trešdiena, 2012. gada 19. decembris

Mežs cūkām

Pirms pāris dienām Tviterī pieminēju interesantu vēstuli, ko Latvijas Kokrūpniecības federācija sūtījusi Valdim Dombrovskim un kurā vecu mežu saudzēšana salīdzināta ar kartupeļu atstāšanu mežacūkām. Ar minēto vēstuli var iepazīties šeit. Sākumā biju plānojis vēstuli nemaz nekomentēt, jo tā ir pietiekami daiļrunīga pati par sevi, bet, saprotot, ka "vienkāršam lasītājam" dažas nianses varētu paslīdēt garām, tomēr pārdomāju.

Šeit daži citāti iz vēstules ar piebildēm no manis:

"...tiek mēģināts darbam saimnieciskajos mežos uzlikt tādus ierobežojumus, kas faktiski maina to lietošanas mērķi no saimnieciskas darbības uz dabas aizsardzību "vides" organizāciju izpratnē,..."

Šis teikums ļoti labi atbilst dabas aizsardzības oponentu (ne tikai kokrūpnieku) tradicionālajai retorikai, ar kuru tiek mēģināts pārliecināt citus (varbūt arī sevi), ka vides organizācijām jau patiesībā nerūp dabas aizsardzība, bet tās strādā ES finansējuma, konkurentu pasūtījuma vai kādu citu savtīgu iemeslu vadītas. Lūk, "vides" organizācijas tiek liktas pēdiņās un mežsaimniecisko darbu ierobežošana kalpo dabas aizsardzībai tikai šo "vides" organizāciju izpratnē. Nē, nē, kokrūpnieki nav pret dabas aizsardzību, tikai pret "vides" organizāciju izpratni par to!

"...arī "vides" organizācijas apzinās, ka īstermiņā tas nozīmēs būtisku apaļkoksnes resursu pieejamības samazinājumu, kā rezultātā tiks slēgti uzņēmumi un darbu zaudēs ļoti daudz darbinieku."

Šis citāts ietver divas būtiskas lietas. Pirmā no tām - tas, cik ļoti tiek uzsvērts "īstermiņš". Varētu tam varbūt īpašu uzmanību tam nepievērst, ja vien tas nesasauktos ar gaisā virmojošajām bažām, ka kokrūpniekiem tiešām interesē galvenokārt "īstermiņš" pat tad, ja īstermiņa ieguvumu dēļ nākas upurēt nākotnes mežus.

Otrā būtiskā lieta - kārtējo reizi tiek atkārtota demagoģija par uzņēmumu slēgšanu un darba vietu zaudēšanu. Jau iepriekš savā blogā esmu rakstījis, ka paši kokrūpnieki jau prognozējuši uzņēmumu slēgšanu (sk. šeit), bet neba jau dabas aizsardzības ierobežojumu dēļ, bet gan tādēļ, ka Latvijas mežos vienkārši visiem uzņēmumiem nepietiek koku. Arī nozarē nodarbināto skaita samazināšanās no 79 tūkstošiem 2004. gadā līdz 52 tūkstošiem 2010. gadā, citējot pašas nozares izdevumu "galvenokārt skaidrojama ar ražošanas mehanizācijas un saimnieciskās darbības efektivitātes palielināšanos". Bet šie 24 tūkstoši laikam nav tik "ļoti daudz", lai par tiem rakstītu satrauktas vēstules ministru prezidentam. Turklāt to atlaišanas iemesls ir pavisam normāls - efektivitātes palielināšana, nevis kaut kāda tur dabas aizsardzība.

"No ekonomiskā viedokļa to varētu salīdzināt ar prasību zemniekiem 30% kartupeļu laukus sākt novākt tikai pēc februāra ar pamatojumu, ka mežacūkām nepieciešams nodrošināt barības bāzi."

Lūk, kā jau kādreiz pats kokrūpnieku šefs aicinājis, asociācija turpina "malt savu". Vecais stāsts par to, ka mežs ir burkānu, labības, biešu vai šoreiz - kartupeļu - lauks. Katrā ziņā kaut kas tāds, ko izaudzē un novāc, lai, nedod Dievs, nepaliek cūkām. Varu droši apgalvot, ka vismaz tie kokrūpniecības nozares pārstāvji, ar kuriem esmu runājis, tiešām nav stulbi un droši vien saprot, ar ko mežs atšķiras no visādiem laukiem. Tas man liek secināt tikai to, ka par stulbu tiek uzskatīts vēstules adresāts...

