārmest, ja pats kandidāts arī sevišķi pārliecināts nešķita... Bet pret vakarpusi - Opā! Vējonis gan!

Lieliski! Zaļākais prezidents Latvijas vēsturē (jā, kāds sociālajos tīklos apgalvoja, ka Vējonis esot jaunākais Latvijas prezidents, pārbaudījis neesmu), turklāt vēl no Zaļās partijas. No partijas, par kuru sensenos laikos, pirms tā bija sapārojusies ar Zemnieku savienību un pirms man bija balsstiesības, balsoja arī mani vecāki.

Protams, piederība Zaļajai partijai vien nenozīmē, ka cilvēkam vides jautājumi ir saprotami vai vismaz rūp. Tomēr skaidrs, ka, daudzus gadus vadot Vides ministriju, Raimondam Vējonim noteikti ir skaidrība par Latvijai aktuālajām vides problēmām. Jāatzīst, ka, ministra amatā būdams, viņš gan ne vienmēr risināja šīs problēmas tik apņēmīgi, cik to varētu gribēt vides organizācijas, bet, nu labi, kas atļauts NVO, nav atļauts ministram...

Redz, prezidenta amatā R. Vējonis arī sola aizstāvēt zaļās idejas, bet, ak vai, mana pirmā vilšanās... "Latvija var būt zaļākā valsts pasaulē, un šis ir potenciāls, ko mēs varam nodrošināt,” sacīja Vējonis. Varbūt šāds sauklis skan labi no mārketinga viedokļa, bet tas nepiestāv vides jomā zinošam cilvēkam. Nu nav vides aizsardzība bizness, kur svarīgi būt līderim tirgū! Turklāt "zaļākā valsts" ne tikai nav saprātīgs mērķis, tas vispār nav mērķis. Svarīgāk ir saprast, ko tieši vides jomā vēlamies mainīt un sasniegt. Ja pēc kāda vērtējuma tad būsim zaļākā valsts pasaulē, lai būtu, bet ne jau uz to mums būtu jātiecas.

Bet lai nu būtu! Pieņemšu, ka Vējoņa teiktais bija adresēts "vienkāršajai tautai", jo nešaubos, ka jaunā prezidenta izpratne par vides problēmām ir dziļāka par saukļiem un talkošanu. Pašreizējā Latvijas politiskajā situācijā bija jābūt drosmīgam, lai pateiktu kaut tik vienkāršu vēstījumu. Mazliet (bet tiešām tikai mazliet) pazīstot jauno prezidentu, negaidu, ka tagad sāksies zaļā revolūcija valsts pārvaldē, bet zinu, ka būsim tikuši pie prezidenta, kas nesēdīsies hārvesterā, lai putnu ligzdošanas laikā nozāģētu kādu koku, kurš neuzskatīs, ka vides aizsardzība ir vismaz nebūtiska, ja ne kaitnieciska, un pats galvenais - kas būs gatavs uzklausīt un iedziļināties vides problēmās. Un par to esmu priecīgs. Laikam jāierauj.