Tā kā šoreiz atkal kokrūpnieki īpaši izcēluši apsi, ilustrācijai vēlos atzīmēt, ka vidējais vecums apsei kādā melnais stārķis būvē ligzdu, ir 100 gadi (minimālais - 70), kas tālu pārsniedz apšu ciršanas vecumu. Bet melnais stārķis jau arī ir tikai cūka kartupeļos.

"Tādēļ daudz lietderīgāk šodien būtu sākt diskusiju par saprātīgu caurmēra samazināšanu."

Nediskutēsim par dabas aizsardzību, parunāsim par to, kā kokus nocirst ātrāk (to nozīmē aicinājums "samazināt caurmēru")! Jāatzīst, ka dabas aizsardzības organizācijas reizēm nodrošina ragaviņas, ar kurām kokrūpniecības nozarei braukt no iecerētā kalniņa. Kā jau lasījāt iepriekš, nozarē notiekošajā nodarbināto skaita samazinājumā var vainot dabas aizsardzības prasības, bet šeit - sen loloto un daļēji jau īstenoto sapni tikt pie kokiem ātrāk var pasniegt kā atbildes gājienu dabas aizsardzības organizāciju prasībām (sak, ja jūs mums tā, tad mēs jums šitā).

Par vēstuli kopumā runājot, vēlos atzīmēt, ka Kokrūpniecības federācijai ir labi zināms (jo pāris dienas pirms šīs vēstules tapšanas par to tika runāts Meža konsultatīvās padomes sēdē), ka ne jau uz konkrētiem 200 ha vai 30% dabas aizsardzības organizācijas uzstāj. Būtībā mērķis ir nodrošināt to, ka visā Latvijā tiek saglabāts zināms īpatsvars ciršanas vecumu pārsniegušu mežu. Tas, ka kokrūpnieki nevis piedāvā, piemēram, 500 ha vai 15%, bet uzbrūk šādai iecerei principā, liek man bažīties, ka šis ir viens no tiem signāliem, ka ir vēl sliktāk nekā izskatās.

sestdiena, 2012. gada 15. decembris

Cirvja ēnā: Nobeigums

Protams, nepienāks brīdis, kad viss par mežiem būs pateikts, un noteikti arī turpmāk savā blogā laiku pa laikam pieskaršos šai tēmai, bet rakstu sērijai "Cirvja ēnā" gribu likt punktu.

Varu pateikt godīgi, ka, gatavojot šos rakstus, un iepazīstoties ar virkni informācijas avotu, esmu sapratis, ka cirvja ēna, kurā dzīvojam, ir vēl tumšāka nekā šķita sākumā, turklāt laiku pa laikam redzami signāli, kas liecina, ka tur tumsā kūņojas un kust kaut kas tāds, par ko mums nemaz nav zināms. Viens no tādiem signāliem bija, piemēram, 10. decembra Meža konsultatīvās padomes sēdē pārsteidzošā opozīcija Dagņa Dubrovska ierosinājumam starp mežu apsaimniekošanas ilgtspējības kritērijiem iekļaut arī meža kapitālvērtību. "Ekonomiskā bloka" vienprātīgie uz dīvainiem argumentiem balstītie iebildumi pret šāda tik pašsaprotama ekonomiskā rādītāja - meža vērtības pārmaiņu - iekļaušanu minētajā kritēriju un indikatoru sarakstā bija pārsteigums pat man.

Mēs daudz runājam par dažādu interešu līdzsvaru mežu apsaimniekošanā, bet jāatzīst, ka neesmu atradis nekādus pierādījumus tam, ka Latvijas mežu apsaimniekošanā šis līdzsvars tiek ievērots, un, šķiet, vienīgie, kas apgalvo, ka viss ir kārtībā, ir ekonomisko interešu pārstāvji. Viss ir kārtībā!

Skatoties uz šiem jautājumiem bez emocijām, šķiet, ka nozarei jau īsti neko nevar pārmest. Jāatceras, ka uzņēmumu mērķis ir peļņas gūšana. To no uzņēmumu vadības sagaida to akcionāri. Tāpēc jebkurš uzņēmums dara visu, lai tā peļņa būtu iespējami lielāka, un cīnās ar visiem šķēršļiem, kas šo mērķi traucē sasniegt. Uzņēmumi iegulda daudz līdzekļu reklāmā, lai pārliecinātu sabiedrību, ka tieši bez viņiem mēs nevaram iztikt un ka viņi ir labi, rūpīgi, godīgi un pēdējais, kas tos interesē, ir peļņas gūšana. Mēs visi zinām arī to, ka reklāma melo (ne tāpēc, ka uzņēmumi būtu slikti, bet tāpēc, ka tāds ir reklāmas uzdevums), un tāpēc ir ļoti svarīgi saprast, kad tas, kas mums tiek rādīts un stāstīts, ir reklāma.

Iemesls, kāpēc uz mežā notiekošo ir grūti skatīties kā uz parastu uzņēmējdarbību un iztikt bez emocijām, ir tas, ka valsts meži ir visu mūsu kopīgais īpašums, un pat privātajiem mežiem ir būtisks "publiskais labums". Tā ir vēl viena atšķirība starp mežu un bēdīgi slaveno "burkānu lauku" - meža gadījumā zināmā mērā publiskais īpašums tiek upurēts privātas peļņas gūšanai. Jā, arī privātas peļņas gūšana caur nodokļiem un darba vietām sniedz zināmus publiskus labumus. Nevajag gan ļauties rožainai aizmirstībai un jāatceras, ka nodokļi un reizēm arī darba vietas arī ir šķēršļi ceļā uz mērķi - maksimāla peļņa. Bet šā vai tā - labprātīgi vai piespiedu kārtā - zināmus labumus uzņēmumu tiekšanās pēc peļņas dod arī mums. Svarīgais jautājums ir: vai uzņēmumi sniegtie labumi kompensē to nodarījumu mūsu publiskajam īpašumam. Vai iepurinot nozarē iekšā mežus ar visiem putniem, zvēriem, sēnēm, ogām, smaržām, skaņām un skatiem, bet laukā dabūjot baļķu kubikmetrus, esam apmierināti ar rezultātu?

Šeit jāatgriežas pie Dagņa Dubrovska aicinājuma mežu apsaimniekošanu vērtējot, ņemt vērā meža kapitālvērtības pārmaiņas. Viens rādītājs, kas ļautu mums gulēt mierīgi, būtu - meža kopējā vērtība nemainās: mēs esam nodevuši uzņēmumiem daļu sava īpašuma, bet, uzņēmumiem prātīgi saimniekojot, nabagāki kļuvuši neesam. Uz šo jautājumu var skatīties plašāk, nekā tikai no ekonomiskā viedokļa: mēs gribētu, lai putnu mežos nekļūtu mazāk, lai mums pietiktu ogu, ko lasīt, lai mums un arī mūsu bērniem būtu meži, kur doties pastaigās utt. Bet nē, nē, teiks uzņēmumu pārstāvji, mums to vērtēt nevajag, jo viss taču ir kārtībā.

-------

Šeit saites uz visiem rakstiem sērijā "Cirvja ēnā":

Ievads
Latvijas mežu statistika
Latvijas meži Eiropas kontekstā
Interešu līdzsvars mežu apsaimniekošanā
Par mežu fragmentāciju
Meži un klimata pārmaiņas
Mežsaimniecība pret bioloģisko daudzveidību
Daudzveidīgie ieguvumi no mežu bioloģiskās daudzveidības






otrdiena, 2012. gada 4. decembris

Cirvja ēnā: Daudzveidīgie ieguvumi no mežu bioloģiskās daudzveidības

Kad runājam par bioloģisko daudzveidību, parasti šķiet, ka tas ir kaut kas tāds, kas interesē tikai dabas aizsardzības organizācijas un līdzīgi domājošos. Varbūt tas svešādā apzīmējuma dēļ vai varbūt tāpēc, ka tikai dabas aizsardzības organizācijas tik ļoti uzsver šī aspekta nozīmi. Tomēr bioloģiskā daudzveidība ir kaut kas tāds, kas ir mums visiem pazīstams un svarīgs, pat ja to īsti neapzināmies. Atgādināšu, ka bioloģiskā daudzveidība ietver indivīdu daudzveidību sugas ietvaros (ģenētisko daudzveidību), sugu daudzveidību un ekosistēmu daudzveidību.

Galvenā daudzveidības nozīme ir tā, ka tā nodrošina pielāgošanās iespējas mainīgiem apstākļiem. Iespējams, pareizāk uz to būtu skatīties otrādi - daudzveidība ir radusies dzīvajiem organismiem pielāgojoties dažādiem apstākļiem. Tā vai citādi bioloģiskā daudzveidība ir pamatā tam, ka šodien eksistējam mēs un viss dzīvais mums visapkārt. Ja šādas daudzveidības nebūtu, kaut kad pagātnē, notiekot globālām pārmaiņām (piemēram, tad, kad izmira dinozauri, vai ticami - kaut kad stipri agrāk), dzīvība uz mūsu planētas būtu izzudusi. Ja dzīvās radības ir daudzveidīgas, tad pārmaiņas, kas vienai sugai izrādās liktenīgas, var būt nekaitīgas vai pat labvēlīgas citai.

Tātad, ja no šāda viedokļa - spējas pielāgoties - skatāmies uz mežiem, tad galvenais ieguvums no bioloģiskās daudzveidības ir tas, ka meži, līdz ar visiem to sniegtajiem labumiem, Latvijā joprojām eksistē. Latvijas teritoriju kopš pēdējā ledus laikmeta skārušas būtiskas klimata pārmaiņas. Pēc ledāja atkāpšanās tundras apstākļos Latvijas teritorijā auga, piemēram, pundurbērzi un pundurkārkli. Klimatam kļūstot sliktākam (pirms 10-12 tūkstošiem gadu) Latvijas teritorijā ienāca priede, egle, ārā bērzs un apse. Apmēram pirms 7 tūkstošiem gadu Latvijā valdīja atlantiskais klimats - bija siltāks un mitrāks nekā mūsdienās - un izplatījās platlapju (vīksnu, ozolu, liepu) meži. Klimatam atkal kļūstot vēsākam, mežos virsroku guva egle[1], [2]. Koku sugu daudzveidība ir nodrošinājusi to, ka, mainoties apstākļiem, tādi vai citādi meži šeit auguši. Bet Latvijā joprojām aug gan pundurbērzi, gan ozoli,un to ir nodrošinājusi ģenētiskā daudzveidība sugu iekšienē.

Kā jau esmu minējis iepriekšējos rakstos, klimata pārmaiņas ir aktuāla tēma arī mūsdienās. Lūk, pat izdevumā, kura tapšanā piedalījusies Zemkopības ministrija, varam lasīt: "Politikas veidotājiem jāsaprot, ka darbs pie meža bioloģiskās daudzveidības ir viens no pamatjautājumiem, lai nodrošinātu Eiropas mežu rezistenci pret klimata pārmaiņām."[3] Jauki jau būtu, ja mūsu pašu politikas veidotāji šo atziņu varētu iztulkot arī darbos, ne tikai vārdos.

Esam tikuši skaidrībā, ka mežu bioloģiskā daudzveidība palīdz mežiem pielāgoties pārmaiņām. Bet kādi ir mūsu ieguvumi no mežu bioloģiskās daudzveidības pašlaik? Uzreiz jāsaka, ka uz šo jautājumu pilnīgi atbildēt vienā rakstā nav iespējams. Par to varētu rakstīt grāmatu grāmatas, tāpēc tālākais būs vien īss ieskats dažos aspektos.

Runājot par mežu funkcijām, tradicionāli ir pieņemts runāt par mežu vērtību no trim viedokļiem - ekonomiskā, ekoloģiskā un sociālā. Mežu bioloģiskajai daudzveidībai liela nozīme ir pat tad, ja uz mežu skatāmies ļoti šaurajā "mežs=koksne" izpratnē: priedes koksne mēbelēm, egle - guļbūvēm, bērzs - finierim, alkšņi - malkai, apse - sērkociņiem... Katra koka koksnei ir savs izmantošanas iespēju spektrs, līdz ar to, jo dažādāki koki aug mūsu mežos (t.i., jo lielāka koku sugu daudzveidība), jo lielāks no mežiem iegūstamo koksnes produktu klāsts. Ja skatāmies uz mežu kā koksnes ražotni, nozīme ir ne tikai koku, bet arī citu sugu bioloģiskajai daudzveidībai. Piemēram, kukaiņus, kas pārtiek kokiem, var ierobežot putni (turklāt jo lielāka putnu daudzveidība, jo dažādākus kukaiņus tie izmantos). Tāpat zināms, ka "kaitēkļi" rada daudz mazākus zaudējumus jauktos mežos, salīdzinot ar stādītām vienas sugas audzēm[4].

Bieži nenovērtēts, bet arī ekonomiskais aspekts, lai gan bieži pieskaitīts tikai pie rekreācijas, ir ogu un sēņu lasīšana. Un atkal - mellenes, brūklenes, avenes, zilenes... Sugu daudzveidība pavisam tiešā veidā izpaužas kā mums pieejamo pārtikā izmantojamo ogu daudzveidība. Turklāt katra ogu suga priekšroku dod konkrētiem apstākļiem, tātad arī ekosistēmu daudzveidība ir pamatā ogu daudzveidībai mūsu uzturā (un tirgū). Ar sēnēm ir līdzīgi - atšķirīgos mežos aug atšķirīgas sēnes. Šajā gadījumā jāatzīmē, ka reizēm sēnes dzīvo simbiozē ar kādu no augstākajiem augiem (piemēram, koku), kam palīdz uzņemt ūdeni un minerālvielas, pretī saņemot cukurus. Tātad dažādi koki palīdz augt dažādām sēnēm.

Domājot par mežu no "tīras" rekreācijas viedokļa, nāk prātā kāda studiju biedra pārdomas pastaigā pa priežu mētrāju Kolkas pusē. Viņš viegli smīkņāja par mežu, "pa kuru var iet, rokas kabatās sabāzis", un stāstīja, ka viņam pie mājām gan esot mežs, kur jārāpjas pa augšu vai pa apakšu sakritušiem kokiem vai jālaužas caur brikšņiem. Tātad pat vienkāršai pastaigai var būt nozīme ekosistēmu daudzveidībai - kāds varbūt grib mierīgi pastaigāties pa gludām sūniņām,  bet kāds cits - trenēt savu izturību, laužoties caur džungļiem. Arī izpratnes par to, kas ir skaists mežs, ir ļoti dažādas. Piemēram, viens no maniem mīļākajiem mežiem ir dumbrājs aiz "Meža mājas" Ķemeros, bet kāds bioloģijas skolotājs ekskursijā, ko tur reiz vadīju, noteica: "Vai tad tas vispār ir mežs..."

Latvijas mežu daudzveidība radījusi arī daudzveidību latviešu dzejā. Piemēram, Fricis Bārda apdzejo dzimtenes svētos bērzus, Rainis - kāpu priedes, bet Guntars Račs paklanās miruša ozola priekšā par ozolu birzīm, ko tas simts gados devis. Mežu daudzveidība redzama arī mūsu tautasdziesmās, kurās latvieši gan caur sidraba birzi iet, gan silā tek pie priedes gultu taisīt, gan noraugās rudenīgajos egļu mežos, kas smagi šņāc, pilni saules asariņu. Un, protams, nevaru nepieminēt, ka latvietis, tautasdziesmu dziedātājs arī putnu daudzveidību mežā bija pamanījis: "...žube velk, dūja dūc, sēri zvana dzeguzīte." Tātad mežu bioģiskajai daudzveidībai ir nozīme arī latviešu kultūrā.

Protams, galu galā bioloģiskā daudzveidība pati par sevi ir vērtība tiem, kam rūp dabas aizsardzība, un tieši tāpēc dabas aizsardzības organizāciju pārstāvji, kam bioloģiskās daudzveidības saglabāšana ir mērķis, nevis tikai iespēja gūt no tās atkarīgus labumus, ir tie, kas šo aspektu uzsver visvairāk. No šī viedokļa raugoties, vairs nevar runāt par bioloģisko daudzveidību un tās sniegtajiem labumiem kā divām dažādām lietām - dabā viss dzīvais ir saistīts ciešā sistēmā: Dzilna izkaļ dobumu vecā un resnā kokā. Nākošajā gadā dobumā ievācas pūce, kuru apēd cauna, kas galu galā pati kļūst par iztikas avotu augsnē dzīvojošajiem kukaiņiem un sīkbūtnēm, kas caunu pārstrādā kokam "sagremojamā" barībā. Visi iegūst paši un dod labumu citiem.

Ja nu kādam vēl nav skaidrs, cik svarīga ir mežu bioloģiskā daudzvedība, aicinu iedomāties mežu, kurā biolģiskās daudzveidības nav - ir tikai viena koku suga (turklāt visi koki ir ģenētiski identiski kloni) un vairāk nekā - ne zāles, ne sūnu, ne putnu, ne kukaiņu. Varat? Es nē...

-------
[1] Znotiņa V. 2006. Meži: http://latvijas.daba.lv/biotopi/mezi.shtml#v147
[2] Saliņš Z. 1999. Meža izmantošana Latvijā: vēsture, stāvoklis, perspektīvas. Jelgava: LLU Meža izmantošanas katedra.
[3] Holm C., Mīkule M. (red.) 2011. Reģionu balsis. Eiropas meži un klimata pārmaiņas. FUTUREforest ziņojums.
[4] Thompson I., Mackey B., McNulty S., Mosseler A. 2009. Forest Resilience, Biodiversity and Climate Change. A synthesis of the biodiversity/resilience/stability relationship in forest ecosystems. Secretariat of the Convention on Biological Diversuty, Montreal. Technical Series no. 43.